Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kad mirušie māca dzīvos
Jānis Ūdris

"Ja viena cilvēka nāve ir traģēdija, tad miljona cilvēku nāve - vien statistika." Šā baisā izteiciena autortiesības vēsturnieki piedēvē gan Hitleram un viņa ideologam Gebelsam, gan padomju ļaunuma impērijas ilggadīgajam diktatoram Staļinam. Taču, lai arī kurš no viņiem pirmais būtu formulējis šo "tēzi", tās realizācijā vienlīdz aktīvi piedalījās kā brūnie, tā sarkanie fašisti.
Atgādinājums par baisajām vēstures lappusēm bija Osvencimas jeb Aušvicas koncentrācijas nometnes upuru atbrīvošanas 60.gadadiena vakar, 27.janvārī. Latvijas Valsts prezidente šajā dienā apmeklēja piemiņas pasākumus Aušvicas koncentrācijas nometnes vietā, bet mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks piedalījās nacisma upuru atceres pasākumos tepat Latvijā. Mēs pazīstam vajātas tautas sāpes un protam godāt citu tautu ciešanas.
Taču tā tas joprojām vēl nav visur pasaulē. Gribētos, protams, cerēt, ka starptautisko domu aizvainojusī Krievijas "kultūras darbinieku", to skaitā arī deviņpadsmit Valsts domes deputātu, prasība "aizliegt ebreju reliģisko un sabiedrisko organizāciju darbību Krievijā", par ko nupat ar sašutumu rakstīja arī Polijas "Rzeczpospolita", ir vien vēsturisks anahronisms.
Tomēr smagā pagātnes pieredze rāda, ka pasaulei patiesi jābūt modrai. Un ka svarīgs priekšnoteikums, lai pagātne neatkārtotos, ir godprātīga savas vēstures izvērtēšana katrā valstī.
Artis Pabriks vakar uz piemiņas ceremoniju bija aicinājis arī Rīgas diplomātisko korpusu. Un Salaspils memoriālā līdzās Latvijas ārlietu ministram plecu pie pleca gāja Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds un Izraēlas vēstnieks Garijs Korens. Traģiskā pagātne, principiāli izvērtēta, vairs nešķir vācu un ebreju tautas.
Šajās dienās notika vēl kāds zīmīgs notikums: Vācijas vēstnieks Ekards Herolds un Francijas vēstnieks Mišels Fušē - abi Sv. Jāņa baznīcā bija kopīgi sarīkojuši Ivetas Apkalnas ērģeļkoncertu, atzīmējot vēsturiskā Elizejas līguma 42.gadadienu. Līguma, kas darīja galu Vācijas un Francijas gadsimtiem ilgajai pretstāvei, padarot tās par partnerēm un sabiedrotajām.
Šķiet, līdzīgs liktenis lemts visām kaimiņvalstīm. Arī Latvijai un Krievijai. Un šīs nākotnes vārdā ir svarīgi, lai arī Krievija godprātīgi izvērtētu staļiniskā režīma noziegumus. Jo bez Aušvicas un Bēhenvaldes bija arī daudzās Gulaga arhipelāga nometnes, par kurām pasaule diemžēl zina daudz mazāk.
Pirms pāris dienām Vācijas pilsētā Neištatē (Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē) tika atklāta Latvijas Okupācijas muzeja ceļojošā izstāde "Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas līdz brīvībai".
Pirms tam šī izstāde - par latviešu tautas ciešanām gan padomju, gan vācu okupācijas jūgā - jau parādīta Berlīnē, Neibībergā, Minhenē un Leipcigā.
Droši vien šīs izstādes demonstrēšana arī Maskavā, Sanktpēterburgā vai kādā citā Krievijas pilsētā tuvinātu mūsu valstis un tautas. Jo liecinātu, ka esam gana stipri, lai atklāti runātu par savu pagātni.
Vai esam? ...

Latvijas Vēstnesis, 28.01.2005


Aicina neaizmirst holokaustu
Ilze GAROZA

Šobrīd dzīvo pēdējā paaudze, kurai ir iespēja runāt ar holokaustu pārcietušajiem

Vilciena svilpes signāls, nacisma upuriem veltītas lūgšanas, svecīšu iedegšana, valstu vadītāju, holokausta liecinieku un sarkanās armijas karavīru uzrunas ir tikai daži no pasākumiem Polijā, kas bija veltīti lielākās nacistu koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 60. gadadienai.

"Sniga tāpat kā šodien, mēs bijām strīpainajos tērpos, daži basām kājām. Tie bija briesmīgi laiki," vakar, uzstājoties Aušvicas atbrīvošanas gadadienā, sacīja 84 gadus vecais bijušais ieslodzītais Kazimežs Orlovskis. Lielākajai daļai holokaustu pārcietušo un sarkanās armijas karavīriem, kuri vēl ir dzīvi, šobrīd ir 80–90 gadu. Tāpēc viņu liecībām ir īpaša vērtība. Holokausta pārcietušo stāstītajam vajadzētu iedvesmot cīņā pret neiecietību un nepieļaut līdzīgu šausmu atkārtošanos, uzsver ceremonijā klātesošie. "Mēs esam pēdējā paaudze, kurai ir iespēja runāt ar izdzīvojušajiem. Tas ir mūsu pienākums nodot vēstījumu nākamajām paaudzēm," sacīja 20 gadus veca studente no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Sarkanās armijas virsnieks 92 gadus vecais Anatolijs Šapiro, kurš savulaik ieveda karavīrus Aušvicas teritorijā, atminējās: "Tūlīt aiz durvīm mēs ieraudzījām kaudzē sakrautus kailus sieviešu ķermeņus. Visapkārt bija asinis. Smaka bija tik baismīga, ka mēs nespējām tur uzturēties ilgāk par piecām minūtēm." Kāds cits bijušais sarkanās armijas karavīrs atzina – lai arī kara laikā viņš piedzīvojis daudz šausmu, neko tādu nebija redzējis: "Ieslodzītie bija tik novārdzināti, ka varēja redzēt vēnas uz sejas, un viņu rokas bija kauli, kas tikai pārklāti ar ādu."

Vakar notikušajā ceremonijā starp 44 zemju delegācijām īpaša loma tika atvēlēta tā laika sabiedroto valstu cīņā pret nacismu un Izraēlas valsts vadītājiem. Izraēlas prezidents Moše Kacavs klātesošajiem sacīja: "Holokausts nav tikai ebreju tautas traģēdija vien – tā ir visas cilvēces neveiksme. Sabiedrotie bija koncentrējuši milzīgus spēkus cīņai pret vāciešiem, un mēs esam un vienmēr būsim ļoti pateicīgi sabiedrotajiem. Taču viņi par maz darīja, lai apturētu holokaustu."

Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uzstājoties Aušvicā, nosodīja antisemītismu un atzina, ka tā vēl joprojām ir problēma viņa vadītajā valstī. "Pat mūsu valstī, Krievijā, kura darīja daudz vairāk nekā jebkurš cits nacisma apkarošanā, kas darīja visvairāk, lai glābtu ebrejus; pat mūsu valstī dažkārt diemžēl manām [antisemītiskas] manifestācijas, un es kaunos par to," sacīja V.Putins.

Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, uzstājoties Polijas radio, minēja virkni piemēru, kur redzams, ka cilvēce nav guvusi pietiekamu mācību no nacistu pastrādātajām zvērībām: "Kad redzu etnisko tīrīšanu Balkānos vai to, kas notiek Āfrikas valstīs, man jāatzīst, ka diemžēl vēstījums no Aušvicas nav ņemts vērā."

Koncentrācijas nometnē, kas atrodas 65 kilometru attālumā no Krakovas, Otrā pasaules kara laikā nacisti nonāvēja vairāk nekā pusotru miljonu cilvēku, galvenokārt ebrejus. Tā kā daudzi deportētie tika nosūtīti pa tiešo uz gāzes kamerām un netika reģistrēti ieslodzīto reģistros, vēsturnieki nevar precīzi pateikt, kāds bija patiesais Aušvicā nogalināto cilvēku skaits.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2005-01-28


Aušvicas ēna
Askolds Rodins

Katrai valstij un tautai godīgi jāizvērtē sava pagātne

Šodien aprit tieši 60 gadu, kopš Sarkanā armija atbrīvoja dažus tūkstošus ieslodzīto, kas bija izdzīvojuši Aušvicā — vienā no baisākajām nacistiskās Vācijas nāves nometnēm. Četros gados tur noslepkavoja aptuveni 1,3 miljonus cilvēku, to skaitā 1,1 miljonu ebreju. Pieminēt notikušo Aušvicā ieradušies vairāk nekā 40 pasaules valstu vadītāji, arī Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Holokausts jeb mērķtiecīga ebreju iznīcināšana (no 11 miljoniem Eiropas ebreju kara beigas dzīvi sagaidīja pieci) piederēja pie Hitlera Vācijas valstiskajiem mērķiem. Tam bija rasu teorijā bāzēts ideoloģiskais pamatojums. Šis mērķis totalitārajā valstī netika apstrīdēts, bet pildīts un pat cītīgi pildīts. Pēc kara uz apsūdzēto sola sēžot, Aušvicas komandants Rūdolfs Hess atcerējās, kā viņš 1943. gadā naktis negulēja, pūloties izdomāt, kas nāves konveijerā būtu pilnveidojams, lai izpildītu partijas un valdības doto uzdevumu — palielināt krematorijas krāšņu caurlaidību.

Cenšoties atgriezties uz demokrātijas ceļa, pēckara Vācijai nācās atbildēt uz daudziem smagiem jautājumiem, un vissmagākais no tiem bija jautājums par holokaustu — kā kaut kas tāds kļuva iespējams, un kā šo mantojumu pārvarēt. Nācās apzināties savu vainu un uzņemties atbildību.

Vācijai tā nav vienkārši tāla pagātne, kuru varbūt labāk būtu aizmirst. Otrdien Berlīnē, tiekoties ar izdzīvojušajiem Aušvicas bijušajiem ieslodzītajiem, Vācijas kanclers Gerhards Šrēders sacīja, ka koncentrācijas nometņu nosaukumi uz visiem laikiem iegājuši Eiropas un Vācijas vēsturē. Vēl kanclers piebilda, ka "lielum lielais vairākums pašlaik dzīvojošo vāciešu nav vainojami holokaustā, taču viņiem uzlikta īpaša atbildība. Atcerēties karu un nacionālsociālistu īstenoto genocīdu".

Holokausts diemžēl negāja secen arī Latvijai. Mūsu zemē nogalināja aptuveni 90 tūkstošus ebreju. Protams, tas nebūtu noticis, ja Vācija nebūtu Latviju okupējusi. Taču nevajag mēģināt iestāstīt sev vai citiem, ka šajos noziegumos nebija neviena latviešu līdzdalībnieka. Minēsim tikai dažus plaši zināmus piemērus. Ar dziesmiņu "rullēja" Viktora Arāja komanda. Profesionāli slepkavas. Bija arī izpalīgi, kuriem šaušanu vienkārši neuzticēja — kaut vai tie, kas 1941. gada novembrī un decembrī nāvei nolemtos ebrejus konvojēja no Maskavas forštates geto uz Rumbulu.

Tāpat kā citviet nacistu okupētajās teritorijās, arī Latvijā nedzīvoja tikai arāji vien. Cilvēku vairākums vienkārši palika malā, tomēr bija arī Žanis Lipke un vēl daudzi, kas, riskējot ar savu dzīvību, glāba ebrejus. Šos cilvēkus, ar kuriem varam lepoties, pieminam pārāk reti. Gadiem ilgi skan runas, ka Lipke pelnījis pieminekli. Jācer, ka šogad tas tiešām tiks uzcelts.

Katras zemes vēsturē varam atrast tumšu posmu, kuru gribētos padarīt par nebijušu, taču tas nav iespējams. Pastāv kārdinājums to, cik vien iespējams noklusēt. Latvijas vēsturē šāds tumšais posms bija holokausts. Demokrātiskās valstīs nav pieņemts apiet patiesību, lai cik nepatīkama tā arī būtu, un Latvija ir gājusi šo ceļu. Strādā vēsturnieku komisija, kas izvērtējusi abu okupāciju laika notikumus, arī latviešu līdzdalību holokaustā. Raksturīga ir Amerikas ebreju kopienas starptautisko lietu direktora rabīna Endrū Beikera atziņa, ka Baltijas valstu centieni izvērtēt vēsturi liecina par briedumu un ka Krievija varētu mācīties no Baltijas valstīm, kā izvērtēt vēsturi un atbrīvoties no aizspriedumiem un mītiem.

Krievijas nevēlēšanās godīgi izvērtēt savu pagātni mums ir labi zināma. Šāda attieksme nevar palikt bez sekām dažādās izpausmēs. Šonedēļ Krievijas ģenerālprokuratūra saņēma dokumentu ar zīmīgu nosaukumu — Aicinājums ģenerālprokuroram aizliegt ebreju nacionālās un reliģiskās organizācijas. To parakstījuši 19 Krievijas Valsts domes deputāti (komunisti un Dmitrija Ragozina Rodina pārstāvji) un daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki — kopumā pāri par pieciem simtiem parakstu. Autori atzīst, ka "ebrejiem adresētajiem krievu patriotu izteikumiem nereti ir krasi negatīvs raksturs, tie ir pārlieku emocionāli, publiskā diskusijā nepieņemami, un tiesas tos traktē kā ekstrēmismu. Taču tiesu prāvās ne reizi nav pētīts šā krasuma cēlonis". Dokumentā cēlonis tiek uzrādīts — pašu ebreju vārdi un darbi. Līdzīgu argumentāciju nacistiskajā Vācijā lika lietā Gēbelsa propagandas ministrija. Atšķirība tikai tā, ka Aicinājumā dots arī "Pareizticībā vispārpieņemtais jūdaistu agresivitātes kā sātanisma formas skaidrojums". Tiesa, iesniegums paņemts atpakaļ. Acīmredzot pasteigušies, tad atjēgušies, ka pareizais laiks vēl īsti nav pienācis.

Holokausts ir kļuvis par sava veida simbolu, kas atgādina, kur var novest valstiskā līmenī mērķtiecīgi uzkurināta neiecietība. Vienīgais veids, kā novērst tādu traģēdiju atkārtošanos, ir katrai valstij un tautai godīgi izprast savu vēsturi.

Diena, 2005. gada 27. janvāris

Nāves fabrika
Ilze GAROZA

Kad Sarkanā armija 1945. gada 27. janvārī iegāja vēsturē masveidīgākajā cilvēku iznīcināšanas vietā Osvencimā, to sagaidīja aptuveni 5000 aukstuma, bada un slimību novārdzinātu ieslodzīto. Vāciešiem atkāpjoties, koncentrācijas nometnē bija atstāti tikai pārvietoties nespējīgie, kuriem tika prognozēta drīza nāve..

No 15 000 koncentrācijas nometņu, kas tika izveidotas diktatora Ādolfa Hitlera laikā, Osvencima, kuru 1940. gadā pārdēvēja par Aušvicu, kļuvusi par iznīcības simbolu. Tās krematoriju dūmeņos izgaisa pusotra, pēc citiem datiem, četri miljoni galvenokārt ebreju, čigānu un slāvu izcelsmes cilvēku dzīvību. Aušvicai bija būtiska loma Hitlera Pēdējā ebreju jautājuma risinājumā (EntlĻsung der Judenfrage). Kopumā tika iznīcināti seši miljoni ebreju.

Kur "darbs dara brīvu"

Meklējot efektīvākas un mazāk publiskas ienaidnieku iznīcināšanas metodes, SS vienību vadītājs Heinrihs Himlers 1941. gadā izdeva rīkojumu par 1939. gadā autorizētās piespiedu eitanāzijas izmantošanu garīgi un fiziski slimu Vācijas un Polijas iedzīvotāju likvidēšanai. Atrašanās dzelzceļa līniju krustojumā un tajā pašā laikā nomaļā vieta – tieši tas noteica lēmumu par koncentrācijas nometņu kompleksa izvietošanu Osvencimā.

Pirmā un vecākā koncentrācijas nometne Aušvica I tika izvietota bijušajās Polijas armijas kazarmās 65 kilometru attālumā no Krakovas. 1940. gada 14. jūnijā uz turieni no Taranovas cietuma tika nosūtīti pirmie ieslodzītie – 728 poļi. Vēlāk Aušvica I uzņēma 15 000 cilvēku, 1942. gadā – pat 20 000.

Nometnes orķestra pavadībā katru dienu rīta agrumā tūkstošiem ieslodzīto ierindā maršēja ārā pa vārtiem, virs kuriem rakstīts Darbs dara brīvu (Arbeit macht frei), lai pēc vairāk nekā desmit stundu katorgas darba atgrieztos nometnes teritorijā. Uzturvielu trūkuma dēļ novārdzinātie cilvēki mira pa ceļam, citus vārgos nošāva vai sakropļoja līdz nāvei. Nepaklausīgos ieslodzīja šauros kambaros, kur nakti trijatā vai četratā nācās pārlaist, stāvot kājās, lai nākamajā rītā izlīstu pa pusmetru augstajām durtiņām un dotos uz "darba vietām" vairāku kilometru attālumā. Daudzi ieslodzītie apzināti metās elektriskajā žogā, lai ātrāk pārtrauktu savas ciešanas.

Šausmu poetizācija

Darba vietas bija atšķirīgas, nereti ar pašu ieslodzīto dotiem nosaukumiem. Piemēram, strādāt Kanādā nozīmēja lielāku iespēju izdzīvot. Šī bija vieta, kurā tika nogādāta visa ebreju bagāža, apģērbs, dārglietas un citas mantas. Slepus aiznestās dārglietas Kanādas darbiniekiem ar sargu palīdzību dažkārt izdevās iemainīt pret pārtiku.

Kara noslēguma posmā, kad radās arvien lielāka nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas strādātu militārajā rūpniecībā, ieslodzītie nonāca vietā, kura ieslodzīto žargonā ieguva apzīmējumu Meksika. Šajā nometnē nebija pat elementārākā sanitārā aprīkojuma un mirstība sasniedza īpaši lielus apmērus. Tajā ieslodzītajiem nebija tipiskā strīpainā apģērba. Ģērbušies no Kanādas piegādātajās drānās un ietinušies segās, viņi atgādināja meksikāņus.

Aušvicas slimnīcās, kur līdzās gulēja ar dažādām slimībām inficētie, cilvēkus neārstēja. Tā bija tikai pieturvieta pirms nosūtīšanas uz "speciālo aprūpi" jeb... gāzes kamerām. Lai iezīmētu nolemtos, zem ieslodzītā numura tika ietetovēts burts L, kas, iespējams, nozīmēja līķis (vācu valodā – Leiche).

Aušvicas tehnoloģijas

Ieslodzīto skaitam Polijas teritorijā arvien pieaugot, trešā reiha vadība pieņēma lēmumu izveidot vēl vienu koncentrācijas nometni trīs kilometrus attālajā Bžezinskas ciematā. 1940. gadā vienlaikus ar vietējo iedzīvotāju evakuāciju 40 kvadrātkilometru platībā sākās Aušvicas II izbūve.

Aušvicas I krematorijā, kas darbojās no 1940. gada 15. augusta līdz 1943. gada jūlijam, 24 stundu laikā varēja sadedzināt 340 cilvēku ķermeņus, bet jaunā krematorija Aušvicā II spēja tikt galā ar 1440 līķiem diennaktī. Iespējams, šis skaits bijis vēl lielāks.

Pēc nometnes paplašināšanas Polijas vidienē tika nogādāti ebreji pat no 2400 kilometru attāliem apgabaliem. Viņiem slēgtos preču vilcienu vagonos ceļā nācās pavadīt pat līdz desmit diennaktīm. Daudzi, nonākot gala stacijā, jau bija miruši. Pārējie tika sašķiroti dzīvotājos un tūlītējai nāvei nolemtajos. Pirmos nosūtīja uz koka barakām, bet pārējos taisni uz gāzes kamerām. Pēc nometnes komandanta Rūdolfa Hosa liecībām, šādu nelaimīgo bijis aptuveni 70 līdz 75 procenti no jaunatvestajiem. Pagrabā izveidotajās ģērbtuvēs nāvei nolemtajiem pavēlēja izģērbties, motivējot to ar vajadzību nomazgāties. Pēc tam ieslodzītie cieši tika sadzīti 210 kvadrātmetrus lielā telpā, kuras griestos atradās kaut kas līdzīgs dušas atverēm. Pa tām SS karavīri telpā sabēra Ciklona B granulas, kas izgarojot radīja nāvējošu gāzi. Pēc bijušā komandanta Hosa vārdiem, 1500 cilvēku nonāvēšanai bija nepieciešami pieci līdz septiņi kilogrami Ciklona B granulu. No 1942. līdz 1943. gadam tika izlietots 20 tonnas Ciklona B granulu. Dažkārt zem noindēto miesām sakritušie cilvēki, lielākoties bērni, bija tikai zaudējuši samaņu un krematorija krāsnīs nonāca vēl dzīvi.

Viss reiham

Frontei tuvojoties, ieslodzītajiem, kuri vēl bija spējīgi pārvietoties, 1945. gada janvārī tika pavēlēts doties ceļā. Gandrīz 60 000 bada un sala novārdzinātu ļaužu tika sastādīti kolonnās un stingrā SS vienību uzraudzībā devās trešā reiha dziļumos. Tūkstošiem cilvēku tas pārvērtās par nāves maršu.

Koncentrācijas nometnes noliktavās tad, kad šajā teritorijā ienāca Sarkanā armija, atradās 836 535 sieviešu un 348 820 vīriešu apģērba gabali, 43 525 apavu pāru, čemodānu, trauku, briļļu ietvaru un citu mantu kaudzes. Tika atrastas septiņas tonnas matu, kas noskūti pēc ebreju, čigānu un politisko disidentu nonāvēšanas gāzes kamerās. Mati par 50 feniņiem kilogramā tika pārdoti kādai Bavārijas kompānijai, kas no tiem ražoja cietu un izturīgu audumu. Viss, ko varēja utilizēt, tika pārstrādāts, pārdots un izmantots. No upuriem izrautajiem zelta zobiem trešais reihs bija bagātinājis sevi ar 2000 kilogramiem stieņos pārkausēta zelta.

Sievietēm koncentrācijas nometnēs bija īpaša loma. Tās ne vien tika nodarbinātas Aušvicas I 24. bloka bordelī, bet arī pakļautas medicīniskiem eksperimentiem. Ārsts Šūmanis sterilizēja sievietes ar rentgena stariem, ārsts Klaubers to darīja ar ķīmiskiem preparātiem, arī kastrēja vīriešus. Savukārt doktors Mengele, meklējot āriešu rases pavairošanas formulu, veica tā sauktos dvīņu eksperimentus, uzšķēržot dzīvas grūtnieces un pētot dvīņu veidošanās procesu.

Neticamā falsifikācija

Lai arī Aušvica ir kļuvusi par holokausta simbolu, kas, par spīti nacistu centieniem slēpt savas pēdas, uzspridzinot un nodedzinot iznīcināšanas kompleksa celtnes, joprojām glabā liecības par miljoniem cilvēku bojāeju, daudziem stāsti par tur notikušo liekas kā fikcija, kā inscenējums. Neonacistu izdotajā literatūrā atrodami uzskati, ka R. Hosa un citu iznīcināšanas politikas īstenotāju atzīšanās panākta tikai ar spīdzināšanu. Vairāki neonacistu pārstāvji pat apgalvo, ka pazudušie seši miljoni ebreju patiesībā ir apprecējušies un pārcēlušies uz dzīvi citur vai vienkārši nav nodibinājuši kontaktus ar saviem piederīgajiem.

Fakti un liecības nav šo oponentu pusē.

***

HRONOLOĢIJA

- 1940. gada pavasaris: Osvencimā ierodas pirmie ieslodzītie un sāk izbūvēt koncentrācijas nometni Aušvica I. Rūdolfs Hoss kļūst par pirmo nometnes komandantu.

- 1941. gada 1. marts: SS vienību vadītājs Heinrihs Himlers apmeklē Aušvicu un pavēl paplašināt nometni. Aušvicai I jāspēj uzņemt 30 000 ieslodzīto, savukārt Aušvicai II (Birkenau) 100 000.

- 1941. gada augusts: Heinrihs Himlers pavēl sākt ebreju iznīcināšanu.

- 1941. gada septembris: pirmā ieslodzīto noindēšana, izmantojot Ciklonu B. Tiek nogalināti padomju karagūstekņi un 298 slimi Aušvicas ieslodzītie.

- 1941. gada 8. oktobris: sākas Aušvicas II (Birkenau) koncentrācijas nometnes celtniecība Bžezinskas ciematā.

- 1942. gada 20. janvāris: konferencē Berlīnē tiek pieņemts lēmums par masveida ebreju iznīcināšanas sākšanu.

- 1943. gada 22. marts – 25. jūnijs: tiek iedarbinātas četras jaunas krematorijas ar gāzes kamerām.

- 1943. gada 20. novembris: Aušvicas rekonstrukcija:

Aušvica I – galvenā nometne, vīriešu nometne;

Aušvica II (Birkenau) – sieviešu un vīriešu nometne, masu iznīcināšana gāzes kamerās;

Aušvica III – papildu nometne fabrikās, tādas kā Buna fabrika Monovicā.

- 1944. gada 2. maijs – 21. septembris: Ungārijas ebreju iznīcināšana – no 2. maija līdz 9. jūlijam no Ungārijas uz Aušvicu deportē 437 402 ebrejus.

- 1944. gada augusts: SS sāk nometņu likvidāciju.

- 1944. gada 10. oktobris: speciālās komandas (Sonderkommando) sacelšanās – ebreju ieslodzītie nodedzina 4. krematoriju.

- 1945. gada 17. janvāris: sākas Aušvicas un apkārtējo nometņu evakuācija. Visi ieslodzītie, kuri šķietami ir spējīgi pārvietoties, tiek nosūtīti Nāves maršā uz rietumiem. Pēdējā apgaitā nometnē tiek saskaitīti 66 020 cilvēki.

- 1945. gada 27. janvāris: Sarkanā armija ienāk Aušvicas teritorijā, kur atrod 5000 ieslodzīto.

Neatkarīgā Rīta Avīze 22. janvārī, 2005.g.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home