Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Neticēja, ka būs kas ļauns
Gunita Nagle

Rozmarījas Barsdeles atmiņu pierakstos neatrast vietu, kur viņa atzītos, ka izsūtījumā Sibīrijā bijis smagi. "manā dzīvē ir gadījušies tādi brīži, ka nezini, ko vairs darīt, izmisums klāt. Bet es nekad neraudu." Arī savu jaunības sapni par tēlniecību viņa piepildīja zīmējot

Bija 13.jūnijs, viena no tām skaistajām jūnija dienām, kurā jauni cilvēki mēdz noreibt no plaukstošo ziedu smaržām. Arī Rozmarīja (19), atgriezusies no skolas, salauza pilnu klēpi ar ceriņu zariem, salika vāzēs un, atslīgusi krēslā, vēroja, kā rietošās saules zeltainā gaisma piepilda istabas. Viņa bija laimīga, domājot par savu pirmo mīļoto zēnu un iespējām pavisam drīz, tūlīt pēc skolas beigšanas sākt studēt tēlniecību Mākslas akadēmijā.

Nakts vidū klauvēja pie durvīm. Rozmarīja atvēra. Bez aicinājuma ienāca sieviete, tērpta ādas jakā, un divi vīrieši. Meitenei skolā bija mācīta padomju konstitūcija, tādēļ viņa pieprasīja prokurora sankciju un dzina svešos ārā. Tie aicināja savākt drēbes un doties līdzi, bet Rozmarīja teica — nākamajā dienā krievu valodā eksāmens, nekur viņa neies.

Nākamajā dienā Rozmarīju kopā ar tēvu, māti un citiem tukumniekiem sadzina aizrestotos vagonos. 1941.gada 14.jūnijā no savām mājām, ģimenēm un ikdienišķās laimes uz PSRS attālākajiem nostūriem tika aizvesti 15 424 cilvēki.

Vismaz 700 tika nošauti, nometnēs un nometinājumā nomira 5381 cilvēks. Viņu vidū arī Rozmarījas tēvs Ernests Blumbergs. Pati meitene un viņas māte mājās atgriezās pēc 15 gadiem. Līdzi viņa atveda atmiņu pierakstus un zīmējumu skices ar pašas pieredzēto.

Sasniegusi astoto gadu desmitu, Rozmarīja nerimās, kamēr nebija ar rakstāmmašīnu trīs eksemplāros pārrakstījusi savas atmiņas par izsūtījuma gadiem, ko papildināja ar zīmējumiem. Lai tos parādītu viesiem, tagad 84 gadus vecā Rozmarījas kundze izceļ milzu koferi, kas piepildīts ar manuskriptiem, zīmējumiem, skicēm, viņas darbu fotogrāfijām, izstāžu bukletiem un avīžu rakstiem. Lielās zilās acis maigi noglāsta Tālajos Ziemeļos tapušos portretus, ainavas un klusās dabas.

"Pirmās skicītes tapa jau 1941.gada rudenī, kad mēs dzīvojām Jeņisejas upes krastā. Tā bija pasakaina vieta. Trūcīga, nabadzīga, ar mazu sādžiņu Galaņino. Tajā mūs tad arī nometināja, un jau tur sāku rakstīt pirmos apcerējumus par Jeņiseju un taigu," ar mīļumu stāsta Rozmarījas kundze. Viņa izvelk no mazas padomju laika kumodes zeltainu akmeni dūres lielumā. Tādi esot Jeņisejas krasti. Kad saule riet, tad tie visi degot oranžīgi sarkanās krāsās. Viņa gandrīz ik vakaru esot gājusi skatīties šo brīnumaino skaistumu. "es jau toreiz jauns skuķēns biju. Līdz galam neapzinājos mūsu lielo nelaimi," saka Rozmarījas kundze.

Pārāk godīgi, lai bēgtu

Dīvaini atmiņās lasīt, kā Rozmarījas ģimene 1941.gada jūnijā kopā ar citiem tukumniekiem Tukums Ii dzelzceļa stacijā pavadījusi veselas trīs dienas — dalījuši mantas, tikušies ar draugiem un radiniekiem, sprieduši par gaidāmo. Taču nav atrodama ne rindiņa, kas liecinātu, ka kāds ir pretojies vai bēdzis.

"Mēs bijām par godīgiem, lai muktu," tik vienkārši skan paskaidrojums. Vagonus esot apsargājuši sargi ar plintēm, tomēr neviens no aizturētajiem neesot ticējis, ka "tas būs ilgi". "mana vecmāmiņa iejūdza zirgu un atveda mums sporta mugursomu, pilnu ar žāvētiem āboliem. "ko jūs uztraucaties?" viņa teica. "kārtīgs valdnieks tādu cūcību ar cilvēkiem nedarītu. Jūs drīz būsiet atpakaļ"," atceras Rozmarījas kundze. "mēs nezinājām, kur mūs vedīs, neviens neko mums nepaskaidroja. Mēs tikai neticējām, ka būs kas ļauns."

Pirmais brīdinājums par to, ka izvedamie neapzinās notiekošo, bija vīriešu atdalīšana no viņu ģimenēm. "kad manu tēvu ņēma ciet, viņš mani apskāva un lūdza nekad nekļūt par komunisti. To es viņam apsolīju. Tikpat es utopiskām idejām neticēju, tik dumja es nebiju," atceras Rozmarījas kundze, piebilstot, ka viņa arī Dievam netic. Ticot tikai sev, pret visu pārējo esot piesardzīga. "tēvu vairs neredzējām. Īstenībā patēvu, bet es viņu saucu par tēvu. Īstais tēvs nomira, man vēl maziņai esot," turpinās stāstījums. "1941.gada augustā viņš bija pagalam. Bet mans tēvs bija tik spēcīgs vīrietis! Līdz 52 gadu vecumam viņš bija vecpuisis, sportists, bijušais virsnieks ar trim augstākajām izglītībām, strādājis par kalnu inženieri. Kad viņu arestēja, viņš Tukumā par virsmežzini strādāja."

Kad Rozmarīja un viņas māte Otīlija atgriezušās Latvijā, Otīlija Blumberga saņēmusies aiziet uz čeku un paprasīt, par ko viņa un meita izsūtītas. "vajadzēja zināt, ko prec," skanējusi atbilde. E.Blumbergs esot bijis viens no baltgvardu karavadoņa Kolčaka virsniekiem. Taču tā nav tiesa, toreiz viņš vēl bija vienkāršs karavīrs, iebildusi Rozmarījas māte. Ticamākais abu sieviešu atrastais izskaidrojums ir fakts, ka viens no diviem tēvabrāļiem Kārļa Ulmaņa valdībā bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs. Arī viņš ar ģimeni tika izsūtīts 1941.gadā un bija viens no pirmajiem, kas tika apglabāts Vjatlaga lēģerī.

Atsakās no sarkanā karoga

Rozmarija un viņas māte tika aizvestas uz Krasnojarskas apgabalu Turuhanskas rajona Čerkovensku. Lasot atmiņas, atliek tikai brīnīties par izsūtīto darba sparu tik nežēlīgos apstākļos, ko vairākumam no mums ir grūti aptvert — cilvēki, ģērbti tikai no dzimtenes līdzpaķertās drēbēs, zvejā tika sūtīti 40 grādu lielā salā, nakšņošanai tika atvēlēta visa lielā taiga, tādēļ guļas vietas tika ierīkotas zem eglēm, bet ēšanai varēja izmantot noķertās zivis. "es vienkārši nevarēju slikti strādāt, man bija kauns," paskaidro Rozmarījas kundze. "viens otrs jau slaistījās, bet es domāju — kā es, latviešu cilvēks, parādīšu, ka nestrādāju. Es starp tiem krieviem skaitījos laba strādniece, visur mani grūda par brigadieri."

Taču viņai pat izsūtījumā viss atņemts — pieprasīts 300 rubļu kara nodoklis, visas noķertās zivis. Turklāt Rozmarīja neesot cietusi zivs gaļu un pat bada spiesta pārtikusi tikai no zivju aknām, pieņiem un ikriem. Maizes bijis tik maz, ka zvejnieki to vārījuši putrā, lai tās pietiktu vairākiem un būtu sāta sajūta.

"Ar pārspēku nevar cīnīties," mazliet skumji pamāca vecais cilvēks. Tomēr, spriežot pēc viņas stāstītā, viņa tam turējusies pretī. "kad man kā labākajai zvejas brigadierei deva sarkano karogu, es to stūmu prom. Teicu, tā dēļ mans tēvs aizgājis bojā."

1947.gadā ar savas māmiņas gādību Rozmarīja tikusi ārā no taigas — viņai atļauts pārvākties uz dzīvi pie mātes Tālo Ziemeļu pilsētā Saļehardā. Tur viņa iepazinās ar diviem savā dzīvē būtiskākajiem cilvēkiem — igauņu tēlnieku Aleksandru Elleru un vīru Laimoni Barsdelu.

Igauņu klasiķa, komponista Heino Ellera brālis Aleksandrs bija Tartu operas baritons un tēlnieks. Tā kā viņam bija piespriests brīvais izsūtījums uz pieciem gadiem, tad esot atvēlēts ņencu kultūras namā organizēt zīmēšanas pulciņu. Pieteikušies daudzi, sākumā zīmējuši cits citu, tad apņēmušies nodoties glezniecībai un Rozmarīja bijusi vienīgā, kas nolēmusi apgūt tēlniecību.

Rozmarījas rādītie zīmējumi no Saļehardas laikiem neapšaubāmi liecina par viņas talantu — ar centību un gribēšanu vien nepietiktu, lai cilvēks spētu radīt tik precīzus portretus. Kad Ellers dabūjis mālu, abi ar lielu baudu nodevušies veidošanai, un drīz vien Rozmarījas darbi sūtīti uz izstādēm. Tagad sirmā kundze no kādas mapītes izvelk mazu, nodzeltējušu lapiņu recepšu veidlapas lielumā — izgriezumu no kādas Tālo Ziemeļu mākslinieku — amatieru izstādes darbu saraksta, kurā uzskaitīti Rozmarījas Blumbergas maza formāta tēlniecības darbi. Trīs darbus esot paņēmis vietējais novadpētniecības muzejs.

Ar tādu pašu prieku Rozmarījas kundze atstāsta savu iepazīšanos ar Laimoni. 1943.gadā, tikko viņš bija pabeidzis vidusskolu, tā iesaukts vācu armijas leģionāros. Pēc diviem gadiem viņu par to izsūtīja uz Ziemeļiem. "iepazināmies mēs tirgū. Tur vietējie iedzīvotāji pārdeva savus medījumus — zosis, meža zosis, viens otrs gulbis tur bija, meža pīles, zivis. Gājām ar mammu un vēl vienu latviešu kundzi, kas pētīja putnus un skaļi domāja: "diez kas tie ir — zosis vai gulbji, vai tie ir ēdami?" Pēkšņi mums aiz muguras atskanēja balss: "tad jau laikam būs Āgenskalna gulbīši." Tā mēs iepazināmies," stāsta Rozmarīja un uzsmaida vēl tagad augumā diženam vīram, kurš viņu sauc par Roziņu.

"Mēs tur bijām divi vientuļnieki. Kad apprecējāmies, tad bija vieglāk dzīvot. Abi strādājām, radās naudiņa," balss skan viegli, viegli. Rozmarījas Barsdeles atmiņu pierakstos neatrast vietu, kur viņa atzītos, ka izsūtījumā bijis smagi. "manā dzīvē ir gadījušies tādi brīži, ka nezini, ko vairs darīt, izmisums klāt. Tad es nekad neraudu," viņa paskaidro. "es vienmēr atrodu izeju, jo es ļoti mīlu dzīvi. Zinu, ka nodzīvošu tikpat ilgi, cik mana vecmāmiņa — 104 gadus."

Nekas nav zaudēts

Atgriezusies ar māti un vīru Latvijā, Rozmarīja 34 gadu vecumā stingri apņēmās atgūt 15 gados zaudēto — studēt tēlniecību un izbaudīt dzīvi. "man nebija ne dzīvokļa, ne darba, bet es uzreiz devos uz Mākslas akadēmiju. Man teica, ka es esmu studijām par vecu."

Tad viņa divus gadus apguvusi mākslu tēlniecības studijā, vēlāk nodevusies keramikai un visu dzīvi veidojusi māla figūras un traukus. Ar milzu pašlepnumu viņa rāda safotografētos darbus, kas piedalījušies izstādēs, ieguvuši dažādas godalgas, veidoti gan tirdzniecībai Brīvdabas muzejā, gan pašas priekam. Naudu Rozmarījas kundze, gluži tāpat kā viņas māmiņa, pelnījusi ar frizieres darbu, turklāt savā darbā bijusi tik radoša, ka, izpētījusi mākslas vēsturi, pati radījusi dažādas matu veidojumu kolekcijas. Viena no tām bijusi veltīta ziediem. "tie ziedi gāja uz Maskavu, uz Vissavienības lauksaimniecības sasniegumu izstādi, un es par saviem matiem saņēmu bronzas medāli," nosmejas Rozmarījas kundze. Tomēr viņu tas gandarī, pirms aiziešanas pensijā sarakstījusi grāmatu par frizūru veidošanu un rāda to ar tikpat lielu prieku kā savus keramikas darbus.

"Vai, atgriezusies no Sibīrijas, jūs atguvāt tur 15 gados zaudēto," jautāju. "jā," skan noteikta atbilde, un Rozmarījas kundze man velta laimīga cilvēka smaidu. Laukā aiz loga reibinoši zied ceriņi un rietošā saule piepilda viņas istabu ar zeltainu gaismu.

***

No atmiņu pierakstiem

Par ceļu līdz Sibīrijai. "parasti bez vajadzības dienas laikā ešelonu nepieturēja, bet te ap pusdienas laiku vilciens apstājās starp citiem ešeloniem. Vienā pusē, kas bija bez lodziņiem, redzēt neko nevarējām, tikai dzirdējām igauņu valodu. Otrā pusē pa logiem redzējām krievu karavīrus. Viens staigāja pa peronu un lasīja avīzi. Viņš pienāca pie mūsu lodziņa un jautāja, no kurienes mēs. Tad viņš jautāja, vai mēs zinot, ka sācies karš ar Vāciju. Mēs teicām, ka nezinām. Viņš pienāca pie lodziņa un sniedza mums avīzi. Te, kur bijis, kur nebijis, vagona sargs bija klāt, izrāva viņam no rokām avīzi un izlamāja viņu. Bet karavīrs arī nebija uz mutes kritis un atbildēja, ka viņš braucot aizstāvēt dzimteni no iebrucējiem, kamēr mūsējais izrādot varonību, apsargājot nelaimīgas sievietes un bērnus."

Par bēgšanu pie mātes. "arī briežiem kājas bija grimušas sniegā. Es zināju, ka mežam drīz jābeidzas un pa pļaviņu jau būs vieglāk. Dažviet sniegs manu svaru izturēja, bet lielākoties kājas grima līdz zemei. Taču atpakaļceļa nav un nedrīkst būt. Kas mani tur sagaida? Maizes vairs nav. Kam es tur slima esmu vajadzīga? Jātek vien uz priekšu. Tad nācās šķērsot upīti. Nu te bija atkal viss citādi. Kājas vairs negrima dziļā sniegā, bet toties ūdenī līdz potītēm. Viņpus upītes rēgojas izdeguša meža paliekas. (..)

Augšā krastā atradu daudz sanestu koku un zem viena es sakūru uguni. Koks sāka degt, un visapkārt kļuva silts. Uzmeklēju kādu plakanāku koku un apgūlos uz tā. Uguns mani sildīja, un no manis gaisā cēlās garaiņi. Grozījos uz visām pusēm, sildījos un žāvējos. (..) Gāju gar glumo krastu, pie nūjas turēdamās. Maza domiņa par iespējamo lāča apciemojumu man uznāca mazu brīdi. Es zināju, ka viņi vēl guļ. Mani pārņēma bezgalīgs nogurums. Nebiju taču ēdusi divas dienas, sāpēja kakls, mute jēla no asā sniega ēšanas. (..)

Šinī mazajā stāstiņā par bēgšanu no zvejas vietas gribēju pierādīt, cik cilvēka griba ir stipra. Un, kad izsīkst spēki un šķiet, ka nu ir beigas, tad tas ir tikai mirkļa vājums, kam nedrīkst padoties. Uz mūžu man paliks atmiņā šis gājiens no 1943.gada 18.aprīļa piecos pēcpusdienā līdz 19.aprīļa vakaram. Bija noiets 30 kilometru. Tas notika tad, kad es instinktīvi jutu tuva cilvēka aicinājumu, mīlošas mātes atbalstu no tālienes. Es jutu, ka mani gaida. Tad arī aug spārni, drosme un griba. Toreiz savā izmisumā par visu vairāk pasaulē vēlējos būt pie mātes."

Darba apģērba apraksts. "kas ir fufaika, gan laikam zina katrs bijušās padomijas iedzīvotājs. Īstās fufaikas, kas tika pildītas ar vati, sevi attaisnoja, jo bija siltas un kalpoja ilgi. Priekšniecībai laikam pietrūka līdzekļu apgādāt mūs ar labām drēbēm. Mums dotās fufaikas bija pildītas ar ziemeļbriežu sariem, kas bija smalki, ātri sadrupa, noslīdēja pa nošuvēm uz leju un nogulsnējās tur putekļu veidā. Visai drīz mēs sākām ļoti salt, jo no mūsu glaunajām fufaikām pāri bija palikušas tikai divas kopā sašūtas katūna kārtas."

Dvielīšu un autiņu apraksts. "tie tiek gatavoti no bērzu pagales. No pagales, kas nav garāka par vienu metru, novelk mizu. Tad cilvēkam, kājās stāvot, vienu pagales galu atspiež pie krūtīm, otru galu pret zemi tā, lai pagale turētos stabili. Tad ņem abās rokās ļoti asu un apjomīgu nazi un, sākot no pakrūts līmeņa, ar nazi kasa bērza pagali, turot nazi 90 grādu leņķī pret pagali. Tā tiek radītas ļoti plānas skaidiņas, kas ir ļoti mīkstas. Tās tūlīt tiek noglabātas kastītē, lai pārāk neizkalstu un nekļūtu sausas un asas. No rītiem mazgājoties ar skaidām noslaukās kā ar dvieli. Tāpat arī pirms maltītes tiek pārslaucīti porcelāna trauciņi.

Bet mazam bēbim gultiņā ber sausu praulu smalkumus, ko vasarā iegūst no veciem celmiem. Tie ir brūni, mīksti, sausi un ļoti higiēniski. Bērnam nekad nav sasutumu.

Diena, 2005. gada 11. jūnijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home