Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991
Dokumentu krājums
Latvijas Valsts arhīvs
1999

1. nodaļa. Represīvais režīms PSRS

Lai saprastu komunistiskās jeb padomju okupācijas varas īstenoto politiku 
Latvijā, nepieciešams ieskats Padomju Krievijas un 1922. gadā nodibinātās PSRS 
attīstībā laikposmā no 1917. līdz 1940. gadam. Šis laikposms sākas ar kreisi 
radikālo utopistu – boļševiku īstenoto 1917. gada Oktobra apvērsumu Krievijā. 
Turpmāko pāris gadu desmitu laikā bijušās Krievijas impērijas teritorijas 
lielākajā daļā izveidojās un nostiprinājās galēji ideoloģizēts totalitārs 
vienpartijas režīms, kas veica neredzēta apjoma represijas pret savas valsts 
iedzīvotājiem, īstenoja ārkārtīgi plašus sociālos eksperimentus un ārpolitikā 
apzināti pretstatīja sevi gandrīz visai pārējai pasaulei.
Tiklab 1917. gada Februāra revolūcija Krievijā, kā arī tajā pašā gadā notikušais 
Oktobra apvērsums sakņojās plašu tautas slāņu neapmierinātībā ar karu un tā 
izraisītajām saimnieciskajām grūtībām, ar neatrisinātajām sociālajām problēmām. 
Gan Februāra revolūcija, gan Oktobra apvērsums notika apstākļos, kad valsts vara 
bija kļuvusi vāja un katastrofāli zaudējusi autoritāti tautas acīs.
Taču Februāra revolūcija bija plašu masu stihiska vēršanās pret novecojušo 
absolūtās monarhijas iekārtu, bet Oktobra apvērsums – samērā nelielas, bet 
diezgan labi organizētas kreiso ekstrēmistu kopas un dažu tūkstošu viņus 
atbalstošo kareivju un sarkangvardu vēršanās pret demokrātiski republikānisko 
iekārtu, kas vēl nebija paspējusi nostiprināties.
Oktobra apvērsums tika īstenots kā improvizācija. V. Ļeņinam, Ļ. Trockim un 
pārējiem boļševiku partijas ideologiem nebija skaidra priekšstata par 
sabiedrības attīstības virzieniem pēc apvērsuma. Taču boļševiki nekautrēdamies 
solīja visiem visu un tūlīt: zemniekiem – zemi, strādniekiem – maizi un kontroli 
pār ražošanu, kareivjiem – taisnīgu mieru. Īstenība izrādījās pavisam savādāka. 
Zemnieki zaudēja arī to zemi, kas viņiem bija, un tika pārvērsti par 
beztiesīgiem dzimtcilvēkiem kolektīvajās saimniecībās – kolhozos un valsts 
(padomju) saimniecībās – sovhozos, strādnieki dzīvoja pastāvīgā trūkumā, un 
viņus nežēlīgi izmantoja militarizētā valsts, bet boļševiku pārvaldītā Krievija 
(vēlāk PSRS) vai nu nepārtraukti karoja, vai arī drudžaini bruņojās un gatavojās 
karam.
Pēc Oktobra apvērsuma Krievijā tika nodibināta "proletariāta diktatūra", kas 
patiesībā bija boļševiku partijas diktatūra. Savu varu boļševiku partija sāka 
saukt par "padomju varu", kaut gan īstenībā dažādu līmeņu padomēm lielākoties 
bija tikai reprezentatīva loma, bet reālā vara atradās partijas komiteju rokās.
1918. gada 5. janvārī sanāca Krievijas vēsturē visdemokrātiskākajās vēlēšanās 
ievēlētā Satversmes sapulce, bet jau nākamajā dienā boļševiki to padzina, jo 
parlaments atteicās nodot savas pilnvaras boļševistiskajai valdībai. Padzīšana 
tika motivēta ar Satversmes sapulci apsargājošo kara jūrnieku nogurumu. Tādējādi 
boļševiku pārvaldītajā Krievijā bruņota sardze bija kļuvusi par augstāku 
institūciju nekā parlaments.
Neapmierinātības pieaugumu inteliģencē, strādniekos un zemniekos boļševiku 
partijas vadoņi pasludināja par kaitniecību jeb "sabotāžu" un sāka īstenot "kara 
komunisma" politiku, kuras raksturīgas iezīmes bija īpašumu nacionalizēšana, 
pārtikas atņemšana zemniekiem (pārtikas repartīcijas) un darba klaušas. V. 
Ļeņins un viņa līdzgaitnieki labi saprata, ka šie pasākumi noskaņos pret 
boļševiku diktatūru vēl plašākus tautas slāņus. Pēc V. Ļeņina domām, tautas 
vairākums bija nevis jāpārliecina, bet jāpiespiež [1], motivējot šo piespiešanu 
ar "šķiru cīņu". Šo piespiešanu galvenokārt veica 1917. gada 7. (pēc jaunā stila 
20.) decembrī nodibinātā Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret 
kontrrevolūciju un sabotāžu (VČK). Šī iestāde, kas vainojama miljoniem cilvēku 
vajāšanā, spīdzināšanā un nogalināšanā, savas pastāvēšanas laikā vairākkārt 
mainījusi nosaukumu un struktūru, taču visā pasaulē pazīstama ar nosaukumu – 
"čeka".
Drīz pēc VČK nodibināšanas ārkārtējo komisiju tīkls pārklāja visu Krieviju. Šīs 
komisijas ieguva neierobežotas tiesības arestēt, pratināt, tiesāt un izpildīt 
spriedumus. 1918. gada 5. septembrī Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju 
Republikas Tautas Komisāru Padome (TKP) izdeva dekrētu par "sarkanā terora" 
sākumu. Ar šo dekrētu Krievijā uzbangoja pirmais terora vilnis, sākās 
"baltgvardu un buržuāzijas" ķīlnieku masveida nošaušanas un koncentrācijas 
nometņu laiks (jāpiezīmē, ka politisko ķīlnieku un koncentrācijas nometņu 
jēdzieni līdz Oktobra apvērsumam Krievijā nebija pazīstami). Pasaulei ir zināma 
patiesība par nacistu režīma koncentrācijas nometnēm, taču šajā jomā 
hronoloģiskā ziņā neapšaubāma prioritāte ir boļševiku režīmam (īpaši "nopelni" 
šīs represīvās prakses pirmsākumos ir Ļ. Trockim).
Uz nāvi cilvēkus notiesāja ne vien ārkārtējās komisijas, bet arī revolucionārie 
tribunāli, vietējās padomes utt. V. Ļeņinam, kurš savas pagrīdes darbības un 
emigrācijas periodā bija bijis sociālistu–revolucionāru (eseru) individuālā 
terora pretinieks, masu terors šķita pieņemams un nepieciešams. Čeka atradās 
viņa, kā TKP priekšsēdētāja, kontrolē. Tādējādi jau pirmajos mēnešos pēc Oktobra 
apvērsuma V. Ļeņina tiešā vadībā Krievijā sāka veidoties jauna tipa valsts – 
totalitārā valsts. Aiz šķietamās likumu bardzības tajā patiesībā valdīja pilnīga 
patvaļa – to, vai cilvēks ir vai nav t. s. padomju varas ienaidnieks, noteica 
pati padomju vara, respektīvi, boļševiku režīms.
Krievijas 1918.–1920. gada Pilsoņu kara laikā sarkanais terors kļuva par vienu 
no boļševiku uzvaras izšķirīgajiem nosacījumiem. Terors aptvēra veselas sociālās 
grupas, dažos gadījumos (piemēram, attieksmē pret kazakiem) šim teroram bija 
genocīda iezīmes. 1920.–1921. gadā cīņā pret zemnieku nemieriem boļševiki sāka 
lietot tādus paņēmienus kā sacelšanās dalībnieku sievu un bērnu nošaušanu, 
aizdomās turēto ģimeņu izsūtīšanu.
Saimniecības sabrukums un bads "kara komunisma" utopiskās politikas īstenošanas 
rezultātā, kā arī zemnieku sacelšanās un strādnieku neapmierinātība tomēr 
piespieda boļševiku vadoņus uz laiku mainīt savu politiku un pievērsties 
reālajai īstenībai – tika pasludināta Jaunā ekonomiskā politika (NEP). Līdz ar 
ekonomikas liberalizāciju norisinājās streiki; tos apspiežot, terors vērsās pret 
strādniekiem, kuru vārdā boļševiki īstenoja savu diktatūru. Šajos pašos gados 
iebiedēšanas nolūkā tika organizētas arī tiesas paraugprāvas pret 
"kontrrevolucionāro" inteliģenci.
Taču boļševistiskā varas sistēma nebija piemērota normālai tirgus ekonomikas 
attīstībai. Šī administratīvi birokrātiskā sistēma bija orientēta uz krīžu 
radīšanu, lai varētu lietot primitīvus, bet krīzes apstākļos efektīvus līdzekļus 
– pavēles, iebiedēšanu, teroru. Tādēļ boļševiku partija 20. gadu nogalē no NEP 
atteicās un sāka īstenot industrializācijas politiku, pamatojoties uz piecgažu 
plāniem. Neparasti īsā laikā tika uzcelti milzīgi smagās rūpniecības uzņēmumi. 
Industrializācijai vajadzīgos līdzekļus ieguva, nežēlīgi ekspluatējot 
iedzīvotājus, atsakoties no daudzu ļoti nepieciešamu preču importēšanas un 
maksimāli plaši eksportējot izejvielas un pārtiku, kuras valstī ļoti trūka. 
Oficiālā propaganda dažādi slavināja piecgažu rezultātus, bet J. Staļins, kurš 
pēc V. Ļeņina nāves pakāpeniski bija kļuvis par boļševiku partijas 
vienpersonisku vadoni, visu vainu par neveiksmēm piedēvēja "kapitālistisko 
elementu" kaitniecībai [2]. Tas pavēra ceļu veselai virknei tiesas prāvu par 
"kaitniecību".
Milzīgs represiju vilnis bija saistīts ar t. s. lauksaimniecības kolektivizāciju 
30. gadu sākumā. Pēc partijas direktīvām [3] veikto zemnieku – t. s. kulaku un 
kulaku līdzskrējēju – deportāciju var uzskatīt par pirmo sociālistisko genocīdu 
pēc šķiriskās pazīmes [4]. Kolektivizācijas "lielā lēciena" rezultātā zemnieku 
saimniecības tika izpostītas, lauksaimniecības produkcijas kopapjoms krasi 
samazinājās, un daudzos valsts rajonos sākās bads, kā rezultātā gāja bojā 
vairāki miljoni cilvēku. Zemnieki, kuriem laimējās izdzīvot, tika nolemti 
nebeidzamām darba klaušām kolhozos, par kurām viņi bieži vien nesaņēma nekādu 
atlīdzību, bet par noteiktā izstrādes dienu minimuma neizpildīšanu draudēja 
smagas sekas. Praktiski vienīgais iztikas avots viņiem bija nelielās personiskās 
saimniecības, kuru lielums tika stingri ierobežots [5] un kas pie tam vēl tika 
apliktas ar smagiem nodokļiem un nodevām. Tādējādi "pirmās sociālisma zemes" 
laukos kroplīgā formā atdzima feodālisms, kur katru zemnieku soli uzraudzīja 
valstij piederošo mašīnu un traktoru staciju (MTS) politnodaļās strādājošie 
čekisti. Piedraudot ar nežēlīgiem sodiem, strādniekiem bija aizliegts mainīt 
darbu, bet zemnieki nevarēja atstāt kolhozus, jo viņiem netika izsniegtas pases.
Šīs it kā komunistiskās valsts feodālā absolūtisma iezīmes spilgti izpaudās 
sarežģītā privilēģiju sistēmā, kas pakāpeniski izveidojās PSRS 30. gadu sākumā. 
Valsts priekšgalā atradās ar neierobežotu varu apveltītais un dievišķotais 
"vadonis, tēvs un skolotājs" J. Staļins, kuram stingri hierarhiskā kārtībā bija 
pakļautas pārējās partijas un valsts amatpersonas. Katrai no šīm amatpersonām 
atbilstoši tās stāvoklim šajā hierarhijā bija garantētas noteiktas privilēģijas, 
kas zuda, ja tika zaudēts amats. Valstī valdošā bada un nabadzības apstākļos 
amatpersonas paniski baidījās šīs privilēģijas zaudēt, tādēļ šādi cilvēki kļuva 
par viegli vadāmiem "partijas gribas" pildītājiem un bieži vien arī par 
noziegumu līdzdalībniekiem.
Neredzēti plašu vērienu šie noziegumi un masu represijas guva pēc boļševiku 
partijas Centrālās Komitejas sekretāra S. Kirova nogalināšanas 1934. gada 1. 
septembrī, kas tika veikta pēc J. Staļina pavēles, – diktators baidījās no S. 
Kirova kā varbūtējā sāncenša un viņa nāvi izmantoja par ieganstu terora 
pastiprināšanai pret visām nevēlamajām un aizdomās turētajām personām. "Lielā 
terora" kulminācija bija 1937. gada represijas [6], asiņainais "paisums" trakoja 
arī 1938. gadā. Šajā laikā terors nevērsās pret kādu atsevišķu sociālo grupu, kā 
tas bija lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, – bet gan skāra visu 
sabiedrību kopumā. No bojāejas nebija pasargāts neviens, arī visaugstākie 
partijas un valsts funkcionāri: represiju dzirnavās tika samalti arī daudzi 
čekisti – iepriekšējo represiju īstenotāji. Visu šo baismīgo kampaņu vadīja un 
arestēto spīdzināšanu sankcionēja personīgi J. Staļins [7].
Nostiprinoties J. Staļina vienpersoniskajai varai, būtiski mainījās PSRS valdošā 
ideoloģija – komunisma vietā stājās sava veida nacionālkomunisms – ar marksismu 
sajaukts lielkrievu impēriskais šovinisms. Šī šovinisma raksturīgākās izpausmes 
bija daudzu mazākumtautību preses izdevumu, kā arī izglītības un kultūras 
iestāžu slēgšana, vajāšanas kampaņas ar genocīda iezīmēm, vēršoties pret 
vāciešiem [8], poļiem [9] un daudzām citām nacionālajām minoritātēm, to vidū 
latviešiem. 1959. gadā toreizējais Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas 
priekšsēdētājs J. Vēvers atzina, ka "(..) 1936. [gada] nogalē un 1937. g[adā] 
sekoja Ježova direktīvas par vācu tautības personu, bet pēc tam par poļu, somu, 
igauņu, latviešu un lietuviešu tautības personu masveida represēšanu (..) 
Pieminēto tautību personas (pēc nacionālās pazīmes) tika apvainotas par to, ka 
tās ir Polijas, Vācijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izlūkdienestu 
aģenti, kas īsteno spiegošanu un diversijas PSRS teritorijā (..)". 30. gadu 
nogalē PSRS teritorijā tika likvidētas visas mācību iestādes, kurās mācības 
notika latviešu valodā, slēgti latviešu klubi un teātri, beidza iznākt avīzes un 
žurnāli latviešu valodā. Staļina terors īpaši smagi skāra PSRS dzīvojošo 
latviešu inteliģenci – tās lielākā daļa tika nogalināta, bet kopumā represijās 
gāja bojā vairāki desmiti tūkstoši PSRS dzīvojošo latviešu. Diemžēl autoru 
rīcībā nav dokumenta, uz kura pamata šīs masveida represijas tika veiktas, taču 
ir zināms, ka tas bija ļoti līdzīgs dokumentam, pēc kura tika represēti poļi. 
Turklāt attiecīgās iestādes modri sekoja, lai kāds no vajāto mazākumtautību 
pārstāvjiem – vāciešiem, poļiem, grieķiem u. c. neizbēgtu savam liktenim, 
uzdodoties par krievu vai baltkrievu, un lai neuzdotu par krieviem vai 
baltkrieviem savus bērnus, tādējādi mēģinot viņus pasargāt [10]. Uzvarējušā 
sociālisma "brīvības un laimes zemē" sievietēm un bērniem nācās pilnā mērā 
izciest mokas un pazemojumus savu represēto, par tautas ienaidniekiem 
pasludināto tuvinieku dēļ [11]. Desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku katru gadu 
tika nošauti, ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs [12, 13], bet 
staļiniskā propaganda vēstīja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst aizvien 
krāšņāka, aizvien līksmāka. Pāri asinīm un asarām pārplūdušajai zemei kā 
ņirgāšanās par mocekļiem skanēja PSRS neoficiālās himnas vārdi: "Un es nezinu 
starp zemēm simtām, kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs..." Un vesela virkne 
Rietumvalstu sabiedrisko un kultūras darbinieku bija noticējuši šiem vārdiem. 
Viņi bija labi izpratuši hitleriskā nacionālsociālisma necilvēcīgo būtību, bet 
grūti izskaidrojamā naivitātē kļuvuši par staļiniskā nacionālkomunisma 
slavinātājiem un Padomju Savienībā saskatīja paraugu savu zemju nākotnei. 
Savukārt citu zemju (arī Latvijas) sabiedrība kopumā par dzīvi PSRS zināja 
diezgan maz. Neregulārā informācija par tur valdošo trūkumu, apspiestību un 
trakojošajām represijām bieži vien tika uzņemta ar neuzticību kā "buržuāzijas 
propaganda". 
Boļševiku kundzības pirmajos gados par proletariāta diktatūras mērķi tika 
pasludināta pasaules revolūcija. 20. gadu sākumā cerības uz to pakāpeniski zuda 
un tika paziņots, ka sociālisms tiks celts vienā zemē – PSRS (atpalikušās PSRS 
vasaļvalstis – Tuvas Tautas Republika un Mongolijas Tautas Republika šajā ziņā 
īsti netika ņemtas vērā). Tika arī paziņots, ka PSRS ir "visu darbaļaužu 
tēvija", kuras aizstāvēšana ir Komunistiskajā Internacionālē (Kominternē) 
apvienoto partiju un pasaules proletariāta uzdevums.
Padomju Savienībā vispārpieņemts bija uzskats, ka karš starp PSRS un 
"kapitālistisko pasauli" ir neizbēgams. Par "kapitālisma triecienspēku" PSRS 
oficiālā propaganda sauca fašismu (ar šo jēdzienu apzīmēja visus Padomju 
Savienībai netīkamos režīmus un sabiedriskās kustības, attiecības ar īstajiem 
fašistiem Itālijā boļševikiem bija itin pieklājīgas), propagandas smaile bija 
vērsta pret "sociālfašistiem", t. i., sociāldemokrātiem. Naids pret 
sociāldemokrātiem un demokrātiju vispār tuvināja labējos un kreisos ekstrēmistus 
– nacistus un boļševikus (Ā. Hitlers mēdza teikt, ka no komunista var iznākt 
labs nacionālsociālists, bet no sociāldemokrāta – nekad). Nozīmīgs šķērslis, lai 
tuvinātos, nebija arī vācu komunistu darbība, jo patiesībā J. Staļins 
komunistiskās iekārtas nodibināšanu šajā industriāli attīstītajā zemē nemaz 
nevēlējās, tāpēc ka baidījās no hegemona lomas zaudēšanas pasaules 
komunistiskajā kustībā. Par abu diktatoru mērķi kļuva Versaļas pēckara sistēmas 
sagraušana un robežu pārskatīšana Eiropā; šo uzdevumu veikšanā J. Staļins par 
sev vēlamu sabiedroto uzskatīja stipru Vāciju, un Ā. Hitlers šādu stipru Vāciju 
jau bija paspējis izveidot.
Abu ļaunuma impēriju ārpolitikas stratēģiskie mērķi izrādījās tuvi vai 
identiski, un tas ievadīja lielāko traģēdiju cilvēces vēsturē – Otro pasaules 
karu.
1. nodaļas dokumenti

[1–2] "Proletariāta diktatūras" īstenotā terora attaisnošana

[1] V. Ļeņins: diktatūra ir nežēlīgs, smags, asiņains, mokpilns vārds (1919)

(..) 
Mēs ejam kaujā – tas ir proletariāta diktatūras saturs. Pagājuši tie naivā, 
utopiskā, fantastiskā, mehāniskā, inteliģentiskā sociālisma laiki, kad 
iedomājās, ka pārliecinās cilvēku vairākumu, iztēlos skaistu sociālistiskās 
sabiedrības ainu un vairākums pieņems sociālisma viedokli. Pagājuši tie laiki, 
kad ar šīm bērnu pasaciņām priecēja sevi un citus. Marksisms, kas atzīst šķiru 
cīņas nepieciešamību, saka: cilvēce pie sociālisma nonāks ne citādi kā ar 
proletariāta diktatūru. Diktatūra ir nežēlīgs, smags, asiņains, mokpilns vārds, 
un ar tādiem vārdiem nemētājas. 
(..)


[2] J. Staļins: kapitālistiskie elementi PSRS organizē kaitniecību, zādzības un 
laupīšanas (1933)

(..) 
Realizējot piecgadi rūpniecībā, lauksaimniecībā un tirdzniecībā, mēs esam 
nostiprinājuši sociālisma principu visās tautas saimniecības sfērās, padzīdami 
no turienes kapitālistiskos elementus.
Pie kā tam bija jānoved attiecībā uz kapitālistiskajiem elementiem, un pie kā 
tas patiesībā novedis?
Tas novedis pie tā, ka no sliedēm izsistas pēdējās mirstošo šķiru atliekas: 
privātie rūpnieki un viņu dienderi, privātie tirgotāji un viņu rokaspuiši, 
bijušie muižnieki un popi, kulaki un kulaku rokaspuiši, bijusie baltie oficieri 
un uradņiki, bijušie policisti un žandarmi, visvisādi šovinistiskas nokrāsas 
buržuāziskie inteliģenti un visi pārējie pretpadomju elementi.
Izsisti no sliedēm un izklīduši pa visu PSRS, šie bijušie ļaudis ir salīduši 
mūsu rūpnīcās un fabrikās, mūsu iestādēs un tirdznieciskās organizācijās, 
dzelzceļu un ūdensceļu transporta uzņēmumos un galvenokārt kolhozos un padomju 
saimniecībās. Viņi tur ir salīduši un noslēpušies, uzlikdami sev "strādnieku" un 
"zemnieku" masku, pie kam viens otrs no viņiem ir ielīdis pat partijā.
Ar ko viņi tur atnākuši? Protams, ar naida jūtām pret Padomju varu, ar neganta 
naida jūtām pret jaunajām saimniecības, sadzīves, kultūras formām.
Iet atklātā uzbrukumā pret Padomju varu šiem kungiem vairs nav pa spēkam. Viņi 
un viņu šķiras jau vairākas reizes ir gājuši šādos uzbrukumos, bet tikuši 
sakauti un izklīdināti. Tāpēc vienīgais, kas viņiem atliek, – darīt dažādas 
nelietības un kaitēt strādniekiem, kolhozniekiem, Padomju varai, partijai. Un 
viņi dara nelietības, kā tikai vien spēj, rīkodamies paslepus. Aizdedzina 
noliktavas un lauž mašīnas. Organizē sabotāžu. Organizē kaitniecību kolhozos un 
padomju saimniecībās, pie kam daži no viņiem, kuru vidū ir arī viens otrs 
profesors, savā kaitnieciskajā aizrautībā aiziet tik tālu, ka iepotē lopiem 
kolhozos un padomju saimniecībās mēri, Sibīrijas mēri, veicina meningīta 
izplatīšanos starp zirgiem utt.
Bet tas nav galvenais. Galvenais šo bijušo cilvēku "darbībā" ir tas, ka viņi 
organizē plašos apmēros valsts mantas, kooperatīvu mantas, kolhozu īpašuma 
zagšanu un izlaupīšanu. Zādzības un laupīšanas fabrikās un rūpnīcās, kravu 
zagšana un laupīšana uz dzelzceļiem, zādzības un laupīšanas noliktavās un 
tirdzniecības uzņēmumos, – sevišķi zādzības un laupīšanas padomju saimniecībās 
un kolhozos, – tāds ir šo bijušo cilvēku galvenais "darbības" veids. It kā ar 
šķiras instinktu viņi nojauš, ka padomju saimniecības pamats ir sabiedriskais 
īpašums, ka tieši šis pamats jāsatricina, lai kaitētu Padomju varai, – un viņi 
patiešām cenšas satricināt sabiedrisko īpašumu, organizēdami plašos apmēros 
zādzības un laupīšanas. 
(..)

[3–5] Zemnieku deportēšana un paverdzināšana

[3] Izvilkumi noVissavienības Komunistiskās (boļševiku)
partijas (VK(b)P) Centrālās Komitejas (CK) Politbiroja
lēmuma par "kulaku" ekspropriāciju

PILNĪGI SLEPENI
1930. gada 30. janvārī
Par kulakiem: Apstiprināt Politbiroja komisijas ieteikumu projektu ar labojumiem 
(sk. Pielikumu Nr. 2)


PILNĪGI SLEPENI
Pielikums Nr.2
pie 36. p[unkta]
PB pr[otokolā] Nr. 116

I
Par pasākumiem kulaku saimniecību likvidācijai vienlaidus kolektivizācijas 
rajonos

(..) 
3. Vienlaikus, lai izšķiroši sagrautu kulaku ietekmi dažos trūcīgās un vidējās 
zemniecības starpslāņos un neapšaubāmi apspiestu ikvienu no kulaku puses 
īstenoto kontrrevolucionārās pretdarbības mēģinājumu pret padomju varas un 
kolhozu realizētajiem pasākumiem, veikt pret kulakiem šādus pasākumus:
a) pirmā kategorija – nekavējoties likvidēt kulaku kontrrevolucionāro aktīvu, 
ieslogot to koncentrācijas nometnēs, nevairoties pret teroristisko aktu, 
kontrrevolucionāro akciju un sacelšanās kustību organizatoriem lietot pat 
augstākos represīvos līdzekļus;
b) otrā kategorijā jābūt pārējiem kulaku aktīva elementiem, it īpaši bagātajiem 
kulakiem un pusmuižniekiem, kurus ir jāizsūta uz attāliem PSR Savienības 
apvidiem un attāliem rajoniem attiecīgā novada robežās;
c) trešā kategorijā ietilpst kulaki, kurus atstāj rajona robežās, nometinot 
viņus no jauna piešķirtajos zemes gabalos ārpus kolhozu saimniecībām. 
(..)

II
Par kulaku izsūtīšanu un nometināšanu

Tuvākajā laika periodā veikt šādus pasākumus:
1. Ieteikt AVPP veikt represīvos pasākumus pret pirmās un otrās kategorijas 
kulakiem tuvāko četru mēnešu laikā (februāris–maijs), pamatojoties uz aptuveniem 
aprēķiniem – nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm 60 000 un izsūtīt uz attāliem 
rajoniem – 150 000 kulaku; parūpēties par visu pasākumu veikšanu, lai līdz 15. 
aprīlīm tas būtu izdarīts ne mazāk kā attiecībā uz pusi no norādītā skaita. Šo 
pasākumu norises tempiem ir jābūt atkarīgiem no atsevišķu PSRS apgabalu 
kolektivizācijas tempiem un saskaņotiem ar VK(b)P novadu komitejām.
2. Izsūtāmo un koncentrācijas nometnēs ieslodzīto kulaku ģimenes locekļi var, ja 
viņi vēlas un ar vietējās rajona izpildu komitejas piekrišanu, uz laiku vai 
pastāvīgi palikt iepriekšējā rajonā (apvidū).
3. Orientējoši saskaņā ar vietējiem datiem noteikt šadu [koncentrācijas] 
nometnēs ieslogāmo un izsūtīšanai pakļauto sadali pa apgabaliem:
Koncentrācijas nometne Izsūtījums 
Vidusvolga3–4 tūkst.8–10 tūkst.
Ziemeļkaukāzs
un Dagestāna6–8 tūkst.20 tūkst.
Ukraina15 tūkst.30–35 tūkst.
CMA3–5 tūkst.10–15 tūkst.
Lejasvolga4–6 tūkst.10–12 tūkst.
Baltkrievija4–5 tūkst.6–7 tūkst.
Urāli4–5 tūkst.10–15 tūkst.
Sibīrija5–6 tūkst.25 tūkst.
Kazahstāna5–6 tūkst.10–15 tūkst.



Attiecībā uz pārējiem apgabaliem un republikām analoģisku uzmetumu uzdot 
izstrādāt AVPP saskaņā ar atbilstošām [VK(b)P] novadu komitejām un VK(b)P CK.
4. Izsūtīt uz Ziemeļu novada apgabaliem – 70 tūkst. ģimeņu, uz Sibīriju – 50. 
tukst. ģimeņu, uz Urāliem – 20–25 tūkst. ģimeņu, Kazahstānu – 20–25 tūkst. 
Izsūtījuma vietām ir jābūt neapdzīvotām vai mazapdzīvotām, lai izsūtītos varētu 
nodarbināt lauksaimniecības darbos vai meža, zvejas u. c. darbos.
Izsūtāmie kulaki šajos rajonos jānometina nelielos ciematos, kurus vada nozīmēti 
komendanti.
5. Pēc izsūtāmo un nometināmo kulaku mantas konfiscēšanas viņiem ir jāatstāj 
tikai paši nepieciešamākie sadzīves priekšmeti, daži elementāri ražošanas rīki 
atbilstoši viņu darba raksturam jaunajā vietā un pirmajam laikam nepieciešamo 
pārtikas rezervju minimums. Izsūtāmo kulaku naudas līdzekļi arī tiek konfiscēti, 
atstājot viņiem uz rokas minimālu summu (līdz 500 rbļ. uz ģimeni), kas 
nepieciešama pārbraucienam un lai iekārtotos uz vietas.
6. Attiecībā uz kulaku saimniecībām, kuras atstāj uz vietas, ierādot tām jaunus 
zemesgabalus ārpus kolhozu laukiem, jābalstās uz sekojošo:
a) novadu izpildu komitejām ir jāierāda nometinājuma vietas tādējādi, lai 
apmešanās paredzētajos rajonos tiktu pieļauta tikai, veidojot nelielus ciematus, 
kurus vada speciālas komitejas (troikas) vai pilnvarotie, kurus nozīmē rajonu 
izpildu komitejas un apstiprina novadu izpildu komitejas;
b) šīs kategorijas nometināmiem kulakiem tiek atstāti minimāli ražošanas 
līdzekļi saimniecības uzturēšanai no jauna ierādītajā zemesgabalā;
c) nometināmiem tiek noteikti ražošanas uzdevumi lauksaimniecībā un preču 
produkcijas piegādes saistības valsts un kooperatīvajiem orgāniem;
d) novadu izpildu komitejām steidzami izstrādāt jautājumu par nometināmo kulaku 
darbaspēka izmantošanas veidiem īpašās darba komandās un kolonijās meža, ceļu, 
meliorācijas un citos darbos.
(..)
III
Par konfiskāciju un konfiscētās mantas izlietošanu

1. Kulaku mantas konfiscēšanu veic rajona izpildu komiteju īpaši pilnvarnieki ar 
obligātu c[iema] padomes, kolhozu priekšsēdētāju, kalpu un trūcīgo zemnieku 
grupu un kalpu komiteju līdzdalību.
2. Konfiscētā manta tiek precīzi aprakstīta un novērtēta, atbildību par 
konfiscētās mantas pilnīgu saglabāšanu uzliekot c[iemu] padomēm.
3. Kulakiem konfiscētos ražošanas līdzekļus un mantu RIKejas nodod kolhoziem kā 
trūcīgo zemnieku un kalpu iemaksu, ieskaitot konfiscēto kolhozu nedalāmajā 
fondā, pilnībā dzēšot no konfiscētās mantas saistības (parādus) pret valsts un 
kooperatīvajiem orgāniem, kuri palikuši pēc kulaku saimniecības likvidēšanas.
4. Kolhoziem, kuri saņem zemi un konfiscēto mantu, ir jānodrošina pārņemamās 
zemes pilnīga apsēšana un visas preču produkcijas nodošana valstij.
5. Kulakiem konfiscētās dzīvojamās būves tiek izmantotas c[iemu] padomju un 
kolhozu sabiedriskām vajadzībām vai kā kopmītnes kalpiem, kas stājas kolhozos un 
kuriem nav savas mītnes.
6. Krājgrāmatiņas un valsts aizņēmumu obligācijas visu triju kategoriju kulakiem 
tiek atņemtas un reģistrētas sarakstā, izsniedzot kvīti par to nodošanu 
glabāšanā attiecīgajos Finansu tautas komisariāta orgānos. Jebkuras izmaksas no 
noguldījumiem krājkasēs, kā arī aizdevumu izsniegšana pret obligāciju ķīlu 
izsūtāmajām kulaku saimniecībām vienlaidus kolektivizācijas rajonos bez ierunām 
tiek pārtrauktas.
7. Visu triju kategoriju kulaku pajas un iemaksas kooperatīvajās sabiedrībās 
tiek nodotas trūcīgo zemnieku un kalpu kolektivizācijas fondā, bet to īpašnieki 
tiek izslēgti no visu veidu kooperācijas.
(..)

[4] Izvilkums no VK(b)P CK Politbiroja komisijas 1932. gada 26. janvāra 
protokola par specnometinātajiem

1932. gada 26. janvārī
Pielikums
pie 22. p[unkta]
PB pr[otokolā] Nr. 86
(ī[pašā] m[ape])
K l a u s ī j ā s :
1. Par specnometināto sanitāro stāvokli un sadzīves kultūras pakalpojumiem.
N o l ē m a :
1. Konstatēt neapmierinošo sanitāro stāvokli specnometinājuma vietās, kas izriet 
gan no tā, ka saimnieciskie orgāni neveic nepieciešamo dzīvokļu un palīgiestāžu 
(pirtu, veļas mazgātavu, ārstniecības iestāžu, dezinfekcijas kameru, aku) 
celtniecību, gan no tā, ka neapmierinoši darbojas veselības aizsardzības orgāni.
Tā rezultātā dažos punktos ir izveidojušies lieli ļoti lipīgo slimību perēkļi 
(izsitumu tīfs, īstās bakas u.c.), it īpaši Ziemeļu novadā (Konoša–Veļska), 
Kazahstānā (Kartalstroja, Karaganda) un Urālu apgabala rūpniecības rajonos.
2. Līdz šim izmantotās metodes cīņā pret epidēmijām ir nepietiekamas un vēlamos 
rezultātus nav devušas. Paaugstinātā infekciozā saslimstība un specnometināto 
kontingenta nepielāgotība neapdzīvoto rajonu skarbajiem apstākļiem (Kazahstāna, 
Narima, Ziemeļurāli, Ziemeļu novads u.c.) izraisījusi būtiski paaugstinātu 
mirstību.
3. Īpaši liela ir jaunākā vecuma bērnu (līdz 8 gadiem) mirstība, kas dažos 
novados mēneša laikā sasniedz 10 % no viņu skaita. Šī bērnu mirstība ir atkarīga 
ne tikai no vispārējiem negatīviem sanitāriem, sadzīves, klimatiskiem 
apstākļiem, bet arī no barības nepietiekamā daudzuma un neapmierinošās 
kvalitātes. 
(..)

[5] Izvilkumi no VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes (TKP) 1939. gada 27. 
maija lēmuma "Par pasākumiem kolhozu sabiedriskās zemes aizsardzībai pret 
izsaimniekošanu"

1939. gada 27. maijā

(..) 
VK(b)P CK un PSRS TKP n o l e m j : 
(..)
3. Katrs mēģinājums sašaurināt kolhoza sabiedrisko zemi par labu kolhoznieku 
personiskajai saimniecībai un tāpat arī katrs piemāju zemes gabalu palielinājums 
virs Lauksaimniecības arteļa statūtos paredzētajiem apmēriem tiks uzlūkots par 
kriminālnoziegumu, un vainīgie tiks saukti tiesas priekšā.
(..)
4. Noteikt, ka partijas rajonu komiteju sekretāri un rajonu izpildu komiteju 
priekšsēdētāji, un tāpat arī citi partijas un padomju darbinieki, kas pieļauj 
kolhozu sabiedriskās zemes izsaimniekošanu virs Statūtos paredzētajām normām, 
tiks atcelti no amatiem, izslēgti no partijas un nodoti tiesai kā likuma 
pārkāpēji. 
(..)
8. Ierobežot tīrumu zemi, kas atrodas individuālās zemnieku sētas lietošanā, 
apūdeņojamos kokvilnas rajonos ar desmit simtdaļām hektāra, neapūdeņojamos 
kokvilnas rajonos – ar pushektāru, dārzu un sakņkopības un cukurbiešu audzēšanas 
rajonos – ar pushektāru, visos pārējos rajonos – līdz vienam hektāram, bet 
piemāju zemes gabalu, kas atrodas individuālās zemnieku sētas lietošanā, 
ieskaitot arī zemi, uz kuras atrodas ēkas, ierobežot apūdeņojamos rajonos ar 
desmit simtdaļām hektāra, visos pārējos rajonos – ar divdesmit simtdaļām 
hektāra.
Visus zemes pārpalikumus, kas pārsniedz norādītās normas tiklab attiecībā uz 
tīrumiem, kā arī uz individuālā zemnieka piemāju zemi, piegriezt kolhozu zemei 
un izlietot galvenokārt kolhoza piemāju zemes fonda papildināšanai. 
(..)
14. Ievērojot to, ka kolhozos ir ne vien godīgi darba cilvēki, kas izstrādā no 
200 līdz 600 un vairāk izstrādes dienu gadā un kas ir kolhoznieku lielum lielais 
vairākums un kolhozu kustības pamatspēks, bet ir arī zināma daļa darba spējīgu 
kolhoznieku, kas gada laikā izstrādā ne vairāk par 20–30 izstrādes dienām, taču 
joprojām skaitās kolhoznieki un sēž kolhozam uz kakla, – atzīt par lietderīgu ar 
1939. gadu noteikt katram darba spējīgam kolhozniekam un kolhozniecei obligāto 
izstrādes dienu minimumu gadā:
a) 100 izstrādes dienu apmērā kokvilnas audzēšanas rajonos;
b) 60 izstrādes dienu apmērā Maskavas, Ļeņingradas, Ivanovas, Jaroslavļas, 
Gorkijas, Kaļiņinas, Vologdas, Tulas, Rjazaņas, Smoļenskas, Arhangeļskas, 
Murmanskas, Kirovas, Permas, Sverdlovskas, Čitas apgabalā, Habarovskas un 
Piejūras novadā, Karēlijas, Komi, Mari un Jakutijas APSR, augsto kalnu 
graudkopības un lopkopības rajonos pēc PSRS Zemkopības tautas komisariāta 
saraksta;
c) 80 izstrādes dienu apmērā visos pārējos PSRS rajonos.
Rekomendēt (ieteikt) kolhoziem nolemt, ka darba spējīgie kolhoznieki un 
kolhoznieces, kas gada laikā izstrādājuši mazāk par iepriekš minētajām normām, 
uzskatāmi par tādiem, kas no kolhoza izstājušies un zaudējuši kolhoznieka 
tiesības (..).

VK(b) P Centrālās Komitejas PSR Savienības Tautas Komisāru 
sekretārs J. Staļins Padomes 
priekšsēdētājs V. Molotovs

[6–7] Masu terors

[6] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 30. jūlija operatīvā 
pavēle Nr. 00447
par masu represiju uzsākšanu

Maskavā [1937. gada] 30. jūlijā

PAVĒLE Nr. 00447
Par bijušo kulaku, kriminālnoziedznieku un citu pretpadomju elementu 
represēšanas operāciju

Pretpadomju formējumu izmeklēšanas lietu materiālos tiek konstatēts, ka laukos 
apmeties ievērojams skaits bijušo kulaku, agrāk represēto personu, kas izvairās 
no represijām, izbēgušas no nometnēm, izsūtījuma un darba ciematiem. Apmetušies 
daudzi agrāk represēti kulta kalpi, sektanti, bijušie aktīvie pretpadomju 
militāro uzbrukumu dalībnieki. Laukos gandrīz neskarti ir saglabājušies nozīmīgi 
pretpadomju politisko partiju kadri (eseri, gruzmeki, dašnaki, musavatisti, 
itihadisti u.c.), kā arī bijušie bandītu sacelšanās aktīvie dalībnieki, baltie, 
soda ekspedīciju dalībnieki, repatrianti u.tml.
Daļa no iepriekš minētajiem elementiem, aizejot no laukiem uz pilsētām, 
iekļuvusi rūpniecības uzņēmumos, transportā un celtniecībā.
Pie tam laukos un pilsētās līdz pat šim laikam vēl mīt bīstami 
kriminālnoziedznieki – lopu un zirgu zagļi, zagļi recidīvisti, laupītāji u.c., 
kuri ir izcietuši sodu, izbēguši no ieslodzījuma vietām un izvairās no 
represijām. Nepietiekamā cīņa ar šo kriminālo kontingentu ir radījusi iespēju 
viņiem palikt nesodītiem, kas veicina viņu noziedzīgo darbību.
Kā konstatēts, visi šie pretpadomju elementi ir galvenie visu veidu pretpadomju 
noziegumu un diversijnoziegumu iniciatori gan kolhozos un sovhozos, gan 
transportā un dažās rūpniecības nozarēs.
Valsts drošības orgānu turpmākais uzdevums ir visnesaudzīgākajā veidā sagraut 
visu šo pretpadomju elementu bandu, aizsargāt padomju darba tautu no viņu 
kontrrevolucionārajiem tīkojumiem un, beidzot, reizi par visām reizēm izbeigt 
viņu nelietīgo kaitniecisko darbību pret padomju valsts pamatiem.
Saskaņā ar to p a v ē l u – no 1937. gada 5. augusta visās republikās, novados 
un apgabalos uzsākt bijušo kulaku, aktīvo pretpadomju elementu un 
kriminālnoziedznieku represēšanas operāciju.
Uzbekijas, Turkmēnijas, Tadžikijas un Kirgīzijas PSR operāciju uzsākt š.g. 10. 
augustā, bet Tālo Austrumu novadā, Krasnojarskas novadā un Austrumsibīrijas 
apgabalā – š.g. 15. augustā.
Organizējot un īstenojot operāciju, pamatoties uz sekojošā:

I
REPRESĒJAMO KONTINGENTS

1. Bijušie kulaki, kas ir atgriezušies pēc soda izciešanas un turpina aktīvu 
pretpadomju kaitniecisko darbību.
2. Bijušie kulaki, kas ir izbēguši no nometnēm un darba ciematiem, kā arī 
kulaki, kas izvairījušies no ekspropriācijas un turpina veikt pretpadomju 
darbību.
3. Bijušie kulaki un sociāli bīstamie elementi, kas sastāvējuši nemiernieku, 
fašistu, teroristu un bandītu formējumos, izcietuši sodu, izvairījušies no 
represijām vai ir izbēguši no ieslodzījuma vietām un atsākuši savu noziedzīgo 
darbību.
4. Pretpadomju partiju biedri (eseri, gruzmeki, musavatisti, itihadisti un 
dašnaki), bijušie baltie, žandarmi, ierēdņi, soda ekspedīciju dalībnieki, 
bandīti, bandītu atbalstītāji, robežpārvedēji, reemigranti, [personas] kas ir 
izvairījušās no represijām, izbēgušas no ieslodzījuma vietām un turpina aktīvu 
pretpadomju darbību.
5. Ar izmeklēšanas materiāliem un pārbaudītiem aģentūras materāliem atmaskotie 
naidīgākie un aktīvākie, tagad likvidējamo baltgvardu un kazaku sacelšanās 
organizāciju, fašistisko, teroristisko, diversiju un spiegošanas 
kontrrevolucionāro formējumu dalībnieki.
Represēšanai ir pakļauti arī tie šīs kategorijas elementi, kuri pašlaik ir 
apcietinājumā, kuru lietās izmeklēšana ir pabeigta, bet lietas tiesā vēl nav 
izskatītas.
6. Aktīvākie pretpadomju elementi no bijušajiem kulakiem, soda ekspedīciju 
dalībniekiem, bandītiem, baltajiem, sektantu aktīvistiem, kulta kalpiem un 
tamlīdzīgiem, kas patlaban atrodas cietumos, nometnēs, darba ciematos un 
kolonijās un turpina tur aktīvu kaitniecisku pretpadomju darbību.
7. Kriminālnoziedznieki (bandīti, laupītāji, zagļi recidīvisti, profesionāli 
kontrabandisti, afēristi recidīvisti, lopu un zirgu zagļi), kas veic noziedzīgu 
darbību un ir saistīti ar noziedzīgo vidi.
Represēšanai ir pakļauti arī tie šīs kategorijas elementi, kuri pašlaik ir 
apcietinājumā, kuru lietās izmeklēšana ir pabeigta, bet lietas tiesā vēl nav 
izskatītas.
8. Kriminālie elementi, kas atrodas nometnēs un darba ciematos un kas veic tur 
noziedzīgu darbību.
9. Represijām ir pakļauts viss iepriekš minētais kontingents, kas pašlaik 
atrodas laukos – kolhozos, sovhozos, lauksaimniecības uzņēmumos un pilsētās – 
rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumos, transportā, padomju iestādēs un 
celtniecībā.

II
PAR REPRESĒJAMO SODIEM UN 
REPRESĒŠANAI PAKĻAUTO SKAITU

1. Visi represējamie kulaki, kriminālnoziedznieki un citi pretpadomju elementi 
tiek iedalīti divās kategorijās:
a) pie pirmās kategorijas pieder visi visnaidīgākie no iepriekš minētajiem 
elementiem; tie nekavējoties ir jāarestē un, pēc viņu lietu izskatīšanas 
troikās, – jānošauj;
b) pie otrās kategorijas pieder pārējie, ne tik aktīvie, bet tomēr naidīgie 
elementi; viņi ir jāarestē un jāiesloga nometnēs uz laiku no 8 līdz 10 gadiem, 
bet ļaunprātīgākie un sociāli bīstamākie no viņiem saskaņā ar troikas lēmumu uz 
to pašu laiku ieslogāmi cietumos. 
2. Saskaņā ar republiku IeTK tautas komisāru un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu 
priekšnieku iesniegtajiem uzskaites datiem tiek noteikts sekojošs represēšanai 
pakļauto skaits:
(Dati tikai par Krievijas Federāciju.)
Par 1.–8., 14. ziņas no FDD nav saņemtas

Pirmā kategorija Otrā kategorija Kopā 
9.Baškīrijas APSR 50015002000
10.Burjatijas–Mongolijas APSR 350 1500 1850 
11.Dagestānas APSR 500 2500 3000
12.Karēlijas APSR 300 700 1000
13.Kabardijas Balkārijas APSR 300 7 00 1000
15.Komi APSR 100 300 400
16.Kalmikijas APSR 100 300 400
17.Mari APSR 300 1500 1800
18.Mordovijas APSR 300 1500 1800
19.Pievolgas vāciešu APSR 200 700 900
20.Ziemeļosetijas APSR 200 500 700
21.Tatārijas APSR 500 1500 2000
22.Udmurtijas APSR 200 500 700
23.Čečenu–Ingušu APSR 500 1500 2000
24.Čuvašijas APSR 300 1500 1800
25.Azovas–Melnās jūras novads5000 800013000
26.Tālo Austrumu novads2000 4000 6000
27.Rietumsibīrijas novads500012 00017000
28.Krasnojarskas novads 750 2500 3250
29.Ordžonikidzes novads1000 4000 5000
30.Austrumsibīrijas novads1000 4000 5000
31.Voroņežas apgabals1000 3500 4500
32.Gorkijas apgabals1000 3500 4500
33.Rietumu apgabals1000 5000 6000
34.Ivanovas apgabals 750 2000 2750
35.Kaļiņinas apgabals1000 3000 4000
36.Kurskas apgabals1000 3000 4000
37.Kuibiševas apgabals1000 4000 5000
38.Kirovas apgabals 500 1500 2000
39.Ļeņingradas apgabals400010 00014 000
40.Maskavas apgabals500030 00035 000
41.Omskas apgabals1000 25003500
42.Orenburgas apgabals1500 3000 4500
43.Saratovas apgabals1000 2000 3000
44.Staļingradas apgabals1000 3000 4000
45.Sverdlovskas apgabals4000 600010000
46.Ziemeļu apgabals 750 2000 2750
47.Čeļabinskas apgabals1500 4500 6000
48.Jaroslavļas apgabals 750 1250 2000


Noteiktie skaitļi ir orientējoši. Tomēr republiku IeTK tautas komisāriem un IeTK 
novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem nav tiesības tos patvaļīgi pārsniegt. 
Jebkāda patvaļīga skaitļu palielināšana netiek pieļauta.
Gadījumos, kad apstākļi noteiks nepieciešamību palielināt noteiktos skaitļus, 
republiku IeTK tautas komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu 
priekšniekiem jāiesniedz man attiecīgi motivēts lūgums.
Skaitļu samazināšana, kā arī pirmās kategorijas represējamo pārcelšana uz otro 
kategoriju un otrādi tiek atļauta.
4. Pirmās un otrās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi parasti netiek 
represēti.
Izņēmumi ir šādi:
a) ģimenes, kuru locekļi ir spējīgi uz aktīvu pretpadomju darbību; šādas ģimenes 
locekļi saskaņā ar īpašu troikas lēmumu jānosūta uz nometnēm vai darba 
ciematiem;
b) to pirmās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi, kuri dzīvo 
pierobežas joslā, jāpārvieto no pierobežas joslas uz republiku, apgabalu un 
novadu iekšieni ārpus pierobežas joslas;
c) pirmās kategorijas represēto ģimenes, kas dzīvo Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, 
Tbilisi, Baku, Rostovā pie Donas, Taganrogā un Soču, Gagras un Suhumi rajonos, 
ir jaizsūta no šīm vietām uz citiem apgabaliem pēc viņu izvēles, izņemot 
pierobežas rajonus.
5. Visi pirmās un otrās kategorijas represēto personu ģimenes locekļi ir 
jāuzskaita un sistemātiski jānovēro.

III
OPERĀCIJAS VEIKŠANAS KĀRTĪBA

1. Operāciju uzsākt 1937. gada 5. augustā un pabeigt četru mēnešu laikā.
Turkmēnijas, Tadžikijas, Uzbekijas un Kirgīzijas PSR operāciju uzsākt š.g. 10. 
augustā, bet Austrumsibīrijas apgabalā, Krasnojarskas un Tālo Austrumu novadā – 
š.g. 15. augustā.
2. Pirmām kārtām tiek represēts pirmās kategorijas kontingents.
Otrās kategorijas kontingents netiek represēts līdz īpašam rīkojumam.
Ja republikas IeTK tautas komisārs, IeTK pārvaldes vai apgabala nodaļas 
priekšnieks, pabeidzot pirmās kategorijas kontingenta operāciju, uzskata par 
iespējamu uzsākt operāciju attiecībā pret otrās kategorijas kontingentu, pirms 
tās faktiskās uzsākšanas viņam ir jālūdz mana sankcija, un, tikai to saņemot, 
var uzsākt operāciju.
Par arestētajiem, kuriem tiks piespriests dažādu termiņu ieslodzījums nometnēs 
vai cietumos, spriedumu pasludināšanas gaitā ziņot man, cik cilvēkiem, uz kādiem 
termiņiem piespriestas nometnes un cietumi. Saņemot šīs ziņas, es došu 
norādījumus par to, kādā veidā un uz kurām nometnēm notiesātie jānosūta.
3. Saskaņā ar situāciju un vietējiem apstākļiem republikas, novada un apgabala 
teritorija tiek iedalīta operatīvajos sektoros.
Operācijas organizēšanai un veikšanai katrā sektorā tiek izveidota operatīvā 
grupa, kuru vada atbildīgs republikas IeTK, IeTK novada vai apgabala pārvaldes 
darbinieks, kurš ir spējīgs tikt galā ar viņam uzticētajiem nopietnajiem 
operatīvajiem uzdevumiem.
Dažos gadījumos par operatīvo grupu vadītājiem var tikt nozīmēti pieredzējušākie 
un spējīgākie rajonu un pilsētu nodaļu priekšnieki.
4. Operatīvās grupas ir jānokomplektē ar nepieciešamo operatīvo darbinieku 
skaitu un jāpiesaista viņiem transporta un sakaru līdzekļi.
Atkarībā no operatīvās situācijas prasībām grupām piesaistīt armijas vai 
milicijas vienības.
5. Operatīvo grupu priekšnieki ir atbildīgi par represēšanai pakļauto uzskaiti 
un apzināšanu, izmeklēšanas vadību, apsūdzības rakstu apstiprināšanu un troiku 
spriedumu izpildīšanu.
Operatīvās grupas priekšnieks ir atbildīgs par operācijas organizēšanu un 
veikšanu sava sektora teritorijā.
6. Par katru represēto tiek vākti detalizēti raksturojoši dati un kompromitējoši 
materiāli. Uz to pamata sastāda arestējamo sarakstus, kurus paraksta operatīvās 
grupas priekšnieks un divos eksemplāros nosūta izskatīšanai un apstiprināšanai 
iekšlietu tautas komisāram, IeTK pārvaldes vai apgabala nodaļas priekšniekam.
Iekšlietu tautas komisārs, IeTK pārvaldes vai apgabala nodaļas priekšnieks 
izskata sarakstu un dod aresta sankciju tajā minētajām personām.
7. Uz apstiprinātā saraksta pamata operatīvās grupas priekšnieks veic arestu. 
Par katru arestu tiek noformēts orderis. Aresta laikā izdara rūpīgu kratīšanu. 
Obligāti tiek izņemti: ieroči, munīcija, militārā uzkabe, sprāgstvielas, indīgās 
vielas, kontrrevolucionārā literatūra, dārgmetāli monētās, stieņos un 
izstrādājumos, ārzemju valūta, pavairošanas iekārtas un sarakste.
Visu izņemto fiksē kratīšanas protokolā.
8. Arestētie tiek koncentrēti iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu vai 
apgabalu nodaļu priekšnieku norādītās vietās. Arestēto koncentrēšanas punktos ir 
jābūt arestēto izvietošanai piemērotām telpām.
9. Arestētos stingri apsargā. Tiek veikti pasākumi, lai novērstu bēgšanu un 
dažādus ekscesus.

IV
IZMEKLĒŠANAS KĀRTĪBA

1. Pret katru arestēto vai arestēto grupu tiek ierosināta izmeklēšanas lieta.
Izmeklēšanas procesā ir jāatklāj visi arestētā noziedzīgie sakari.
2. Pabeidzot izmeklēšanu, lietu nosūta troikas izskatīšanai.
Lietai tiek pievienots: aresta orderis, kratīšanas protokols, kratīšanā izņemtie 
materiāli, personiskie dokumenti, arestētā anketa, aģentūras uzskaites 
materiāli, nopratināšanas protokols un saīsināts apsūdzības raksts.

V
TROIKU ORGANIZĀCIJA UN DARBS
(PSRS IeTK troiku personālsarakstus FDD nav atklājis)

(..)
2. Troiku sēdēs var piedalīties republikas, novada vai apgabala prokurors, (ja 
viņš nav šīs troikas sastāvā).
3. Troika darbojas vai nu attiecīgā IeTK, IeTKP vai IeTK apgabala nodaļas 
atrašanās vietā, vai arī izbrauc uz operatīvo sektoru atrašanās vietām.
4. Troikas izskata iesniegtos materiālus par katru arestēto vai arestēto grupu, 
kā arī par katru pārvietojamo ģimeni atsevišķi.
Troikas, atkarībā no materiālu rakstura un arestētā sociālās bīstamības, 
personas, kuras ir paredzētas otrās kategorijas represijām, var pārcelt uz pirmo 
kategoriju un personas, kuras ir paredzētas pirmās kategorijas represijām, – uz 
otro.
5. Troikas savas sēdes protokolē, protokolos fiksē katram notiesātajam 
pasludināto spriedumu.
Troikas sēdes protokolu nosūta operatīvās grupas priekšniekam sprieduma 
izpildei. Izmeklēšanas lietām par katru notiesāto pievieno izrakstus no 
protokoliem.

VI
SPRIEDUMU IZPILDES KĀRTĪBA

1. Spriedumus izpilda troiku priekšsēdētāju, t.i., republikas IeTK tautas 
komisāru, IeTK pārvalžu vai apgabalu nodaļu priekšnieku norīkotās personas.
Sprieduma izpildes pamats ir troikas sēdes protokola apstiprināts izraksts ar 
sprieduma izklāstu par katru notiesāto un īpašs troikas priekšsēdētāja 
parakstīts priekšraksts, kuru izsniedz personai, kas spriedumu izpilda.
2. Pirmās kategorijas spriedumu izpildes vietu un kārtību nosaka saskaņā ar 
iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu un apgabalu nodaļu priekšnieku 
rīkojumu, obligāti pilnīgā slepenībā saglabājot sprieduma izpildes vietu un 
laiku.
Dokumentus par sprieduma izpildi atsevišķā aploksnē pievieno katra notiesātā 
izmeklēšanas lietas materiāliem.
3. Pēc otrās kategorijas notiesāto personu nosūtīšana uz nometnēm notiek saskaņā 
ar PSRS IeTK NGP norīkojumiem.

VII
OPERĀCIJAS VADĪBAS ORGANIZĒŠANA UN ATSKAITE

1. Vispārējo operācijas vadību uzticu manam vietniekam – Valsts drošības 
galvenās pārvaldes priekšniekam – korpusa komandierim b. Frinovskim.
Darbu veikšanai, kas saistīti ar operācijas vadību, izveidot viņa pakļautībā 
speciālu grupu.
2. Troiku protokolus par spriedumu izpildi nekavējoties nosūtīt PSRS IeTK 8. 
nodaļas priekšniekam, pievienojot tiem uzskaites kartītes saskaņā ar formu Nr.1.
Par visiem pēc pirmās kategorijas notiesātajiem kopā ar protokolu un uzskaites 
kartītēm nosūtīt arī izmeklēšanas lietas.
3. Par operācijas gaitu un rezultātiem ziņot telegrāfiski un sīkāk pa pastu ik 
piecu dienu atskaitēs katra mēneša 1., 5., 10., 15., 20. un 25. datumā.
4. Par visiem operācijas gaitā atklātajiem kontrrevolucionārajiem formējumiem, 
ekscesiem, bēgšanu pāri robežai, bandītu un laupītāju grupu izveidošanos un 
citiem ārkārtējiem notikumiem nekavējoties ziņot telegrāfiski.
Organizējot un izpildot operāciju, veikt ārkārtas pasākumus, lai nepieļautu: 
represējamo pāriešanu nelegālā stāvoklī, bēgšanu no dzīvesvietas, it īpaši pāri 
robežai, bandītu un laupītāju grupu izveidošanos, jebkādus ekscesus.
Savlaicīgi atklāt un ātri novērst mēģinājumus veikt jebkādas aktīvas 
kontrrevolucionāras darbības.

PSR Savienības 
iekšlietu tautas komisārs,
valsts drošības
ģenerālkomisārs
Ježovs
Pareizi: M. Frinovskis


[7] VK(b)P CK sekretāra J.Staļina 1939. gada 10. janvāra vēstule par arestēto 
spīdzināšanas pieļaujamību

VK(b)P CK šifrā
[1939. gada 10. janvārī]

[VK(b)P] apgabalu, novadu komiteju, nacionālo komunistisko 
partiju CK sekretāriem, iekšlietu tautas komisāriem,
IeTK pārvalžu priekšniekiem

VKP CK kļuvis zināms, ka apgabalu un novadu komiteju sekretāri, pārbaudot IeTK 
pārvalžu darbiniekus, pārmet viņiem kā kaut ko noziedzīgu arestēto fizisku 
ietekmēšanu. VKP CK paskaidro, ka no 1937. gada VKP CK pieļāva fiziskās 
ietekmēšanas praksi IeTK darbībā. Pie tam tika norādīts, ka fiziska ietekmēšana 
ir pieļaujama tikai kā izņēmums un attiecībā tikai pret tādiem acīmredzamiem 
tautas ienaidniekiem, kuri, izmantojot humānās pratināšanas metodes, nekaunīgi 
atsakās atklāt sazvērniekus, mēnešiem nedod liecības, cenšas kavēt brīvībā 
palikušo sazvērnieku atmaskošanu, – tas ir, arī cietumā turpina cīņu pret 
Padomju varu. Pieredze parāda, ka šī nostādne ir bijusi rezultatīva, būtiski 
paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas darbu. Tiesa, turpmākajā praksē 
fiziskās ietekmēšanas metodi sabojāja tādi neģēļi kā Zakovskis, Ļitvins, 
Uspenskis un citi, jo viņi to no izņēmuma pārvērta par likumu un sāka to lietot 
pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko viņi saņēma pelnīto sodu. Bet 
tādēļ nebūt nav noniecināma pati metode, ja to pareizi lieto praksē. Ir zināms, 
ka visi buržuāziskie izlūkdienesti fiziski ietekmē sociālistiskā proletariāta 
pārstāvjus, pie kam visnekrietnākajā formā. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam 
izlūkdienestam ir jābūt humānākam attiecībā pret sīkstiem buržuāzijas aģentiem, 
niknākajiem strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VKP CK uzskata, ka 
arī turpmāk fiziskās ietekmēšanas metode izņēmuma kārtā attiecībā pret 
acīmredzamiem un nepakļāvīgiem tautas ienaidniekiem ir izmantojama kā pilnīgi 
pareiza un mērķtiecīga metode. VKP CK pieprasa no apgabalu, novadu komiteju, 
nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem, lai viņi, pārbaudot IeTK 
darbiniekus, ņemtu vērā šo izskaidrojumu.
VK(b)P CK sekretārs (J.Staļins)

[8–10] Genocīds pret atsevišķām tautām

[8] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 25. jūlija operatīvā 
pavēle
par vācu tautības personu vajāšanu

Nr. 00439 Maskavā 1937. 
gada 25. jūlijā

Pēdējā laika aģentūras un izmeklēšanas materiāli pierāda, ka Vācijas 
Ģenerālštābs un Gestapo organizē plaša mēroga spiegošanu un diversijas 
svarīgākajos un pirmām kārtām aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, izmantojot šai 
nolūkā tur apmetušos Vācijas pavalstnieku kadrus.
Aģentūra no Vācijas pavalstnieku vidus, īstenojot kaitniecības un diversijas 
aktus jau tagad, galveno uzmanību vērš uz diversiju organizēšanu kara periodā un 
šajā nolūkā gatavo diversantu kadrus.
Lai pilnībā pārtrauktu šo Vācijas izlūkdienesta darbību, p a v ē l u :
1. Triju dienu laikā no šīs pavēles saņemšanas dienas precīzi noskaidrot un 
paziņot man to Vācijas pavalstnieku sarakstus:
a) kuri strādā visās kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, 
atbilstoši pievienotajam rūpnīcu sarakstam;
b) atsevišķu to Vācijas pavalstnieku sarakstu, kuri dažādā laikā šajos uzņēmumos 
un cehos ir strādājuši un tikuši no tiem atlaisti, bet ir palikuši PSRS 
teritorijā, neatkarīgi no tā, kur viņi strādā patlaban;
c) atsevišķu to Vācijas pavalstnieku sarakstu, kuri strādā dzelzceļa transportā.
Sarakstos uzrādīt: Vācijas pavalstnieka uzvārdu, vārdu un tēva vārdu, viņa amatu 
un uzņēmumu, kurā viņš strādā.
2. Sākot ar š.g. 29. jūliju sākt visu to jūsu noskaidroto Vācijas pavalstnieku 
arestus, kuri strādā kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir aizsardzības cehi, 
dzelzceļa transportā, kā arī to, kuri atlaisti no šīm rūpnīcām, ja vien viņi 
dzīvo jūsu republikas, novada vai apgabala teritorijā. 
Visu aresta operāciju pabeigt piecās dienās.
3. Vācu politiskos emigrantus, kuri strādā kara rūpnīcās un rūpnīcās, kurās ir 
aizsardzības cehi, arestēt tikai tad, ja viņi ir saglabājuši Vācijas 
pavalstniecību.
Par katru vācu politisko emigrantu, kurš ir pieņēmis padomju pilsonību, ne vēlāk 
par 1937.gada 5. augustu iesniegt man sīku memorandu ar kompromitējošu materiālu 
izklāstu, lai izlemtu jautājumu par arestu.
4. Izmeklēšanu arestēto lietās veikt īpaši rūpīgi. Censties panākt, lai pilnīgi 
tiktu atklāta līdz šim neatmaskotā Vācijas izlūkdienesta aģentūra un iznīcināti 
tie diversiju veicēji, kurus tā iesūtījusi rūpniecības uzņēmumos.
Pabeidzot izmeklēšanu arestēto lietās, nosūtīt tās uz PSRS IeTK, lai tās 
izskatītu IeTK Kara kolēģijā vai Sevišķajā apspriedē.
5. Izmeklēšanas gaitā no jauna atklātos Vācijas aģentus–spiegus, diversantus un 
teroristus, gan padomju pilsoņus, gan citu valstu pavalstniekus neatkarīgi no 
viņu darbavietas, nekavējoties jāarestē.
6. Vienlaicīgi ar operācijas veikšanu uzsākt rūpīgu visu to Vācijas pavalstnieku 
uzskaiti, kuri strādā visos citos rūpniecības uzņēmumos, lauksaimniecībā un 
padomju iestādēs, kā arī to bijušo Vācijas pavalstnieku uzskaiti, kuri pieņēmuši 
padomju pilsonību un kuri agrāk strādājuši kara rūpnīcās un citu rūpniecības 
uzņēmumu aizsardzības cehos.
Līdz š.g. 1. septembrim (Tālo Austrumu novadā un Austrumsibīrijas apgabalā līdz 
15. septembrim) iesniegt man sīku memorandu ar raksturojošu datu un sīku 
kompromitējošu materiālu izklāstu par katru norādīto personu, lai izlemtu 
jautājumu par arestu.
7. Katru dienu līdz pulksten 12 telegrāfiski ziņot man par operācijas gaitu un 
rezultātiem un par visiem izmeklēšanā iepriekšējā diennaktī iegūtajiem 
materiāliem.
8. Pavēle stājas spēkā no telegrāfiskā paziņojuma brīža.

PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs,
valsts drošības ģenerālkomisārs
(N. Ježovs)

[9] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 11. augusta operatīvā 
pavēle par poļu tautības personu vajāšanu

Nr. 00485 Maskavā 1937. 
gada 11. augustā

Kopā ar šo pavēli nosūtāmā slēgtā vēstule par Polijas izlūkdienesta fašistiski 
nemierniecisko, spiegošanas, diversiju, sakāvniecisko un teroristisko darbību 
PSRS, kā arī izmeklēšanas materiāli "POW" lietā atklāj Polijas izlūkdienesta 
ilggadīgās un relatīvi nesodītās diversiju un spiegošanas darbības ainu 
Savienības teritorijā.
No šiem materiāliem redzams, ka Polijas izlūkdienesta sagrāvnieciskā darbība 
tika un joprojām tiek veikta tik atklāti, ka tās nesodāmību var izskaidrot tikai 
ar VDGP slikto darbu un čekistu bezrūpību.
Pat tagad nav pilnībā izvērsts "POW" organizāciju un diversantu un spiegu grupu 
likvidēšanas darbs uz vietām. Izmeklēšanas tempi un mērogi ir visnotaļ zemi. 
Polijas izlūkdienesta pamatkontingents ir izvairījies pat no operatīvās 
uzskaites (no poļu pārbēdzēju kopējās masas – ap 15 000 cilvēku, Savienībā ir 
uzskaitīti tikai 9000 cilvēku. Rietumsibīrijā no tās teritorijā esošajiem 
aptuveni 5000 pārbēdzēju uzskaitīti ne vairāk par 1000 c[ilvēku]. Līdzīgs 
stāvoklis ir Polijas politemigrantu uzskaitē).
Nepietiekami noteikta Polijas izlūkdienesta kadru likvidēšana it īpaši bīstama 
ir tagad, kad ir sagrauts "POW" Maskavas centrs un arestēti daudzi tā aktīvākie 
biedri. Polijas izlūkdienests, paredzot turpmāko neizbēgamo savas darbības 
izgāšanos, cenšas izvērst, bet dažos gadījumos jau izvērš savu diversiju tīklu 
PSRS tautsaimniecībā un pirmām kārtām tās aizsardzības objektos. 
Saskaņā ar to VDGP orgānu galvenais uzdevums patlaban ir Polijas izlūkdienesta 
pretpadomju darbības sagrāve un līdz šim neskarto "POW" nemiernieku un diversiju 
veicēju un Polijas izlūkdienesta PSRS cilvēku pamatkontingenta likvidēšana.

P a v ē l u :
1. No 1937. gada 20. augusta sākt plašu operāciju, kas vērsta uz "POW" vietējo 
organizāciju un pirmām kārtām tās spiegu–diversantu un nemiernieku kadru pilnīgu 
likvidēšanu rūpniecībā, transportā, sovhozos un kolhozos .
Visa operācija ir jāpabeidz 3 mēnešu laikā, t.i., līdz 1937.gada ... novembrim.
2. Jāarestē:
a) tie aktīvākie "POW" biedri pēc pievienotā saraksta, kuri ir atklāti 
izmeklēšanā, bet līdz šim nav atrasti;
b) visi PSRS palikušie Polijas armijas karagūstekņi;
c) pārbēdzēji no Polijas neatkarīgi no viņu ierašanās laika PSRS;
d) politiskie emigranti un apmainītie politieslodzītie no Polijas;
e) bijušie PPS un citu poļu pretpadomju politisko partiju biedri;
f) aktīvākie vietējie pretpadomju nacionālistiskie elementi poļu rajonos.
3. Aresta operāciju veikt divās kārtās:
a) pirmajā kārtā arestam pakļaujams iepriekšminētais kontingents, kas strādā 
IeTK orgānos, Sarkanajā armijā, kara rūpnīcās, visu citu rūpnīcu aizsardzības 
cehos, dzelzceļa, ūdens un gaisa transportā, visu rūpniecības uzņēmumu 
elektroapgādes saimniecībā, gāzes un naftas pārstrādes rūpnīcās;
b) otrajā kārtā arestam pakļaujami visi pārējie, kas strādā nemilitāras nozīmes 
rūpniecības uzņēmumos, sovhozos, kolhozos un iestādēs.
4. Vienlaicīgi ar aresta operācijas izvēršanu uzsākt izmeklēšanas darbu. 
Izmeklēšanu galvenokārt koncentrēt uz diversiju grupu organizētāju un vadītāju 
pilnīgu atmaskošanu, lai pilnībā atklātu diversantu tīklu.
Arestēto spiegu, kaitnieku un diversantu liecībās minētos nekavējoties arestēt.
Izmeklēšanas darbību veikšanai izveidot speciālu operatīvo darbinieku grupu.
5. Visi arestētie atkarībā no izmeklēšanas procesā atklātās vainas ir jāiedala 
divās kategorijās:
a) pirmā kategorija – arestētie, kuri ir jānošauj; tie ir visi Polijas 
izlūkdienesta spiegi, diversanti, kaitnieki un nemiernieki;
b) otrā kategorija – mazāk aktīvie no viņiem; tie ir jāiesloga uz 5–10 gadiem 
cietumos un nometnēs.
6. Par izmeklēšanas gaitā pirmajā un otrajā kategorijā iedalītajiem ik desmit 
dienas sastāda sarakstus ar īsu izmeklēšanas materiālu izklāstu, kas raksturo 
arestētā vainu, un šos sarakstus nosūta galīgai apstiprināšanai PSRS IeTK.
Iedalīšanu pirmajā vai otrajā kategorijā, pamatojoties uz izmeklēšanas materiālu 
izskatīšanu, izdara republikas iekšlietu tautas komisārs, novada vai apgabala 
IeTKP priekšnieks kopā ar attiecīgās republikas, novada, apgabala prokuroru. 
Sarakstus, kurus nosūta PSRS IeTK, paraksta republikas iekšlietu tautas 
komisārs, IeTKP priekšnieks un attiecīgās republikas, novada un apgabala 
prokurors.
Pēc tam, kad sarakstu apstiprinājis PSRS IeTK un Savienības prokurors, spriedums 
nekavējoties tiek izpildīts, t.i., pirmās kategorijas notiesātie tiek nošauti, 
otrās kategorijas – tiek nosūtīti uz cietumiem un nometnēm saskaņā ar PSRS IeTK 
rīkojumu.
7. Izbeigt to notiesāto ieslodzīto atbrīvošanu no cietumiem un nometnēm, kuri 
spiegojuši Polijas labā un kuriem ieslodzījuma termiņš beidzies. Par katru no 
viņiem iesniegt materiālu izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajai apspriedei. 
8. 
9. Par operācijas gaitu ziņot telegrāfiski katru piekto dienu, t.i., mēneša 1., 
5., 10., 15., 20., 25. un 30. datumā.

PSRS iekšlietu tautas komisārs, 
valsts drošības 
ģenerālkomisārs
(Ježovs)

[10] PSRS IeTK Civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļas priekšnieka majora 
Alijevska 1938. gada 29. aprīļa vēstule par tautības ierakstīšanas noteikumiem, 
izsniedzot vai nomainot pases

SLEPENI
Nr. 1486178 
1938. gada 29. aprīlī

PSRS IeTK
Civilstāvokļu aktu nodaļa

Visiem IeTK CSAN un IeTKP priekšniekiem

Ar PSRS IeTK 1938. g. 2. aprīļa apkārtrakstu Nr. 65 (..) ir noteikta jauna 
kārtība tautības uzrādīšanai, izsniedzot vai nomainot pases, kas paredz, ka 
pases īpašnieka tautības ierakstam ir jāizriet tikai no tautības pēc dzimšanas 
(no vecākiem).
Sakarā ar to līdz šim eksistējusī kārtība, kad civilstāvokļu aktu reģistrā tika 
ierakstīta tautība, pie kuras sevi pieskaitīja pats reģistrējamais, tiek 
mainīta.
Visos aktu reģistros tautība ir jāuzrāda, pamatojoties uz reģistrācijā uzrādīto 
pasi.
Tur, kur pasportizācijas nav, reģistrējamā [pilsoņa] tautība tiek precizēta 
ierakstīšanas gaitā, iztaujājot [lūgumraksta] iesniedzējus. Šai sakarībā ir 
jāņem vērā, ka tautības ierakstam ir jāatbilst reģistrējamā vecāku faktiskajai 
nacionālajai izcelsmei. Ja vecāki ir vācieši, poļi utt., neatkarīgi no dzimšanas 
vietas, nodzīvotā laika PSRS vai pilsonības maiņas un cita nedrīkst ierakstīt 
reģistrējamo kā krievu, baltkrievu utt.
Ja norādītā nacionālā piederība neatbilst dzimtajai valodai vai uzvārdam, 
piemēram: reģistrējamā uzvārds ir Popandopulo, Millers, bet viņš pats sevi dēvē 
par krievu, baltkrievu utt., un ja reģistrācijā neizdodas noskaidrot patieso 
reģistrējamā tautību, aili par tautību neaizpilda, kamēr iesniedzēji nesagādā 
dokumentārus pierādījumus par reģistrējamā nacionālo piederību.
Izskaidrot Civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļu darbiniekiem, ka dokumentu 
neiesniegšana par tautību var ietekmēt tikai ierakstu par tautību, bet nekādā 
gadījumā neaizkavē reģistrāciju vispār, šajos gadījumos jārīkojas saskaņā ar 22. 
instrukcijas 3. nodaļu par aktu ierakstiem.
Ja jaundzimušā bērna vecākiem ir dažādas tautības, tad bērna tautību ieraksta 
saskaņā ar vecāku vēlmēm, par to izdarot ierakstu ailē "īpašas atzīmes" ar 
norādi, ka bērna tautība ierakstīta saskaņā ar vecāku vienošanos, t.i., pēc 
mātes vai tēva tautības. Ja vienošanās nav – jautājumu izlemj aizbildnības 
orgāni (saskaņā ar KPFSR Likumu kodeksa 39. pantu un attiecīgiem savienoto 
republiku kodeksu pantiem). Līdz lēmuma pieņemšanai tautības aili neaizpilda.

Civilstāvokļu aktu nodaļas pr[iekšnieks],
valsts drošības majors
(Alijevskis)

[11] Represijas pret sievietēm un varmācība pret bērniem

[11] PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova 1937. gada 15. augusta operatīvā 
pavēle par notiesāto "dzimtenes nodevēju" sievu represēšanu un bērnu izvietošanu

Nr. 00486 Maskavā 1937. 
gada 15. augustā

Saņemot šo pavēli, uzsākt to dzimtenes nodevēju, kā arī spiegu un diversantu 
labēji trockistisko organizāciju biedru sievu represēšanu, kurus, sākot ar 1936. 
gada 1. augustu, ir notiesājusi Kara kolēģija un Kara tribunāli pēc pirmās un 
otrās kategorijas.
Operācijas veikšanā balstīties uz sekojošā:

OPERĀCIJAS SAGATAVOŠANA
1. Katru represējamo ģimeni rūpīgi pārbauda, savāc papildu raksturojošus datus 
un kompromitējošus materiālus.
Uz savākto materiālu pamata sastāda:
a) sīku vispārēju izziņu par ģimeni, norādot: notiesātās ģimenes galvas uzvārdu, 
vārdu un tēva vārdu, par kādiem noziegumiem, kad, kas un kādu sodu piespriedis; 
ģimenes vārdisko sastāvu (ieskaitot notiesātā apgādībā bijušās un ar viņu kopā 
dzīvojušās personas); sīkus raksturojošus datus par katru ģimenes locekli; 
kompromitējošus materiālus par notiesātā sievu; sociālās bīstamības raksturojumu 
bērniem, kuri ir vecāki par 15 gadiem; datus par ģimenē esošiem veciem un 
aprūpējamiem vecākiem, smagi vai infekciozi slimajiem, par bērniem, kuru 
fiziskais stāvoklis prasa aprūpi;
b) atsevišķu īsu izziņu par sociāli bīstamiem un uz pretpadomju darbībām 
spējīgiem bērniem, kas vecāki par 15 gadiem;
c) to bērnu, kuru vecums ir līdz 15 gadiem, vārdiskus sarakstus, atsevišķi par 
pirmsskolas un skolas vecuma bērniem.
2. Izziņas izskata attiecīgo republiku iekšlietu tautas komisāri un IeTK novadu 
un apgabalu pārvalžu priekšnieki.
Viņi:
a) dod dzimtenes nodevēja sievas aresta un kratīšanas sankciju;
b) nosaka pasākumus attiecībā pret arestējamās bērniem;
c) nosaka pasākumus attiecībā pret vecākiem un citiem radiniekiem, kuri bijuši 
notiesātā apgādībā un dzīvojuši kopā ar viņu.

ARESTA UN KRATĪŠANAS IZDARĪŠANA
3. Represēšanai paredzētos arestē. Arestu noformē ar orderi.
4. Arestam pakļautas sievas, kuras bijušas juridiskā vai faktiskā laulībā ar 
notiesāto viņa aresta brīdī.
Arestam pakļautas arī sievas, kuras aresta brīdī bijušas izšķīrušās ar 
notiesāto, bet kas:
a) bijušas iesaistītas notiesātā kontrrevolucionārajā darbībā;
b) slēpušas notiesāto;
c) zinājušas par notiesātā kontrrevolucionāro darbību, taču nav ziņojušas par to 
attiecīgiem varas orgāniem.
5. Arestam nav pakļautas:
a) notiesāto sievas grūtnieces, [sievas], kurām ir zīdaiņi, smagi vai infekciozi 
slimi bērni, [sievas], kurām ir tādi smagi slimi bērni, kuriem ir nepieciešama 
aprūpe, sirmgalves; 
no šīm personām pagaidām tikai ņem parakstu par dzīves vietas nemainīšanu un šīs 
ģimenes rūpīgi novēro;
b) notiesāto sievas, kuras atmaskojušas savus vīrus un sniegušas varas orgāniem 
ziņas, uz kuru pamata sagatavoti un veikti vīru aresti.
6. Vienlaicīgi ar arestu veic rūpīgu kratīšanu. Kratīšanā izņem: ieročus, 
patronas, sprāgstvielas un ķīmiskās vielas, militāro uzkabi, pavairošanas 
iekārtas (šapirogrāfus, stiklogrāfus, rakstāmmašīnas utt.), kontrrevolucionāro 
literatūru, ārzemju valūtu, dārgmetālus stieņos, monētās un izstrādājumos, 
personas dokumentus un naudas dokumentus.
7. Visas arestētā personiskās mantas (izņemot nepieciešamo veļu, drēbes un 
virsdrēbes, apavus un gultas piederumus, kurus arestētie ņem līdzi) konfiscē. 
Arestēto dzīvokļus aizzīmogo.
Gadījumos, kad kopā ar arestētajiem dzīvo viņu pilngadīgie bērni, vecāki un citi 
radinieki, bez viņu personiskajām mantām viņiem tiek atstāts lietošanā 
nepieciešamais: arestētā dzīvojamā platība, mēbeles un sadzīves priekšmeti.
8. Pēc aresta un kratīšanas notiesāto kontrrevolucionāru sievas tiek konvojētas 
uz cietumu. Vienlaicīgi tālāk norādītā kārtībā tiek izvesti arī bērni.

LIETU NOFORMĒŠANAS KĀRTĪBA
9. Pret katru arestēto un pret katru sociāli bīstamo bērnu, kurš ir vecāks par 
15 gadiem, tiek ierosināta izmeklēšanas lieta, kurā bez jau noteiktajiem 
dokumentiem iekļauj arī izziņas (sk. šā dokumenta 1. panta "a" un "b" punktu) un 
saīsinātu apsūdzības rakstu.
10. Izmeklēšanas lieta tiek nosūtīta izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajai 
apspriedei.
IeTK Tālo Austrumu un Krasnojarskas novadu un Austrumsibīrijas apgabala pārvalžu 
priekšniekiem arestēto izmeklēšanas lietas Sevišķajai apspriedei nav jāsūta. Tā 
vietā telegrāfiski paziņot sīkas vispārējas izziņas par notiesāto ģimenēm (1. 
panta "a" punkts), kuras tad arī izskatīs Sevišķā apspriede. Tā savu slēdzienu 
par katru ģimeni, vienlaicīgi norādot ieslodzījuma vietu (nometni), minētajiem 
IeTKP priekšniekiem tāpat paziņo telegrāfiski.

LIETU IZSKATĪŠANA UN SODA SANKCIJAS
11. Sevišķā apspriede izskata notiesāto dzimtenes nodevēju sievu un to viņu 
bērnu lietas, kuri ir vecāki par 15 gadiem un kuri ir sociāli bīstami un spējīgi 
veikt pretpadomju darbības.
12. Notiesāto dzimtenes nodevēju sievu ieslodzījums nometnē atkarībā no sociālās 
bīstamības pakāpes nevar būt mazāks par 5–8 gadiem.
13. Notiesāto sociāli bīstamie bērni atkarībā no viņu vecuma, bīstamības pakāpes 
un labošanās iespējām ieslogāmi nometnēs vai IeTK labošanas darbu kolonijās vai 
nosūtāmi uz republiku Izglītības tautas komisariātu speciālā režīma bērnu 
namiem.
14. Sevišķās apspriedes spriedumi tiek paziņoti izpildīšanai republiku IeTK 
tautas komisāriem un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem 
telegrāfiski.
15. Izmeklēšanas lietas tiek nodotas PSRS IeTK arhīvā.

SPRIEDUMU IZPILDĪŠANAS KĀRTĪBA
16. Ar Sevišķās apspriedes spriedumu notiesātās dzimtenes nodevēju sievas 
saskaņā ar PSRS IeTK NGP personālnorīkojumiem tiek nosūtītas soda izciešanai uz 
Temņikovas labošanas darbu nometnes speciālo nodaļu.
Nosūtīšana uz nometni notiek pastāvošajā kārtībā.
17. Notiesāto dzimtenes nodevēju sievas, kuras nav arestētas slimības un slimu 
bērnu aprūpes sakarā, pēc viņu izveseļošanās tiek arestētas un nosūtītas uz 
nometni.
Dzimtenes nodevēju sievas, kurām ir zīdaiņi, tūlīt pēc spriedumu pasludināšanas 
tiek arestētas un, neieslogot cietumā, nogādātas tieši nometnē. 
Tāpat rīkojas ar notiesātajām sievām–sirmgalvēm.
18. Sociāli bīstamie notiesātie pirmās un otrās grupas bērni tiek nosūtīti uz 
nometnēm vai IeTK labošanas darbu kolonijām, vai republiku Izglītības tautas 
komisariātu speciālā režīma [bērnu] namiem saskaņā ar IeTK NGP 
personālnorīkojumiem, trešās grupas bērni – saskaņā ar PSRS IeTK ASP 
personālnorīkojumiem.

NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU IZMITINĀŠANA
19. Pēc [vecāku] notiesāšanas palikušos bārabērnus izmitina:
a) bērnus vecumā no 1–1,5 gadam un līdz pilniem 3 gadiem – Veselības 
aizsardzības tautas komisariāta bērnu namos un mazbērnu novietnēs notiesāto 
dzīves vietās;
b) bērnus vecumā no pilniem 3 gadiem līdz 15 gadiem – citu republiku, novadu un 
apgabalu (saskaņā ar norādīto dislokāciju) Izglītības tautas komisariātu bērnu 
namos, izņemot Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu, Tbilisi, Minsku, piejūras un 
pierobežas pilsētas.
20. Par bērniem, kas ir vecāki par 15 gadiem, jautājumu izlemj individuāli. 
Atkarībā no vecuma, iespējas pašam sevi nodrošināt ar savu darbu vai iespējas 
dzīvot radinieku apgādībā šos bērnus var:
a) nosūtīt uz republiku Izglītības tautas komisariātu bērnu namiem saskaņā ar 
19. panta "b" punktu;
b) nosūtīt uz citām republikām, novadiem un apgabaliem (izņemot iepriekšminētās 
vietas), lai iekārtotu viņus darbā vai norīkotu mācīties.
21. Zīdaiņus nosūta kopā ar mātēm uz nometni, no kurienes, sasniedzot 1–1,5 gada 
vecumu, viņi tiek ievietoti republiku Veselības aizsardzības tautas komisariātu 
bērnu namos vai mazbērnu novietnēs.
22. Bērni vecumā no 3 līdz 15 gadu vecumam ir valsts apgādībā.
23. Gadījumā, ja bāreņus vēlas pilnībā uzturēt citi radinieki (kuri nav 
represēti), tam nepretoties.

SAGATAVOŠANĀS BĒRNU UZŅEMŠANAI UN SADALEI
24. Katrā pilsētā, kur noritēs operācija, tiek īpaši izveidoti:
a) uzņemšanas un sadales punkti, kuros bērni tiks ievietoti tūdaļ pēc mātes 
aresta un no kurienes bērnus pēc tam novirzīs uz bērnu namiem;
b) īpaši tiek izveidotas un iekārtotas telpas sociāli bīstamo bērnu 
izmitināšanai līdz Sevišķās apspriedes sprieduma pasludināšanai.
Minētajiem bērniem tiek izmantoti – tur, kur tādi ir – IeTK darba koloniju 
nodaļu bērnu sadales punkti.
25. To IeTK orgānu priekšnieki, kuru teritorijā ir notiesāto vecāku bērnu 
uzņemšanai paredzētie Izglītības tautas komisariātu bērnu nami, kopā ar apgabalu 
Tautas izglītības nodaļu pārziņiem vai pārstāvjiem veic bērnu namu personāla 
pārbaudi un politiski nestabilas, pretpadomiski noskaņotas un izvirtušas 
personas atlaiž. Viņu vietā pieņem pārbaudītu, politiski uzticamu sastāvu, kas 
būs spējīgs veikt mācību un audzināšanas darbu ar atsūtītajiem bērniem.
26. IeTK orgānu priekšnieki nosaka, kuros Veselības aizsardzības tautas 
komisariāta bērnu namos un mazbērnu novietnēs var izvietot bērnus līdz 3 gadu 
vecumam un nodrošina šo bērnu tūlītēju un obligātu pieņemšanu.
27. Republiku IeTK komisāri un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšnieki 
personīgi telegrafē PSRS IeTK ASP biedram Šnejersonam to bērnu vārdiskus 
sarakstus, kuru mātes tiek arestētas. Sarakstā ir jānorāda bērna uzvārds, vārds, 
tēva vārds, dzimšanas gads, kurā klasē mācās. Sarakstos bērnus uzskaita pa 
grupām, kuras tiek komplektētas tādējādi, lai vienā un tajā pašā namā nenonāktu 
radniecīgi saistīti un savstarpēji pazīstami bērni.
28. Bērnu sadali pa bērnu namiem veic PSRS IeTK ASP priekšnieka vietnieks. Viņš 
telegrafē republiku IeTK un IeTK novadu un apgabalu pārvalžu priekšniekiem, 
kurus bērnus uz kuru [bērnu] namu nosūtīt. Telegrammas kopiju nosūta attiecīgā 
bērnu nama priekšniekam. Viņam šī telegramma ir par pamatu bērnu uzņemšanai.
29. Notiesāto [personu] sievu aresta laikā bērnus nošķir no viņām kopā ar 
personas dokumentiem (dzimšanas apliecību, mācību dokumentiem) un speciāla, 
aresta grupas sastāvā esoša IeTK darbinieka pavadībā aizved:
a) bērnus līdz 3 gadu vecumam – uz Veselības aizsardzības tautas komisariāta 
bērnu namiem vai mazbērnu novietnēm;
b) bērnus no 3 līdz 15 gadu vecumam – uz uzņemšanas un sadales punktiem;
c) sociāli bīstamos bērnus, kuri ir vecāki par 15 gadiem, – uz īpaši viņiem 
pielāgotām telpām.

BĒRNU NOSŪTĪŠANAS KĀRTĪBA UZ BĒRNU NAMIEM
30. Bērnus pieņemšanas un sadales punktā pieņem punkta priekšnieks vai IeTK DKD 
bērnu pieņemšanas punkta priekšnieks un speciāli nozīmēts VDP operatīvais 
darbinieks (darbiniece).
Katrs pieņemtais bērns tiek reģistrēts īpašā grāmatā, bet viņa dokumenti tiek 
aizzīmogoti slēgtā aploksnē.
Pēc tam bērnus grupē pēc norīkojuma vietām un grupas speciāli izvēlēta 
darbinieka pavadībā tiek nosūtītas uz Izglītības tautas komisariāta bērnu 
namiem, kur kopā ar dokumentiem tiek nodotas bērnu nama priekšniekam, kas 
personīgi parakstās par saņemšanu.
31. Bērnus vecumā līdz 3 gadiem nodod personīgi Veselības aizsardzības tautas 
komisariāta bērnu namu vai mazbērnu novietņu vadītājiem, kas personīgi parakstās 
par saņemšanu. Kopā ar bērnu nodod arī viņa dzimšanas apliecību.

NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU UZSKAITE
32. Notiesāto bērnus, kuri ir ievietoti republiku Izglītības tautas komisariātu 
un Veselības aizsardzības tautas komisariātu bērnu namos un mazbērnu novietnēs, 
uzskaita PSRS IeTK ASP.
Bērnus, kuri ir vecāki par 15 gadiem un kuri ir notiesāti kā sociāli bīstami, 
uzskaita PSRS IeTK VDGP 8. nodaļa.

NOTIESĀTO [VECĀKU] BĒRNU UZRAUDZĪBA
33. Republiku iekšlietu tautas komisāriem, IeTK novadu un apgabalu pārvalžu 
priekšniekiem ir jāseko notiesāto [vecāku] bērnu politiskajam noskaņojumam, viņu 
mācībām un audzināšanas darbam.

ATSKAITE
34. Par operācijas gaitu telegrafēt man trīs dienu atskaitēs. Par visiem 
ekscesiem un ārkārtējiem notikumiem – nekavējoties.
35 Notiesāto [personu] sievu represēšanas operāciju pabeigt līdz š.g. 25. 
oktobrim.
36. Turpmāk visu atklāto dzimtenes nodevēju, labējo trockistu spiegu sievas 
arestēt vienlaicīgi ar vīriem saskaņā ar kārtību, kuru nosaka šī pavēle.

PSR Savienības iekšlietu tautas komisārs

[12-13] Terora apjoms PSRS pirmskara gados

[12] Par kontrrevolucionāriem un citiem īpaši bīstamiem valsts noziegumiem 
notiesātie 1921.–1940. gadā 

Gads Pavisam notiesāti Augstākais soda mērs Nometnes, kolonijas un 
cietumi Trimda un izsūtījums Citas sankcijas * 
1921 35 829970121 72418172587
1922 6003196226561661219
1923 479441423362044-
1924 12 425255041515724-
1925 15 995243368516274437
1926 17 80499075478571696
1927 26 036236312 26711 235171
1928 33 75786916 21115 6401037
1929 56 220210925 85324 5173741
1930208 06920 201114 44358 81614 609
1931180 69610 651105 68363 2691093
1932141 919272873 94636 01729 228
1933239 6642154138 90354 26244 345
1934 78 999205659 451599411 498
1935267 0761229185 84633 60146 400
1936274 6701118219 41823 71930 415
1937790 665353 074429 31113666914
1938554 258328 618205 50916 8423289
1939 63 889255254 66637832888
1940 71 806164965 72721422288
Kopā3 080 574749 4211 752 499375 799202 855




[13] IeTK nometnēs ieslodzīto skaits 1939. gada 1. janvārī

Nr.p. k.Nometnes nosaukumsIeslodzīto skaitsProcentos no kopskaita
1.Bamlags (BAM trase)262 19420,05
2.Sevvostlags (Magadana)138 17010,56
3.Belbaltlags (Karēlijas APSR)86 5676,62
4.Volgolags (Ugļičas–Ribinskas rajons)74 5765,70
5.Daļlags (Piejūras novads)64 2494,91
6.Siblags (Novosibirskas apgabals)46 3823,55
7.Ušosdorlags (Tālie Austrumi)36 9482,83
8.Samarlags (Kuibiševas apgabals)36 7612,81
9.Karlags (Karagandas apgabals)35 0722,68
10.Sazlags (Uzbekijas PSR)34 2402,62
11.Usoļlags (Molotovas apgabals)32 7142,50
12.Kargopoļlags (Arhangeļskas apgabals)30 0692,30
13.Sevželdorlags (Komi APSR un Arhangeļskas apg.)29 4952,25
14.Jagrinlags (Arhangeļskas apgabals)27 6802,12
15.Vjazemlags (Smoļenskas apgabals)27 4702,10
16.Uhtimlags (Komi APSR)27 0062,06
17.Sevurallags (Sverdlovskas apgabals)26 9632,06
18.Lokčimlags (Komi APSR)26 2422,01
19.Temlags (Mordvijas APSR)22 8211,75
20.Ivdeļlags (Sverdlovskas apgabals)20 1621,54
21.Vorkutlags (Komi APSR)17 9231,37
22.Soroklags (Arhangeļskas apgabals)17 4581,34
23.Vjatlags (Kirovas apgabals)16 8541,29
24.Oņeglags (Arhangeļskas apgabals)16 7331,28
25.Unžlags (Gorkijas apgabals)16 4691,26
26.Kraslags (Krasnojarskas novads)15 2331,16
27.Taišetlags (Irkutskas apgabals)14 3651,10
28.Ustjvimlags (Komi APSR)11 9740,92
29.Tomasinlags (Novosibirskas apgabals)11 8900,91
30.Gornošorskas LDN (Altaja novads)11 6700,89
31.Noriļlags (Krasnojarskas novads)11 5600,88
32.Kuloilags (Arhangeļskas apgabals)10 6420,81
33.Raičihlags (Habarovskas novads)87110,67
34.Arhbumlags (Arhangeļskas apgabals)79000,60
35.Lugas nometne (Ļeņingradas apgabals)61740,47
36.Bukačačlags (Čitas apgabals)59450,45
37.Prorvlags (Lejasvolga)48770,37
38.Ļikovlags (Maskavas apgabals)45560,35
39.Južnaja Gavaņa (Maskavas apgabals)43760,33
40.Staļina stacija (Maskavas apgabals)27270,21
41.Dmitrovas mehāniskā rūpnīca (Maskavas apgabals)22730,17
42.Būve T 211 (Ukrainas PSR)19110,15
Kopā:1 307 912100,00