Šodien atkal pie Latvijas mājām plīvo karogi ar sēru lentēm. Ir viena no tām melnajām dienām, kas pēdējā gadsimta gaitā tautas dzīvajā miesā plēsa vislielākās brūces. Tie, kuri paši bijuši izsūtījumā, un viņu radinieki šodien atkal ies pie Piemiņas akmens Centrālkapos, brauks uz Tori, apstāsies pie Zilā brīnuma. Lai atcerētos, ko pārdzīvojuši paši, ko 1941.gada 14.jūnijs nozīmēja Latvijai, lai godinātu upuru piemiņu.

Sniedzam nelielu ieskatu to cilvēku atmiņu pierakstos, kuri todien kļuva par komunistiskā genocīda upuriem. Lasīsim, iegaumēsim, atcerēsimies, pieminēsim! Mēs tik ilgi būsim tauta, kamēr atcerēsimies savu vēsturi.

Tiem senajiem (14.jūniju atceroties)
Modris Zihmanis

Uz vakarjundu vējš taures jau pūš,
Kopš salnu spiets gadus dzēlis,
Un soli pa priekšu aizsteidzas mūžs,
Ne acu vairs nepacēlis.

Kam dzīve kā jūra līdz malām paist
Ar mākoņu karogiem mastā, ­
Mums viņa kā putas caur pirkstiem gaist,
Kā viļņiem, kas izmesti krastā.

Vai celties, lai sāktu ko savādāk,
Un satvert, kas rokās bij teju? ­
Bet negaidīta viešņa jau nāk
Uzlūgt uz dāmu deju ­ ­

Bet smejiet, kā smējās Pajaco!
Nav jāredz pasaulei
Bēdu aizēnots skats.
Gribi, lai smejas par tevi? ­

Smejies labāk tad pats!

jūnijs, 2000.

Velta Kuršinska (dzimusi 1934.gadā, izvešanas laikā mācījās Asītes skolas 1.klasē):

­ 1941.gada 14.jūnijā tante no Liepājas mani aizveda uz Priekuli. Bet tur stacijā jau stāvēja lopu vagoni, pilni ar cilvēkiem. Vienā no tiem bija mana māte Jūlija Kuršinska un māsa Lidija. Tēvs Ernests Kuršinskis jau bija aizvests uz citu vagonu, un viņu es nekad vairs neredzēju. Vagonā, kurā bija māte un ielika arī mani, cilvēki bija savietoti divos stāvos, vienā vagonā kādas astoņas vai desmit ģimenes.

Līdz Krasnojarskai mūs veda gandrīz mēnesi. Vispirms pa sliedēm laida garām tos vilcienus, kas gāja uz fronti. Stacijās uz visiem vagonā esošajiem cilvēkiem deva vienu spaini prosas biezputras, kam virsū bija mazliet uzlieta eļļa, un uz visiem vienu kukulīti ķieģelīti. Vēl palaikam iedeva ūdeni, ko dzert. Mazgāties nebija ar ko. Tualetes arī nebija, vienīgi vagona grīdā caurums.

No Krasnojarskas ar baržu mūs aizveda uz Bogučanu, pēc tam ar laivām uz Čegumejas ciematu, kas atradās Irkiņevas krastā. Čegumejā visas ģimenes ievietoja vienā barakā, kurā bija divas telpas. Tajās atradās par divi kopā saliktas dzelzs gultas, tā bija mītne vienai ģimenei. Atstarpe starp tām ­ pusmetrs. Katrā telpā tā savietoja 7­8 ģimenes. Istabas vidū bija galds un čuguna plīts. Tas arī viss.

Mātes tūlīt sūtīja darbā. Tur bija mežrūpniecības saimniecība, kurā gatavoja kokus, ko pludināja pa upi uz ziemeļiem, lai sūtītu uz ārzemēm. Kokus sasēja pa 6­10 kopā un izveidoja garus plostus, kurus pavadīja kuteris. Plostus pludināja pavasarī, kad upēs cēlās ūdens.

Čegumejā bija arī palīgsaimniecība, kurā audzēja kartupeļus, kāpostus un sēja auzas zirgiem. Jaunākos un stiprākos cilvēkus sūtīja meža darbos, vecākie un bērni strādāja palīgsaimniecībā. No sākuma nestrādājošajiem deva 200 gramu maizes, strādniekiem 400­700 gramu. Vēlāk maizi deva tikai tiem, kuri strādāja. Mums visām trim, mātei, māsai un man, deva tikai 400 gramu. Tāpēc darbā vajadzēja iet arī man.

1943.gadā atvēra skolu, bet tikai vienu klasi ­ trešo. Mēs, visi bērni ­ gan latvieši, gan krievi, sākām tajā mācīties. Ar krievu valodu man vēl gāja grūti, visu vajadzēja iekalt no galvas, neko daudz no tā nesaprotot. Tajā skolā pabeidzu arī ceturto klasi. Pēc tam mācījos Irkiņevas skolā, bet tikai 1950.gadā, jo mammai nebija nekādu līdzekļu, par ko mani sūtīt skolā. No 1945. līdz 1950. gadam strādāju dažādus darbus palīgsaimniecībā ­ slaucu govis, zāģēju malku, stādīju un raku kartupeļus. Vajadzēja strādāt arī ar zirgiem. Aru, ecēju, ziemā no tālajām pļavām vedu sienu. Iznāca strādāt pat ar vēršiem. Neviens neinteresējās, cik man gadu, vai to varu. Gribi savus 400 gramus maizes? Strādā!

Mūs izveda tāpēc, ka vecākiem Asītes pagastā piederēja Apšu mājas. Bija septiņi zirgi, piecpadsmit aitu, divdesmit cūku, mājputni. Bija iekopts liels augļu dārzs. Kad 1959.gadā atgriezāmies, māju vietā bija tikai pamati. Bet arī tie jau bija apauguši ar zāli.

Velta Ranga:

­ 14.jūnija agrā rītā Asītes Vistiņos, kas bija mana tēva Ernesta Rangas mājas, sētā iebrauca smagā mašīna. No tās izkāpušie cilvēki ­ Ivanovs no Virgas un Biģelis no Bunkas ­ pateica, ka mūs arestēs un mājās izdarīs kratīšanu. Pašiem lika divdesmit minūšu laikā saposties ceļam.

Mēs ar mammu nometāmies ceļos. Mamma, rokas lauzīdama, lūdza, lai vismaz bērnus uz cietumu neved. Taču svešie mūs ņēma zem padusēm un stūma uz mašīnu. Vēl tagad atceros, cik tā briesmīgi mūsu pagalmā rūca. Mums pakaļ no mājas izskrēja omīte, mātes māte. Svešie stājās viņai ceļā, nelaida pie mums. Omīte noģība. Mamma pārliecās pār viņu, lai paceltu kaut galvu. Nekad neaizmirsīšu to skatu, kā svešie vīri ar spēku mammu atrāva no viņas mātes un grūda uz mašīnu, kurā es jau sēdēju kopā ar māsu Aiju un tēvu Ernestu Rangu.

Pēc pusotra mēneša ešelons apstājās kādā stacijā pie Jeņisejas. Mūs izvietoja uz speciāli izgatavotām platformām, kas bija nostiprinātas uz pāļiem. Tad mums bruņotu karavīru klātbūtnē lika parakstīties, ka esam brīvprātīgi ieradušies un gribam dzīvot Sibīrijā. Tad mūs kā vergus izvadāja pa bankrotējušiem uzņēmumiem. Tēvu mēs vairs neredzējām. 1941.gada 4.oktobrī viņš tika nobendēts Kirovas koncentrācijas nometnē.

Vēl tagad nesaprotu, kā mammai izdevās palikt dzīvai tajā bada dzīvē un vēl nosargāt mūs, abas savas mazgadīgās meitas. Mums nebija pat mantu, ko pārdot. Tās laikam bija palikušas pie tēva, bet viņu taču uzreiz ielika atsevišķā vīriešu vagonā. Māte nokļuva Krutajas sādžā. Viņai lika strādāt šahtās, algas nebija, sacīja, ka šahta tāpat esot parādā valstij. Netālu atradās latviešu sādža Burlaki, runāja, ka tajā dzīvojošajiem esot maize, bet mums turp iet neļāva. Taču latviešu sievas ­ mana māte, Rūja, Veidmane, Kalnīte, Geistaute ­ zagšus gāja ubagot kādu knupucīti maizes. Mēs, bērni, pavasaros lasījām pa lauku sasalušos kartupeļus un vārpas. Par to brīdi, kad parādījās zālīte, mēs no sirds priecājāmies, vismaz to varēja pieplūkt pilnu vēderu...

Vēlāk panācām, ka mums atļauj strādāt sovhozā. Vēlāk, kad jau biju lielāka, izmācījos par kolhoza grāmatvedi. Tad bijām uz kājām. Turējām lopus, stādījām kartupeļus.

1957.gadā pārbraucu Latvijā ar lielu ģimeni ­ mamma, māsa, vīrs un trīs bērni. Dzīvoju Priekulē, strādāju. Bet to, ko zaudēju represiju gados, vairs nebija iespējams atgūt: dzimtene vairs nebija tā, ko pazinu bērnībā, pie izglītības nebija iespējams tikt, veselība bija sagandēta.

Līna Germere (1941.gada jūnijā strādāja par medicīnas māsu):

­ Naktī ap pulksten vieniem dzīvoklī ienāca trīs bruņoti virsnieki un viens privātā tērpies. Pie visām durvīm nostājās karavīri ar šautenēm. Mūs visus savāca vienā istabā un lika piecpadsmit minūšu laikā sagatavoties izbraukšanai. Atļāva ņemt līdzi tik daudz mantu, cik katrs varēja panest. Privātā tērpies latvietis pienāca pie vīra un pačukstēja, lai ņem līdzi siltās drēbes.

Smagā mašīna mūs aizveda uz Karostas dzelzceļa rampu. Tajā mašīnā bijām ­ mans tēvs Bērs Glasers, māte Meri Glasere, brālis Jakobe Glasers un vīrs Hene Germeris, kaut arī viņa vārda izsūtīšanas sarakstā nebija, jo mēs apprecējāmies tikai 8.jūnijā, taču mūsu izvedēji sacīja, lai tikai paņemot laulības apliecību un braucot līdzi, kad visu uz vietas noskaidrošot, varēšot abi ar sievu braukt atpakaļ uz Liepāju. Karostā vīriešus salika vienā vagonā, mūs citā. Jelgavā pēc vairākām pārbaudēm vīru izveda no stipri apsargātā vīriešu ešelona un atveda vagonā pie manis.

Mūs izveda līdz Krasnojarskai. Visus ešelonā esošos cilvēkus savietoja kādā lielā koka barakā. Otrā dienā atnāca kaut kādi cilvēki meklēt starp izsūtītajiem speciālistus. Tādi bija ­ vīrs, kas bija atslēdznieks un Liepājā strādāja par automātu iestatītāju, ap 70 gadu vecais kungs Garoza, kas bija galdnieks un būvuzņēmējs, divi brāļi Goldbergi ­ viens elektriķis, otrs šoferis. Tad mūs ar velkoni aizveda uz Jeņisejsku. Vīrs un Garozas kungs strādāja kuģu remontdarbnīcās. Līdz vēlam rudenim dzīvojām uz kāda norakstīta kuģa Jeņisejas krastā, tad vīrs kopā ar Garozas kungu tukšā barakā iebūvēja vienu istabu ar mazu virtuvīti. Tajā apmetāmies visa ģimene kopā ar Garozu. Man savā profesijā strādāt neļāva, kaut arī biju profesionāla medicīnas māsa un medicīnas māsu tur trūka. Sacīja, ka es drīkstu strādāt tikai meža darbos, cirst un zāģēt kokus.

Līdz 1944.gadam mēs dzīvojām burtiski badā. To porciju, ko vīrs pusdienās ēdnīcā dabūja, mēs sadalījām visai ģimenei. Visas savas mantiņas samainījām pret kaut ko ēdamu. Garozas kungs šo badu neizturēja, 1942.gadā saslima un nomira.

1944.gada aprīlī uzzinājām, ka divdesmit piecus kilometrus no Jeņisejskas Podtjosovas sādžā sāk būvēt kuģu rūpnīcu. Tur jau bija mobilizēti darbā daudzi no Latvijas izsūtītie. Man izdevās tur dabūt medicīnas māsas darbu. Kopā ar māti un dēlu turp arī pārcēlāmies. Vīru uz Podtjosovu pārcēla tikai 1945.gada decembrī. Mēs izcirtām taigā nelielu zemes gabaliņu, izlauzām celmus un ierīkojām dārziņu. Pēc tam dzīve palika vieglāka.

1955.gada martā vīru reabilitēja, teica, ka viņš izsūtīts "vietējās varas kļūdas" dēļ. Man iedeva pasi tā paša gada jūlijā, bet tikai ar uzvārdu Germeris-Glasers. Kopā ar vīru un diviem dēliem, kuri piedzima Sibīrijā, 1957.gadā atgriezāmies Liepājā. Bet māte un brālis palika tur; māte nomira ­ 1956.gadā, gadu pirms tam ­ brālis.

Hugo Diks (dzimis 1920.gadā. Izvešanas laikā ­ Liepājas tehnikuma audzēknis. Paralēli skolai nodarbojies ar planierismu Latvijas aeroklubā):

­ Divi bruņoti karavīri un viens privātās drēbēs tērpies vīrs 14.jūnija rītā mūs atmodināja četros no rīta. Divu stundu laikā mums vajadzēja savākt un sapakot līdzi ņemamās mantas. Mūs ­ tēvu Jēkabu Diku, maiznieku, māti Lūciju Diku, mājsaimnieci ­ aizveda uz Karostu un ievietoja vagonos. Mūs ar māti vienā, tēvu citā. Brāli čekisti jau bija arestējuši 1941.gada 17.aprīlī.

Tēvu aizveda uz Kirovas nometni. Tur viņš mira 1943.gada 19.februārī. Mēs ar māti dzīvojām Krasnojarskas apgabalā Jemeļjanovkas rajonā. Pirmos deviņus mēnešus Krutajas sādžā. Bija jāstrādā, bet algu nemaksāja. Dzīvojām no tā, ko varēja pārdot. Pavasarī pārgājām uz rajona centru. Tur iestājos darbā MTS, remontēju mašīnas un traktorus. Iemanījos dažādos amatos. Darba bija ļoti daudz. Bija jāstrādā pa divpadsmit un vairāk stundām dienā. Katru mēnesi vajadzēja atzīmēties NKVD.

Māte strādāja artelī par adītāju. Ar ēšanu bija kā bija. Gaužām trūcīgi. Arī apģērbs bija, ko varēja sameklēt: veci, salāpīti velteņi, jo jauniem un labiem mums naudas nebija, tik daudz nenopelnījām.

Līdz izsūtīšanai tēvam piederēja nams ar maiznīcu Republikas ielā. Kad atgriezos, ar lielām mokām dabūju dzīvokli, kas bija izbūvēts kāda Bērzu ielas nama bēniņos.

Vera Peniķe [dzimusi 1929.gada 3.novembrī, latviete. Izvešanas laikā dzīvoja Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņciema Kalna Ķīkāļos. Līdz ar viņu represēts tēvs Ādams Peniķis (gājis bojā 1942.gadā Kirovas nometnē), māte Irma Peniķe, māsa Zenta Peniķe, tēva māte Līze Peniķe (mira 1942.gadā)]:

­ Ko es atceros no represēšanas dienas? Apbruņotus zaldātus, sasietus mantu saiņus (cik varam panest). Tad ceļš mašīnā uz Skrundas staciju. Tur tēti no mums atšķīra. Atvadoties un mūs skūpstot, viņš teica, ka jūtot: mūs redzot pēdējo reizi. Tā arī bija. Priekšā bija tāls, grūts ceļš. Vārītu ēdienu sākumā nedeva. Ēdām līdzi paņemto žāvēto gaļu un maizi. Tad mocīja slāpes. Ūdeni nedeva. Sākās vēdera aizcietējumi. Labi, ka kādam bija kāds ziepju gabaliņš. Tas viss mums sagādāja fiziskas un morālas ciešanas. Kad pārbraucām robežu, sāka dot kaut kādu eļļainu zupu vai prosas biezputru. Arī ūdens spaini stacijā dabūjām.

Aizveda mūs uz Krasnojarskas apgabala Iļinkas ciemu, rajonu neatceros. Izdalīja pa mājām. Pieaugušos cēla pāri lielai upei, Jeņisejas pietekai Kanai, lai viņi tur cirstu mūžamežu un celtu ēkas sovhozam. Mēs, bērni un vecie cilvēki, ar kapļiem ravējām kartupeļu laukus. Mokas bija ar sīkajiem odiem, kas līda aiz drēbēm un mūs sakoda līdz uztūkumam. Maizi deva ar normu: bērniem 150 gramu dienā, strādniekiem ­ 300, bet vecīšiem tikai 50 gramu. Mainījām pret kartupeļu vai kāpostu spaini mūsu latviskās segas vai villaines. Arī tēta un mammas laulības gredzenus apēdām tādā veidā. Vēl par savām dzīvībām varam pateikties nātrēm un balandām. Ja vēl izdevās uz lauka pa ziemu izsalušos kartupeļus salasīt, ko pieberzt tādiem nezāļu plāceņiem klāt, tad jau kaut kas vēderā bija.

Taču nezinājām, ka lielākās ciešanas vēl priekšā. Vecāmāte nomira nākamā gada pavasarī. Pēc tam rudenī mobilizēja mammu. Viņu kopā ar citām sievietēm aizsūtīja pludināt kokus uz Noriļsku. Mūs, trīspadsmit izsūtīto bērnus, no kuriem es biju vecākā, aizveda uz bērnu namu Krasnojarskā. Tur vēl bija ciešami. Tur mums deva no lopkautuves atvestas asinis. Tās laikam mūs stiprināja. Visgrūtākais sākās, kad mūs pārveda uz Berjozovkas rajona Pavlovskas bērnu namu. Tur bija briesmīgi. Ēst deva ļoti maz. Mēs praktiski mirām badā. Tas bija drausmīgi mokoši. Lai ko tu darītu, kurp ietu, acu priekšā tikai ēdiens. Par to vien domā un meklē, ko varētu košļāt vai sūkāt. Vai kādas mizas. Vai augus saknes. Sīpols mums bija sapnis.

Es tobrīd strauji augu un ēst gribējās briesmīgi. Māsiņa izskatījās kaut cik labāk. Pēc pāris gadu dzīvošanas šajā bērnu namā piecpadsmit gadu vecumā svēru 29 kilogramus. Biju dzīvs ģindenis. Kad no bada nomira daži bērni, sākās izmeklēšana. Nomainīja direktorus. Nākamā direktore bija evakuētā no Ļeņingradas. Viņa mūs, vairākus nāves kandidātus, atlasīja vienkop un sāka vairāk ēdināt.

Pēc ilgstošas meklēšanas caur dažādām instancēm mamma beidzot uzzināja mūsu atrašanās vietu. Uzzinājusi, kā mums tur iet, viņa un vēl viena mamma dabūja atļauju mūs ņemt pie sevis. Tas bija 1944.gada rudens. Viņa pie mums atbrauca ar kuģi pa Jeņiseju, bet atpakaļ vairs nevarējām tikt, jo uznāca liels sals un upē navigācija tika pārtraukta. Mamma sāka strādāt kartupeļu žāvētavā. Kartupeļi, kas nereti bija iegūti arī neatļautā veidā, izglāba mūsu dzīvības.

Mūs ar māsu pārveda uz dzimteni 1946.gada rudenī. Tolaik bijām Krasnojarskā. Mamma atbrauca 1947.gadā, bet 1949.gada 25.martā viņu un māsu Zentu, kura dzīvoja pie viņas, izsūtīja otrreiz. Šoreiz uz Omsku.

Atmiņu pierakstus apkopoja Līvija Leine

Kurzemes Vārds, 2000. g.