Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Notikums, kas izglāba daudzas dzīvības
Viesturs Sprūde

Pēc Ņikitas Hruščova 1956. gada 25. februāra pievakarē PSRS kompartijas (PSKP) 20. kongresā nolasītā slepenā Staļinu atmaskojošā referāta daži kongresa delegāti esot izdarījuši pašnāvību, daži vairākas dienas apjukumā dzēruši, bet vairākums jutās vienkārši šokēti.
Pirmo reizi bija dzirdēta patiesība par staļinisko režīmu. Lai izvērtētu, kā šis kongress ietekmēja dzīvi toreizējā Latvijas PSR, kādas bija tā tālejošās sekas, "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde uz sarunu redakcijā aicināja vēstures doktori, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes katedras vadītāju Ilgu Kreitusi.

Voldemārs Krustiņš: – Vairāki "Latvijas Avīzes" lasītāji mums rakstījuši, ka atceras pirms 50 gadiem notikušo PSKP 20. kongresu. Viņus, toreizējos studentus, tolaik pēkšņi aicināja noklausīties priekšlasījumu par Staļina briesmu darbiem. Dažs pat uzskata, ka tas bijis Berklava nopelns. Patiesībā pirms 50 gadiem pirmo reizi PSKP vēsturē tika vismaz nedaudz pacelts priekškars, kas līdz tam sedza pirms trim gadiem mirušā Staļina noziegumus. Brīdī, kad toreizējais partijas pirmais sekretārs Hruščovs nolēma atklāt patiesību par "tautu tēva" organizētajiem un vadītajiem briesmu darbiem, PSRS priekšgalā vēl joprojām atradās Staļina līdzgaitnieki. Taču atkusnis iestājās tikai uz laiku. Pat mūsdienu Krievijā un arī Latvijā netrūkst Staļina pielūdzēju…

Ilga Kreituse: – Ja runājam par 20. kongresu un Hruščova periodu, tad, manuprāt, tā nemaz nav vēsture. Manuprāt, vēl šodien Latvijā ir daudz cilvēku, kas kongresu atceras nelabprāt. Kad Staļins vēl mira, kamēr tauta raudāja, amati jau tika pārdalīti. Vara uz neilgu laiku tiešā nozīmē nonāca Valsts drošības komitejas un Iekšlietu ministrijas – tātad to virsvadītāja Lavrentija Berijas – rokās. Berija it kā mēģināja cilvēciskot sistēmu, ko bija radījis Staļins. 1953. gada maijā tika pieņemts PSKP centrālkomitejas lēmums par "pieļautajām kļūdām sociālisma celtniecībā" Lietuvā un Latvijā! Noteica – ja cilvēks bija vadošā amatā, viņam pienācās runāt abās valodās. Ja vadošais speciālists attiecīgās republikas vai krievu valodu nemācēja, viņš nevarēja palikt amatā. Ja viņš turklāt bija atsūtīts no ārpuses, tad mēneša laikā no Latvijas tam bija jāaizbrauc. Tas bija kā skābeklis! Tajā pašā gadā Jāņos notika Latvijas kompartijas centrālkomitejas plēnums. Tāds īstens staļinietis kā LPSR komunālās saimniecības ministrs Roberts Ķīsis kāpa tribīnē un teica viedus vārdus: "Cik skaista ir latviešu tautasdziesma! Cik skaista ir latviešu valoda. Cik skaisti proletāriskais elements ievijas latviešu tautas dziesmā!" Un dziedāja no tribīnes "Jūriņ' prasa smalku tīklu". Jo Berija bija teicis, ka jārunā latviski, un pavēles neapspriež. Tiek nokritizēta prakse, kad partijas otro sekretāru un Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku atsūta no Maskavas. Tiek runāts, ka kadri jāaudzina uz vietas.

Vēl pēc mēneša Hruščovs, kuru neviens neņēma par pilnu, perfekti noorganizēja Berijas arestu. Beriju nošāva kā "angļu spiegu". Jūlijā Latvijā ir nākamais plēnums, kurā nu jau nosoda Beriju. It kā vajadzētu atcelt arī jūnija lēmumus par valodu, kadriem, kolhoziem, bet nekas netiek atcelts un, ja partija lēmumu nav atcēlusi, tas jāpilda. Un tad rodas nacionālkomunisti. Bet es negribētu viņus nosaukt par varoņiem. Tie bija cilvēki, kuri piemērojās sistēmai, brīvībai, kas tika dota.

Viesturs Sprūde: – Tomēr Hruščovs taču "tīrīja" arhīvus, lai slēptu savu darbību Staļina dienestā!

– Arhīvu tīrīšana ir padomju sistēmas darbības ierasta sastāvdaļa. Tieši tāpat arhīvus tīrīja pēc Hruščova un dara vēl šodien. Manuprāt, Hruščovs 20. kongresā vairāk riskēja nekā ieguva. Atmiņās par viņu raksta kā par emociju cilvēku. Pats galvenais, ka tika izglābtas dzīvības. Vēl 10 gadus nometnēs daudzi neizturētu. Mans tēvs "izgāja" Soļikamskas lēģerus. Viņš neieredzēja padomju varu, bet pret Hruščovu viņam bija zināma pietāte tieši šī iemesla dēļ. Jo, pateicoties viņam, gan tēvs, gan viņa biedri varēja atgriezties mājās. Un, pateicoties tam, daudzi latvieši arī piedzima. Hruščovs taču arī izdeva Solžeņicina "Septiņas dienas Ivana Denisoviča dzīvē"! Mans tēvs raudāja, to lasot, tādēļ, ka kaut kas tāds vispār bija nodrukāts. It kā tās ir tādas triviālas lietas… Piemēram, 1956. gadā Latvijā vēlreiz tika pieņemts lēmums "Par latviešu un krievu valodas apgūšanu kadriem, kas apkalpo plašas iedzīvotāju masas" – par tām pašām pārdevējām. 6. decembrī vēl viens lēmums "Par latviešu un krievu valodas apgūšanu partijas, padomju un saimnieciskajiem darbiniekiem". Bet ir vēl viens lēmums – 1958. gadā – par pierakstīšanas ierobežojumu pilsoņiem, kuri ierodas Rīgā no citām vietām. Tas nozīmēja ierobežot darbaspēka ieplūšanu Rīgā.

Uz to brīdi cilvēki it kā ieelpoja. Tas bija laiks, kad reabilitēja sociāldemokrātu līderi Klāvu Lorencu, kad sociāldemokrātam Fricim Menderam ne tikai ļāva atgriezties Rīgā, bet pat 1958. gadā iedeva dzīvokli.

V. Krustiņš: – Jāatceras, ka tolaik mūs palaida drusku brīvāk un pēc tam vairs nevarēja sabāzt atpakaļ maisā…

– Iedomājieties, starp 1956. un 1959. gadu atsākās sarakste ar ASV, Vācijā un citur dzīvojošajiem latviešu emigrantiem. Čekas statistika 1958. gadā uzrādīja, ka "no turienes" saņemti vairāk nekā 10 tūkstoši vēstuļu. Ļoti daudziem tas bija morāli ārkārtīgi svarīgi – uzzināt, ka tavējie dzīvi. Pienāca pirmās paciņas. Vai nu gribēdams vai ne, taču to visu deva Hruščovs. Cilvēki varēja izjust, ka tiem ir zināma brīvība. Kaut pārdomāta, gudri kontrolēta, bet tomēr.

– Tātad Hruščovs negribot, bet tomēr jau "iegrauza" impērijas pamatus, ko viņam nemitas pārmest vēl šodien.

– Es negribētu piekrist, ka viņš nevēlējās darīt labu. Viņš tomēr vēlējās sevi attaisnot, vispirms jau savas ukraiņu tautas priekšā. Manuprāt, viņš tomēr saprata ļaunumu, kas bija izdarīts.

– Varbūt viņš pārdzīvoja arī Staļina izdarītos pazemojumus un, tīri personisku motīvu vadīts, rīkojās tā, kā partijas pirmais sekretārs nerīkotos, kā Molotovs nebūtu darījis nekad.

– Es jums pilnīgi piekrītu. Viņš gribēja parādīt, ka vairs nav "dejotājs" pēc Staļina gribas.

– Bet varbūt arī Berija gribēja "nožēlot grēkus"?

– Domāju, tur bija kas cits. Iespējams, Berija vēlējās izmantot latviešus savos nolūkos. Latviešu strēlnieku divīziju likvidēja tikai 1956. gadā. Un es domāju, ka, dodot šeit kādu brīvību, viņš gribēja izmantot strēlniekus un latviešu komunistus vispārējai varas pārņemšanai Padomju Savienībā. Berija nebija muļķis, viņš saprata, ka uz viņa posteni "zobus klabina" daudzi.

Latvijas Avīze  17. marts, 2006

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home