Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
"Kur aizbraucam – nezinām..."
 Lelde Neimane, Latvijas Okupācijas muzeja speciāliste

Izmisums, bezspēcība, bailes par saviem mīļajiem, kurus lielākai daļai tā arī nekad vairs neizdevās ieraudzīt, ilgas pēc varmācīgi atņemtās dzimtenes – ir tikai niecīga daļa no šausmām, kas bija jāpārcieš Sibīrijas elles ratu pārdzīvojušajiem. Jau 65 gadi mūs šķir no 1941. gada 14. jūnija deportācijas šausmu nakts, bet daudziem šo Golgatas ceļu izgājušajiem tie joprojām sāp kā nesadzijusi brūce.

PSRS loloja represiju plānus pret Baltijas valstu iedzīvotājiem jau gadu pirms Latvijas, Igaunijas un Lietuvas varmācīgās okupācijas un aneksijas. "Kontrrevolucionāri", aizsargi, policisti, muižnieki, fabrikanti, bijušie vadošie ierēdņi, armijas virsnieki – visi viņi bija iekļauti Baltijas apstākļiem piemērotajā staļiniskajā "šķiriskās tīrīšanas rokasgrāmatā".

Ievērojamāko Latvijas valstsvīru, politisko un sabiedrisko darbinieku aresti sākās līdz ar pirmajiem padomju okupācijas mēnešiem. "Svarīgākais uzdevums, kas jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem," – jau 1940. gada 23. jūnijā deklarēja okupētajā Latvijā izveidotā "tautas valdība".

Īpašās pilnvaras denuncēt

1941. gada aprīlī īpaši aktivizējās "sociāli svešo elementu" meklēšana un "kompromitējošo ziņu" vākšana, kuras gaitā neiztika arī bez personiskā skaudībā un naidā sakņota atsevišķu denuncētāju entuziasma. Visā okupētajā Latvijā komunistiskās partijas aktīvistiem piešķīra īpašas pilnvaras, saskaņā ar kurām viņi pēc noteiktas instrukcijas aprakstīja "bijušo īpašnieku, augļotāju, spekulantu, tautas ienaidnieku un citu nestrādājošo iedzīvotāju" vērtīgākās lietas. Rīgā pat izdalīja apliecības, kas apstiprināja padomju aktīvistu tiesības ievākt informāciju par viņus interesējošiem cilvēkiem no sētniekiem un māju pārvaldniekiem. "Šīs apliecības uzrādītājs nozīmēts pārbaudīt Rīgas pilsētas Ļeņina rajona namus. Dzīvokļu apdzīvotājiem uz viņa jautājumiem ir jāsniedz pareizas un izsmeļošas ziņas," bija norādīts apliecībā, kas paredzēja neierobežotas tiesības ielauzties jebkuras varai nevēlamas personas privātajā telpā.

Latvijas Valsts arhīvā saglabātie dokumenti liecina par to, kā staļiniskās ideoloģijas izauklētā baiļu, savstarpējās neuzticēšanās un izspiegošanas sistēma jau pirmajā padomju okupācijas gadā Latvijā bija saindējusi visdažādākās dzīves jomas. "Dzīvoklī Vīlipa ielā trīs istabās dzīvo pieci cilvēki, iekārta lepna, māja nacionalizēta. Pats tirgo, viņam Centrāltirgū ir gaļas galds," lasāms kādā ziņojumā, ko LK(b)P CK saņēma 1941. gada 11. aprīlī. Mūsdienās šo denuncētāju uzvārdi parādās dažu vēsturnieku pētījumos, tomēr būtu interesanti noskaidrot, kāds bija varas pakalpiņu turpmākais liktenis pēc viņu melnā darba paveikšanas. Izsūtāmo ģimeņu sarakstus taču veidoja, arī pamatojoties uz šiem ziņojumiem…

"Sarkano šausmu" kulminācijas diena

1941. gada 14. jūnijs bija traģiskā diena, kad "sarkanās šausmas" izvērtās visā to necilvēciskumā. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju padomju represijas nāca negaidīti un pēkšņi. Lai gan līdz tam dažās vietās baumoja par bijušās varas pārstāvju iespējamiem arestiem, neviens nebija gaidījis, ka sekos tik liela mēroga izrēķināšanās. Torņakalna, Šķirotavas, Liepājas, Jelgavas, Krustpils iedzīvotāji sprieda, ka stacijās novietotie vagoni paredzēti armijas un iedzīvotāju pārvietošanai iespējamā Vācijas karaspēka uzbrukuma gadījumā. Dažos Valmieras apriņķa pagastos vietējie aktīvisti gan bija paziņojuši izsūtāmajiem par iespējamo arestu, sniedzot viņiem iespēju glābties. Tomēr no sava likteņa izbēgušo bija ļoti maz.

Latvijas Okupācijas muzeja krātuve glabā daudzus vēl nekad nepublicētus stāstus par 1941. gada 14. jūnija notikumiem. Rita Margita Garklāva (dzimusi Putniņa) muzejam atdāvinājusi savas 1948. – 1949. gadā rakstītās atmiņu stāsta burtnīcas par izsūtījumu, kā arī sniegusi videoliecību. Lūk, Ritas stāsts:

"1941. gada 14. jūnijā pamodos agri no māmiņas kliedziena. Viņa stāvēja bāla, neapģērbusies pie loga un čukstēja: "Rūdi, celies! Pēc tevis atbraukuši čekisti ar smago auto." Man miegs pazuda kā nomazgāts, lai gan bija tikai apmēram četri no rīta. Čekistu vārdus pazinu un zināju, ka tie manu tētiņu aizvedīs. Viņš nepaspēja izkāpt no gultas, kad pie logiem un durvīm jau stāvēja cilvēki ar durkļiem, un divi čekisti atvēra guļamistabas durvis, sakot: "Jūs esat arestēti!" Māmiņa sāka raudāt un vaimanāt: ko mēs vieni darīsim, bet čekists turpināja: "Taisaties visa ģimene!" Māmiņa atviegloti uzelpoja, tētiņš pa to laiku bija apģērbies un gāja lielajā istabā līdzi čekistiem.

Nesapratu, ko darīt – sāku vilkt naktskreklam virsū gan sauļojamās biksītes, gan kleitu – visu, kas bija pie rokas, jo māmiņa bija kā bez samaņas, viņa tikai sēdēja un raudāja. Istaba bija izvandīta un piesvaidīta, pa grīdu mētājās spilveni, palagi, segas. Čekisti visu ar redzīgu aci vandīja, skatīja un pierakstīja garā listē. Tētiņš sēdēja uz dīvāna un nemaz nebija mainījies izskatā – tās pašas smaidošās acis un staltums. Likās, viņš vēlējās teikt: "Es neliekšos jūsu priekšā!" Piegāju pie viņa, un viņš paņēma mani klēpī, teikdams, ka tā laikam būšot pēdējā reize."

Ritu Margitu kopā ar māti Martu Putniņu izsūtīja uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, bet tēvu Rūdolfu Putniņu aizveda uz Usoļlagu Molotovas apgabalā, kur 1942. gadā viņu nošāva.

Traģikas caurausta ir arī Latvijas Valsts arhīvā saglabātā Vallijas Vasariņas atvadu vēstule, kuru viņa steigā rakstīja, 1941. gada 14. jūnijā dodoties prom izsūtījumā: "Ardievu, mammuci un tēti! Kur aizbraucam – nezinām..." Valliju Vasariņu ar ģimeni – sešus cilvēkus – izsūtīja uz Krasnojarskas novada Kozuļskas rajonu, bet vīru Ēvaldu Vasariņu arestēja un nosūtīja uz Vjatlagu, kur viņš 1942. gadā mira. Vēl par Valliju zināms, ka 1947. gadā viņa aizbēga no izsūtījuma, 1949. gadā viņu izsūtīja otru reizi, bet atbrīvoja tikai pēc Staļina nāves – 1956. gadā.

"Ar savu dzīvību galvoju…"

Mazāk rakstīts par to, ka tobrīd arī komunistu vidū bija cilvēki, kas neizprata un neatbalstīja šādu cīņu pret "sociāli svešajiem elementiem". Starp Latvijas Valsts arhīva dokumentiem ir Ksenijas Rudzītes vēstule LK(b)P CK, kurā viņa prasa atbrīvot savu māsu Aleksandru Kantori (dzimušu Rudzīti), viņas vīru bijušo aizsargu Elmāru Kantoru un viņu bērnus, jo viņi ir nepamatoti izsūtīti. "Ar savu dzīvību galvoju par viņu pilnīgu nekaitīgumu padomju varai" – šis kaismīgais apliecinājums tomēr palika nesadzirdēts. Izskatot Latvijas Valsts arhīva darbinieku sastādīto 1941. gadā deportēto sarakstu, var atrast ziņas, ka Aleksandru Kantori ar bērniem Daili un Irēnu izsūtīja uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu. Par Elmāru Kantoru zināms, ka viņš miris ceļā uz ieslodzījuma vietu 1941. gada 30. jūnijā.

Vistraģiskākais aspekts 1941. gada 14. jūnija deportācijā bija ģimeņu šķiršana, kad tēvus nosūtīja uz lēģeriem, bet mātes ar bērniem – izsūtījumā. Aukstasinīgajiem meliem par to, ka nebeidzami garā moku ceļa galā ģimenes apvienosies, bija noticējusi arī rakstā jau minētā Rita Margita Garklāva. Lūk, kā viņa šodien apraksta notikumus 1941. gada 15. jūnijā Šķirotavas stacijā:

"Ap pusdienas laiku ģimenēm atļāva apmeklēt vīrus un tēvus. Māmuļa arī aizgāja, bet mani neņēma līdzi, baidoties, ka tādā burzmā mani varētu nospiest. Protams, viņa pēc tam to nožēloja, jo, domādama, ka vēlāk būsim kopā ar tēti, bija man liegusi ar viņu pēdējo tikšanos. Vagonos pie vīriešiem nelaida, vien atļāva ar viņiem sarunāties pie vaļējiem logiem un durvīm – laimīgs bija tas, kurš tika klāt... Aizsūtīju tētim narcises un dzeltenās tulpes, jo viņam dzeltenā krāsa ļoti patika…"

***

- Padomju vara Latvijā veica divas masveida politiskās deportācijas: 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā.
- 1941. gada 13. – 14. jūnijā no Latvijas izsūtīja 15 424 cilvēkus (no tiem 5263 arestēja).
- Izsūtīja arī 1610 bērnus līdz septiņu gadu vecumam un 50 sirmgalvjus, vecākus par 80 gadiem.
- No Latvijas deportēto (arestēto un izsūtīto) vidū bija 11 418 latvieši, 1771 ebrejs, kā arī krievi, baltkrievi, vācieši un citu tautību cilvēki.
- Arestētos izsūtīja uz Vjatkas, Noriļskas, Ziemeļurālu, Usoļjes labošanas darbu nometnēm, kur daļu nošāva, daļa mira bada nāvē.
- deportētos galvenokārt nomitināja Krasnojarskas novadā un Tomskas apgabalā.

Majas Viesis 9. jūn. 2006

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home