Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ilgā ceļa rādītājs
Līvija DŪMIŅA

Jau desmit gadus Latvijas Okupācijas muzejs ir vieta, kur skatīties patiesības skarbi drūmajās acīs. Patiesības, kas Sibīrijas taigā un čekas mājas pagrabos pārbaudījusi latviešu gara stiprumu, bet ar 50 gadu maldu drāmu neizdzēšami ietekmējusi vairāku paaudžu likteņus.

Kopš 1993. gada muzeja ekspozīcija uzrunā, lai stāstītu un atgādinātu, ko Latvija un latvieši pārdzīvojuši okupācijas gados no 1940. līdz 1991. gadam. Pirmais solis uz izstādītās okupācijas vēstures takas ir Otrā pasaules kara sākums, nākamais ved barakas maketā, kas izgatavots pēc bijušo politieslodzīto zīmējumiem un stāstījumiem. Koka lāvas, par krāsni pārtapusī metāla muca, pie sienas pakārti novalkāti vateņi kā mēmi un drūmi liecinieki liek iztēloties novārgušus, nosalušus ķermeņus, kas, cits pie cita guļot, uz otriem sāniem griežas kopā pēc skaļi izkliegtas komandas. Kāds, aizejot neatliekamās darīšanās, paliek bez guļvietas, bet lielajā aukstumā pie lāvas piesalst mati…

Tematiskajā izstādē Latviešu leģions kara laika acīm rādīta leģionāru dzīve: no sadzīves priekšmetiem un karavīra formas tērpa līdz Kara dainām un lozungam Slaisti darba vietā ir leģionāru nodevēji. Tālāk seko padomju okupācijas sākums, un, soli pa solim ejot, varam izsekot šā procesa gaitai: kā tika likvidēta Latvijas valsts, kāds liktenis 1940. gadā tika lemts Latvijas Republikas ministru kabineta locekļiem, kā notika saimniecības sagrāve, sabiedrības sovjetizācija, deportācijas un dzīve izsūtījumā, ebreju un čigānu iznīcināšana, ko nozīmē čekas terors (psiholoģiski smagākais ekspozīcijas posms, jo fotoattēlos redzamās izmocītās ieslodzīto sejas, spīdzināšanas kameras un atraktie čekas upuru kapi vēl ilgi pēc muzeja apmeklējuma nodarbina iztēli, liekot apjaust ieslodzīto pārdzīvotās drausmas).

Kara beigas līdzi nes padomju okupācijas atgriešanos, kolektivizāciju, brālīgo republiku tautu draudzību zem vārpu ieskauta sirpja un āmura, nelatviešu – pārsvarā krievu, ukraiņu un baltkrievu – strādnieku iebraukšanu Latvijā, lauksaimniecības pārveidošanu ar koksagiza, topinambūra un kukurūzas audzēšanas kampaņām, Baznīcas noliegumu un mākslas sovjetizāciju. Piemēri: 1948. gadā iznākušajā dzejoļu krājumā J. Plaudis Staļinu piemin 29, bet A. Čaks – 23 reizes, bibliotēkās aizliegts izsniegt bijušā režīma grāmatas…

Tuvojoties ekspozīcijas beigām, fotoattēlos un dokumentos aplūkojot padomju Latvijas gadus, vēl reizi tomēr gribas atgriezties pie melnajām sienām, kur vēstulēs, bezskaņas klavierēs, no slimnīcas marles darinātajos smalkajos rokdarbos, zīmējumos vīd cerība un spīts. Ne tikai izdzīvot Sibīrijā, bet atgriezties un dzīvot Latvijā. Tā pati cerība, kas redzama ekspozīcijas nobeigumā – ļaužu pūlī pie Brīvības pieminekļa, sarkanbaltsarkano karogu plīvošanā, Helsinku – 86 un Tautas frontes rosībā. Te piecdesmit gadu ietais ceļš un Okupācijas muzeja apmeklējums beidzas. Un, tumšās telpas pametot, neviļus iepriecina pat citkārt kaitinošā cilvēku drūzma uz šauras ietves, kad šķietamais brīvības ierobežojums patiesībā ir tikai ikdienas steiga…

NRA, 2003.04.04

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home