Restorānus un banketu zāles Okupācijas muzeja vietā?

Jau par tradīciju kļuvusi 25. martā un 14. jūnijā bijušo politiski represēto pulcēšanās pie Okupācijas muzeja, no kurienes sākas organizēts gājiens uz Brīvības pieminekli. Laikam kādam augstākos varas ešelonos, un varbūt ne vienam vien tādas tradīcijas nav pieņemamas. Un acīmredzot nav pieņemams nekas, kas saistīts ar okupāciju, represijām, deportācijām un vispār ar mūsu tautas pagātni, ar ciešanām un sāpēm. Ko citu lai domā, izlasot «NRA» 2. jūnijā publicēto Taivo Trama rakstu «Vai Okupācijas muzeju uzņems LR armijnieki?» Rakstā ir runa par Okupācijas muzeja pārcelšanu uz Krusta kazarmām. Tur, Rīgas nomalē, tālu no visu ļaužu un, galvenais, no iebraucēju acīm, nu būs tā īstā vieta muzejam, kas atspoguļo mūsu tautas ciešanas. Muzejā ir parādīta arī lielo tautu, impēriju un to režīmu loma mūsu tautas skaudrajā liktenī, un to nu it ka būtu pavisam lieki rādīt kādam augstam viesim. Laikam tādēļ Rīgas dome ar lielāko prieku esot ar mieru sponsorēt muzeja izvākšanu no Vecrīgas. Rīgas lielās jubilejas gaidās, tāpat kā kādreiz Hitlers izvāca visus ubagus no Berlīnes 1936. gada Olimpiādes laikā.

Kazarmās atrodoties arī cara Pētera piemineklis. Nez, kāds sakars tam ar Okupācijas muzeju? Varbūt tikai tāds, ka arī Pētera laikā tika izpostītas neskaitāmas latviešu zemnieku sētas un arī latviešu zemnieku kauli guļ Pēterburgas piļu pamatos. Žēl, ka nav arī Ivana Bargā pieminekļa...

Pie reizes uz to pašu nomali grasās aizvākt arī Strēlnieku pieminekli. Kad jau, tad jau. Aizvāksim no ļaužu acīm vēl daudziem nepatīkamos mūsu vēstures lieciniekus. Bet ar ko mēs tos aizstāsim? Varbūt Okupācijas muzeja vietā ierīkosim «restūžus» un banketa zāles mūsu tautas augstā dzīves līmeņa demonstrēšanai? Bet - kam gan citam kalpos atjaunojamais Melngalvju nama komplekss?

Ar ko un no kā mēs veidosim tā saucamo Latvijas tēlu? Pirmās Latvijas brīvvalsts sākumā to veidoja latviešu strēlnieku un Brīvības cīņu slava, tautas nacionālās pašapziņas atmoda, gudri, augsti izglītoti un inteliģenti politiķi un diplomāti. Šodien mums nav itin nekā no tā visa. Mums ir tikai tie divdesmit pirmās brīvvalsts gadi, uz kuriem varam atskatīties ar lepnumu. Un mums ir piecdesmit melnie okupācijas gadi un vairāki simti tūkstoši svešu varu terora upuru, par kuriem nedrīkstam klusēt, par kuriem būtu jākaunas visām lielajām tautām un valstīm, kuras i nedomā to darīt.

Mūsu tautai nav par ko kaunēties. Ne par to, ka strēlnieki it kā esot situši ne tos, ko vajadzējis sist, ne arī par to, ka mūsu karavīriem pienācas karot savu tēvu un sentēvu mūžseno ienaidnieku, vāciešu pusē. Mums varbūt būtu jākaunas vienīgi par to, ka piecdesmit gadus esam padevīgī kalpojusī svešai, mums naidīgai varai, tā paša «mīļā miera pēc».

Bet galvenais, par ko mums būtu jākaunas, ir tas, ka septiņu neatkarības gadu laikā neesam bijuši spējīgi radīt vēsturniekus, politiķus, diplomātus, rakstniekus un vienkārši gudrus, inteliģentus un drosmīgus cilvēkus, kas būtu spējīgi sniegt pareizu, objektīvu un savlaicīgu informāciju visai pasaulei par mūsu tautas skaudro likteni un par tiem motīviem, kas lika vecajiem latvju strēlniekiem cīnīties komunistu pusē, latviešu leģionāriem karot fašistiskās Vācijas pusē, ar ko izskaidrojamas latviešu antipātijas pret visu krievisko, ar ko izskaidrojams lielais krievvalodīgo skaits Latvijā, un vēl par daudz ko citu.

Uz daudz ko atbildi var atrast Okupācijas muzejā. Ja vēlas atrast Un plānot pārvietot muzeju no pilsētas centra uz kaut kādu nomali, var tikai cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienaldzīga kā mūsu tautas pagātne, tā arī nākotne. Bet varbūt ne vienaldzīga? Varbūt tieši otrādi...

Un arī ar Strēlnieku pieminekli nevar izrīkoties, kā kādam ienāk prātā. Vēsturnieku pienākums būtu vienreiz par visām reizēm ieskaidrot vismaz mūsu «atbildīgajiem» darboņiem: ja nebūtu veco latviešu strēlnieku, nebūtu ne pirmās Latvijas brīvvalsts, ne mūsdienu Latvijas. Un gluži vienalga, vai viņiem pierēs bija saulītes vai zvaigznes.

llmārs Knaģis, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris, represēts 1941. un 1949. gadā.

uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu