LATVIJAS 50 GADU OKUPĀCIJAS MUZEJS:
KĀPĒC? KAS? KĀ?Paulis I. Lazda
Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonda Padomes priekšsēdis
Okupācijas varas noliedza, viltoja, un ierobežoja
Latvijas vēsturi. Latvijas vēstures sakarus ar Eiropu nicināja,
noliedza, kropļoja. Latvija tika atsvešināta no Rietumu kultūras.
Piecdesmit gados kamēr Rietumu pasaulē strauji attīstījās
politiskās, sabiedriskās zinātnes, Latvijā iestājās sastingums.
Bet pasaulei Latvija aizmirsās, iekrita tā saucamā "atmiņu alā".
Latvijas vārds izzuda no vēstures grāmatām. Baltijas vārds
izzuda no kartēm.
Pats okupācijas fakts Latvijā 50 gados tika noliegts un vēl tagad
sabiedrībā tiek nepilnīgi saprasts un atzīts. Bez okupācijas
fakta vēstures atzīšanas un apzināšanas, Latvijā politiskie,
sabiedriskie un psiholoģiskie pamati nevar būt absolūti droši.
Bez okupācijas vēstures, okupācijas upuriem tiek pārkāptas viņu
cilvēku tiesības, jo ar to tiek noliegta viņu ciešana un tuvinieku
zaudējumi. Okupācijas noliegšana līdzinās Holokausta
noliegšanai. Bez okupācijas vēstures zūd jebkāda atbildība par
okupāciju no okupantu varas mantiniekiem. Bez okupācijas vēstures
tiek atbrīvoti līdzstāvošās, toreiz Sabiedrotās, Rietumu varas no
jebkādas morālas atbildības.
Okupācija ne tikai laupīja uz laiku Latvijas brīvību un
neatkarību, bet var arī apzīmogot negatīvi Latvijas nākotni. Tā
arī radās doma par Latvijas 50 gadu Okupācijas muzeja
nepieciešamību. Iesniegumā kultūras ministrijai 1993. gada 23.
februārī muzeja projektu attaisnoju sekojoši: "Par cik Latvijas
eksistence balstās uz taisnību, tiesībām un patiesību, kas
sakņojās senā un nesenā vēsturē (un ne uz militārās varas) tad
par tik zaudējot šos vēstures pamatus tiks nopietni apdraudēta
visu latviešu izdzīvošana un pastāvēšana nākotnē. Vai kā
Santajana bija rakstījis, ja mēs aizmirstam savu vēsturi, vai
ļaujam citam mums to laupīt, tad mūsu lāsts būs to atkārtot!"
Un neaizmirsīsim Džordža Orvela brīdinājumu: "Kam pieder
pagātne, pieder nākotne."
Muzeja primārā koncepcija ir 50 gadu okupācijas atklāšana un
izgaismošana, kas ir vairāk kā upuru pieņemšana un to
godināšana. Visam pamatā ir svešu varu okupācija, kas sākās ar
Hitlera Vācijas un Staļina Padomju Krievijas vienošanos 1939. g.
23. augustā par Austrumeiropas sadalīšanu un beidzās ar 1991.g.
augusta puča izgāšanos un Padomju Savienības sabrukumu.
Koncepcijā ietilpst Latvijas cilvēku, materiālo un politisko
zaudējumu un kultūras, valodas, sabiedrības un garīgos
degradācijas parādīšana. Okupācijai ir pakārtota kolaborācija,
kā tas ir visur un vienmēr bijis no seniem laikiem. Kolaborācija
ir okupācijas atribūts. Tā ir nosodāma, apkaunojoša un
nospiedoša, bet galu galā maznozīmīga, jo arī bez kolaborācijas
nebūtu mazāk slepkavību, apcietināšanu, izsūtīšanu,
sovjetizācijas, rusifikācijas. Kolaborācija ir okupācijas
pagarinājums, kam nav savas esamības.
Otra muzeja koncepcija ir divu okupāciju faktu atzīšana. Padomju
Savienības agresijai pret Latviju, kas sākās ar Baigo Gadu, sekoja
nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija. To nedrīkst pārprast
kā kaut kādu atbrīvošanu! Nacistu politika bija skaidra: Latvija
bija iekarota zeme, daļa no lielās Krievijas, pārvaldīta kā
Ostlande, bet Latvijas (latviešu? M.K.) "Pašpārvaldei" bija liegts
jebkāds valdības atribūts.
Trešā muzeja koncepcija ir indivīda nevis tautas, etniskās grupas
vai šķiras atbildība par tā laika noziegumiem. Noziegumos pret
Latviju un Latvijas iedzīvotājiem atbildību nes vispirms Padomju
Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Šīs divas
agresīvās varas okupējot Latviju un noārdot sabiedrības
struktūras un iznīcinot tradīcijas, un morālās un ētiskās
normas, radīja vidi kurā indivīdu noziegumi un kolaborācija ar
okupācijas varām kļuva iespējama. Muzejs noraida apsūdzību pret
latviešu tautu Holokausta noziegumā un neapsūdz kādu citu tautu
okupācijas noziegumā. Noziegumos pret Latvijas iedzīvotājiem (un
visnotaļ okupācijas upuri bija latvieši), atbildību nes indivīdi.
Ceturtā muzeja koncepcija ir Latvijas vēstures un likteņu saites ar
pasauli. - ar kaimiņu tautām, valstīm un lielām varām. Muzejs
apmeklētājiem, Latvijas iedzīvotājiem, kā arī ārzemniekiem,
atgādina līdzības, paralēles, sakarības un saistības ne tikai ar
Igaunijas un Lietuvas, bet arī Polijas, Čehslovākijas, Somijas un
Francijas likteņiem. Tāpat tiek skaidrots Lielbritānijas un
Amerikas politikas iespaids uz Latviju, kā arī Krievijas un Vācijas
agresīvā politika. Tikai tā var Latvijas iedzīvotāji pilnīgi
saprast savu komplicēto likteni, un ārzemnieki var sākt izprast tur
Latvijas ilgi aizmirsto, noliegto un sakropļoto vēsturi.
Koncepciju robežās, Okupācijas muzejs sev ir nospraudis četrus
mērķus. Vispirms muzejs ir uzņēmies parādīt Latvijas piecdesmit
gadu okupācijas vēsturi visā pilnībā un patiesībā.
Ekspozīcijas atklāj padomju un nacistu agresīvo politiku, svešo
armiju ienākšanu un teroru un politiskos, saimnieciskos,
demogrāfiskos un kultūras zaudējumus. Ir atklāta indivīdu
nodevība un kolaborācija ar okupantu varām, bet visnotaļ ir
skaidra latviešu tautas pretošanās totalitāriem ienaidniekiem un
tautas izdzīvošana, paturot savu cilvēcību visnecilvēciskākos
apstākļos.
Otrais muzeja mērķis ir atcerēties un godbijībā pieminēt to
trešo daļu no Latvijas tautas, kuru padomju un nacistu varas
noslepkavoja, deportēja vai aizdzina trimdā.
Trešais mērķis ir pasvītrot Latvijas legitimitāti, atgādinot, ka
tās neatkarību vardarbīgi pārtrauca Padomju Krievijas un
nacionālsociālistu Vācijas okupācijas. Neatkarība, kuru Latvija
atguva, bija pamatota tiesībās, kurās Latvija ir līdzīpašniece
Eiropā un pasaulē.
Un ceturtais muzeja mērķis in savākt un saglabāt nākošām
paaudzēm dokumentus, atmiņas, fotogrāfijas un okupācijas
materiālos lieciniekus, kas citkārt varētu pazust uz mūžiem.
Muzeja būtība viss labāk ir saprotama Vizmas Belševicas
uzrakstītas rindās "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas
hronikas malām":
Garš bijis mūžs, bet mūža nomods -- īss.
Visaugstākais no manu Tēvu godiem -
Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs
Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta
Ar dzelzi kvēlojošu, nīdēta un kauta.