|
|
«Nacionālā sardze» čekas pagrabos Uldis Neiburgs Nesen pieņemtā Latvijas Republikas Saeimas deklarācija par totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, kā arī ASV Kongresa rezolūcija par PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju kārtējo reizi izsaukušas asu Krievijas neapmierinātību un paziņojumus par kārtējo «vēstures pārrakstīšanu». Saglabājušās dokumentālās vēstures liecības tomēr atgādina, ka vēsture ir tāda, kāda tā ir, un to nav nepieciešams pārveidot. Jauniešu patriotiskā organizācija «Nacionālā sardze» nu jau vairāk nekā pirms sešdesmit gadiem veica padomju drošības iestāžu steigā pamesto dokumentu apzināšanu čekas galvenajā mītnē Brīvības un Stabu ielas stūrī Rīgā. Tās veikums ir nozīmīga liecība par Latvijas iedzīvotāju pārdzīvoto 1940. 1941. padomju okupācijas gadā. Daļa no «Nacionālās sardzes» savāktajiem dokumentiem kara beigās gāja bojā, tomēr vairāk nekā 1000 unikālu liecību šodien ir nonākušas Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Apzinot liecības par komunistu noziegumiem Vācu okupācijas laikā Latvijā vēstures skolotāja Jūlija Brača vadībā darbojās jauniešu organizācija «Nacionālā sardze». Tās reģistrēto biedru skaits pārsniedza trīs simtus cilvēku, no kuriem aktīvi bija apmēram 100150 dalībnieki lielākoties ģimnāzisti un studenti. Viņi apzināja 1940. 1941. gada padomju terora upurus, kā arī ar teroru saistītās liecības bijušajā čekas namā Rīgā, Stabu un Brīvības ielas stūrī, tās eksponējot. Laikā no 1941. gada decembra līdz 1943. gada aprīlim bijušajās čekas telpās «stūra mājā» notika vairākas vēsturisko liecību skates, kuras, pēc aptuvenām aplēsēm, apmeklēja apmēram 12 tūkstoši cilvēku. «Nacionālās sardzes» darbības galvenie virzieni bija: «1. Cīņa pret boļševismu, savācot sarkanā terora liecības un darot tās pazīstamas, reizē noskaidrojot arī tos mūsu tautas locekļus, kas bija izrādījušies raksturā vāji. 2. Cīņa par nacionālismu, saliedējot konfidenciālu organizāciju, brīvu no vācu kontroles, audzinot jaunatni tīrā nacionālisma garā, apmācot to disciplīnā un organizatoriskā darbībā, kā arī izsargājot to no vācu politiskās ietekmes un provokācijām.» Organizācijas struktūra un uzbūve laika gaitā mainījās, tomēr pamatā tā aptvēra vēsturiskās, kriminālās, idejiskās un aktuālās informācijas darba nozares. 1942. 1943. gadā darba labākai organizācijai papildus vēl izveidoja komandanta, sardzes, instrukciju un vispārējo darbu nozares. Līdz mūsdienām saglabātajā «Nacionālās sardzes» dokumentu kolekcijā ir atrodami dažādi LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta dienesta dokumenti un oficiālā sarakste, ziņojumi par iedzīvotāju pretpadomju izpausmēm (it īpaši 1941. gada 12. janvāra PSRS Augstākās padomes vēlēšanu laikā), padomju drošības iestāžu dokumenti par represētajiem Latvijas iedzīvotājiem, iedzīvotāju vēstules padomju okupācijas varas institūcijām. To papildina vācu okupācijas laikā «Nacionālās sardzes» dalībnieku pierakstītās bijušo ieslodzīto atmiņas, represēto un izsūtīto cilvēku tuvinieku sniegtās liecības, čekas struktūras un «stūra mājas» telpu shēmas un zīmējumi, 1940. 1941. gadā čekas pagrabos ieslodzīto atstāto uzrakstu uz sienām noraksti, ekshumācijas apraksti un citi vērtīgi materiāli. Attiecības ar vācu okupācijas varu «Nacionālās sardzes» dalībnieki pēc kara rakstītajās atmiņās uzsvēra savu pakļautību Latvijas zemes pašpārvaldei. Tomēr viņi uzskatīja, ka dokumentējuši Baigā gada liecības paši pēc savas ierosmes, jo vācu okupācijas varas iestādes sākotnēji par tām nav izrādījušas nekādu interesi. «Nacionālā sardze» veikusi šo darbu, «saprotot, kāda nozīme šiem materiāliem būs vēlākos laikos Latvijas aneksijas apstākļu noskaidrošanai un apsūdzībai pret Padomju Savienību un komunistisko režīmu». Atšķirīgu viedokli pauž pazīstamais vēsturnieks Kārlis Kangeris. Viņš uzskata, ka bez vācu augstāko iestāžu akcepta «Nacionālās sardzes» darbība nebūtu bijusi iespējama. Kārlis Kangeris raksta, ka sistemātiskas padomju okupācijas laika dokumentēšanas īstais ierosinātājs ir bijis okupēto austrumu apgabalu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs, kurš uzskatījis, ka nepieciešams vākt materiālus viņa pārvaldītās austrumzemes vēstures rakstīšanai. Sekojot viņa direktīvām, 1941. gada 21. novembrī Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektorija izdeva oficiālu paziņojumu, ka visām Latvijas pilsētām un pagastiem jāraksta boļševiku valdīšanas gada vēsture un jāvāc oriģināldokumenti. Vēlāk šīs akcijas īstenošana nonāca Iekšlietu ģenerāldirekcijas Sabiedrisko lietu departamenta informācijas nodaļas pārziņā, kuru vadīja Jūlijs Bračs. Vācu okupācijas varas klātbūtni netieši apliecina arī tas, ka čekas dokumentu apzināšanu Stabu ielas pagrabos un pagalmā uzsāka tikai 1941. gada decembrī. Arī pašu «Nacionālās sardzes» dalībnieku kara laikā rakstītajās piezīmēs ir atrodami ieraksti, ka «drusku jau spēlējām zaldātiņus», taču tajos apstākļos tas likās nepieciešami. Atsevišķos pēc Otrā pasaules kara izdotos memuāros ne visai glaimojoši ir vērtēta arī «Nacionālās sardzes» vadītāja Jūlija Brača persona un viņa sakari ar vācu drošības iestādēm. Pazīstamais publicists Olģerts Liepiņš viņu raksturo kā cilvēku, kurš «pārzinājis» čekas spīdzināšanas pagrabus vācu laikā un bijis vāciešu labi ieredzēts kā antiboļševiks, vēlāk viņam Berlīnē bijis savs «centrs». Bijušais Neuengammas koncentrācijas nometnes ieslodzītais Manfreds Zichmanis pat izsakās, ka Jūlijs Bračs viņu denuncējis vācu drošības iestādēm par nacionālo darbību vācu okupācijas laikā. Bijušo «Nacionālās sardzes» dalībnieku sniegtās liecības tomēr apliecina arī vācu okupācijas varas vēršanos pret šo organizāciju. Zināms, ka 1943. gada 15. aprīlī «Nacionālās sardzes» telpās ieradās vācu drošības policijas darbinieku grupa, kas arestēja J. Braču, R. Braču, N. Namnieku, J. Bērziņu, kā arī L. Kuzinu, V. Popovu un E. Rutkovski un nogādāja viņus SD galvenajā mītnē Reimersa ielā. «Nacionālās sardzes» vadībai inkriminētie pārkāpumi bija: «1. Pretestības kadru organizācijas nodibināšana, kuras mērķis ir Latvijas suverenitāte. 2. Aktuālās informācijas vākšana latviešu vadošiem centriem. 3. Kriminālās informācijas vākšana par kolaborantiem abās okupācijās.» Pēc trim dienām apcietinātos atbrīvoja, taču «Nacionālās sardzes» darbību daļēji ierobežoja. Novērst pilnīgu aizliegšanu izdevās, pamatojot tās darbību kā pretboļševistisku un vācu propagandai noderīgu. Organizācijas turpmāko pastāvēšanu ietekmēja arī frontes līnijas aizvien straujākā tuvošanās Latvijas robežām. 1944. gada vasarā daudzus «Nacionālās sardzes» jauniešus skāra mobilizācija latviešu leģionā vai gaisa spēku izpalīgos. 1944. gada 30. septembrī Jūlijs Bračs ar saviem darbiniekiem no Rīgas devās uz Liepāju, bet 18. oktobrī uz Berlīni. 1945. gada 8. martā rakstītā pārskatā viņš atzina, ka «svarīgākie informācijas nodaļas un čekas kameru pārvaldes vēsturiskie boļševiku laikmeta materiāli» tika pārvesti no Rīgas uz Liepāju, bet daļa vēlāk uz Berlīni. Daudzi no tiem aizgāja bojā 1945. gada 21. aprīlī, kad informācijas nodaļas darbinieki steigā centās izkļūt no sarkanās armijas ielenktās Berlīnes. Neveiksmīgi beidzās vairāki Jūlija Brača mēģinājumi pēc Otrā pasaules kara beigām trimdā atjaunot organizācijas darbību. Daudzi «Nacionālās sardzes» jaunieši vēlāk trimdā un arī padomju okupētajā Latvijā guva nozīmīgus panākumus sabiedriskajā darbā un karjerā. Valentīns Silamiķelis cīnījās latviešu leģiona rindās un vēlāk nonāca internējumā Zviedrijā. 1946. gada 25. janvārī viņu izdeva Padomju Savienībai. Pēc tam Valentīns Silamiķelis pavadīja vairākus gadus ieslodzījumā Vorkutā. Beigās viņam tomēr izdevās piepildīt savu sapni kļūt par arhitektu. Modris Gulbis aktīvi darbojās Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienībā Vācijā un ilgus gadus bija iecienīts latviešu evaņģēliskās luterāņu Kristus draudzes mācītājs Minesotā. Brunis Rubess savu karjeras virsotni sasniedza, kļūstot par vācu autobūves industrijas giganta «Volkswagen» pārstāvniecības Kanādā prezidentu. Padomju okupācijas liecību izpēte mūsdienās Par organizācijas «Nacionālā sardze» lielāko veikumu jāuzskata Baigā gada terora liecību dokumentēšana un saglabāšana līdz pat mūsdienām, daļu no tām izvedot līdzi uz trimdu, bet daļu paslēpjot drošā vietā tepat Latvijā. Pašlaik šīs nozīmīgās vēstures liecības ir izdevies apzināt tikai daļēji, jo liela daļa no tām ir gājusi bojā vai arī līdz mūsdienām saglabājusies nepilnīgi. Tikai nejaušības dēļ ir izdevies atrast daļu no Latvijas Statistikas pārvaldes un organizācijas «Tautas palīdzība» sastādītās Baigā gada upuru kartotēkas, kuru 1944. gada 10. oktobrī Liepājā zemē apraka «Nacionālās sardzes» dalībnieki. Jau 1972. gadā Liepājas Centrālajos kapos atrada divas metāla kastes ar padomju okupācijas varas represijās cietušo personu uzskaites kartītēm, kuras gan tūlīt konfiscēja LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki. Vienu no šīm kastēm 1989. gadā gan izdevās atgūt, un tā nonāca Latvijas vēstures muzeja krājumā. 1995. gada 11. jūlijā Liepājas Centrālajos kapos atrada vēl vienu cinka kasti ar represēto personu kartītēm, kas, domājams, ir jau iepriekš atrastās kartotēkas sastāvdaļa. Mūsdienās tās saturs glabājas LR Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentācijas centrā. «Nacionālās sardzes» veikumu vācu okupētajā Latvijā šodien ir iespējams dokumentēt, lielā mērā pateicoties līdz mūsdienām saglabātajai organizācijas darbības hronikai un citiem oriģinālmateriāliem, kā arī J. Brača, Dž. Birzgales (Bračas), D. Kreišmanes (Kreiles), M. Gulbja, V. Silamiķeļa, M. Akera, Ģ. Ciemīša, J. Treimaņa, V. Kornas (Treimanes) un citu tās bijušo dalībnieku sniegtajām liecībām. Īpaši nozīmīgs vēstures avots ir Dž. Bračas Vācijā uzglabātais un V. Silamiķeļa uz Latviju 90. gadu beigās pārvestais «Nacionālās sardzes» arhīvs, kurš ir nonācis Okupācijas muzeja krājumā. Tā materiālus mūsdienās izmanto muzeja ekspozīcijā un izglītības programmas darbā. 2001. gadā Latvijas Vēsturnieku komisijas darba ietvaros Okupācijas muzeja vēsturnieces Danute Dūra, Ieva Gundare un Dzidra Zujeva veica pētījumu «Okupācijas vara un Latvijas sabiedrība «Nacionālās sardzes» dokumentos», analizējot sabiedrības noskaņojumu padomju okupētajā Latvijā 1940. 1941. gadā. Jāpiekrīt viņu atziņām, ka «pat cenzūras un iebaidīšanas politikas apstākļos daļa Latvijas iedzīvotāju pirmajā padomju okupācijas gadā uzdrošinājās paust savu negatīvo nostāju. Cilvēki izteica centienus pēc brīvības, aicinājumu pretoties pastāvošajai varai». Arī «Nacionālās sardzes» darbība vācu okupācijas laikā, kaut arī zināma jaunības maksimālisma un naivuma apdvesta, ir pierādījums šo jauniešu patriotismam un zināms ieguldījums Latvijas okupācijas laika vēstures dokumentēšanā. «Mājas Viesis», 4. jūnijs, 2005 |