Vēsturiskā apziņa, integrācija un muzejs

Vēsturiskā apziņa, integrācija un muzejs
Valters Nollendorfs

Deformētā vēsturiskā domāšana ir viena no okupācijas sekām, ko var labot tikai ar pacietīgu izglītošanu

Kā varam cerēt veidot kopēju vēstures izpratni, kamēr pašu latviešu vidū valda pretišķības? Latvieši paši nav spējuši nonākt pie sava vēsturiskā kopsaucēja. Individuālās atmiņas nav pārtapušas par kopīgu apziņu. Kā atzīst profesors Valters Nollendorfs, mūsu pašu vēsturiskās apziņas veidošanās ceļā stājies smagais okupācijas laiks, kas mūs gan vieno, bet vēl arvien arī šķir.

Leonīda Siliņa grāmatas Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942-1945 atvēršanas svinībās Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds uzsvēra, cik svarīga katrai tautai ir vēstures patiesības atklāšana, kas ir priekšnoteikums vēstures pārvērtēšanā un pārvarēšanā. Kā piemēru nespējai atklāt vēstures patiesību viņš gan minēja Kambodžu, taču, it sevišķi par Štuthofu domājot, prātā vairāk nāk pēckara Vācijas grūtais ceļš pie vēstures patiesības apzināšanās un atzīšanas.

Vēstnieka Ekarta Herolda vārdi, ko viņš izteica saistībā ar Latvijas iekļaušanos Eiropas un transatlantiskajās organizācijās, ir tikai viens no daudziem Rietumu vadošo cilvēku atgādinājumiem Latvijai neaizmirst pienākumu izvērtēt savu pagātni. To pašu līdzīgi pirms pāris gadiem Latvijas vēsturnieku komisijas locekļiem minēja ASV Kongresa loceklis, no holokausta izglābies Ungārijas ebrejs, pārliecināts antikomunists Toms Lantoss - nepaslaucīt vēsturi zem paklāja.

Noklusētā un sagrozītā vēsture

Tie ir atgādinājumi it kā no ārpuses, bet domāti mums pašiem, jo tikai mēs varam apkopot, izvērtēt un apzināties savu vēsturi. Jo vairāk mēs cenšamies iesaistīties pasaules apritē un kļūstam pazīstami Eiropā un pasaulē, jo vairāk par mums gribēs zināt: kādi mēs esam, kāpēc tādi esam un kādi vēsturiskie spēki mūs par tādiem veidoja. Kas ar mums notika, ko mēs darījām ilgajos okupācijas gados, kad bijām šķirti no pārējās Eiropas? Pasaules apziņā Latvijas okupācijas laika vēsture vai nu neeksistē, eksistē neskaidri vai nereti eksistē sagrozītā un Latvijas neatkarības pretinieku - gan komunistu, gan arī nacistu - manipulētā veidā. Ar neskaidrajiem priekšstatiem un sagrozījumiem mums vēl ilgi būs jāsastopas un jāspēj uz tiem atbildēt. Jautājumi paliks: ja mēs tos neuzdosim paši, tos uzdos un jau uzdod citi. Ja šo jautājumu nebūs, kas uz tiem atbildēs? Nav nekāda maģiska veida, kā pārlēkt 50 smagiem gadiem mūsu vēsturē, kad mēs nebijām savas vēstures veidotāji, bet par kādiem mums atkal jākļūst, uzņemoties atbildību par savu pagātni nākotnes vārdā.

Varētu likties, ka prezidenta Gunta Ulmaņa izveidotā un prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas turpinātā Latvijas vēsturnieku komisija jau to dara. Patiešām, četru gadu laikā veiktais ir ievērojams: daudzas konferences, septiņi vēsturisku pētījumu sējumi par okupācijas laiku, par pirmo un otru padomju okupāciju un tās noziegumiem pret cilvēcību, par nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju un holokaustu. Iznākuši arī Okupācijas muzeja gadagrāmatas trīs sējumi, drīzumā būs ceturtais. Vēsturnieki strādā, bet paliek jautājums, kādus augļus šis darbs nesis sabiedrības vēsturiskās apziņas veidošanā. Pagaidām jāatbild, ka neko sevišķu. Vēsturiskās patiesības izzināšana un atklāšana ir tikai pirmais solis uz apziņas veidošanu. Ir vēl daudz darāmā, lai okupācijas laika vēsture nonāktu līdz tautas apziņai. Šajā darbā daudz aktīvāk jāiesaistās plašsaziņas līdzekļiem un izglītības iestādēm. Vēsturnieki gan var atklāt vēsturisko patiesību, bet tai jānokļūst pie ikviena Latvijas sabiedrības locekļa un starptautiskajā apritē skaidrā un saprotamā veidā. Tas nav vienkārši noklusējumu un sagrozījumu dēļ. Lai varētu veidoties patiesībai atbilstoša vēsturiskā apziņa, vispirms jāatbrīvojas no nesenās pagātnes vēsturiskajiem piesārņojumiem.

Vēsturiskā nevienprātība

Cik smaga ir mūsu nesenā vēsture un cik nevienprātīga un nedroša mūsu vēsturiskā apziņa, izriet kaut vai no pēdējo gadu pieminekļu kontraversijām. Vai atjaunojami cara varenības pieminekļi Pēterim Lielajam un Barklajam de Tolli? Kādam jābūt un kur novietojams piemineklis padomju varas represētajiem? Kā pareizi un vai vispār godināt prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņu? Kādam jābūt tekstam uz piemiņas plāksnes Rumbulas holokausta memoriālā? Vai un kādu celt pieminekli Konstantīnam Čakstem? Līdzīga ir situācija ar svinamām un piemiņas dienām. Starp 16.martu un 9.maiju pastāv ļoti plašs un droši vien nepārvarams vēsturiskās apziņas diapazons. Šie nav tikai gaumes un nostalģijas jautājumi. Tie ir jautājumi, kas skar mūsu vēstures būtību. Kas būs un kādi būs mūsu vēstures publiskie akcenti, ko iemūžinām pieminekļos, svinamās un piemiņas dienās un citos publiskos veidos? Kā tie veidos un turpinās veidot mūsu publisko vēsturisko apziņu? Kā tie saskanēs ar pētniecības gaitā izvērtētajām atziņām? Ar patiesību.

Arī Latvijas Okupācijas muzejs, kas cenšas okupācijas laiku izvērtēt līdzsvaroti, nav izticis, neiztiek un neiztiks bez kontraversijām. Cik dažādi var skatīties uz vēsturi un ko vēsture nozīmē mums pašiem un citiem, ilustrē divi pirms nedaudz dienām izteikti publiskie vērtējumi par muzeja ekspozīciju, un tie nav ne pirmie, ne arī vienīgie. The Financial Times nesen publicēja rakstu par Rīgu, kurā visumā atzinīgi vērtēta muzejā sniegtā informācija, ieskaitot lielos tautas zaudējumus padomju vardarbības dēļ. Turpretī kritizēti pieticīgie stendi par holokaustu, no kuriem viens veltīts ebreju glābējiem, kas nevarot lepoties ar ievērojamu skaitu izglābto. Tajā pašā laikā muzejā pienāca e-pasta vēstule, ko parakstījuši vienas latviešu lielģimenes locekļi, kas iesaka muzejam sekot Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājas Ineses Vaideres ieteikumam vairāk uzsvērt padomju šausmu darbus. Šādi ieteikumi gan tieši muzejam, gan arī presē izskanējuši jau agrāk.

Atmiņa un vēstures apziņa

Cēloņi šādai vēsturiskai nevienprātībai un nedrošībai nav tālu jāmeklē. Atjaunotās Latvijas sabiedrība ir ļoti daudzveidīga, un gandrīz katram nāk līdzi cita pagātne un vēstures atmiņa. Tieši tā - atmiņa, kas kļūst par personisko, bet ne visas sabiedrības apziņu. Okupācijas laiks ir ideoloģiski pārsātināts un pretrunīgs. Tas iesniedzas tagadnē ar visām tā sekām. Šī laika notikumi un nodarījumi ir vēl dzīvi laikabiedru atmiņās, bet tās Latvijas sabiedrībā ir ļoti atšķirīgas, pat kategoriski pretējas. Tāpēc arī jāsastopas ar visai atšķirīgiem, nereti kategoriski izteiktiem uzskatiem par okupācijas laika nozīmi. Padomju varas patvaļīgā fiziskā un garīgā vardarbība daudzos ir atstājusi visdziļākās pēdas. Gulags vēl arvien ir dzīvs to atmiņās, kas to pārdzīvoja. Nacistiskās Vācijas okupācija daudziem vēl arvien šķiet kā atelpa, it sevišķi pēc otrajā padomju okupācijā pārdzīvotā un pēc veida, kā ar Latvijas patriotiem kā kolaboracionistiem izrēķinājās padomju vara, tāpēc ka tie vienas Latvijas neatkarībai naidīgas varas rindās bija cīnījušies pret otru - tikpat naidīgu.

Arī tie, kas devās bēgļu gaitās un pēc kara nonāca trimdā, savā atmiņā saglabāja tikai to, ko paši bija pārdzīvojuši, - Baigā gada teroru un šķietamo «atbrīvošanu» vācu laikā. Komunisms daudziem palika tikai kā viena vienīga vardarbība pat tad, kad šī vardarbība no fiziskas bija pieņēmusi garīgas formas. Tomēr vairākumu cilvēku Latvijā okupācijas režīms skāra tikai netieši vai arī kuri dažādos veidos, laikam paejot, ar režīmu sadzīvoja. Tad vēl paliek jautājums par tiem, kas ar režīmu sadarbojās vai pat kļuva par režīma pārstāvjiem. Starp režīma pārstāvjiem un cietušajiem ir liela un droši vien nepārvarama atmiņas un apziņas plaisa, bet, kaut mazāka, tāda ir arī starp cietušajiem un sadzīvotājiem. Mūsu sabiedrībā te vēl daudz neatzītu, neizgaismotu un pilnībā neatrisinātu problēmu.

Pati lielākā vēsturiskās apziņas problēma Latvijā tomēr saistās ar sveštautiešiem, kuri te ieceļoja padomju varas laikā. Krievu tautības iedzīvotāji galvenokārt ir padomju laika ieceļotāji, un viņiem ir no Latvijas pamattautas iedzīvotājiem pavisam atšķirīga vēstures uztvere. Latviešu vairākumam padomju varas laiks vismaz nosacīti bija okupācijas laiks, daudzi ieceļotāji te nokļuva kā okupētājas varas aparāta locekļi un militāristi. No viņu vidus arī galvenokārt nāk ļaudis, kuru apziņā 9.maijs vēl arvien ir tikai Uzvaras diena un ne vienas pakļautības beigas un jaunas pakļautības sākums. Starptautiskajā vēstures pētniecībā arvien vairāk nostiprinās atziņa, ka padomju okupācijai piemita koloniālismam raksturīga garīgā un fiziskā apspiešana un izmantošana, pamattautas vērtību noniecināšana un aizstāšana ar kolonizētājas tautas vērtībām, kā arī savu birokrātu iepludināšana, savu pārvaldes formu ieviešana un savas valodas uzspiešana. Tāpēc arī ieceļotāju vairākumam tagad ir grūti pieņemt suverēnās Latvijas vēstures izpratni par okupācijas laiku, par savu lomu šajā vēsturē un līdz ar to savu mainīto lomu Latvijā. Tiem, kas ieradās ar tā laika varas solījumiem, ir grūti, bet nepieciešami sākt izprast, ka arī viņu tagadnes situācija ir okupācijas sekas, ar kurām arī viņiem jāsadzīvo. Šī vēstures aina ir iespējami neskaidra un pretrunīga. Latvijas un latviešu sabiedrību ilgstošā okupācija ir atstājusi vēsturiski sašķeltu.

Vēsturiskās apziņas integrācija

Ir skaidrs, ka jēdzienam «sabiedrības integrācija» šajā kopsakarībā ir daudz plašāka un dziļāka nozīme, nekā to parasti izprot. Integrāciju nereti uztver vienkārši kā nelatviešu integrēšanu Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā. Vai tā tas patiešām ir? Uzmācas doma, ka te notiek kas līdzīgs 90.gadu sākumā proponētajai augstskolu un pētniecības institūtu integrācijai. Beigās daudzi institūti vienkārši ieguva administratīvu augstskolas pakļautības statusu, bet principā maz kas mainījās, izņemot, protams, finansējuma samazinājumu. Lai iegūtu Latvijas pilsonību, jāprot latviski, jāpārzina Latvijas vēstures fakti, jāapliecina lojalitāte Latvijai. Vai ar to pietiek? Valodas zināšanas sarunvalodas un sazināšanās līmenī vēl nenozīmē iekļaušanos valodas kultūras telpā. Vēstures faktu pārzināšana vēl nenozīmē to pārtapšanu par vēsturiskās apziņas sastāvdaļu. Runājot par jebkuru sabiedrības integrāciju - tā nevarēs notikt, kamēr neizveidosies ne tikai kopīga valodas, kultūras un sabiedriskās saskarsmes telpa, bet arī kopīga okupācijas laika vēstures izpratne un apziņa.

Taču, kā minēts, arī pašu latviešu vidū nav vienotas vēsturiskās apziņas. Varbūt te tāpat, ja ne vēl plašāk, nepieciešama «integrācija». Kā varam cerēt veidot kopēju vēstures izpratni, kamēr pašu latviešu vidū valda pretišķības? Latvieši, kas runā paši savā valodā, kam nav svešas latviskās tradīcijas, kam ir latviešu radi un draugi, kas brīvi apgrozās sabiedrībā, nav spējuši nonākt pie sava vēsturiskā kopsaucēja. Individuālās atmiņas nav pārtapušas par kopīgu apziņu. Mūsu pašu vēsturiskās apziņas veidošanās ceļā stājies smagais okupācijas laiks, kas mūs gan vieno, bet vēl arvien arī šķir. Tas vienoja trešās atmodas laikā un barikāžu dienās. Tas šķir, jo nav piepildījušās daudzas tā laika cerības un solījumi. Katram sava vēsturiskā taisnība, bet kur ir vēsturiskā patiesība? Tikai līdz tai izlaužoties, varēsim sākt veidot savu kopīgo vēsturisko apziņu, kas mums ļaus celt atbilstošus pieminekļus, svinēt atbilstošas svinamās dienas, pašapzinīgi, ne ar dekrētiem apliecināt savu nacionālo piederību, pašapzinīgi un ne tikai aizstāvoties, kā nereti notiek, savu valsti pārstāvēt pasaulē.

Vēsture un tautas identitāte

Vēsture, pareizāk, tautas vēsturiskā apziņa, ir viens no nacionālās identitātes stūrakmeņiem. Tautas vēsturisko apziņu palīdz veidot lieli, spēcīgi, kopīgi pārdzīvojumi, personiskās atmiņas, zinātniski pētījumi, vēstures literatūra, daiļliteratūra, mācības un audzināšana skolā, muzeji, plašsaziņas līdzekļi, baznīca un sabiedriskas organizācijas, publiskas svinamās un piemiņas dienas, pieminekļi, literāri un mākslinieciski priekšstati un tēli, simbolika, folklora, mitoloģija. Tai ir tendence mitoloģizēties. Šī mitoloģizācija pati par sevi nav kaitīga, ja tā atbilst vai vismaz nav pretrunā tam, ko saucam par vēsturisko patiesību. Taču šo mitoloģizācijas tendenci izmantoja gan padomju, gan arī nacistu ideoloģija un propaganda, vēsturei uzpotējot savus mītus. Šos mītus izskaust ir visgrūtāk. Tāpēc pēc okupācijas laika ir svarīgi vēsturisko apziņu veidot uz vēsturiskās patiesības pamatiem, izgriežot no tās uzpotēto mītu paliekas. Tas ir grūts un svarīgs uzdevums, par ko atbildība jāuzņemas ne tikai vēsturniekiem, bet visai sabiedrībai, to veicinot ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Latviešu tautas vēsturiskā apziņa sāka veidoties tautas atmodas laikā, sākumā naivi romantiski, bez pietiekama pamatojuma, un vēl tagad daudzi tā laika vēsturiskie priekšstati ir dzīvi tautas apziņā. Savas neatkarīgas valsts nodibināšana 1918.gada 18.novembrī un brīvības izcīnīšana deva spēcīgus impulsus šīs apziņas nostiprināšanai savā augstākajā izpausmē: «Tauta, tā ir valsts.» Tās veidošanos tagadnē komplicē pats okupācijas fakts un Latvijas okupantu centieni Latvijas un latviešu tautas vēsturi pakļaut savai ideoloģijai, tai pašā laikā noliedzot vai deformējot latviešu vēsturisko apziņu. Abas okupācijas varas brutāliem terora līdzekļiem ne vien apspieda bruņotu un nevardarbīgu pretošanos, bet arī centās uzspiest tautai savu vēstures versiju. To pastiprināja ar oficiālajiem mītiem par «atbrīvošanu», par savu labvēlīgo aizbildniecību un labdarību, par saviem varoņiem, piemiņas dienām, vietām un notikumiem, cenšoties nomākt un pārklāt tautas vēsturisko atmiņu. Tajā pašā laikā okupācija aizturēja tautas brīvu attīstību un līdz ar to vēsturiskās apziņas tālāku veidošanos.

Deformētā un aizturētā vēsturiskā domāšana ir viena no okupācijas laika sekām, ko var labot tikai ar rūpīgu, pacietīgu un ilgu vēstures apzināšanas - pētniecības un apzināšanās - izglītības darbu. Te ir arī vieta atmiņām un emocijām, kas visai spēcīgi atspoguļojas totalitāro režīmu vardarbībā, vardarbības upuru atmiņās un piemiņas lietās, bet emocijām jābūt līdzsvarotām ar sapratnes un izpratnes veidošanu, jo tikai tās nodrošina jaunas kopīgas vēsturiskās apziņas izveidošanos. Vispirms ir rūpīgi un pamatoti jāatklāj un jānosoda okupācijas varu noziegumi un nodarījumi, kā arī jāatklāj un jāatspēko okupantu uzspiestās vēstures versijas un mīti, it sevišķi par Latvijas neatkarību un tiem, kas neatkarības atmiņu un ideju uzturēja dzīvu. Otrkārt, ir jāveido stingra, pamatota vēsturiskā līnija no 1918. līdz 1991.gadam ar piecdesmit viena gada okupācijas pārrāvumu, kas kā vadmotīvam izseko Latvijas valstiskās domāšanas un apziņas saglabāšanai un izdzīvošanai. Ir jāizpēta un jāatklāj visas okupācijas laika nacionālās pretošanās izpausmes, pat šķietami nenozīmīgās. Jāsaprot, ka okupācijas laiks nebija un nevarēja būt lielu varoņu, bet gan daudzu lielāku vai mazāku, galvenokārt slepeni un klusībā veiktu varonību laiks. Tikai tā varēsim paši izprast un citiem parādīt, kā bija iespējama tik aptveroša trešā atmoda un kāpēc atjaunotā Latvijas Republika ir cienīga atkal ieņemt savu vietu pasaules valstu saimē. Par visu vairāk ir jāsaprot, ka pasaules acīs cienīga var būt tikai tā nācija, kas uzņemas atbildību par savu vēsturi.

Okupācijas muzeja loma

Okupācijas muzejs pirms desmit gadiem - piecus gadus pirms Latvijas vēsturnieku komisijas nodibināšanas - uzdrīkstējās sākt vēstures apzināšanu un apziņas veidošanu un turpina to darīt arī tagad, kad pagātne šķietami pārvarēta un visa nākotne atvērta. Latvija neatvairāmi virzās uz nākotni Eiropas Savienībā un NATO drošības struktūrās. Ar šo virzību it kā galīgi ir noraidīta 1939.gada Hitlera un Staļina noziedzīgā vienošanās un pārvarētas tās politiskās sekas. It kā zūd vajadzība šo pagātni atgādināt. Visā muzeja pastāvēšanas laikā šāda gan izteikta, gan neizteikta vēlme «neuzplēst pagātnes brūces» dzirdēta no dažādām pusēm. Tas ir tuvredzīgs skatījums. Okupācijas muzejs - pirmais tāds Austrumeiropā - kā daudzi līdzīgi muzeji visā pasaulē, kas veltīti nesenajai vēsturei, Holokausta muzejs Vašingtonā, Vēstures māja (Haus der Geschichte) Bonnā ar nesen atvērto filiāli Nesenās vēstures forums (Zeitgeschichtliches Forum) Leipcigā, Terora māja (Terror Haza) Budapeštā, bijušajos čekas pagrabos iekārtotais muzejs Viļņā, topošais Igaunijas neseno okupāciju muzejs Tallinā un daudzi citi, kalpo patiesības atklāšanai un atjaunotās demokrātiskās sabiedrības vēsturiskās apziņas veidošanai.

Vēsturiskās apziņas veidošanā Okupācijas muzejs nepaļaujas tikai uz to, kas redzams muzeja ekspozīcijā un izstādēs un ar ko iepazīstas tie, kam muzejā gadās ienākt. Muzejs vienmēr centies darīt vairāk, pie tam ne tikai muzejā, bet arī ārpus tā Latvijā un ārzemēs. Informācija par muzeju pieejama daudzos tūristu ceļvežos. Sadarbībā ar Valsts protokolu muzeju apmeklē svarīgi Latvijas ārvalstu viesi. 40 000 apmeklētāju, kas liecina, ka muzejs kļuvis par vienu no visapmeklētākajiem muzejiem Latvijā. Vairāk nekā puse apmeklētāju ir ārzemnieki. Muzeja izglītības programma ir viena no aktīvākajām Latvijas muzejos. Skolotāju semināri gan muzejā, gan izbraukumos, nodarbības ar skolēniem un mācību materiālu veidošana ir galvenie darbības virzieni. Patlaban Latvijas skolas apceļo muzejs miniatūrā - ceļojoša izstāde latviešu, angļu un krievu valodā, tas palīdz skolotājiem uzskatāmi mācīt Latvijas okupācijas vēsturi. Starptautiskās publikas iepazīstināšanai kalpo lielformāta ceļojoša izstāde, kas 2002.gadā bija redzama Eiropas, ASV, Austrālijas un Kanādas centros. Muzejs izdod gan zinātniskus, gan vispārizglītojošus darbus par okupācijas laika vēsturi, autori publicē savus darbus arī periodikā. Muzeja grāmatu galdā pieejams varbūt labākais grāmatu klāsts par šo tēmu, krātuvēs turpina ienākt liecības, atmiņu stāsti, dokumenti un piemiņas lietas - fragmenti par okupācijas laikā pārdzīvoto. Vispusīga datu bāze, ko veido muzejs, cenšas atrast šajos fragmentos kopīgo, kas individuālajiem pārdzīvojumiem un atmiņām dotu vispārinājuma spēku. Vēsturiskās apziņas veidošana ir daudzpusīgs, pacietīgs ilgtermiņa darbs, un tādam tam jāpaliek.

Atklājot vēsturisko patiesību, muzejs, kā tam reizēm pārmet, patiešām «revidē» vēsturi. Taču šāda revīzija ir absolūti nepieciešama. It sevišķi tas attiecas uz padomju laika vēstures marksistiski-ļeņiniskā determinisma uzskatiem. Taču revidējamas pēdas mūsu vēsturiskajā apziņā ir atstājusi arī nacionālsociālistiskā ideoloģija un propaganda. Abas totalitārās ideoloģijas un varas, sākot ar Maskavā 1939.gada 23.augustā noslēgto noziedzīgo vienošanos, ir nodarījušas Latvijas valstij, tautai un zemei neizmērojamu ļaunumu, ko muzejs cenšas atsegt visā pilnībā: gan Staļina laika masveida genocīdu - apspiešanu, izsūtīšanu un nonāvēšanu, gan nacistu organizēto holokaustu, kolonizācijas plānus un koncentrācijas nometnes, gan abu svešo un Latvijai naidīgo varu postošo totālo karu, kas paņēma veselas paaudzes jauno latviešu karavīru dzīvības, gan padomju garīgā genocīda formas - kolonizāciju, pārkrievošanu, sovjetizāciju. Taču - un tā arī ir sava veida revīzija - muzejs aiz visa ļaunuma, posta un vardarbības atsedz arī tautas veselo spēku un varonību: ne tikai pārdzīvot, bet pretoties un beigās uzvarēt. Te arī slēpjas kopīgās vēsturiskās apziņas un jaunās pašapziņas veidošanas atslēga: pagātni atceroties, atgādinot un pieminot, to arī pārvarēt.

Valters Nollendorfs, Viskonsinas universitātes Madisonā (ASV) emeritēts profesors, LZA ārzemju loceklis un Okupācijas muzeja fonda (OMF) valdes priekšsēdis

Diena, 2003. gada 15. marts.