|
|
Okupācija
starptautiski atzīta jau sen Georgs Andrejevs, Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, LZA akadēmiķis Par dažām neprecizitātēm Latvijas okupāciju apstiprinošo dokumentu izklāstā Latvijas presē Pagājušā gada 25.septembrī Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins uzrunāja Vācijas parlamentu un savas runas noslēgumā uzsvēra sekojošo: «Atšķirīgas ir mūsu vēstures lapaspuses, dažas no tām, it īpaši kas attiecas uz XX gadsimtu, ir visai sāpīgas.» Sacītajam pilnībā varam piekrist, it sevišķi atceroties Latvijas vairākkārtējo okupāciju laika posmā no 1940. līdz 1944.gadam. Spriežot no publikācijām Latvijas avīzēs, šis jautājums kārtējo reizi tiek aktualizēts un ne tikai kārtējo vēlēšanu sakarā. Diemžēl vairākiem no publikācijās minētajiem Latvijas okupācijas faktu apstiprinošajiem dokumentiem, kas ir izstrādāti un pieņemti šeit - Strasbūrā, tiek kļūdaini atspoguļota to izcelsme, pie tam kļūdās kā Saeimas deputāti, tā arī publicisti un vēsturnieki (piemēram, J.Leja, Jaunā Avīze, 2001.g. 28.augusts; V. Lācis, Diena, 2001.g. 13.decembris), bet Saeimas deputāts M. Bekasovs vispār noliedz šādu dokumentu esamību (Panorama Latvii, 2002.g. 11.marts). Tādēļ vēlos pievērst lasītāja uzmanību četriem, manā izpratnē ļoti svarīgiem, starptautiskiem dokumentiem. Savukārt redakcijai nosūtu šo dokumentu pilnus tekstus, lai būtu iespējams novērst līdzīgas neprecizitātes nākotnē. Atgādināšu, ka divus no minētajiem dokumentiem esmu jau īsumā analizējis Lauku Avīzē 2001.gada 22.martā publicētajā rakstā Eiropas Padome un Latvijas neatkarība. Pārpratumi un kļūdas visbiežāk rodas, jaucot Strasbūrā pārstāvētās divas starptautiskās parlamentārās apvienības: Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomes Parlamentāro Asambleju. Abas parlamentārās apvienības - Eiropas Parlaments, ko veido Eiropas Savienības dalībvalstu ievēlētie deputāti (turklāt viņi nevar būt vienlaikus savas valsts nacionālā parlamenta pārstāvji) un Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, ko veido EP dalībvalstu nacionālo parlamentu pārstāvji - savas sēdes līdz pat 2000.gadam noturēja Eiropas Padomes parlamentārajā zālē. Pēc Eiropas Parlamenta modernās celtnes pabeigšanas Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi vieno tikai gājēju koridors virs Ilas upes. Īsumā raksturošu katru no minētajiem dokumentiem, to izstrādes un pieņemšanas secībā: 1) Eiropas Padomes Konsultatīvā (tagadējais nosaukums - Parlamentārā) asambleja savā 19.sēdē 1960.gada 28.septembrī noklausījās un apsprieda Komitejas darbam ar Eiropas Padomē nepārstāvētajām valstīm ziņotājas - dāņu parlamentārietes (Marie Antoinette von Lowzow) referātu (Doc.1173), kurā izsmeļoši un ārkārtīgi precīzi (36 lapaspusēs angļu un franču valodā) tika sniegtas ziņas par katru no trim Baltijas valstīm - Igauniju, Latviju un Lietuvu - laika posmā no 1918. līdz 1960.gadam. 20.sēdē 1960.gada 29.septembrī asambleja pieņēma 189. (1960) rezolūciju Par situāciju Baltijas valstīs to piespiedu inkorporācijas Padomju Savienībā divdesmitajā gadadienā. Dokumenta nozīmīguma dēļ piedāvāju tā pilna teksta neoficiālu tulkojumu (atgādināšu, ka Eiropas Padomē visi dokumenti tika un tiek publicēti abās oficiālajās darba valodās - angļu un franču). Asambleja sakarā ar divdesmito gadadienu kopš trīs Eiropas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - militāro okupāciju (izcēlums - G.A.) un viņu vardarbīgo inkorporāciju Padomju Savienībā konstatē, ka šī pretlikumīgā aneksija tika veikta, nedodot tautām iespēju brīvi izteikt savu gribu (izcēlums - G.A. ); izsaka līdzjūtību Baltijas tautām par to ciešanām un apliecina tām, ka viņu līdzpilsoņi Eiropā tās nav aizmirsuši; ir pārliecināta, ka komunistu veiktā apspiešana nespēs sagraut viņu drosmi un ticību brīvībai un demokrātijai; konstatē, ka lielākā daļa brīvās pasaules valstu valdības joprojām de iure atzīst Baltijas valstu neatkarīgu pastāvēšanu (izcēlums - G.A.); aicina dalībvalstu valdības atbalstīt Baltijas bēgļu atbilstošos centienus saglabāt savu kultūru, tradīcijas un valodas, gaidot brīdi, kad Igaunija, Latvija un Lietuva kā brīvas valstis spēs piedalīties mūsu demokrātiskajās starptautiskajās institūcijās. Teksts pieņemts asamblejas sēdē 1960.gada 29.septembrī. Lieki piebilst, ka padomju varas gados Baltijas valstu iedzīvotājiem šāda Eiropas Padomes rezolūcija tika rūpīgi slēpta. Tomēr tā savu nozīmi nav zaudējusi arī šodien, jo nepārprotami parāda, ka trīs Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas- okupācijas faktu jau 1960.gadā atzina un nosodīja Eiropas valstu tā laika lielākā parlamentārā apvienība. Jāpiebilst, ka 1960.gadā Eiropas Padomē ietilpa 15 dalībvalstis (EP 10 dibinātājvalstis - Beļģija, Dānija, Francija, Itālija, Īrija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Zviedrija, kā arī laika posmā pēc 1949. gada maija līdz 1960.gadam uzņemtās Grieķija, Turcija, Islande Vācija un Austrija). 41 gadu vēlāk minēto rezolūciju savā uzrunā Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai atgādināja tajā laikā EP Ministru Komitejā prezidējošās valsts - Latvijas prezidente V.VīķeFreiberga, bet Latvijas pastāvīgā pārstāvniecība nodrošināja sen aizmirstās 189.rezolūcijas un 1173. dokumenta ziņojuma pavairošanu un izplatīšanu asamblejas sesijas dalībniekiem. 2) Minētā EP Parlamentārās asamblejas komiteja darbam ar Eiropas Padomē nepārstāvētajām valstīm, pildot Asamblejas uzdevumu, turpināja sekot notikumiem Baltijas valstīs. 1963.gada 19.septembrī komiteja apsprieda un vienbalsīgi pieņēma jaunu ziņojumu Par patreizējo situāciju Baltijas valstīs (Doc. 1665). Savukārt asambleja to izskatīja savā kārtējā sesijā 1963.gada 21.septembrī un uzdeva komitejai šo novērošanu turpināt. 15 lapaspušu garajā ziņojumā tiek argumentēti apstrīdēts Padomju Savienības izvirzītais (un dažu biedru vēl šodien aizstāvētais) mīts par Baltijas valstu leģitīmu attīstības turpināšanos Padomju Savienības sastāvā. Ziņojums sākas ar teikumu: «Teorētiski Baltijas valstis ir Padomju Savienībā sastāvošas republikas ar saviem parlamentiem (Augstākajām Padomēm) un valdībām (Ministru Padomēm). Īstenībā tās ir padomju kolonijas.» Izvērsti apskatītas Baltijas valstu komunistisko partiju ierobežotās iespējas pieņemt patstāvīgus lēmumus. Nodaļā par rūpniecību ir analizēta Padomju Savienības sāktā industralizācijas politika Baltijas valstīs. Salīdzinošās tabulās redzams, ka Latvijas rūpniecībā nodarbināto skaits laika posmā no 1940. līdz 1960.gadam palielinājies no 264 tūkstošiem līdz 725 tūkstošiem, veicinot strādnieku ieplūdi no pārējām Padomju Savienības daļām un tādējādi realizējot ne tikai ekonomiskus, bet arī politiskus mērķus. Dokumenta 5.lappusē lasām: «Daudzi krievu strādnieki ir vai nu labprātīgi apmetušies uz dzīvi Baltijas valstīs, vai piespiedu kārtā pārvietoti uz šo reģionu. Šo politiku Maskava ir veicinājusi ar iepriekšēju nodomu nolūkā rusificēt vietējos iedzīvotājus.» Darbā analizēta piespiedu kolektivizācija un ateisms, kā arī krievu valodas izmantošana rusifikācijas nolūkos. Tajā pat laikā pieminēts A.Voss, kurš 1963.gada maija publikācijā pārmetis nepietiekami aktīvu krievu valodas un kultūras popularizēšanu Latvijā. 3) 1983.gada 13.janvārī Eiropas Parlaments (avīzē Diena kļūdaini minēta Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja) apsprieda Politiskās komitejas ziņojumu (Doc. 1-656/82) Situācija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Apspriešanas noslēgumā Eiropas Parlaments ar 99 balsīm par, 6 pret un 7 atturoties pieņēma Rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Rezolūcija tika publicēta Eiropas Kopienas oficiālajā avīzē Journal officiel des Communautes europeennes 1983.gada 14.februārī (No C 42/77). Tā satur atsauci uz 8 konstatējošiem paragrāfiem (A-H) un 5 rekomendējošus paragrāfus Eiropas Kopienas ārlietu ministriem, ANO, Helsinku tikšanās noslēguma akta dalībvalstīm un Eiropas Parlamenta prezidentam. Konstatējošā daļā svarīgākais ir D paragrāfs, kurā «Eiropas Parlaments nosoda Padomju Savienības realizēto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940.gadā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā un kas turpinās pašlaik». Nevar neatzīmēt arī F paragrāfu, kurā Eiropas Parlaments ņem vērā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armiju 8 gadu ilgās pretošanās cīņas to brīvības vārdā, šajās cīņās kritušo upuru tūkstošus tāpat kā aptuveni 665 000 igauņu, latviešu un lietuviešu, kas kopš 1940.gada tikuši deportēti un ievietoti Sibīrijas spaidu darbu nometnēs. Rezolūcijas rekomendējošajā daļā būtisks ir 2.paragrāfs, kurā Eiropas Parlaments aicina savus ārlietu ministrus iesniegt Baltijas valstu jautājumu izskatīšanai ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā (Jaunajā Avīzē nosaukta kļūdaini, izcēlums - G.A.). Noslēdzot īso ieskatu šajā dokumentā, jāpiezīmē, ka 1983.gadā Eiropas Kopienā ietilpa 10 dalībvalstu (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija). Šo valstu pārstāvji arī veidoja tā laika Eiropas Parlamentu. 4) Visbeidzot, vēlreiz jāatgriežas pie Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, kas 1987.gada 28.janvārī apsprieda un pieņēma 872. (1987) Rezolūciju par baltiešu stāvokli (Jaunajā Avīzē kļūdaini šis dokuments attiecināts uz Eiropas Parlamentu). Rezolūcijā ietverti 14 paragrāfi. 7.paragrāfā ir atsauce uz iepriekšējo dokumentu, proti - Eiropas Parlamenta 1983.gada 13.janvārī pieņemto rezolūciju. 872.rezolūcijas 6.paragrāfā asambleja izsaka nožēlu par Baltijas valstīs realizēto piespiedu imigrāciju, kuras rezultātā draud baltiešu asimilācija un nacionālās identitātes zaudēšana. Savukārt 3.paragrāfā tiek atgādināts,ka «trīs Baltijas valstu inkorporācija Padomju Savienībā bija un turpina būt nāciju pašnoteikšanās tiesību kliedzošs pārkāpums, kuru līdz šim brīdim nav akceptējis Eiropas valstu liels vairākums, kā arī daudzi starptautiskās kopienas dalībnieki». Atliek vēl pieminēt, ka 1987.gadā Eiropas Padomē pārstāvēta bija jau 21 valsts (papildus 15 valstīm, kas minētas 1960.gada rezolūcijas sakarā, Eiropas Padomē un tās Parlamentārajā asamblejā piedalījās arī Kipra, Lihtenšteina, Malta, Portugāle, Spānija un Šveice). Ar to arī varētu beigt īsā pārskata izklāstu par šiem Latvijai būtiskajiem dokumentiem, ja vien spētu apslāpēt sevī protestu pret daudzu latviešu politiķu nepamatotajiem apgalvojumiem, kā, piemēram, «var tikai brīnīties, ka mūsu valstsvīriem nekad un nekur neizdodas atgādināt pasaulei » Cienījamās dāmas un godātie kungi, atļaušos apgalvot pretējo. Neatkarīgās Latvijas Iemeslu šo dokumentu izplatīšanai deva Krievijas Federācija, kas vienā no saviem dokumentiem atļāvās salīdzināt Latviju ar Maķedoniju un apgalvot, ka abas šīs valstis neatkarību ir ieguvušas 1991.gadā! Tajā pat laikā aicinu politiķus būt precīzus vēsturisku dokumentu pieminēšanā un iztirzāšanā. Diena, 2002. gada 27. aprīlis, "Diena" |