Ar nodevību pret nacionālajiem partizāniem
VIESTURS SPRŪDE

Latvijas nacionālo partizānu kara vēsture ir sarežģīta un var radīt pretrunīgas izjūtas. Nav noslēpums, ka viena no iecienītākajām metodēm, ko čekisti izmantoja partizānu apkarošanai, bija nodevēju iefiltrēšana. Šo paņēmienu kā ļoti efektīvu vēl tagad presē mēdz slavēt Krievijas specdienestu pārstāvji. Par veidiem, kādā tika vervēti slepenie aģenti, un viņu likteņiem iztaujāju nacionālo partizānu kustības Vidzemē un Latgalē pētnieku, vēstures doktorantu ZIGMĀRU TURČINSKI.

"Nacionālo partizānu kustība ar laiku gan apsīka pati no sevis. Bet šie slepenie aģenti veica tieši organizācijas iznīcināšanu. Viņu mērķis bija komandieri. Ja nav komandiera, grupas sašķeļas un nav vairs tāda spēka; sāk baidīties tikties ar citu grupu pārstāvjiem," norāda vēsturnieks.

– Kurā brīdī NKVD saprata, ka ar atklātu kauju partizānus nevarēs iznīcināt?

– Tās ir 1945. gada beigas/1946. gada sākums. Tad arī sāk vervēt pirmos slepenos čekas aģentus – kaujiniekus. Viens no pamudinājumiem bija apstāklis, ka darbībai pret Dienvidlatgales "Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienību" (LTS(p)A) tik veiksmīgi izdevās savervēt Jāni Klimkānu, kurš bija LTS(p)A jaunatnes nodaļas vadītājs. Viņš zināja visu organizācijas vadību un palīdzēja čekistiem to iznīcināt.

– No kurienes tāds Klimkāns radās?

– Viņš bija vietējais, no Līvānu apkārtnes. Turpat audzis, skolā gājis. Vēlāk brauca uz Rīgu studēt. Tad sākās karš. Viņš dezertēja no vienas, no otras armijas, aizgāja mežā. Ap 1945. gada beigām viņš saprata, ka nekāda palīdzība no ārpuses nenāks. Acīmredzot viņš bija diezgan liels karjerists un izdomāja, ka to varētu veidot arī citādi. Cik noprotams pēc čekas dokumentiem un no atsevišķām atmiņām, vervēšana notika ar Jāņa Klimkāna tēva starpniecību. Viņš bija vienkāršs zemnieks, bet kurš pie kura pirmais gāja, to tagad grūti pateikt. No sākuma Klimkāns vienkārši uzrādīja partizānu bāzēšanās vietas, pēc tam viņu kā "likvidatoru" nosūtīja patstāvīgā operācijā pret Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) vadību.

– Tad viņš bija kā tāds negatīvais "Džeimss Bonds"…

– Viņš bija īstais cilvēks neīstajā pusē. Lai iekļūtu partizānu grupā un tēlotu to, kas tu neesi, bija jābūt labam aktierim. Un sirdsapziņai vispār nebija jābūt. Padomju laikā, astoņdesmitajos gados, par viņu sāka runāt kā par lielu varoni, kas "divkaujā" nogalinājis Pēteri Supi. Patiesībā LNPA vadītāja nogalināšanas operācija bija vienkārša un brutāla. Tas notika 1946. gada pavasarī pie bijušā Latvijas armijas pulkvežleitnanta Oto Kluča, kurš dzīvoja Gulbenes apriņķa Jaungulbenes pagastā sava brāļa mājā. Čērčils Fultonā ASV tikko bija teicis runu par "dzelzs priekškaru", kas nolaidies pār Eiropu, un partizāni to uztvēra par teju vai Rietumu kara pieteikumu PSRS. Viņi sāka gatavoties lielām cīņām, taču LNPA rindās nebija profesionālu armijas virsnieku. Tad tika nolemts braukt pie Kluča, lai aicinātu viņu pievienoties. Supe juta, ka viņu izseko, tādēļ vienmēr ņēma līdzi trīs uzticamus miesassargus. Bet, kad bija jābrauc pie Oto Kluča, viņš visus apsargus atstāja nometnē un devās ceļā ar savu vietnieku Henriku Ausekli (Tēraudu) un Klimkānu. Tā bija vienīgā reize, kad Supe brauca bez miesassargiem, un arī liktenīgā. Viņi iegāja mājā un sāka sarunas. Vienā galda pusē sēdēja Supe un Auseklis, otrā – Klucis un Klimkāns. Pēc brīža Klimkāns sacījis, ka, mežā dzīvodams, ilgi neesot dzēris siltu pienu. Saimniece teikusi, ka tas ir pieliekamajā. Klimkāns pieteicies palīdzēt atnest, bet, izgājis priekšnamā, uzvilka automātu un, nākot atpakaļ, ar vienu kārtu nogalināja gan LNPA komandieri, gan viņa vietnieku. Tur nebija nekādas cīņas.

– Vai tad slepenie aģenti necentās tikt vaļā no lieciniekiem?

– Šajā gadījumā ne, bet bija reizes, kad to darīja. Baltinavas pagastā bija aģents Francevs. Viņš pazina partizānu komandieri Pēteri Lūsi un ar Lūša sievas starpniecību to atrada. Aresta brīdī Lūsis pārgrieza sev vēnas un mira. Viņa sievu un 12 gadus veco dēlu čekisti pēc tam nošāva kā nevēlamus lieciniekus, kas varēja izdot aģentu.

– Bet kā "karjeru" turpināja Klimkāns?

– Viņš piedalījās vēl vairākās lielās operācijās. 1946. gada vasarā Jēkabpils pusē iznīcināja Pārupa grupu. Kā labu aģentu viņu nosūtīja uz Rietumiem un iefiltrēja turienes latviešu vidē. Piecdesmito gadu sākumā Londonā Ziemassvētku svinības laikā Klimkānam uznāca histērijas lēkme. Viņš sāka kliegt un raudāt un visu izstāstīja. Angļu slepenais dienests viņu arestēja, it kā pārvervēja un atsūtīja atpakaļ, taču patiesībā Klimkāns nepārvervējās. Tā kā viņš bija atmaskojies, vairāk viņu neizmantoja. Drīz pēc atgriešanās Jānis Klimkāns nomira no vēža. Otra tik fantastiski veiksmīga, nežēlīga un brutāla aģenta kā viņš vairs nebija. Parasti aģents piedalījās vienā divās operācijās.

– Kādā veidā NKVD piespieda cilvēkus kļūt par nodevējiem?

– Nereti piespieda tos, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem, šāvuši ebrejus, padomju aktīvistus. Uz to arī "spieda". Piemēram, Palsmanes pagastā bija tāds aģents Birga. Kādu brīdi viņš pats bija slēpies mežā. 1948. gadā Birgu arestēja un piedraudēja – tu sēdēsi cietumā, bet tava sieva un divi bērni sapūs Sibīrijā, ja nesadarbosies. Viņš nodeva informācija par vairākiem cilvēkiem, taču nezināja, kas ar tiem tālāk notika. Tad Birga kādā reizē redzēja, kā čekisti nošauj viņa izdotu partizānu, un pārtrauca sadarbību, paliekot mežā. Par to 1949. gada martā viņa sievu un abus bērnus izveda. Laikam jau aģentam bija piesolīts, ka ģimene atgriezīsies, jo tūlīt pēc tam viņš atsāka strādāt čekistu labā, bet tā paša gada jūlijā pats tika nošauts, kad uzskrēja mežā izliktam čekistu slēpnim, un tie viņu neatpazina.

Pēdējais man zināmais gadījums, kad aģentu izmantoja partizāna nogalināšanai, ir 1953. gadā Mālupē. Tajā laikā mežā bija palicis tikai Mālupes partizānu komandieris Jānis Liepacis un kāda sieviete. Tā kā Liepacis bija viens, viņu bija grūti izsekot. Bet bija ievērots, ka mežniecības darbinieki Staņislavs Grodņa un Jānis Radziņš regulāri izpilda lielākas mežu darba normas nekā pārējie. Radās aizdomas par palīgiem. Abus arestēja. Grodņam uz ko "uzspiest" nebija, bet Radziņam bija sieva un trīs gadus veca meitiņa. Viņam pateica: tevi ieliks cietumā par bandītu atbalstīšanu, sievu aizsūtīs uz Sibīriju, meitiņu ieliks bērnu namā; aizmirsti savu ģimeni. Balvu novadpētnieks Berķis deviņdesmito gadu sākumā runāja ar Radziņu, un tas raudājis: "Ko man bija tanī brīdī darīt?" Viņš nošāvis Liepaci, ko labi pazina, ar čekistu dotu pistoli savas mājas priekšnamā. Radziņam ar sievu vēl vajadzēja aiznest nošauto kādu kilometru mežā, kur, pēc čekistu leģendas, it kā bija notikusi apšaude. Tad tur ieradās čekisti, pašaudīja gaisā un vēl izšāva no pistoles, it kā Liepacis būtu nošāvies pats.

– Nodevība palīdzēja šiem cilvēkiem dzīvot pie padomju varas?

– Principā ļoti reti. Parasti tas beidzās traģiski. Liela daļa nodzērās. Daudzus sasēdināja cietumos, kad viņi vairs nebija vajadzīgi. Viņi bija nevēlami liecinieki. Tā jau pieminēto Francevu arestēja 1952. gadā, bet viņš vēl no cietuma rakstīja sūdzības, ka viņam pienākoties ordeņi par paveikto. Bija tāds partizāns Edgars Jurjāns. 1952. gada vasarā viņu nejauši sašāva kājā vietējais mežsargs. Jurjānu aizveda uz Smiltenes slimnīcu. Tur bija klāt čekisti, un viņš piekrita palīdzēt iznīcināt savus agrākos biedrus. Viņš tiešām vienu nošāva, bet citu smagi ievainoja. Pēc tam Jurjāns sajuka prātā. 1954. gadā viņu arestēja, jo viņš visiem stāstīja par čekas darba metodēm un veikalos Rīgā nevis maksāja, bet deva zīmītes, ka viņa vietā samaksāšot kāds čekas ģenerālis. Visu atlikušo mūžu Edgars Jurjāns pavadīja aiz restēm.

Gaujienā bija viens vīrs, kurš dzīvoja uz Latvijas–Igaunijas robežas un uzturēja sakarus starp partizāniem abās pusēs. 1952. gadā viņš kļuva par nodevēju. Naudas dēļ. Viņš sadzirdīja vienu igauņu partizānu ar saindētu šņabi, un tas pamodās Apes čekā. Kad šis nodevējs atgriezās ar "nopelnīto" naudu no Gaujienas, ceļā viņu nosita un aplaupīja. Kas to varēja izdarīt? Par naudu jau zināja tikai viņš un čekisti…

– Kas notika ar tiem, kuri atteicās sadarboties ar čeku?

– Parasti sekoja arests. Ja jau kādu bija mēģinājuši vervēt, tad vairs neatstājās.

– Grūtākā dzīve laikam bija mežsargiem…

– Kā man stāstīja Žīguros, tad gadījies tā, ka vienu dienu mežsargu saķer mežabrāļi, gāž pie zemes un draud nošaut kā čekas aģentu, bet otru dienu čekisti draud nošaut kā "bandītu atbalstītāju". Viņi bija spiesti lavierēt. Atkarībā no tā, kurai pusei pirmajai radās aizdomas, viņu vai nu nošāva, vai aizsūtīja uz Sibīriju. Tolaik tā bija ļoti bīstama profesija.

– Nacionālajiem partizāniem bija pretizlūkošana?

– Pēteris Logins, kurš bija LNPA štāba sakaru daļas priekšnieka Antona Circāna (Vārpas) apsargs, stāsta, ka pa reizei uz nometni nākuši sarkanarmiešu virsnieki, kas pēc aprunāšanās palaisti atpakaļ. Vārpa tikai pateicis, ka jāpavada līdz dzelzceļa sliedēm. Kas tie par virsniekiem, Logins nezina. Vienā no krimināllietām ir liecība, ka partizāni pieslēgušies un noklausījušies telefonsarunas ar Viļaku. Ziemeļlatgales partizānu štābā pretizlūkošanas daļas priekšnieks bija Jānis Sprukulis (Tarzāns). Viņš krita 1948. gada oktobrī, un ap to laiku pretizlūkošana sāka pajukt.

Latgalē pret nodevējiem izturējās nežēlīgi. Viļakas apriņķī pie Kokareviču mājas 1947. gadā tika nošauts partizāns Jānis Upītis, bet nebija zināms, vai tur iejaukti Kokareviči. Tomēr sakarus ar viņiem pārtrauca. Divus gadus vēlāk sakari atsākās un tad ģimene iedeva partizāniem degvīnu, kas, nometnē aiznests, izrādījās saindēts ar miega zālēm. Partizāni visu Kokareviču ģimeni nošāva, bet mājas nodedzināja. Pasaudzēja tikai pusotru gadu veco meitu. Vēl viens iemesls, kādēļ partizāni šāva ģimenes, – 1946. gada vasarā Jāzepa Ārmaņa grupai pēc sadursmes ar čekistiem bija vairāki ievainotie. Partizāni apmetās Viļakas pagastā netālu no Melnarūču sādžas, bet manīja, ka ap nometni staigā Pēteris Keišs ar savu dēlu. Lai pārbaudītu viņus, partizāni sarīkoja provokāciju. Uzvilka padomju formas un vakarā ieradās pie Keišiem, izliekoties, ka meklē "bandītus". Pēteris Keišs un viņa sieva noticēja un bija gatavi uzrādīt ne vien partizānu nometni, bet arī partizānu atbalstītājus sādžā. Partizāni šo ģimeni – māti, tēvu un dēlu – aizveda līdzi mežā un nošāva. Tas ir gadījums, kas aprakstīts krimināllietā.

– Vai bija gadījumi, kad čekisti rīkoja provokācijas?

– Tad jāstāsta par gadījumu Šķilbēnu pagastā. Tur partizāni bija ļoti spēcīgi. Mežā bija gan pagasta vecākais Pēteris Bukšs, gan draudzes prāvests Ludvigs Štagars. Viņiem bija liela autoritāte. Otrā pusē bija vienkārši fantastiskais pagasta partorgs Aleksejs Rassolovs – hronisks alkoholiķis, kurš 1945. gada 8. marta pasākumā drausmīgā dzērumā kāpa uz skatuves un apspļaudīja mītiņa runātājus. Padomju varas autoritāti tāds nekādi nevarēja uzturēt. Nācās ķerties pie provokācijām, lai noskaņotu iedzīvotājus pret partizāniem. 1945. gada maija beigās naktī savās mājās tika nošauti vai nodurti ar nažiem septiņi Gabrānu ģimenes locekļi, to vidū četri bērni. Kas bija darītāji, grūti pateikt, taču nevienā no sagūstīto partizānu pratināšanas protokoliem čekisti nekad nav uzdevuši jautājumu, kas to izdarīja. Nevienam nekad nav mēģināts to "piesiet". Bez tam četri Gabrānu slaktiņa dalībnieki naktī bija uzdūrušies diviem partizāniem, vienu no tiem nogalinot. Nedēļu vēlāk Šķilbēnos tika sasaukts mītiņš, kurā "iedzīvotāji pieprasīja apkarot bandītus". Vēl nedēļu vēlāk tikpat mīklainos apstākļos atkal nogalināja veselu ģimeni – mājā bija ienākuši bruņoti vīri un, nesakot ne vārda, sākuši šaut. Domā, ko gribi. Dokumenti par šādām operācijām nesaglabājās.

– Uz ko vispār var balstīties tādos pētījumos?

– Uz notikumu dalībnieku liecībām, vairāk uz dokumentiem, krimināllietām. Vēl ir interesanti aptaujāt tos, kas tajā laikā bija padsmitnieki. Viņi nebija pieauguši, bet kā padsmitnieki visu ļoti labi redzēja, dzirdēja, zināja un brīžiem izprata labāk nekā pieaugušie.

– Vai nacionālo partizānu gaitu pētīšanā jums vēl daudz darba?

– Ļoti daudz. Vēsturniekiem bieži patīk pētīt visu pēc čekas atskaitēm. Bet, lai saprastu, kas notika patiesībā, ir jāpēta praktiski katrs gadījums. Ir interesanti salīdzināt, kā notikums aprakstīts atskaitē un kas bija īstenībā. Atskaitē raksta: Šķilbēnu "istrebiķeļi" varonīgā operācijā sagūstīja sešus bandītus. Bet faktiskā situācija bija tāda, ka partizāni pēc iepriekšējās vienošanās ar čekistiem gāja uz Šķilbēniem legalizēties un nodot ieročus. Čekisti norunāto vietu aplenca un visus "varonīgi" sagūstīja. Partizāni nemaz netaisījās pretoties.

– Vai cilvēki labprāt stāsta savas atmiņas?

– Ļoti dažādi. Īpaši Latgalē. Tur nacionālo partizānu kustība bija tik spēcīga un represijas no abām pusēm tik nežēlīgas, ka cilvēki joprojām baidās. Man ir gadījies, ka runājam ar sievieti, bet viņa nesaka savu vārdu, jo "tur tiem vēl dzīvo radi" un tad "viņi man māju nodedzinās, ja uzzinās". Vieglāk kontaktēties caur novadpētniekiem. Un arī tad tas notiek apmēram tā: aizej tur, satiec to, tas aizvedīs pie tā un tad tas aizvedīs tevi pie īstā. Ja tā vienkārši "iegāžas" mājās, cilvēki ne vienmēr uzticēsies.