Valdošās partijas "Jaunais laiks" valde izveidojusi darba grupu, kas izvērtēs un centīsies panākt starptautisku komunistiskā terora nosodījumu. Par šīs grupas vadītāju iecelts Saeimas deputāts Guntis Bērziņš.

— Kā radās ideja starptautiski nosodīt komunistisko teroru?

— Tas bija 90. gadu sākumā, kad lidostā nejauši atšķīru kādu svarīgu Rietumu žurnālu, kurā nopietns zinātnieks rakstīja: "Mēs Rietumos neticējām tām šausmām, kas ir notikušas Padomju Savienībā. Tagad izrādās, ka tas, ko mēs dzirdējām, bija taisnība."

Nesen Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā tika iztrādāts rezolūcijas projekts par starptautiskā totalitārisma, faktiski, komunisma nosodīšanu, ņemot vērā cilvēktiesību pārkāpumus, kas Centrālajā un Austrumeiropā tika nodarīti komunistiskā režīma laikā. Projektā ir pieminēta cilvēku nogalināšana bez tiesas sprieduma, politisko pretinieku vajāšana, privātīpašuma atsavināšana, drošības dienestu totāla kontrole pār iedzīvotājiem, vārda, sapulču un ceļošanas brīvības ierobežojumi un tamlīdzīgi.

Tajā pašā laikā ir sajūta, ka gan no vēsturiskā, gan politiskā viedokļa ir nobriedis laiks šādam komunisma un totalitārisma nosodījumam. Pirmkārt, ir pagājuši jau 12 gadi, kopš sabruka PSRS, un šajā laikā cilvēkiem ir bijusi pieeja arhīviem un citām vēstures liecībām par deportācijām. Kamēr vēl pastāvēja Padomju Savienība, tādas liecības nebija pieejamas. Otrkārt, daudzas Austrumu un Centrālās Eiropas tautas stājas ES un NATO. Līdz ar to sākas jauns politisks laikmets, kad mazinās nedrošības sajūta, bet valstis, ieejot jaunā apritē, sāk nopietni domāt, kā izvērtēt savu pagātni. Tie ir pamata iemesli, kāpēc totalitārisma izvērtējums un nosodījums varētu gūt plašāku atbalstu.

Īstenībā komunisms un totalitārisms nav guvis nosodījumu nedz Rietumos, nedz citur. Par nacismu runājot, visi ir apzinājušies, ka tas bija ļoti slikti, jo cieta daudz cilvēku. Tikmēr Rietumos ir daudz mazāka izpratne par to, kas patiesībā notika aiz dzelzs aizkara.

Domāju, ka komunisma terora nosodījumā ir ieinteresētas ne tikai trīs Baltijas valstis, bet arī citas bijušās sociālisma zemes, piemēram, Polija, Čehija, Ungārija.

— Ko mums dos komunisma nosodīšana?

— Cilvēkiem, kuri paši ir cietuši no totalitārisma, tas noteikti dos gandarījumu. Tas būs pareizi, ja tiks pateikts, ka tās bija lielas pārestības, kas sabojāja neskaitāmas dzīves, un daudz cilvēku gāja bojā.

Viens no iespējamajiem darba virzieniem būtu, varbūt pat Rīgā, sarīkot plašu zinātnisku konferenci, kurā zinātnieki ar pasaules vārdu apskatītu dažādus aspektus, ko nozīmē totalitārisms. Attiecībā uz Latviju to droši var saistīt arī ar mūsu valsts okupāciju.

Sabiedrotos savos centienos meklēsim starp sev draudzīgo valstu politiķiem, zinātniekiem un juristiem, jo šim jautājumu vajadzētu gūt plašāku rezonansi sabiedrības domāšanā. Par holokaustu cilvēkiem ir plašas zināšanas, par to māca skolās, ir daudz grāmatu un zinātnisku rakstu. Tāpat arī starptautiskās sabiedrības apziņā vajadzētu iegulties, ka komunisma vārdā ir cietuši miljoniem cilvēku un tas ir bijis noziegums pret cilvēci.

— Nav tā, ka neviens pasaulē, ieskaitot Latviju, komunismu nebūtu mēģinājis nosodīt arī iepriekš, bet tā arī šo vēstures lapu neizdodas aizvērt.

— Nešaubos, ka zināma pretestība būs arī tam darbam, kas sāksies tagad. Ja runājam par Krieviju, tad skaidrs, ka tur ir cilvēki, kas neko tādu nevēlēsies dzirdēt. Tajā pašā laikā arī pati krievu tauta ir ļoti cietusi no komunisma. Ceru, ka Krievijas valdība spēs atdalīt pagātni no tagadnes, jo tas, kas tiek nosodīts, ir PSRS un tajā valdošā ideoloģija. Taču mums nevajadzētu baidīties kaut ko iesākt tikai tāpēc, ka visi uzreiz mums nepiekritīs.

Manuprāt, totalitārisma nosodījums būtu pašsaprotams noslēgums šim bēdīgajam laika posmam, kurā mēs, latvieši, palikām zaudētājos, jo te bija gan Padomju Savienības, gan vācu okupācija.

— Mūs pieredze, ko nozīmē totalitārisms, nāk no PSRS okupācijas un staļinisma, bet Rietumos par komunismu ir nedaudz atšķirīgi uzskati.

— Vai pasaule gribēs dzirdēt par komunisma ļaundarībām un tās nosodīt, ir atkarīgs no mums pašiem, cik augstu pratīsim šo jautājumu pacelt. Protams, pasaulē ir daudz traģisku lappušu un mūsu pieminētā jau attiecas uz vēsturi. Bet tik un tā tas ir palicis kā apmēros milzīgs noziegums pret cilvēci.

Protams, to, kas notika dzelzs aizkara otrā pusē, Rietumos labāk apzinās tie, kas interesējas par vēsturi un politiku. Viņiem ir skaidrs arī tas, cik cilvēku gāja bojā komunisma terora laikā.

Citādi komunisms Rietumos vairāk saistās ar arodbiedrībām un ir studentu un intelektuāļu aizraušanās. Taču šie cilvēki patiesi neapzinās, cik ļaundarību tika paveikts komunisma vārdā, un viņiem tas ir jāpastāsta. Nedomāju, ka panākt, lai būtu starptautiska rezolūcija totalitārā komunisma režīma nosodīšanai, ir vienas dienas jautājums. Tam būs vajadzīgi daži gadi, bet tas ir jāpanāk.

Latvijas Avīze, 2003. gada 16. decembris