Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Nirnberga – taisnīga tiesa vai parodija?
INESIS FELDMANIS

1946. gada 16. oktobris ir diena, kad vienā no Izāras upes strautiem (pie Minhenes) sabira vienpadsmit Nirnbergas starptautiskā militārā tribunāla uz nāvi notiesāto galveno nacistisko kara noziedznieku pelni. Uzvarētāji uzskatīja, ka absolūti nekas nedrīkst palikt pāri no nacistu līderu pīšļiem. Izāra, Donava, Melnā jūra – notiesāto pelniem vajadzēja izšķīst un izzust pasaules ūdeņos.

Lēmumu sākt Vācijas galveno kara noziedznieku prāvu uzvarētājlielvalstis (ASV, PSRS un Lielbritānija) bija pieņēmušas jau Potsdamas konferencē (1945. gada 17. jūlijā – 2. augustā). Nekad agrāk nebija notikuši tiesas procesi, kuros uz apsūdzēto sola būtu nosēdināti karu zaudējušas valsts vadītāji. Uzvaras eiforijā daudziem politiķiem un juristiem likās, ka ir iespējams spriest taisnīgu tiesu, bet patiesībā iznāca drīzāk vien parodija.

Speciāli izveidotais starptautiskais militārais tribunāls, kas iesāka darbību Nirnbergā 1945. gada 20. novembrī, apsūdzēja divdesmit četrus, bet tiesāja divdesmit divus (vienu no tiem aizmuguriski) galvenos nacistiskos kara noziedzniekus. Vācu fīrers Ādolfs Hitlers, propagandas ministrs Jozefs Gebelss un SS reihsfīrers Heinrihs Himlers jau bija izdarījuši pašnāvību. Apcietinājumā rēķinus ar dzīvi noslēdza Vācu darba frontes vadītājs Roberts Lejs, bet rūpnieku Gustavu Krupu nevarēja tiesāt slimības dēļ. Nāves sodu pakarot piesprieda divpadsmit apsūdzētajiem (reihsmaršals, nacists nr. 2 Hermanis Gērings pēdējā brīdī paguva izdarīt pašnāvību, bet nacistu partijas kancelejas vadītājam Martinam Bormanam, nezinot, ka viņš jau gājis bojā, nāves sodu piesprieda aizmuguriski). Vienpadsmit notiesāto mirstīgās atliekas vēlāk kremēja.

"… nav iespējams pakārt Vācijas reihsmaršalu!"

Līdzās nacistu valstsvīriem, funkcionāriem, ierēdņiem un militārpersonām Nirnbergas prāvā tiesāja arī astoņas organizācijas un institūcijas: vācu valdību, gestapo (Geheime Staatspolizei – valsts slepenpolicija), SS (Schutzstaffel – apsardzes vienība), SD (Sicherheitsdienst – drošības dienests), SA (Sturmabteilungen – triecienvienības), nacistiskās partijas politisko vadību, ģenerālštābu un bruņoto spēku Augstāko virspavēlniecību (Oberkommando der Wehrmacht).

Neilgi pirms prāvas sākuma tiesājamajiem izvirzīja apsūdzību par četru kategoriju noziegumiem – varas sagrābšanu sazvērestības ceļā, noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Procesā atklājās, ka pirmo divu kategoriju apsūdzības ir pavisam vāji argumentētas. Tiesājamo aizstāvji visai viegli pierādīja, ka ir vairāk nekā dīvaini uzskatīt par sazvērniekiem starptautiski atzītas valdības locekļus, ar kuru arī tiesātājas valstis (ASV, Lielbritānija, PSRS un Francija) bija slēgušas dažādus līgumus. Īpaši nepatīkamā situācijā bieži nokļuva Padomju Savienība, kura Otrā pasaules kara sākuma posmā bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā.

Apsūdzībās par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci pierādījumi bija pārliecinoši. Daudzi dokumenti liecināja par nacistu brutālo okupācijas politiku, holokaustu, cilvēku masveida iznīcināšanu nāves nometnēs un masu eksekūcijām.

Tribunāla spriedumi bija dažādi, reizēm tik grūti izprotami, ka izsauca izbrīnu. Attaisnoti tika banķieri Hjalmars Šahts, propagandas ministrijas radio nodaļas vadītājs Hanss Friče un Hitlera pirmās valdības vicekanclers Francis fon Papens. Attaisnoja arī Vācijas valdību, ģenerālštābu un Augstāko virspavēlniecību. Sešiem apsūdzētajiem (piemēram, fīrera vietniekam nacistu partijas lietās Rūdolfam Hesam, lieladmirālim Ēriham Rēderam, bruņojuma un munīcijas ministram Albertam Špēram) piesprieda dažāda ilguma cietumsodus – no desmit gadiem līdz pat mūža ieslodzījumam. Divpadsmit vadošos nacistus, kā jau pieminēts, notiesāja uz nāvi. Dzīvi karātavās beidza ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops, ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels, Polijas ģenerālgubernators Hanss Franks, okupēto austrumu apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs un vēl seši citi.

Vairākus notiesātos šokēja piespriestais mokošais nāves soda veids. Vēstulē Sabiedroto Kontroles padomei (Vācijas augstākais pārvaldes orgāns), kas datēta ar 1946. gada 11. oktobri, "galvenais militārais agresors" (tā norādīts spriedumā) Hermanis Gērings rakstīja: "Bez liekām ceremonijām es būtu atļāvis jums sevi nošaut! Taču nav iespējams pakārt Vācijas reihsmaršalu! To es nevaru pieļaut – pašas Vācijas dēļ. (..) Negaidīju, ka man neļaus mirt zaldāta nāvē."

Nirnbergas prāva: plusi un mīnusi

Nirnbergas process radīja juridisku precedentu, kļūstot par paraugu vēlākajiem starptautiskajiem kara tribunāliem. Tiesību praksē jauns bija atzinums, ka augstāk stāvošo pavēle neatbrīvo cilvēku no atbildības par veiktajiem noziegumiem.

Kopš paša procesa sākuma ir izskanējusi arī ļoti asa tā kritika. Daudziem juristiem nešķita pieņemams, ka apsūdzība Nirnbergā pēc savas būtības bija ex post facto (ar atpakaļēju spēku). Viņi uzskatīja, ka nevar būt sods bez likuma, – personu nevar notiesāt, ja nozieguma izdarīšanas brīdī nebija pieņemts likums, kas attiecīgu darbību kvalificētu kā noziedzīgu. Nirnbergas prāva bija vienpusīga politiska prāva, uzvarētājlielvalstu rīcības instruments. Galvenais tās trūkums – aprobežošanās tikai ar nacistu izdarīto noziegumu izskatīšanu. Prāvā netika pieļauts objektīvi izvērtēt kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci vispār.

Neilgi pēc tam, kad tribunāls uzsāka savu darbu, PSRS, Liebritānijas, ASV un Francijas pārstāvji noslēdza slepenu vienošanos. Tā paredzēja, ka prāvā neskars sabiedrotajiem nepatīkamus jautājumus. Tribunāls, piemēram, nepieņēma izskatīšanai PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augustā parakstīto slepeno papildu protokolu par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā, kas ievadīja Otro pasaules karu un iznīcināja Baltijas valstu neatkarību.

Apsūdzētājus Nirnbergā var vainot apzinātā un tīšā vēstures izkropļošanā, falsificēšanā un patiesības slēpšanā. Piemēram, prāvā neaplūkoja Vācijas veiktās pilsētu bombardēšanas, jo, padarot "bumbu karu" par apsūdzības objektu, tas kļūtu par abpusēji griezīgu zobenu un neizdotos novērst nepatīkamas debates par britu un amerikāņu aviācijas daudz postošākajiem uzlidojumiem Vācijas pilsētām.

Visvairāk Nirnbergas procesu diskreditēja Padomju Savienības līdzdalība. No sākta gala starptautiskajās tiesībās darbojās princips – ja kāda no pusēm kara gaitā veikusi tādas vai citādas nelikumīgas darbības, tā nav tiesiska inkriminēt analogas darbības savam pretiniekam. Līdz ar to staļiniskā PSRS absolūti nebija tiesīga tiesāt nacistisko Vāciju! Bet ko darīja Maskava? Atbilstoši Staļina norādījumiem padomju apsūdzētāji procesa sagatavošanas gaitā un tā sākumā izvirzīja jautājumu par poļu virsnieku slepkavību Katiņā, apgalvojot, ka to pastrādājuši vācieši. Tikai tad, kad apsūdzēto advokātiem izdevās pierādīt, ka apsūdzības fakti ir nekaunīgi falsificēti un pēdas ved PSRS virzienā, padomju puse steidzīgi atteicās no minētās apsūdzības.

Arī Rietumu lielvalstu nostāja šajā gadījumā bija neiedomājami amorāla un grūti attaisnojama. Vēl pirms Nirnbergas britu ārlietu ministrijas vadošs darbinieks Aleksandrs Kadogans savā dienasgrāmatā Katiņas slepkavības sakarā bija ierakstījis šādus vārdus: "Tas viss ir augstākā mērā pretīgi! Kā mēs varam uz visu to skatīties caur pirkstiem un, it kā nekas nebūtu noticis, apspriest ar krieviem jautājumu par "vācu kara noziedzniekiem"?"

Turpretī Nirnbergas tribunāls ieņēma citu pozīciju. Tas atteicās tālāk izskatīt Katiņas epizodi, norādot, ka aplūko tikai nacistu noziegumus. Jā, britu, franču un amerikāņu tiesneši negribēja toreiz nostādīt Kremli bezizejas situācijā, jo tas mestu ēnu arī uz Rietumu demokrātijām, bet vēstures taisnīguma vārdā to vajadzēja noteikti izdarīt! Tad šodien Maskava, runājot par Nirnbergu, vismaz nemēģinātu tribunāla spriedumus un vērtējumus pārvērst par "evanģēliju" un pieturēties pie tiem kā pie "svētajiem rakstiem".

Nirnberga arī vēl šodien ir vienpusīgās un nezinātniskās "uzvarētāju versijas" par Otro pasaules karu galvenais bastions. Taču sen jau pienācis laiks šādu nostādni apstrīdēt.

***
Nirnbergas prāvā apsūdzības rīcībā bija 4 tūkstoši dokumentu, 1809 juridiski apstiprinātas rakstiskas liecības un 33 liecinieki
Nirnbergas prāva toreiz izmaksāja 4 435 719 dolārus (šodienas cenās – 850 miljoni eiro)
Nirnbergas procesa materiāli, kas tika nopublicēti 1946. gadā, aizņēma 43 sējumus.

Majas Viesis 13.10.2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home