1946. gada sākumā slavenā Nirnbergas procesa laikā Rīgā tāpat kā arī citās PSRS pilsētās – Smoļenskā, Brjanskā, Ļeņingradā, Nikolajevā, Kijevā un Minskā – norisinājās tiesas prāva. Tajā apsūdzēja vietējos ievērojamākos nacistu barvežus, no kuriem pazīstamākais bija augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns. 1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā izpildīja pēdējo publisko nāves sodu Rīgā, pakarot septiņus vācu ģenerāļus.

Paradoksāli, ka līdzās apsūdzībai par nacistu asiņainajiem noziegumiem Rēzeknes apriņķa Audriņos Fridriham Jekelnam neuzrādīja apsūdzību par vairāk nekā simts civiliedzīvotāju noslepkavošanu 1944. gada decembrī Ventspils apriņķa Zlēku pagastā, kas notika, vāciešiem atriebjoties par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku nepakļaušanos nacistu okupācijas režīmam. Tiesas process notika sasteigti, nenoskaidrojot daudzus būtiskus jautājumus un neveicot sīkāku objektīvu izmeklēšanu. Padomju režīms «mazajā Nirnbergā» nemaz nebija ieinteresēts patiesā kara noziegumu atklāšanā. No padomju puses tā galvenokārt bija paraugprāva, aziātiska, Staļina priekšstatiem atbilstoša atriebība ienaidniekam un komunistiskās impērijas varenības demonstrēšana.

Apsūdzība visiem viena

Tiesas prāva sākās 1946. gada 26. janvārī Rīgas Latviešu biedrības namā, kas tolaik bija pārvērsts par Baltijas kara apgabala virsnieku mītni. Apsūdzētos tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls, kura priekšsēdētājs bija justīcijas pulkvedis M. Pankratjevs, bet tiesas locekļi – justīcijas pulkvedis E. Kire un justīcijas majors M. Jākobsons-Andersons. Latvijas iedzīvotāju atmiņā kara tribunāli saistās ar daudzām slepenībā notikušām tiesas sēdēm, kurās tiesāja un bargus sodus saņēma nevainīgi cilvēki. Prāvu par vācu fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR teritorijā toties izskatīja atklātā sēdē ar nepieredzēti plašu sabiedrības un žurnālistu līdzdalību.

Līdzās Fridriham Jekelnam tiesāja vēl sešus nacistu ģenerāļus. Neraugoties uz to, ka viņu pastrādāto noziegumu smagums bija ļoti atšķirīgs, visiem piemēroja vienotu apsūdzību. Ģenerālleitnants Zigfrids Rufs kara laikā bija iecelts par Rīgas un Ventspils kara komandantu, bet vairāku vācu armijas kājnieku divīziju komandieris un Liepājas cietokšņa komandants Albrehts Dižons fon Montetons savulaik bija izcēlies ar pavēli sev padotajiem karavīriem, kurā uzsvēra: «Nevienu karavīru nevar sodīt par to, ka viņš pārāk bargi apgājies ar padomju cilvēkiem.» Ceturtajam apsūdzētajam – 15. kājnieku divīzijas komandierim, lauka komandantūras priekšniekam Minskā, 4. vācu armijas aizmugures priekšniekam Bruno Pavelam – visvairāk inkriminēja viņa ne pārāk ilgo darbību Ostlandes teritorijā esošo padomju karagūstekņu nometņu vadītāja amatā. Tolaik šajās nometnēs tūkstošiem ieslodzīto gāja bojā bezjēdzīgā bada nāvē. Tiesas priekšā stājās arī ģenerālis Hanss Kipers, kara laikā pazīstams kā lauka komandantūru un Saldus kara komandants, kā arī Rīgas un Jūrmalas aizsardzības būvju priekšnieks, Rīgas līča krasta apsardzes komandieris Fridrihs Verters un Igaunijas gebitskomisārs Aleksandrs Bekings.

No atrašanās uz apsūdzēto sola kopā ar pārējiem toreiz izdevās izvairīties vācu 403. apsardzības divīzijas komandierim un Kurskas komandantam Volfgangam fon Ditfurtam, kurš procesa laikā bija saslimis.

Zosis un pīles pirmajā vietā

«Latviešu tauta uz visiem laikiem kļuvusi brīva no vācu jūga, bet lielākie kara un varmācību noziedznieki sēd apsūdzēto solā un saņems pelnīto sodu» – vēstīja anonīma autora raksts partijas laikrakstā «Cīņa» 1946. gada 29. janvārī. Līdzīgi ievadraksti ar nosaukumiem «Mēs apsūdzam», «Tiesa nāk!», «700 gadu vēstures pēdējā lappuse», «Mēs visu atceramies» parādījās arī Latvijas komjaunatnes galvenajā avīzē «Padomju Jaunatne». Prāvas gaitu un nāves soda izpildi filmēja, izveidojot kinožurnāla «Padomju Latvija» speciālizlaidumu.

F. Jekelnu un vēl sešus apsūdzētos vispirms vainoja Baltijas pilsētu, ostu un rūpnīcu izpostīšanā. Tikai pēc tam sekoja apsūdzība civiliedzīvotāju un padomju karagūstekņu masveida slepkavošanā. Saskaņā ar vispārpieņemto praksi vispirms būtu bijis jāsāk ar galveno – izdzēstajām cilvēku dzīvībām, tomēr padomju okupācijas vara uzsvēra tieši materiālo vērtību zudumu. Paradoksālā kārtā atsaucoties pat uz pirmsokupācijas laika Latviju, 1946. gada 27. janvārī «Padomju Jaunatne» rakstīja: «Kāpēc mūsu bērniem trūkst piena? Kāpēc mums nav tik daudz produktu kā 1941. gadā? Kāpēc trūkst gaļas, sviesta, cukura un daudz tāda, par ko mēs pirmskara Latvijā pat nedomājām?» Ar vācu ļaundarībām attaisnoja elementārāko pārtikas produktu trūkumu un toreiz vēl pastāvošo kartīšu sistēmu. Bet lai nu paliek padomju skribentu «pašatmaskojošās» spriešanas spējas, kas pat iepriekšējo okupantu vēderos nonākušās zosis un pīles atzina par svarīgākām nekā astoņu tūkstošu nogalināto bērnu dzīvības 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rīgas geto daļējas likvidācijas gaitā. Tas, starp citu, bija vienīgais reālais un daudzmaz precīzais apsūdzībā nosauktais skaitlis. Pārējie skaitļi par nacistu iznīcinātajiem cilvēkiem ir vairākkārt palielināti.

Objektīvi raugoties, apsūdzēto vidū vislielākais slepkava bija Fridrihs Jekelns, kurš Vācijas un PSRS kara laikā savus asiņainos darbus bija uzsācis, slepkavojot Ukrainā, un līdzīgi turpinājis arī Ostlandē. Viņš ir atbildīgs par ne mazāk kā 24 tūkstošu Latvijas Republikas pilsoņu – sieviešu, bērnu un sirmgalvju – noslepkavošanu 1941. gada nogalē Rumbulā. Saskaņā ar F. Jekelna pavēli 1944. gada 20. novembrī nošāva astoņus ģenerāļa Jāņa Kureļa štāba virsniekus (1944. gada jūlijā pats Jekelns bija devis pavēli izveidot šo vienību), bet decembra sākumā sekoja izrēķināšanās ar vairāk nekā simts Zlēku ciema iedzīvotājiem, kuri bija snieguši atbalstu leitnanta Roberta Rubeņa vadītajam bataljonam. Šo noziedzīgo epizodi F. Jekelnam Baltijas kara apgabala kara tribunālā neuzrādīja, jo tā neatbilda staļiniskajai propagandai. Saskaņā ar to Latvijā varēja pastāvēt tikai vai nu padomju patrioti, vai arī nacistu līdzskrējēji, bet ne cīnītāji par valsts neatkarību pret abām okupācijas varām.

«Pieskaņotais» nāvessods

Pēteris Krupņikovs, kurš Rīgas tiesas procesā pildīja tulka pienākumus, vēlāk atcerējās: «Apsūdzētie mēģināja visādi taisnoties. Visparastākais paņēmiens bija teikt: «Tāda bija priekšniecības pavēle.» Apsūdzētie arī aizbildinājās, ka viņu padotie esot izpildījuši augstākstāvošo instanču pavēles, apsūdzētos apejot. Tā Jekelns aizbildinājās Audriņu sādžas iznīcināšanas lietā. Viņu, lūk, esot ignorējuši, Berlīnes pavēle tikusi nodota tieši izpildītājiem.«

Rīgā notikušā paraugprocesa iznākums – nāves sods visiem apsūdzētajiem – bija saskaņots ar pēc nedēļas, 1946. gada 10. februārī, paredzētajām PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. Vēlāk iznākušajā dokumentu krājumā par prāvu gan bija uzsvērts: «Spriedumu visi tiesas zālē klāt- esošie uzņēma ar jūsmīgiem aplausiem un skaļiem piekrišanas saucieniem.» Tomēr šodien vēsturnieku vidū izskan arī viedoklis, ka lielākā daļa pakārto (izņemot F. Jekelnu) drīzāk bija augsta ranga militārpersonas, nevis kara noziedznieki. Demokrātiskas valsts tiesas, visdrīzāk, viņiem būtu piespriedušas cietumsodus.

1946. gada februārī kinožurnāla «Padomju Latvija» speciālizlaidums vēstīja: «Tagad nu bendēm pašiem jāsaņem karātavu cilpa. Ir pienācis viņu kauna pilnais gals...» Eksekūciju izpildīja svētdien, 1946. gada 3. februārī, trijos pēcpusdienā Pārdaugavā, Uzvaras laukumā. Šo notikumu aculiecinieks vēsturnieks Ēriks Žagars atceras, ka lielākā daļa no ļaudīm, kuri drēgnajā ziemas dienā pulcējušies noskatīties «izrādi», bijuši nevis civiliedzīvotāji, bet gan militārpersonas. Nacistu barvežus pakāra, četrām kravas mašīnām piebraucot zem karātavām un notiesātajiem uzmaucot kaklā cilpas. Ēriks Žagars liecina, ka jau divdesmit minūtes pēc nāves soda izpildes skatītāju pirmajās rindās stāvošie pakārtajiem ģenerāļiem bija novilkuši zābakus.

Plaši izskanējušā, izreklamētā un it kā atklāti norisējušā «mazās Nirnbergas» procesa laikā savāktie materiāli tomēr tā arī palika slepeni. Dokumentus pat neatstāja Latvijā, bet nosūtīja uz Maskavu, kuras aizslepenotajos arhīvos tie atrodas vēl šodien.
***
Apsūdzībā iekļautie pārspīlētie skaitļi par nacistu nogalinātajiem cilvēkiem Latvijā:
 - 300 tūkstoši nogalināti Rīgā un tās apkaimē,
 - Latvijā nogalināti 200 tūkstoši Rietumeiropas ebreju,
 - 40 tūkstoši bērnu.

5. februāris, 2006