Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
"Nesalauztie"
Ināra Mūrniece

"Nesalauztie" – tas ir stāsts par nacionālajiem partizāniem, tautā dēvētiem par mežabrāļiem, vīriem, kuri ar ieroci rokā cīnījās pret padomju režīmu. Pēdējās nacionālo partizānu grupas vīri pēc varas lūguma no meža iznāca tikai 1956. gada rudenī – nesalauzti un neuzvarēti.

Jura Podnieka studijas filma "Nesalauztie" Latvijas televīzijā 11. augustā pulksten 17.05 LTV 7. programmā. Filmas režisors – Raits Valters, scenārija autors – Ritvars Jansons, Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists.

Raits Valters: – Nacionālo partizānu atmiņas sāku dokumentēt jau kopš 1991. gada un, pateicoties Aizsardzības ministrijas materiālajam atbalstam, tagad radās iespēja izveidot filmu.

Kāpēc filmas nosaukums ir tieši "Nesalauztie"? Tiekoties ar šiem vīriem gadu gaitā, runājot un saprotot, ko viņi izcietuši... Gan partizānu gaitās mežā, gan lēģeros, kur pavadīti ilgi gadi, gan arī pēc iznākšanas no nometnēm... Viņu dzīves ir izniekotas, veselība iedragāta, daudziem nav bērnu. Bet viņi savā garā ir stipri, nesatricināmi un nesalauzti.

Ritvars Jansons: – Padomju dzīve pēc kara pilsētā, salīdzinot ar mežabrāļu ikdienu, šķita pelēka, monotona, nomācoša. Dzīve mežā ik dienu bija saistīta ar risku – tik dinamiska, skaista un vienlaikus arī traģiska. Kā tikai tur nebija: mīlestība un nodevība, cīņa, vilšanās, uzvaras un zaudējumi!

Mani pārsteidza, ka tālaika fotogrāfijās mežabrāļi redzami smaidoši. Viņu garu nesalauza ne represijas, ar kādām pret viņiem vērsās režīms, ne meža dzīves grūtības: ziemas sals, problēmas ar pārtiku, vientulība, neziņa par rītdienu. Tikpat garā stipri viņi ir arī tagad.

– Kas, jūsuprāt, mežabrāļiem ļāvis nesalauztiem iziet cauri visiem smagajiem pārbaudījumiem?

Raits Valters: – Galvenokārt jau optimisms un ticība neatkarīgai Latvijai, kādu pēc kara viņi to cerēja atgūt.

Pēc atgriešanās no Sibīrijas nometnēm viņi nebija ieredzēti pēckara sabiedrības redzamajā daļā, ko viens no filmas varoņiem Kārlis Grīnerts (Čika) sauc par padibeņu sabiedrību. Bet viņiem bija iekšējā ticība, ka viņu cīņas mērķis – brīva Latvija – nav tik viegli aprokams padomju ikdienā.

Ritvars Jansons: – Daudziem salūzt neļāva arī pašlepnums. Kā, piemēram, Kārlim Grīnertam, kurš 25 gadus nosēdēja lēģerī. Viņš tur tika turēts līdz pat 1971. gadam tikai tāpēc, ka nelūdza apžēlošanu. Nekāda labā dzīve šiem cilvēkiem nebija arī pēc atgriešanās no lēģera – par to parūpējās režīms. Mežabrāļi arī nemitīgi atradās čekas kontrolē. Jo tieši viņi bija tie, kas sabiedrībā uzturēja pretestības garu okupācijas režīmam. Laukos pēckara gados labi zināja, kas ir mežabrāļi un ka viņi joprojām pretojas okupantiem. Skaļi par to nerunāja, bet ģimenēs klusībā pārsprieda.

Mežabrāļi aktīvi darbojās arī atmodas sākumā. Helsinku grupā iekļāvās Alfrēds Zariņš un Heino Lāms, kuri savulaik bija tiesāti par mežabrāļu darbību. Tāpat Lidija Lasmane, kura 1946. gadā tika tiesāta par partizānu atbalstīšanu un vēlāk divas reizes tiesāta par disidenta darbību. 1991. gada janvārī bijušais mežabrālis Gunārs Stefans kļuva par barikāžu posteņu komandieri un vēlāk šo pienākumu pārņēma viņa jaunākais brālis Ojārs Stefans.

Mežabrāļi bija dzīvi liecinieki tam pretestības garam, kas sabiedrībā valdīja pret okupācijas režīmu, un tas atbalsojās arī Rietumu presē.

Mežabrāļi bija vienīgie, kas pēc kara pierādīja, ka liela daļa tautas nav samierinājusies ar okupācijas režīmu Latvijā. 1945. gada oktobrī vairāk nekā desmit cilvēki no Latvijas nelegāli izbrauca uz Zviedriju un informāciju par mežabrāļiem aizveda uz Rietumiem. Ne velti Rietumu presē par to tapa vairāki raksti un emigrācijā – Alfrēda Dziļuma romāns "Kurzemes sirds vēl dzīva". Bils Klintons bija pirmais no ārvalstu valstsvīriem, kas atzina mežabrāļu veikto. 1994. gadā savā runā pie Brīvības pieminekļa viņš pieminēja arī to, kā "jūsu tēvi mežā" cīnījušies pret okupācijas režīmu. Ne jau no Latvijas diplomātiskajām aprindām un politiķiem viņš ieguva šīs ziņas, bet no saviem konsultantiem ASV, kuri to zināja visus padomju gadus.

Grupas komandieris Kārlis Rusovs filmā atzīst: "Mēs cīnījāmies, lai komunistu vara kļūtu humānāka, un, kur mēs darbojāmies, tur tā arī bija humānāka." Apvidos, kur darbojās mežabrāļi, vietējā vara tā vis neuzdrošinājās cilvēkiem plēst ādu pār acīm. Ciema padomju un kolhozu priekšnieki pierāvās, neveica tik aktīvu represīvu darbību, jo baidījās. Pēc Kabiles ieņemšanas, ko nacionālie partizāni noturēja veselu dienu, iznīcinātāji ar skubu stājās laukā no iznīcinātāju vada.

– Kāpēc, jūsuprāt, šodienas skatītājam vajadzīga filma par nacionālajiem partizāniem?

Raits Valters: – Pirmkārt, lai uzzinātu, kas īsti šie vīri bija un par ko cīnījās. Informācijas trūkst ne tikai jauniešiem, bet arī vidējai paaudzei, kurai padomju propaganda daudzus gadus cītīgi potēja uzskatu par "bandītiem mežā". Otrkārt, lai aizdomātos, vai arī šodien, iespējams, vajadzīga pretestība svešām, mums nepieņemamām varām, likumiem un kārtībai. Lai atkal nenotiek tā kā Hruščova laikos, kad vagās iestādītos kartupeļus raka ārā un pārstādīja kvadrātligzdās. Lai netiktu pieļauti absurdi, lai mēs akli neietu kādām muļķībām līdzi.

– Jūs filmā izmantojāt arī stilizētus kadrus, kad ainas no nacionālo partizānu dzīves tēloja zemessargi. Tāpat īpaši filmēšanas vajadzībām mežā tika celts bunkurs.

Raits Valters: – Jā, kaut kur dziļi Kurzemes mežos, pamatīgi nomaskēts... Tas nebūs tūrisma objekts kā Igaunijā, kur uzcelti aptuveni seši partizānu bunkuri un kur ikviens par diviem latiem var pārnakšņot, pakurināt krāsniņu, nobaudīt kandžu.

Bunkuru palīdzēja uzcelt 45. bataljona zemessargi, un konsultantu lomā aicinājām pašus partizānus – Valdi Dzelzsgalvi, Edgaru Krumholdu. Neraugoties uz cienījamo gadu skaitu, viņi tā aizrāvās, ka arī paši gribēja aktīvi pielikt roku.

Ritvars Jansons: – Kad bunkurā iekurināja krāsniņu, uzcepa lauku speķi no mājas, kas atbalstīja mūsdienu "mežabrāļus", kad Jānis Blūms atcerējās savulaik dziedātās partizānu dziesmas, radās tāda kopības apziņa: zemessargiem, kas filmā tēloja partizānus, un bijušajiem mežabrāļiem. Tās bija tādas patiesas emocijas. Šaubos, vai kāds aktieris to spētu nospēlēt.

– Bils Klintons savā uzrunā pie Brīvības pieminekļa runāja par brīvības ķēdi, kuras viens no posmiem bija vīri, kas par neatkarīgu valsti cīnījās mežā. Jūs filmā uzdodat jautājumu, kāds būs nākamais posms šajā brīvības ķēdē.

Raits Valters: – Mēs pēc dabas esam optimisti, tomēr, skatoties uz jauno paaudzi, šāds jautājums rodas. Atbilde uz to gan katram jāmeklē pašam.

Ritvars Jansons: – Runājot par nākamo ķēdes posmu, jādomā, ko no partizāniem varam pārņemt un mācīties. Manuprāt, jāpārņem gatavība jebkurā brīdī aizstāvēt savu valsti, sava stingra stāja, pašlepnums.

– Cik nacionālo partizānu vēl ir ar mums? Un vai viņi šodien jūtas novērtēti?

Ritvars Jansons: – Varbūt Tieslietu ministrijā ir uzskaite, cik cilvēki saņēmuši nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, bet nav precīzi zināms, cik daudz vēl dzīvajos ir nacionālo partizānu, kas savulaik aktīvi cīnījušies pret režīmu. Pēc maniem aprēķiniem, tādu ir pārsimt cilvēku.

Raits Valters: – Mēs vecajiem vīriem vaicājām, vai viņiem šodien ir sajūta, ka viņu paveikto novērtē. Jāsaka: viņi jūtas nenovērtēti, jo daudzu acīs joprojām ir bruņoti bandīti. Un viņiem rodas iespaids, ka valstij viņi nav sevišķi vajadzīgi. Pavisam cita situācija ir Lietuvā, kur mežabrāļus godā kā nacionālos varoņus.

Ļoti gribētos, lai kāds no valstsvīriem šiem cilvēkiem, kas, bez pārspīlējuma sakot, savu dzīvi nolikuši pie kājām neatkarīgas Latvijas valsts idejai, kāds varas pārstāvis vismaz atnāktu paspiest roku, apsveiktu valsts svētkos. Līdzīgi kā Krasta valdība ieradās pie 1919. gada brīvības cīņu dalībniekiem, lai viņus personīgi apsveiktu.

Ritvars Jansons: – Dažiem no mežabrāļiem būtu vajadzīga arī materiālā palīdzība, bet kopumā vairāk uztrauc tas, ka viņus nenovērtē kā cīnītājus par Latvijas neatkarību. Ja pamatoti godinām Latvijas Centrālo padomi un tās vadītājam Konstantīnam Čakstem ceļam pieminekli, tad tikpat lielu ievērību būtu pelnījuši arī nacionālie partizāni. Un tas jau neprasa nekādus lielos budžeta tēriņus! Pilnīgi pietiktu, ka svētkos valdība, Saeimas priekšsēdētāja vai Valsts prezidente pateiktu, ka mums šādi partizāni ir, un atzītu, kāds ir viņu devums valsts neatkarības sasniegšanā.

Raits Valters: – Kā teica Pēteris Juhņēvičs, nedod Dievs, kādam piedzīvot to, kas bija jāpiedzīvo mežabrāļiem: "Mūsu partizāni nolika galvas, bet vai kāds viņus piemin no valdības? Lietuvieši, tā ir cita tauta, tur viens par visiem, visi par vienu. Bet mums tā nav..." Un tad viņš piebilst: "Mēs ne to vien esam pārcietuši un pārcietīsim arī šito!"

– Vai partizānu kara beigas vara noklusināja tāpat kā pašu partizānu karu?

Ritvars Jansons: – 1956. gada oktobrī VDK sanāksmē secināja, ka "cīņa pret bandītismu" ir pabeigta. Nedēļu pēc sanāksmes LPSR VDK priekšnieks Jānis Vēvers caur partizānu atbalstītājiem nodeva vēstuli Jāņa Zavadska vadītajai grupai, kurā viņus lūgšus lūdzās nākt laukā no meža. Grupas vīrus tiesāja tikai 1968. gadā, kad līdz ar starptautiskās situācijas saasināšanos raganu medības sākās arī Latvijā. Ir ziņas, ka Staņislavs Zavadskis, pēc tautības polis, drīz vien aizbraucis uz Poliju un Latvijas PSR nav tiesāts. Bet grupas partizānu Ivaru Grabānu pēc atgriešanās no lēģera mēs diemžēl vairs nepaguvām nointervēt...

Gadi iet un atmiņu dokumentēšana iznāk tāda skriešanās ar nāvi.

– Tātad Latvijā partizānos gāja ne tikai latvieši.

Ritvars Jansons: – Tautība nebija noteicošā, tomēr vairāk nekā 90 procentu mežabrāļu bija latvieši. Bija arī krievi: Abrenes apriņķī vien – vairāki desmiti. Ne velti vēl 1950. gadā no bijušās Abrenes apriņķa teritorijas, toreizējās Krievijas Federācijas deportēja civiliedzīvotājus, balstoties uz PSRS Ministru padomes lēmumu "Par kulaku, bandītu, nacionālistu un represēto bandītu atbalstītāju ģimenes locekļu izsūtīšanu", kas pieņemts 1949. gada decembrī. No 1415 izsūtītajiem vairums bija latvieši un igauņi.

Bez atbalstītājiem partizānu kustība vispār nebūtu iespējama. Īstais partizānu atbalstītāju skaits jaušams, lasot izsūtīto sarakstus. Latvijā oficiāli čeka bija apzinājusi ap 3000 partizānu atbalstītāju, kas arī tika tiesāti. Bet lielā mērā 1949. gada deportācijas Latvijā notika ne tikai tāpēc, lai izrēķinātos ar zemniekiem, bet arī nacionālās pretošanās kustības atbalstītājiem. Kāds no partijas centrālās komitejas funkcionāriem Drozdovs skaidri un gaiši atzina, ka "bandītu atbalstītāji pirmajos pēckara gados bija gandrīz katrā sētā". Tas vien jau ir novērtējums tautas pretestībai! Šodien mums jāapzinās, ka tas bija visas tautas atbalsts. Viena no izsūtāmo kategorijām tā arī bija apzīmēta – "nacionālistu un bandītu ģimenes locekļi". Jāpiebilst, 1949. gadā izsūtīja arī daudzus bijušos mežabrāļus, kas tolaik jau bija legalizējušies.

– Jūsu nākamās ieceres?

Raits Valters: – Diemžēl vienā filmā nevar aptvert visu partizānu kustību. Viņu vidū ir daudzi spilgti varoņi, kas būtu pelnījuši, lai par katru no viņiem uzņemtu atsevišķu filmu, vismaz 20 minūšu garu. Piemēram, Lidija Lasmane vai Kurts Grīnups, kurš, viltojot dokumentus, tik daudzus savulaik izglābis. Arī šodien dažs labs vēl staigājot ar Kurta taisītiem dokumentiem... Mēs atmiņu dokumentēšanu gribam turpināt un šim mērķim ļoti ceram saņemt gan sabiedrības, gan valsts atbalstu.

Latvijas Avīze  2004. gada 11. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home