Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvijas Okupācijas muzejam - 10 gadi

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas runa Latvijas Okupācijas muzeja desmitgades pasākumā 2003.gada 1.jūlijā

Augsti godātais Ulmaņa kungs! Godātais ministra kungs! Muzeja dibinātāji, darbinieki! Represētie un viņu radinieki! Mīļā latviešu tauta!

Mēs esam pulcējušies, lai atzīmētu 10 gadu pastāvēšanu iestādei, bez kuras atjaunoto, atkal brīvo Latviju mēs nemaz nevarētu iedomāties, jo tikai šeit, Okupācijas muzejā, ir iespējams redzēt un saprast to, kas ar Latviju notika vairāk nekā pusgadsimta garumā, kad Latvija bija nodzēsta no pasaules kartēm, kad pasaulē tās vārds tika daudzināts tikai no izkaisītu trimdinieku mutēm un kad tauta šeit dzīvoja totalitārā iekārtā aiz dzelzs priekškara.

Protams, pa tiem garajiem gadiem režīms mainījās, kļuva maigāks, bet vai ir kāda ģimene šeit, Latvijā, kam nebūtu kāds tuvinieks, kāds tuvs draugs vai kaimiņš deportēts? Mūsu tautai cauri abām okupācijām – nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības – ir cirstas dziļas rētas, vispirms jau tautas dzīvajā spēkā, jo tik daudzi bērni kļuva bāreņi, daudzi jauni cilvēki neatstāja aiz sevis pēcnācējus, tik daudzas ģimenes tika izšķirtas uz mūžu, tik daudzi palika tālās taigās un tundrās. Palika, un pat šodien mēs ne visiem zinām kapa un atdusas vietas.

Tie bija traģiski gadi, un ir svarīgi, lai mēs tagad kā neatkarīga un suverēna nācija spētu pasaulei izskaidrot to, kas mēs pasaulei esam, no kurienes nākam, ar skaidri uzskatāmiem un saprotamiem līdzekļiem. Mums ir jāaizpilda ne tikai pusgadsimta informācijas vakuums, bet mums ir jāatspēko arī pusgadsimta dezinformācija par to, kas Latvijā notika, - mums ir jāatspēko tās grāmatas un publikācijas, kas vēl šodien atrodas daudzās ārvalstu bibliotēkās. Mums vēl ir ļoti daudz darāmā šajā laukā. Bet, pateicoties tiem entuziastiem, kam bija drosme, neatlaidība un spīts to izveidot un uzturēt, novest līdz tam, kāds tas ir šodien, muzejs ir kļuvis par neatņemamu Latvijas kultūras panorāmas sastāvdaļu, un tā ir viena no piestāšanās vietām visiem augstākajiem ārzemju viesiem. Nupat, šodien, Latvijā viesojas Mongolijas prezidents ar kundzi, un, mums kopā pusdienojot pēc Okupācijas muzeja apmeklējuma, viņi, tāpat kā daudzi citi pēc šī muzeja apmeklējuma, teica: “Mēs šajā muzejā izpratām, kas ir Latvija, kāds ir tās liktenis, no kurienes jūs nākat un kas esat, un mēs tagad labāk spējam izvērtēt, uz kurieni jūs ejat, kurp dodaties.”

Ļoti daudzi un dažādi ārvalstu viesi ir teikuši to pašu katrs saviem vārdiem, lai saprastu to, kas ir Latvija, kas latviešu tautai ir bijis jāpārdzīvo, kas ir tie izaicinājumi, ar kuriem tai vēl šodien ir jāsastopas. Ir svarīgi pabūt Okupācijas muzejā, jo tur īsā brīdī un pārskatāmi cilvēks saprot, kas šai tautai stāv aiz muguras. To nevar aizstāt nekas cits kā vien šīs tiešās un konkrētās liecības, kas savā vienkāršumā un tiešumā palīdz saskatīt, kādi bija tie likteņi, ko skāra okupācija, kādas bija šīs dzīves pēc tām represijām, kas pret viņiem tika izvirzītas, kas viņiem bija jāpārdzīvo un kamdēļ tik daudzi neizturēja. Man šķiet, tas, ko šeit parāda, ir ļoti iespaidīgs un ļoti vērtīgs, taču vēl daudz kas būtu darāms, lai papildinātu šos dzīvesstāstus par to, kāda bija dzīve Sibīrijā, kādi bija dabas apstākļi, kādos apstākļos bija jāstrādā. Man šķiet, šeit vēl ir daudz darba nākotnei – būtu nepieciešami videomateriāli, filmas un mākslas filmas, kas palīdzētu radīt to gaisotni un izskaidrot, kas mums ir bijis jāpārdzīvo un kamdēļ mums vienā vai otrā jautājumā ir tik dziļa pārliecība un jūtas.

Šis muzejs ir radies spontāni, entuziasma radīts, un šeit es vēlētos izcelt tā dibinātāja Paula Lazdas devumu un arī visus tos, kas šeit ir atbraukuši no ārzemēm un sākuši strādāt kā brīvprātīgie, beigu beigās šeit tā iestrādājušies, ka palikuši uz pastāvīgu dzīvi. Vēlētos pateikties Valteram Nolendorfam, Dagnijai Staško un, protams, Gundegai Michelei par viņas milzīgo ieguldījumu un arī visiem padomes locekļiem, visiem tiem, kas ir atbalstījuši ar ziedojumiem, gan lieliem, gan maziem, visiem tiem privātajiem tautiešiem, kas ir sapratuši, cik svarīgs šis muzejs ir, visiem tiem, kas piedalījās tajās pūlēs, kas bija nepieciešamas, lai šis muzejs arī iegūtu oficiālu akreditāciju un oficiālu atzīšanu no Latvijas valdības. Paldies visiem par paveikto darbu, tas patiesi ir neatsverams.

Tas ir unikāls sasniegums - šāds muzejs, kas ir izveidots ar tīru entuziasmu, aiz tīras brīvprātības. Varbūt arī tas ir tīri piemēroti, jo darbs ir veikts aiz pārliecības, tas nāk no sirds, un varbūt tieši tamdēļ neviens to nespēj atstāt vienaldzīgs, katrs, kas viņā ieiet, iziet citāds, ar citādu izpratni par Latviju kā valsti, par latviešiem kā tautu.

Šajā muzeja desmitgadē man ir tas gods un prieks izmantot šo izdevību, lai pasniegtu Triju Zvaigžņu ordeni vienam no muzeja atbalstītājiem un darbiniekiem, kas ilgus gadus darbojās Latvijā un nupat ir atgriezies savā mītnes zemē Amerikas Savienotajās Valstīs. Es runāju par prāvestu Vili Vārsbergu, kura nopelni ir meklējami veselā virknē dažādu jomu. Viņš, protams, ir bijis dedzīgs Evaņģēliski luteriskās baznīcas kalps, gans un prāvests. Atbraucis Latvijā, viņš iesaistījās teoloģijas mācībā Latvijas Universitātē, palīdzēja to izveidot, kļuva par tās pirmo dekānu. Viņa ieguldījums šajā laukā vien pats par sevi būtu pelnījis šo godu un atzinību. Taču prāvests Vārsbergs savos garajos trimdas gados ir ne tikvien daudz darījis luterāņu draudzēs, gan amerikāņu, gan latviešu, kuras viņš ir izveidojis, iedvesmojis un palīdzējis tām attīstīties, bet trimdas latvieši pazīst viņu un atcerēsies par ieguldījumu Garezerā īpašuma iegūšanā tajos tālajos 60. gados, kad latviešu emigranti Ziemeļamerikas kontinentā, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, bija tikko iebraukuši, cīnījās ar materiālām grūtībām. Viņiem šāds ieguldījums no saviem līdzekļiem bija ļoti nopietns solis, ļoti nopietna atbildība, un tas prasīja prāvesta Vārsberga augstākās daiļrunības un pārliecināšanas spējas, lai neskaitāmus tautiešus pārliecinātu un pierunātu ziedot un lai Garezers kā vasaras nometne, vidusskola kļūtu par institūciju trimdas sabiedrības vidū, kur pulcējās jaunieši ne tikai no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet arī no Kanādas un citām tālām vietām.

Garezers ir kļuvis par latvietības citadeli, par vietu, kur jaunieši, kas ir svešumā dzimuši, atbrauc, satiekas ar vienaudžiem, iegūst zināšanas par latvietību un beigu beigās kļūst par latviešiem. Ļoti daudzi no viņiem, kad radās izdevība, ir pārbraukuši Latvijā, savā senču zemē, kuru paši viņi nebija redzējuši, bet tieši Garezerā viņos tika iedēstīta šī pārliecība par savu piederību Latvijas zemei un tautai. Šodien man ir tas gods Triju Zvaigžņu ordeņa domes vārdā paziņot, ka prāvests Vilis Vārsbergs ir iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, un pasniegt viņam šo goda zīmi un rakstu.


Tauta dzied, ne aizmirstot bēdu, bet apliecinot dzīvi

Latvijas Okupācijas muzejs atskatās uz desmit gadu pastāvēšanas vēsturi. 1.jūlijā (2003) sveikt muzeja idejas autorus, veidotājus, darbiniekus un atbalstītājus Okupācijas muzejā bija ieradusies Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs. Savā uzrunā prezidente atgādināja par tautas sāpju dienām, izsūtīto drūmo likteni un muzeja lielo nozīmi tautas vēstures saglabāšanā.

Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni prāvestam Vilim Vārsbergam.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš savā uzrunā pateicās visiem vēsturniekiem un muzeja darbiniekiem, kas pašā Rīgas un Latvijas sirdī desmit gadu laikā izveidojuši šo muzeju. Akadēmiķis uzsvēra, ka muzeja tapšana bija trimdas latviešu un Latvijas latviešu kopdarbs. Pauls Lazda, Gundega Michele, Valters Nollendorfs, Egons Piķelis un daudzi citi no trimdas latviešiem bija ierosmes nesēji. Pievienojoties latviešu vēsturniekiem, radās muzejs, kuram Jānis Stradiņš saskata četras misijas: pētniecība, izskaidrošana, saglabāšana un, galvenais, audzināšana. Tiek saglabāta atmiņa to cilvēku sirdīs, kas paši ir gauži cietuši no šiem okupācijas gadiem. Tas viss ir bezgala grūti, bet to darīt veicina apziņa, ka šis darbs ir nepieciešams.

Ir svarīgi parādīt, kā tik dziļa traģika, kas skāra mūs, ir spējusi saliedēt tautu izdzīvošanai un radīšanai.

Bieži tiek diskutēts, vai šī ēka ir pati piemērotākā Okupācijas muzejam? Nereti izskan aicinājumi to nojaukt, jo tā it kā bojājot Vecrīgas panorāmu. Jānis Stradiņš: “Man liekas, ka šī ēka ir ļoti piemērota.

Tā ir veidota tieši tā, lai atspoguļotu okupāciju, ēka kaut kādā veidā atgādina to lopu vāģi, ar kuru četrdesmit pirmajā un četrdesmit devītajā latvieši tika vesti prom no dzimtenes...”

LZA prezidents novēlēja, lai šī padrūmā ēka ar laiku apaugtu ar Gunāra Birkerta iecerēto balto ietvaru un tā lai veidojas Latvija – virs tumšā vāģa nāk baltais ietvars.

Jānis Stradiņš pasniedza muzejam dāvanu – Stradiņu dzimtā saglabātu vēsturisku dokumentu – pēdējā 1. Valmieras pulka rotas komandiera kapteiņa Āboltiņa dienasgrāmatu “Kāda austrumeiropieša atmiņas un pārdomas Eiropas brīvības kara laikā”.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis pateicās muzeja veidotājiem un darbiniekiem par centieniem valsts aizsardzības stiprināšanā, sniedzot karavīriem un aizsardzības politikas veidotājiem informāciju par okupāciju, jo vienas no pirmajām, kuras vissmagāk saņēma nodevīgo triecienu, bija militārpersonas. Ministrs izteica vēlmi, lai jubilejas izstāde un arī viss, kas saistīts ar okupācijā cietušo piemiņu, atrastu ceļu ārpus drūmās muzeja ēkas, atrastu ceļu uz cilvēku sirdīm.

Nacionālo bruņoto spēku vārdā runāja štāba priekšnieks aviācijas pulkvedis Kārlis Krēsliņš. Viņš pats 1949. gadā, būdams četrus gadus vecs, kopā ar ģimeni bija spiests “ceļot” uz Sibīriju. K.Krēsliņš pauda gandarījumu, ka liktenis viņam lēmis tagad kalpot Latvijas bruņotajiem spēkiem, ar savu pieredzi, prasmi un zināšanām veidot tos stiprus, lai nekad neatkārtotos tas, kas bija jāpiedzīvo pirmās brīvvalsts karavīriem, kuru vienīgais pārkāpums, no okupantu viedokļa, bija godīga kalpošana savai valstij.

Muzeja idejas ierosinātājs, darbu iesācējs un turpinātājs profesors Pauls Lazda salīdzināja okupācijas gadus ar pastaigu pa lielu un tumšu mežu. Tā tiešām bija ieiešana arvien dziļāk lielā, tumšā mežā no gaišās, saules pielietās, neatkarīgās Latvijas sētas. Uz katra soļa nodevības, slepkavības, melu, mocības un iznīcības koku ēnas. Tajā bija drūmi purvu akači, tie ierāva vājos un padevīgos, kuriem meža miglā zuda atmiņa, ticība, taisnība. Tālāk – jaunaudze, aiz tās tūkstošiem kapu. Varbūt dažiem mūsu mežs šķiet niecīgs un mazs, salīdzinot ar pasaules mūžamežiem. Skatoties uz nākamiem desmit gadiem, jaunā paaudze stiprinās mūs un mūsu valsti un beidzot pārvarēs okupācijas varas cirstos maldu ceļus mežā un atradīs atkal gaismu sev priekšā, iznākot no meža.

Ar īsiem apsveikuma vārdiem un vēlējumiem darbā nepagurt uzstājās “Daugavas vanagu priekšnieks Juris Augusts un Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis. Šīs organizācijas devušas nozīmīgu finansiālu ieguldījumu muzeja tapšanā.

Kā sacīja Okupācijas muzeja fonda priekšsēdis Valters Nollendorfs, Okupācijas muzejs liecina par tautas gara spēku un spēju likt savu bēdu zem akmens. Atsaucoties uz dzejnieci Māru Zālīti, bēdai bija vajadzīgs liels akmens, jo bēda bija liela. Un šajās dienās, kad visa Rīga, visa Latvija dzied, apliecinot dzīvi, tomēr bēdu nevar aizmirst.

Bija laiki, kad daudzi sacīja: šis ir nepareizais muzejs nepareizā laikā nepareizā vietā. Uzdrīkstēšanās runāt par okupāciju draudēja ar sekām, kas toreiz bija jo skarbi jūtamas ik uz soļa. Diemžēl dažreiz arī šodien to nākas dzirdēt. Atjaunotajā Latvijā daudziem būtu paticis, ka patiesai vēsturei neraktos līdz detaļām. Piecu gadu laikā, pirms bija izveidota Vēsturnieku komisija, Okupācijas muzejs jau varēja rādīt Latvijas okupācijas vēsturi skolotājiem, skolēniem un daudziem ārzemju viesiem. Pēdējos piecos gados pierādījies, ka visa šī uzdrīkstēšanās izrādījusies vēsturiski pareiza, kas apliecina, ka profesora Paula Lazdas un viņa domubiedru uzdrīkstēšanās radījusi pareizo muzeju pareizā laikā pareizā vietā. Lai to paveiktu, bija vajadzīga liela savstarpēja uzticēšanās. Bija vajadzīga liela uzupurēšanās, lai radītu muzeju sev un citiem, muzeju, kas rāda tautas lielo bēdu un tās spēju šo bēdu pārvarēt.

Zem Okupācijas muzeja tumšās velves dziesmā piemirst bēdu svinību dalībniekus aicināja Mežotnes koris.

Andris Kļaviņš   "Latvijas Vēstnesis"  02.07.2003

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home