|
|
Nevalstiskās organizācijas: Mēs necietām stukačus Arī mums tādas bija un gluži tāpat kā vecenītes aizkrāsnē čubinājās, čabinājās, piktojās un buldurēja, bet dzīve ritēja savu gaitu. Lielvalsti vadīja prātu izkūkojušu večuku politbirojs, tauta zaga darba laiku un materiālās vērtības. Ļoņka par zagšanu izteicās atzinīgi un reiz, lieku šļuku iekampis, atzinās, ka pats zaļā jaunībā arī šajā ziņā gēkojis. Vēlāk viņam to vairs nevajadzēja, jo jebko tautai nozagto viņam klāt nesa. Totālo atmiņas zudumu kompensēja iztapīgi rakstītāji, un viņam bija tik patīkami un arī interesanti lasīt savu izcilo biogrāfiju par savu milzīgo ieguldījumu Lielā kara izkarošanā Mazajā zemē, jo pats Josifs nevienu stratēģisku lēmumu neesot pieņēmis, nepakonsultējies ar apakšpulkvedi Ļoņku. Sasodīts, vien graudus sēja savas lielvalsts zemēs, bet ražu vāca Kanādā vai ASV. Tauta runāja, ka to spējot vien pats izcilākais visu laiku un tautu agronoms ar četrām varoņa zvaigznēm pie krūtīm. Runāja visu ko, bet Josifa skolnieks dzelžainā tvērienā turēja inteliģenci, apbēra ar priekšrocībām tukšpaurus-iztapoņas, piešķīra ilgus gadus nometnēs nepaklausīgajiem, ausīgajiem un samizdata autoriem. Arī baltiešiem. Tas bija tāds drūms un ilgstošs stagnācijas laiks visu sociālistiskās sistēmas tautu dzīvē. Arī asiņains. Afganistāna, Āfrikas valstis... Mūsu nevalstiskā, neformālā inteliģentu čupiņa veidojās ap diviem izciliem sava laika mediķiem, tuviem draugiem Valdi un Voldi. Mēs netrokšņojām, necēlām haju, bet tikāmies, lai vismaz domu biedru vidū apmainītos ar viedokļiem - kas notiek lielvalstī?! Harijs jau bija izraidīts no "Dadža" redakcijas, jo tur priekšniekoja vīrs, kurš latviešu gvardes divīzijā bija attiecīgi izpelnījies uzticību ar vienīgo pareizo ideoloģiju, ko centīgi iepotējis karotājiem. Neformālā savstarpējā parole bija "Buciņš". Buciņi auga, auga radziņi, bet tālāk par notikumu attīstības nosodījumu jau mēs netikām, nepratām tikt un droši vien jau arī nebijām gatavi cīnīties par savu pārliecību. Un nav arī ko noliegt, bieži vien savus pārdzīvojumus aizskalojām ar šņabi. Tāds bija šis laiks. Daudzi gāja pa to pašu visvienkāršāko ceļu un arī pārāk agri aizgāja mūžībā, bet viņu devums to laiku ikdienā un uzrakstītais ir vērā ņemams. Arī agrīnās jaunības maldi un cildinājumi iekārtai un tās izpausmēm ikdienā. Mēs bijām un dzīvi esošie - esam pienākuma cilvēki. Vēl vairāk,- mēs uzskatām, ka visam pamatā ir cilvēka darbs, nemitīgas alkas pēc zināšanām un cenšanās sadzīvot ar mūžsenām morāles normām cilvēku savstarpējās sabiedriskajās attiecībās. Starp buciņiem biju pats jaunākais, pie kam pārstāvēju tehnisko inteliģenci, jo biju saistīts ar ražošanu. Mēs nekad nesatikāmies īpaši rīkotos saietos, ja vien par tādiem neskaita bēres. To uzskatījām par goda lietu - pavadīt pēdējā ceļā kādu no buciņiem. Un, protams, kārtīgi iedzert, pieminot aizgājēja veikumu un robu mūsu rindās. Reiz bēres iegadījās īpaši nejaukā slapjdraņķa dienā. Un, krietni izsalušies, mēs iesildījāmies pie Mūžīgās uguns, cepot desiņas uz tās. Diez vai pat Ainārs, kurš ieņēma augstu amatu Iekšlietu ministrijā, spētu saglabāt dienesta stāvokli cepējiem, ja mūs paņemtu ciet par zaimošanu. Vien tik ciet ņēmēji jau arī droši vien iekšā ņēma, nevis sargāja šķietamo šķīstumu tādā suņa laikā. Bija interesanti vērot, kā izmainījās cilvēki, esot darbā un nākot mājās. Darbā valdīja oficiālā ideoloģija, un mēs pat izrādījām lielākas vai mazākās aktivitātes tās aizstāvēšanā, bet, satiekoties ar savējiem, mēs kļuvām gluži citi cilvēki. Vienu gan zinu droši,- mēs necietām stukačus. Gan jau ka bija kāds iefiltrējies arī starp buciņiem, bet netiku manījis, ka tā centībai būtu sekas. Izaaka bērēs Harijs atklāti deklarēja, ka viņa suns esot krietni labāks par satīriskā žurnāla "Dadzis" ilggadīgo galveno redaktoru. Klusībā mēs tam piekritām, jo patieso darbu tur veica krietni un talantīgi cilvēki, arī buciņš - Izaaks. Igors tam nepiekrita un klusējot atstāja pie galda sēdošos. Izaaks bija cilvēks, kurš pieprasīja sevi saukt par žīdu, jo viņš ideāli pārvaldīja latviešu un vācu valodas, sadzīves līmenī - krievu, un nemaz idišu vai ivritu. Tā viņš arī teica,- kas es par ebreju, ja neprotu valodu. Mūsējie pa vienam, pa diviem bija daudzās nozarēs. Es nevaru neatzīmēt godājamā rakstnieka un cilvēka Andra atsaucību. Viņa namdurvis buciņiem tika vaļā vērtas jebkurā diennakts stundā, un vienmēr atradās kaut kas glāzē lejams, lai papildinātu iekšās trūkstošo, vai lai kliedētu slikto garastāvokli. Domāju, ka Andra daiļradē nelielu ieguldījumu ir devušas atklātās sarunas ar vēlīnajiem viesiem. Buciņiem. Maz ir vairs to, kas no buciņiem ir dzīvi šodien. Ne Valdis, ne Voldis nesagaidīja dziesmoto revolūciju. Šodien buciņiem nebūtu jābaidās no ļaunām ausīm un stukaču zemiskuma, bet viņiem būtu daudz ko teikt skaļi. Tas, kas četrpadsmit gados ir noticis medicīnā, ir prātam neaptverams absurds, kur brīnišķīgs aprīkojums un efektīvas zāles ir apvienotas ar bezizmēra iedzīvošanās kāri. Un tas viss no sirdzējiem, bieži vien arī no jaunākā medicīniskā personāla, māsiņām, bez kurām jebkurš dakteris ir nulle bez štociņa. Ar bezkaunīga ierāvēja morāli, viņš jau ir nevis dakteris, bet slakteris. Savu dvēseli sen velnam pārdevis. Neatgriezeniski pazudis cilvēks. Īstenībā ir tā, ka bez haosa attiecībās starp iedzīvotājiem, kuru pamatā ir nevis valodu barjera, bet gan trūkums un sadzīves problēmas, valsts ir sadalījusies nedroši un stipri nevienlīdzīgi. Mazākā daļa pārstāv un saņem algu par valsts interešu aizstāvēšanu, un lielākā daļa šo valsts varu un iekārtu pilnībā ignorē. Vēl ļaunāk - vairs vispār neinteresējas par valstī notiekošo un personālijām, kas vada šos procesus, pareizāk sakot, grib vadīt, bet nespēj. Neprot. Toreizējā mūsu dubultmorālē bija savādāk, mēs allaž gribējām mūsu ierobežoto iespēju robežās ietekmēt notikumu attīstību, bet mēs nedrīkstējām skaļi deklarēt brēcošās nebūšanas. Un tomēr. Tagad daudz runā par absurdiem, bet neviens neklausās. Apnicis. Augšminētās divas kopienas dzīvo katra savā valstī. Tikai tā valstiņa ir maza mazītiņa, un tas ir bīstami. Ļoti.
Alnis |