Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvija zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas. 1940-1991.
Rīga: Latvijas Okupācijas muzejs, 1998. - 191 lpp.: il.

Okupācijas muzejs ar Vācijas Federatīvās Republikas Mēklenburgas-Priekšpomerānijas pavalsts Landtāga atbalstu laidis klajā katalogu «Latvija zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas 1940-1991». Krājums sastādīts latviski, ar Matiasa Knolla (Matthias Knoll) analogu tulkojumu vācu valodā. Vāciskais nosaukums - «Lettland unter sowjetischer und nationalsozialistischer Herrschaftt. Eine Darstellung des Lettischen Okkupationsmuseums» - pat zināmā mērā precīzāk atspoguļo grāmatas būtību - tā ir Okupācijas muzeja izstāde par Latvijas vēsturi no 1939. līdz 1991. gadam.

Katalogs iepazīstina lasītāju ar 1993. gadā dibināto Latvijas Okupācijas muzeju un tā savāktajām laikmeta liecībām - dokumentiem un priekšmetiem - par nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības okupācijas laiku, kas Latvijas tautai nesis tik daudz ciešanu un posta. Latvijas Okupācijas muzeja fonda Padomes priekšsēdis Dr. Paulis Lazda darba ievada kā pirmos Okupācijas muzeja mērķus min:

«l. Pilnīgi, patiesi un objektīvi parādīt un izgaismot piecdesmit viena okupācijas gada vēsturi.

2. Atcerēties un godbijībā pieminēt to trešo daļu Latvijas tautas, kuru okupācijas varas noslepkavoja, deportēja vai aizdzina trimdā» (13. Ipp.).Šos mērķus cenšas sasniegt arī grāmatas autori. Katalogā izmantotie vēsturiskie un paskaidrojošie teksti galvenokārt balstīti uz Riharda Pētersona sarakstītajiem muzeja ekspozīcijas tekstiem, bet tos rediģējuši un papildinājuši Paulis Lazda, Gundega Mihele un Anna Zoldnere. Krājumā ievietots plašs un visaptverošs dokumentu klāsts, turklāt ilustratīvais materiāls ir labā poligrāfiskā kvalitātē. Tiesa, fotogrāfijām daudzviet trūkst datējuma un paskaidrojuma, kas mazina to informatīvo vērtību.

Grāmatai ir septiņas nodaļas. Pirmajā nodaļā «Okupācijas draudi (1939-1940)» ievietoti dokumenti par Molotova-Ribentropa paktu, baltvācu izceļošanu no Latvijas un padomju karabāzēm 1939. gadā. Attiecībā par Baltijas vāciešiem uzsvērts, ka «... šīs nelielās, taču vēsturiski intelektuāli un kulturāli svarīgās grupas zaudējums jūtams Latvijas sabiedrībā vēl tagad»

Otrā nodaļa «Pirmā padomju okupācija: «Baigais gads» (1940-1941)» atspoguļo PSRS veikto Latvijas okupāciju, Latvijas armijas iznīcināšanu, NKVD represijas un visu dzīves sfēru pakļaušanu komunistiskajai ideoloģijai. Šajā nodaļā ievietota unikāla fotogrāfija, kuru 1998. gada janvārī toreizējais Krievijas premjerministrs Viktors Čemomirdins nodeva Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim. Tajā iemūžināts Kārlis Ulmanis ceļā uz savu izsūtījuma vietu.

Trešajā nodaļā «Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija (1941-1945)» atrodamas laikmeta liecības par nacistu ģermanizācijas politiku, holokaustu un latviešu divējādo lomu tajā, par latviešiem vācu militārajās vienībās un Sarkanās armijas daļās, kā arī par Latvijas patriotu pretošanos «brūnajam mērim». Izvērtējot holokausta neatgriezeniskās sekas, atzīmēts: «... dažu gadu laikā Latvijas sabiedrība zaudē vēl vienu vēsturiski, kulturāli un politiski nozīmīgu daļu, un šis zudums ir tikpat galīgs kā vācbaltiešu izceļošana» (60. Ipp.).

Ceturtās nodaļas nosaukums ir «Otrā padomju okupācija: Staļinisma terors (1944-1953)». Blakus padomju varas veiktajām represijām, sovetizācijai, rusifikācijai, kā arī nacionālajai pretošanās kustībai sniegta informācija par latviešu bēgļiem Rietumeiropā un Zviedrijas valdības kauna traipu - latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai. Nodaļā ievietota tabula par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos laikposmā no 1939. līdz 1945. gadam. Autori gan pamatoti brīdina lasītāju, ka daudzi skaitļi balstīti uz «informētiem minējumiem». Visapšaubāmākais šķiet padomju varas 1940.-1941. gadā nošauto un deportēto skaits - 35 000 cilvēku (76. Ipp.). Ja ir zināms, ka 1941. gada 14. jūnijā deportēja ne vairāk kā 15 000 cilvēku, tad iznāk, ka pirmajā komunistu valdīšanas gadā nogalināts un apcietināts vēl ap 20 000 cilvēku. Bet šis skaitlis neiztur kritiku. Visticamāk, ka tas kļūdaini aizgūts no nacistu propagandas grāmatas «Baigais gads», kur daļa kara sākumā uz Krieviju evakuējušos. cilvēku pieskaitīta represētajiem. Atspoguļojot pēckara pretestības kustību, visai nekorekti un ciniski skan frāze, ka nacionālie partizāni līdz 1955. gadam likvidējuši 320 komunistu aktīvistu piederīgos (82. Ipp.). Tātad, ja kādam tēvs vai brālis bija komunists, tad viņš, līdzīgi staļinisma piekoptajai praksei, par ģimenes locekļu nodarījumiem tika nevis nošauts vai nogalināts, bet likvidēts.

Piektā nodaļa «Otra padomju okupācija: «Atkusnis» un nacionālkomunisms Latvijā (1953-1959)» un sestā - «Otrā padomju okupācija:

«Stagnācija» un Latvijas industrializācija un kolonizācija (1959-1985)» aplūko īso «atkušņa» periodu pēc Staļina nāves un turpmākos gadus, kurus sauc par stagnācijas gadiem. Gigantiskā tautsaimniecības pārveidošana atstāja postošu ietekmi uz Latvijas tradicionālo kultūrvidi un radīja padomju mitu par mūsu republikas pirmskara ekonomisko atpalicību. Latvijā turpinājās nevardarbīgā pretestība padomju režīmam. Pasaulei Baltijas valstu okupācijas faktu aktīvi atgādināja trimdas latvieši. Dīvaini tikai, ka nacionalkomunista Eduarda Berklava darbībai, kurš nevienu dienu nav atradies ieslodzījumā, krājumā veltītas vairākas lappuses, bet Gunāram Astram - tikai trīs teikumi. Izņemot Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku un Frici Menderu, neviens cits disidents vispār nav pieminēts.

Pēdēja grāmatas nodaļa «Otrā padomju okupācija: «Perestroika» un Trešā nacionāla atmoda Latvijā (1985-1991)» atspoguļo mūsu sabiedrības neseno pagātni, kas jau kļuvusi par vēsturi. Dokumentētas visiem vēl atmiņā esošās organizācijas Helsinki-86, Latvijas Tautas fronte, Interfronte, Gor-bačova «pārbūve», asiņainie 1991. gada janvāra un augusta notikumi Rīgā.

Krājumā atsevišķos dokumentu komentāros pieļautas dažas neprecizitātes.

Pievienotajā karabāzu izvietojuma shēmā norādīts, ka padomju karaspēka daļas tikušas izvietotas arī Ventspils apriņķa Dundagā un Melnsilā (18. Ipp.), lai gan šajos ciemos tās toreiz netika dislocētas. Savukārt vairāku Sarkanās armijas karabāzu atrašanās vietas nav uzrādītas -Virga, Krote, Bunka.

Nevar pieņemt, ka pēc padomju karaspēka ienākšanas 1940. gada jūnijā no cietumiem tika atbrīvoti arī kriminālieslodzītie (24. Ipp.), jo autori strikti nodalījuši tos, kas notiesāti par darbību aizliegtās kreisajās organizācijās, no kriminālieslodzītajiem.

Latvijas pilsoņu apcietināšanu NKVD uzsāka jau tūlīt pēc 1940. gada 17. jūnija, nevis tikai sākot ar 5. augustu, kad Latvija oficiāli kļuva par PSRS sastāvdaļu (41. Ipp.).

Stāstot par Audriņu traģēdiju, minēts, ka vācu drošības policija arestēja visus 200 ciema iedzīvotājus un 30 vīriešus publiski nošāva Rēzeknes tirgus laukumā, bet nav norādīts, ka nacisti netālu no pilsētas Kalna Ančupānos nogalināja arī pārējos Audriņu iedzīvotājus - sievietes, bērnus un sirmgalvjus.

Izņemot Kolaborācijas termina skaidrojumu atsevišķā pielikumā, grāmatā pilnībā nav akcentēts tas, ka gan nacistiskās Vācijas, gan padomju okupācijas laikā liels skaits latviešu sadarbojās ar okupācijas varām un bieži vien pārspīlētā centībā veica pret savu tautu vēl lielākus noziegumus, nekā to no viņiem prasīja «kaklakungi».

Kopumā Latvijas Okupācijas muzeja krājums devis ieguldījumu Latvijas vēstures propagandēšanā un latviešu tautas likteņa dziļākā izpratnē gan Latvijā, gan vāciski runājošo zemju iedzīvotāju vidū. Uzsāktais darbs jāturpina, un jāpiekrīt Latvijas Okupācijas muzeja direktora Valtera Nollendorfa vārdiem: «... arvien skaidrāka kļūst atziņa, ka tikai godīga un bez aizspriedumaina konfrontācija ar neseno vēsturi var garantēt veselu tagadni un nākotni» (186. Ipp.).

Dzintars Ērglis

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home