Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā nīdēja nacionālkomunistus
Daina Bleiere

1959. gada vasarā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ārkārtas plēnums, kurā sagrāva nacionālkomunistus. Par galveno kritikas upuri kļuva Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, kuru atcēla no amata un nosūtīja uz Krieviju par Vladimiras apgabala kinofikācijas pārvaldes priekšnieku. Šie notikumi bija ārkārtīgi traumatiski latviešu sabiedrībai un lielā mērā negatīvi ietekmēja tās turpmāko attīstību. 

Pēc Staļina nāves 1953. gadā radās apstākļi, lai izlauztos uz āru daudzu latviešu komunistu neapmierinātība gan ar situāciju republikā, gan arī ar viņiem atvēlēto lomu. Latviešu mazais skaits kompartijas un administratīvās nomenklatūras sastāvā priekšplānā izvirzīja nacionālo jautājumu. Vietējie komunisti uzskatīja, ka disproporcijas rada pēckara gados ieradušos vai atsūtīto funkcionāru nekompetence un nevēlēšanās saprast vietējos apstākļus.

Nacionālkomunistu darbība īsti varēja attīstīties tikai pēc PSKP 20. kongresa. 1956. gada februārī sākās daļēja destaļinizācija un reformas, kas bija vērstas arī uz pārliekas pārvaldes sistēmas centralizācijas novēršanu. Latvijas vadībā tieši šajā laikā augstu stāvokli bija sasniegusi 1940. gada komjauniešu paaudze – Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš, Pāvels Pizāns u. c.

Liberālie noskaņojumi un pretošanās "Maskavas acij"

Nacionālkomunisti Latvijā nebija noteikta grupa, kurai būtu kaut kāda saskaņota darbības programma. Drīzāk var runāt par vispārēju noskaņojumu, ievirzi, kuru atbalstīja vai kurai simpatizēja daudzi komunisti un komjaunieši, kā arī daļa inteliģences. Partijas funkcionāru aprindās bija diezgan spēcīgi liberālie noskaņojumi. Par to visskaidrāk liecināja 1958. gada janvāris, kad LKP CK plēnumā par partijas 2. sekretāru ("Maskavas aci") neievēlēja Fjodoru Kašņikovu un Maskavai nācās ar to samierināties. Tomēr tas bija arī nacionālkomunistu beigu sākums. PSKP CK Latviju pārraugošie ierēdņi nespēja piedot viņu akceptētās kandidatūras noraidīšanu. Fjodora Kašņikova un citu neapmierināto sūdzības par to, ka viņi ir krituši par pretkrieviska noskaņojuma upuriem, drīz vien rada dzirdīgas ausis.

Par nacionālkomunistu ideologu daudzi uzskata ekonomistu Paulu Dzērvi. Viņa vadībā tika formulētas idejas, kas balstījās uz uzskatu, ka republikas ekonomikai jādarbojas pirmām kārtām tās iedzīvotāju interesēs. Ekonomistu viedoklis ļāva pamatot imigrācijas ierobežošanas pasākumus, kas pārsvarā saistās ar E. Berklava darbību. Eduards Berklavs, būdams LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks 1956. – 1957. un 1958. – 1959. gadā, Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs 1957. – 1958. gadā, aktīvi centās ierobežot Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu. Viņš arī centās panākt, lai vadītāji un tie ierēdņi, kas strādā jomās, kur iznāk saskare ar iedzīvotājiem, apgūtu latviešu valodu. Eduards Berklavs savās atmiņās raksta, ka attiecībā pret iebraucējiem no pārējām "brālīgajām" republikām viņš esot uzskatījis: "Jādomā, nevis kā varētu pierakstīt, bet otrādi – kā varētu nepierakstīt", šādi panākot desmitkārtēju pierakstīto skaita samazināšanu.

Šī nepakļaušanās, protams, izraisīja sašutuma vētru – īpaši padomju armijas aktīvā dienesta un atvaļināto virsnieku vidū. Jāuzsver, ka 1957. gadā PSRS uzsāka vērienīgu bruņoto spēku samazināšanu. Līdz ar to Rīgā demobilizējās vai ieradās no jauna liels skaits virsnieku. Tā kā bruņoto spēku samazināšana jau tā bija stipri iedragājusi Ņikitas Hruščova popularitāti militārajās aprindās, sūdzībām, kas sāka plūst uz Maskavu, agri vai vēlu bija jārada negatīva rezonanse.

1956. gada novembrī Rīgas pilsētas partijas komiteja valodas politikas jomā nolēma, ka cilvēkiem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus (tirdzniecība, komunālie pakalpojumi, medicīnas iestādes, milicija u. c.), divu gadu laikā vismaz sarunvalodas līmenī ir jāapgūst divas valodas – latviešu un krievu (Rīgā vairāki lēmumi šajā jautājumā parādījās arī 1957. un 1958. gadā). Nedaudz vēlāk – 1956. gada 6. decembrī – LKP CK birojs pieņēma lēmumu par latviešu un krievu valodas mācīšanos. Tomēr jāuzsver, ka ne teorētiski, ne arī reālajā praksē nenotika nelatviešu izspiešana no nomenklatūras.

Nacionālkomunistu "Ahilleja papēdis"

"Ahileja papēdis" centienos pēc latviešu valodas normālas funkcionēšanas lietišķajā un ideoloģiskajā jomā bija latviešu mazais skaits Latvijas Komunistiskajā partijā. To apzinoties, E. Berklavs 1959. gada sākumā publicēja rakstu "Saruna no sirds", kurā aicināja latviešus stāties partijā. Jāuzsver, ka šī uzdrīkstēšanās jau uzreiz izraisīja Maskavas un LKP CK biroja nosodījumu.

Nacionālkomunisma politikas būtiska sastāvdaļa bija centieni atbrīvoties no pēckara gados uzspiestā vulgāri marksistiskā skatījuma, saskaņā ar kuru visu Latvijas un latviešu kultūru, kas nebija saistīta ar proletāriskās un krievu kultūras (obligāti) pozitīvo ietekmi, atmeta kā buržuāzisku un reakcionāru. Nacionālkomunisti tomēr ne vienmēr bija gatavi pieņemt jaunas pieejas. Viņi drīzāk vairāk vai mazāk sekmīgi centās turēties līdzi pacēlumam un strāvojumiem, kas bija vērojami sabiedrībā kopumā. Tomēr tieši viņus staļiniskie dogmatiķi vainoja jaunās paaudzes intelektuāļu vaļību pieļaušanā.

Kā ekonomikas, tā arī kultūras kontekstā nozīmīga ir diskusija, kas 1958. gadā izvērsās par Pļaviņu HES celtniecības lietderību. Tas bija pirmais gadījums pēckara gados, kad bija vērojama patiešām plaša, no augšas neinspirēta sabiedrības aktivitāte. Protestus republikas valdībai iesniedza gan ievērojami zinātnieki, gan darba kolektīvi, gan mācību iestādes. Malā nepalika arī prese.

Konfrontācijas ass

Tajā pašā laikā uz Maskavu plūda vēstules ar sūdzībām, kas rada atbalsi PSKP CK darbiniekos, kuri pārraudzīja Latviju. 1957. gada oktobrī PSKP CK brigāde pārbaudīja LKP CK darbu ar radošo inteliģenci. Tās ziņojuma ietekmē 1958. gada janvāra sākumā PSKP CK Sekretariāts pieņēma lēmumu, kurā cita starpā teikts, ka LKP CK birojā neesot vienprātības. Šā lēmuma pieņemšanas apstākļi un apspriešana Rīgā norāda, ka LKP CK birojā jau bija pietiekami skaidri iezīmējusies konfrontācijas ass. Vienas grupas kodolu veidoja lēmumā kritizētie K. Ozoliņš, E. Berklavs un avīzes "Cīņa" galvenais redaktors P. Pizāns. Pretējo nometni pārstāvēja Baltijas kara apgabala pavēlnieks 1954. – 1958. gadā Aleksandrs Gorbatovs, avīzes "Sovetskaja Latvija" galvenais redaktors Nikolajs Saļejevs un Arvīds Pelše. Ap šiem centriem grupējās reformu piekritēji un pretinieki. Zināmu līdzsvaru uzturēja J. Kalnbērziņa un V. Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. 1959. gada pavasarī situācija bija jau tiktāl nokaitēta, ka aprīlī uz Latviju nosūtīja PSKP CK brigādi, lai pārbaudītu republikas vadības darbu. Kā 1990. gada intervijā izteicās toreizējais PSKP CK sekretārs Nuridins Muhitdinovs, šī brigāde Rīgā cieši sadarbojās ar A. Pelši.

PSKP CK brigādes secinājumi acīmredzot nebija īpaši labvēlīgi LKP CK vadībai. Tomēr tie nebūtu izraisījuši tik lielas pārmaiņas, ja nacionālkomunistu pretiniekiem nebūtu izdevies savā pusē dabūt Ņ. Hruščovu viņa vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā.

20. – 21. jūnijā LKP CK birojā apspriestais Maskavas komisijas ziņojums bija ārkārtīgi tendenciozs. Daudzi nacionālisma piemēri bija interpretēti vienpusīgi vai pat bija izdomāti. Eduards Berklavs un citi biroja locekļi norādīja uz daudzu apsūdzību nepamatotību, bet iebildumi neko nelīdzēja. Jānis Kalnbērziņš uzreiz pieņēma visus pārmetumus, arī citi LKP CK biroja locekļi, izņemot E. Berklavu, vairāk vai mazāk ātri atkāpās no savām pozīcijām. Iespējams, E. Berklavs jau bija izvēlēts par galveno vainīgo, un pārējie cerēja, ka pakļaušanās Maskavas spiedienam ļaus saglabāt status quo.

"Vienīgais nevainīgais" un citi

LKP CK 7. – 8. jūlija ārkārtas plēnumā J. Kalnbērziņa referāta pamatā faktiski bija PSKP CK darbinieku ziņojums. Plēnumā izvirzīja arī jautājumu par "vienīgā nevainīgā" (atbilstoši Ņ. Hruščova dotajam raksturojumam) A. Pelšes atbildību, jo kā LKP CK biroja loceklis viņš bija līdzatbildīgs par īstenoto kursu un nebija arī pret to iebildis. Arvīds Pelše atvairīja uzbrukumus ar paškritiku – viņš esot darbojies "kautrīgi un neuzstājīgi, lai gan bijis pamatā pareizās pozīcijās".

Pašā plēnumā gan no amata atcēla tikai vienu cilvēku – E. Berklavu. Tomēr tajā iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski atlaida no darba nākamajos mēnešos. To vidū bija "Cīņas" redaktors P. Pizāns, avīzes "Rīgas Balss" redaktors Osvalds Darbiņš, ilustrētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors Rafaels Blūms u. c.

LKP CK plēnumā 1959. gada 25. novembrī no amatiem atkāpās J. Kalnbērziņš un V. Lācis. Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva A. Pelše. Viņa pozīcijas galīgi nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un biroja sastāvs būtiski mainījās. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar īstu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki, gandrīz visu masu informācijas līdzekļu redaktori utt. Visai bieži praktizēja pārcelšanu mazāk atbildīgā, tomēr joprojām svarīgā amatā, kam vēlāk sekoja galīga izmešana no nomenklatūras rindām.

Šķiet, bija arī nodoms pret E. Berklavu uzsākt kriminālvajāšanu. 1959. gada beigās un 1960. gada sākumā notika kampaņa, kurā dažādas partijas organizācijas pieprasīja izslēgt Berklavu no partijas. Vienlaikus VDK izmeklēja lietu par protesta vēstulēm, kuras "Pravdai" un "Cīņai" bija nosūtījuši divi pensionāri – Kārlis Baumanis un Jānis Kīns. Lai gan izmeklētāji centās pierādīt, ka ar šo lietu ir saistīti E. Berklavs un P. Dzērve, acīmredzot tiesāšanai nesaņēma Hruščova piekrišanu.

Savā relatīvi neilgajā valdīšanas posmā A. Pelše, cik nu tas bija viņa spēkos, darīja visu iespējamo, lai virzītu Latvijas attīstību pa kursu, kas bija tieši pretējs nacionālkomunistu izvirzītajam. Faktiski visas tēmas, kas bija saistītas ar migrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām, nebija apspriežamas. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību u. tml. Lielākā daļa latviešu uzskatīja, ka Latvijas vadība salīdzinājumā ar pārējām Baltijas republikām vismazāk rūpējas par savas zemes interesēm un viscītīgāk pilda Maskavas norādījumus. Tas varbūt nebija pilnīgi pareizi katrā konkrētā gadījumā, tomēr kopumā atspoguļoja atšķirības no Igaunijas un Lietuvas. Acīm redzams bija arī fakts, ka Latvija, tieši sākot ar 60. gadiem, daudzās jomās Baltijā sāka zaudēt līderpozīcijas.

 Latvijas Avīze 7. augusts, 2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home