Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Cita patiesība
Bonifācijs Daukšts

Krievijā iesvētīts piemineklis norvēģu leģionāriem

Daudzi nemaz nav pamanījuši, citi ir jau piemirsuši, bet dažs labs nevēlas atcerēties, ka 1998.gadā, Eiropas vēsturei zīmīgajā 23.augusta datumā iesvētīts piemineklis norvēģu leģionāriem. Tas bija pirmais vācu pusē karojušiem leģionāriem veltītais piemineklis Krievijas teritorijā.

Piemineklis jeb, precīzāk sakot, piemiņas kapakmens tika uzstādīts svētā kņaza Aleksandra Ņevska baznīcai piederošā teritorijā un tās aizsardzībā. Pieminekļa atklāšanā piedalījās grupa tā uzstādīšanas iniciatoru — bijušo leģionāru no Norvēģijas. Memoriāla izveidi atbalstīja Vācijas—Krievijas organizācija Samierināšanās (Primireņije), kas nodarbojas ar Ļeņingradas apgabala teritorijā kritušo vācu karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu un apbedīšanu.

Vācijas—PSRS kara laikā Krasnoje Selo vācu karaspēka sastāvā bija izvietotas Waffen SS sastāvā iekļautās holandiešu un norvēģu vienības. Bjorns Jervass tīmeklī ievietotā informācijā Den Norske Legion raksta, ka norvēģi, kuru piemiņai tika veltīts ar Krasnoje Selo vietējās administrācijas ziņu un piekrišanu atklātais piemineklis, kā kaujas vienība kādu laiku bijuši pakļauti "latviešu brīvprātīgo brigādei". Rolands Kovtuņenko savā nupat publicētajā atmiņu grāmatā Neatzītie karavīri (42.lpp.) atceras: "Mēs nomainījām norvēģu leģiona daļas. Pa kreisi no mums atradās holandiešu leģionāri."

Norvēģu leģionāru pieminekļa atklāšanu pamanījusī nelielā Krievijas sabiedrības daļa to uztvēra un vērtēja pretrunīgi. Kaut gan prese pieminekļa atklāšanas reizē nebija klāt un par šo iezīmīgo notikumu rakstīja visai maz, tomēr dažos izdevumos parādījās arī neizprotošas un asi nosodošas atskaņas.

Preses pārstāvju nepiedalīšanos atklāšanas ceremonijā vēlāk sabiedrībai skaidroja ar to, ka īsteni pareizticīgie varētu neizprast. Kā pareizticīgās baznīcas teritorijā pareizticīgo protoierejs var iesvētīt pieminekli nepareizticīgajiem un arī nākošajā gadā noturēt pie šī kapa pieminekļa pareizticīgo piemiņas rituālu, kurā atkal piedalījās ārzemnieku grupa. Daži mazpazīstami preses izdevumi konkrētos galvenos pieminekļa izveidošanas iniciatorus, bijušos norvēģu leģionārus, pasludināja par nekaunīgiem revanšistiem, "mūsu dzīvajiem ienaidniekiem un tiešajiem pretiniekiem cīniņā, kas turpinās šeit un tagad", aicinot nepieļaut, ka "vāja rakstura popi vispiedošanas ekstāzē mūsu vārdā samierinās ar nepiebeigtiem esesiešiem".

Savukārt Aleksandra Ņevska baznīcas draudzes padomes priekšsēdētāja intervijā presei skaidroja, ka pie Krasnoje Selo kritušie norvēģi bijuši atsūtīti uz fronti pie Ļeņingradas piespiedu kārtā, pret savu gribu: "Viņi gribēja dienēt Somijā, bet nevis karot Krievijā, viņus piekrāpa, un viņi kļuva vienkārši par lielgabalu gaļu."

Sakarā ar Krasnoje Selo pieminekļa atklāšanu iedegušies strīdi par Waffen SS norvēģu leģiona "brīvprātības" raksturu, līmeni un patiesajiem mērķiem — salīdzinājumā ar citiem militārajiem formējumiem — atbalsojās arī Eiropas antifašistisko grupu presē un pašā Norvēģijā.

1998. un 1999.gadā dažos Sanktpēterburgas izdevumos bija sastopami protesta raksti pret "esesiešu pieminekļa atklāšanu Krasnoje selo", bet 2000.gadā 1.jūnijā laikraksts Ņevskoje Vremja publicēja Sergeja Glezerova materiālu Vācu kapsētas: Aicinājums uz mieru, kas acīmredzot raksturo arī visai plašas Krievijas ziemeļu galvaspilsētas iedzīvotāju daļas attieksmi pret t.s. vācu kapiem. Galvenā ideja — šo kapsētu ierīkošana un pieminekļu atklāšana nav domāta kā vācu un arī citu tautību bijušo pretinieku karavīru varonības iemūžināšana, bet gan kā atmiņas saglabāšana par kara šausmām un samierināšanās, grēku nožēla pie karavīru kapa kristietīgās piedošanas garā.

Ņevskoje Vremja atgādina arī, ka norvēģu leģionāru kapa piemineklī iecirsti vārdi: "Par mieru un samierināšanos. Kritušajiem norvēģiem. 1942.—1943." Savukārt bijušo ienaidnieku kopējā piemiņas zīmē vācu un krievu kara jūrniekiem Kronštatē iegravēts: "Samierināšanās nāvē aicina dzīvot mierā." Līdzīgas idejas vārdā parādījās arī piemiņas zīme karagūstekņu nometnes vietā pie Volhovas siltumelektrostacijas.

"Tikai tagad mēs sākam saprast," raksta Sergejs Glezerovs, "cik bezgalīgi maz mēs zinām par to karu. Un šodien, no XXI gadsimta raugoties, tas rādās arvien lielāka un lielāka mīkla. Jo agrāk taču viss it kā bija skaidrs un saprotams. Viss likās tik vienkārši: "mūsējie" un "ne mūsējie", krievu spēkavīri — varoņi un necilvēki — ienaidnieki. Pēdējais gadu desmits sāka atklāt citu patiesību par karu. Izrādījās, ka viss bija ne gluži tā (vai pilnīgi ne tā), kā mums likās..."

Diena, 2004. gada 19. maijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home