Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Neizvērtētās vēstures
Laima ŽIHARE-LOIDLA

Par nesenajiem kariem bijušās Dienvidslāvijas teritorijā spriež visi, kam nav slinkums, – pat tie, kas nezina, kur tāda valsts atrodas un kā tā radusies. Šiem pašiem gudriniekiem nav ne mazākās jēgas par to, ka tikai pirms nepilniem piecdesmit gadiem visa Eiropa bija kā milzīga Bosnija un ka ir lietas, par ko atklāti runā tikai tagad – vairāk nekā desmit gadus pēc lielajām pārmaiņām.

«Es vēl tagad naktīs bieži mostos,» saka Gerda Dreijere, kas ar pusotru gadu veciem dvīnīšiem tika padzīta no dzimtās Ausigas (tagad Usti nad Labem) un kopš 1954. gada dzīvo Karintijā. «Nedēļu gandrīz bez ēšanas pavadījām lopu vagonā, nezinot, kas tālāk notiks. Ausigā ar čehiem bijām sadzīvojuši labi. Viss mainījās vienā naktī.»

Slavonice, vāciski Clabingsa, atrodas Morāvijā netālu no Austrijas robežas. Pilsētiņa ir īsts arhitektūras dārgakmens. Rātslaukumu apjož renesanses laika nami ar tikko atjaunotām freskām. Teksti uz tām ir vācu valodā, ko prot tikai retais no tagadējiem iedzīvotājiem. Slavonices galvenais laukums atspoguļo Dienvidčehijas vētraino vēsturi. Četrdesmit apdzīvotās vietās Clabingsas zemē, kas stiepjas 42 kilometrus gar Austrijas robežu, 1910. gadā dzīvoja 12 000 vācaustriešu, 1930. gadā viņu bija vairs tikai 9000 no 13 000 iedzīvotājiem.

Pēc kara pāris dienu laikā visi vācvalodīgie tika padzīti, daudzi nogalināti. Kopā Čehoslovākiju vajadzēja atstāt 3,5 miljoniem cilvēku. Lielākā daļa jauniešu, kas it sevišķi vasarā iemīļojuši Slavonices kafejnīcas – gan tūristi, gan vietējie –, par vācaustriešu, ungāru un citu «tautas nodevēju» padzīšanu gandrīz neko nezina.

Vecaustrieši kļūst par sudetu vāciešiem

Traģēdijas pamati tiek ielikti jau pēc Pirmā pasaules kara. Donavas monarhija beidz pastāvēt. Saskaņā ar Senžermēnas miera līgumu top jaunas valstis: 1918. gada 28. oktobrī tiek proklamēta Čehoslovākijas Republika, kas līdz ar Sudetiju iegūst Austroungārijas galveno rūpniecības reģionu.

Čehijas vāciski runājošie iedzīvotāji provizoriskā tautas sanāksmē izsaka vēlēšanos pievienoties Austrijai un lūdz vismaz autonomiju. Prasību pēc tautas aptaujas uzvarētājas valstis noraida, un strīdīgajās teritorijās iesoļo čehu karaspēks. Arī vācvalodīgajā sudetu apgabalā uz ziemeļiem no Olomoucas organizējas līdzīga federālā sanāksme, kas gribētu savienību ar Austriju, taču Senžermēnas līguma autori šo priekšlikumu ignorē. ASV prezidenta T. V. Vilsona sludinātā tautu pašnoteikšanās pastāv tikai uz papīra.

Prezidenta T. Masarika ideja veidot valsti pēc Šveices modeļa netiek īstenota. Čehoslovākijā toni nosaka čehi; slovāki ir pakārtotā lomā, bet vācaustriešu, ungāru, poļu un rutēņu (ukraiņu) tiesības vispār netiek ievērotas. Asimilēties šīs tautas negrib, un, tā kā Austrijas pirmā republika netiek uzskatīta par dzīvotspējīgu valsti, vāciski runājošie Čehijas iedzīvotāji, vēloties saglabāt vismaz valodu, sāk orientēties uz Vāciju. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi no viņiem nonāk nacionālsociālisma ietekmē.

Beneša dekrēti un Brno nāves maršs

Atriebība ir nežēlīga – neatkarīgi no individuālās saistības ar nacismu vāciski runājošie austrumeiropieši pēc Otrā pasaules kara nokļūst neapskaužamā situācijā. Īstie nacisti jau sen izceļojuši uz Dienvidameriku vai arī stājušies jaunā dienestā pie sabiedrotajiem. Mājās palikuši tie, kam ar hitlerisma ārprātu nav bijis nekāda sakara un kas tieši tāpēc ir pārliecināti, ka no jaunās varas nav jābaidās. Tā ir traģiska kļūda: Čehoslovākijas prezidenta Eduarda Beneša parakstītie dekrēti leģitimē valsts etnisku tīrīšanu.

Visi 3,5 miljoni sudetu vāciešu tiek padzīti un viņu īpašums konfiscēts. Deportāciju gaitā iet bojā ceturtdaļmiljons sudetiešu. 600 000 ungāru, kas dzīvo galvenokārt Slovākijas dienvidos, gan netiek padzīti, taču tāpat zaudē īpašumu un pilsoņtiesības. Slāviskoti tiek pat vārdi. Piemēram, Ģerģi Klārišai jākļūst par Georgīni Klarisovu.

1945. gada 30. maijā, jau pirms Potsdamas līguma parakstīšanas, sākas viena no nežēlīgākajām epizodēm sudetu vāciešu padzīšanā no dzimtenes. Dažu stundu laikā vairāk nekā 20 tūkstošiem Brno vecaustriešu tiek pavēlēts kājām doties uz Austriju. Ar sabiedroto uzvarētājvalstu svētību organizētā akcija iegājusi vēsturē kā Brno nāves maršs.

Čehu avoti stāsta par dažiem simtiem, austriešu hronikas – par vairākiem tūkstošiem nogalināto. Tie, kas nevarēja paiet, tika nošauti. Austrieši otrpus robežai nav spējuši apgādāt izmocītos deportētos ar izdzīvošanai nepieciešamāko, tāpēc tūkstoš nāves marša gājēju miruši jau Austrijas teritorijā.

Vēstures rēgi šķeļ Viduseiropu

Ilgu laiku par sudetiešu tāpat kā par citu vācvalodīgo austrumeiropiešu – Karpatu vāciešu, Donavas švābu, Transilvānijas tiroliešu – traģisko likteni zināja tikai cietušie un viņu radinieki, kā arī šaurs vēsturnieku un publicistu loks. Pagātnes ignorēšana it īpaši sāpējusi tiem vecaustriešiem, kas drīkstēja palikt Čehoslovākijā kā neaizstājami speciālisti. Sociālisma laikā viņus pakļāva asimilācijai – bērniem dzimšanas apliecībā tika ierakstīta čehu tautība. Situācija nemainījās arī pēc 1989. gada. Sudetu vāciešu lūgumi pēc kompensācijām tika ignorēti, sekoja pat atklātas provokācijas. E. Beneša vārdā joprojām sauc galveno laukumu Liberecā, arī tiltu Usti pilsētā, no kura čehu kareivji izmocītos nāves marša gājējus metuši upē.

Pusgadsimtu slēgtās likteņgrāmatas lappuses pamazām atveras. Kad atsākās debates par kompensācijām nacistu spaidu darbos nodarbinātajiem, daudzi sudetieši cerēja, ka beidzot sitīs taisnības stunda. Veltīgi. Prāga paziņojusi, ka neko kompensēt netaisās, lai gan pietiktu kaut ar simbolisku atvainošanos par priekšteču nodarīto netaisnību.

Diemžēl premjers M. Zēmans deklarējis, ka sudetu vācieši bijuši dzimtenes nodevēji, ka padzīšana bijusi maigāka nekā nāvessods, bet parlamenta prezidents V. Klauss kritizējis Minhenes–Vīnes–Budapeštas asi un paziņojis: Čehija drīzāk atteikšoties no iestāšanās ES nekā atcelšot Beneša dekrētus kā lielvaru noteiktās pēckara kārtības sastāvdaļu. Neizvērtētā pagātne joprojām aptumšo čehu–austriešu, čehu–vācu un slovāku–ungāru tagadni. Vēl aizvien spēkā ir 1946. gada likums, kas attaisno visus pret vāciešiem un ungāriem vērstos varmācības aktus.

Saasinājušās starpvalstu attiecības Viduseiropā satraukušas arī Briseli: līdz jūnija vidum jābūt gatavam ekspertu komisijas slēdzienam. Beneša dekrētu tēma tiks iekļauta arī pārrunās par ES paplašināšanos.

***

FAKTI

Eduards Benešs (1884–1948). Pēc Čehoslovākijas proklamēšanas 1918. gadā ārlietu ministrs un premjers. 1935. gadā Valsts prezidents. Pēc 1938. gada Minhenes vienošanās emigrē. 1940. gadā Londonā izveido trimdas valdību. No 1945. gada līdz komunistiskajai varas maiņai 1948. gadā Čehoslovākijas prezidents.

Potsdamas konferencē (1945. gada 17. jūlijs – 2. augusts) Čērčils, Trumens un Staļins sankcionē etnisko tīrīšanu Viduseiropā: Polijas, Ungārijas un Čehoslovākijas vācvalodīgo iedzīvotāju deportēšanai jānotiekot «organizēti un humāni».

ZINĀŠANAI


Brokhauza enciklopēdijā lasāms, ka Sudetija (Sudentenland) kā ģeogrāfisks termins ieviesies 19. gadsimtā. Vāciski runājošos Čehijas un Morāvijas iedzīvotājus, tātad Austroungārijas pavalstniekus, F. Jesers 1902. gadā pirmo reizi nosaucis par sudetu vāciešiem – teritoriālās (Sudetu kalni) un valodas piederības dēļ. Vēlāk šis jēdziens tika attiecināts uz visiem vācvalodīgajiem Viduseiropas iedzīvotājiem.

Neatkarīgā Rīta Avīze, 2002. gada 23. marts.  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home