Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks pirms gada intervijā "Lauku Avīzē" izteicās, ka ar cilvēkiem, kas klaji iestājas pret Latvijas neatkarību vai uztur padomju propagandas mītus, neesot ko iesaistīties dialogā un ka būtu normāli, ja tiktu sodīti arī tie, kas noliedz vai attaisno padomju deportācijas un genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem.

– Tas ir masu noziegums, un, ja to mēģina noliegt, tas var izraisīt lielu nesaticību sabiedrībā, – teica Muižnieks.

Šobrīd Nils Muižnieks izsakās jau piesardzīgāk un uzsver, ka okupācijas fakta noliegšana esot jānošķir no deportāciju un cita veida represiju neatzīšanās.

N. Muižnieks: – Ja tiek noliegts vai attaisnots, ka nevainīgi bērni, sievietes un sirmgalvji tika represēti, to nevar traktēt citādi kā tikai un vienīgi par naida kurināšanu, un Krimināllikuma 78. pantā par to ir paredzēta brīvības atņemšana. Eiropā šobrīd valda vienprātība, ka tie, kas noliedz holokaustu pret ebrejiem, arī savā veidā kurina naidu. Esmu interesējies, vai tas attiecas tikai uz holokaustu vai arī uz cita veida genocīdu, man apstiprināja, ka uz šo jautājumu var skatīties plašāk.

Ar okupācijas fakta noliegšanu ir mazliet sarežģītāk. Šeit vēstures traktējumos var būt dažādas nianses. Ja kāds negrib atzīt, ka vēsture ir tāda bijusi, būs problemātiski sodīt par naida kurināšanu.

N. Muižnieks, vērtējot vēstures faktu atspoguļojumu masu informācijas līdzekļos, uzskata, ka valsts var iejaukties tikai Latvijas televīzijas un radio darbībā, bet komerckanālos vārda brīvības robežas esot diezgan plašas un tur varētu būt problēmas ar tiesu darbiem.

– Austrumeiropā līdz tiesai ir nonācis ļoti maz lietu par rasu naida kurināšanu, un tas ir dabiski, jo vārda brīvība bija viena no pirmajām izkarotajām brīvībām, un tāpēc tai nelabprāt uzliek ierobežojumus, kaut arī pamatotus. Nav viena Eiropas standarta naida kurināšanas jomā, katrai valstij tas var būt savs, – teica N. Muižnieks.

N. Muižnieks neuzskata, ka vajadzētu papildināt normatīvos aktus ar jauniem pantiem par rasu naida kurināšanu, pagaidām pietiekot ar Krimināllikumu.

Šā likuma 78. pantā ir norādīts, ka "par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, (..) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām".

Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta vadītājs Artūrs Kučs, kuram nupat klajā nācis pētījums "Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana", ir pārliecinājies, ka minēto Krimināllikuma pantu ir ļoti grūti piemērot, jo esot jāpierāda, ka persona naidu kurinājusi apzināti.

– Pieņemamāks būtu risinājums, ja okupācijas un deportāciju fakta noliegumu juristi vērtētu individuāli, nevis kopumā, paplašinot likumu, lai to piemērotu visiem gadījumiem. Daudzi bija sašutuši, kā Baltijas Pirmais kanāls interpretē vēsturi, bet, ja par okupācijas tēmu diskutētu vēsturnieki un kāds no viņiem noliegtu okupāciju, lai kā mums gribētos, šajā gadījumā cilvēku par to nevar sodīt, – teica A. Kučs.

Saeimas frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšsēdētājs Māris Grīnblats rosināšot savas partijas biedrus izteikties par šo jautājumu, bet, lai to virzītu apspriešanai Saeimā, esot nepieciešams juridiski precīzs pamatojums, kāpēc rupju faktu falsifikāciju vajadzētu pielīdzināt naida kurināšanai un kā pilnveidot likumus, lai nerastos interpretācijas iespējas naida kurināšanas jautājumā. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins informēja, ka komisija pašlaik izvērtē Latvijas likumu un starptautisko konvenciju pārkāpumus Baltijas Pirmajā kanālā. Komisijas viedokli, visticamāk, par šā kanāla slēgšanu, drīzumā saņemšot Nacionālā Radio un televīzijas padome. Bet ne jau Saeima būs tā, kas slēgs minēto kanālu.

A. Kiršteins uzskata, ka pret naida kurinātājiem daudz aktīvāk vajadzētu cīnīties prokuratūrai. Viņaprāt, esot pietiekami daudz normatīvo aktu, kurus varot piemērot šādā gadījumā, tikai nepieciešama vēlēšanās to darīt. Viņš atgādināja, ka 1948. gadā tika pieņemta Eiropas Savienības konvencija par genocīda noliegšanu, kurā norādīts, ka pret cilvēkiem, kas saistīti ar šo noziegumu, varot uzsākt kriminālvajāšanu.