Līvija Leine

Šodien atkal ir tā diena, kad tie, kuriem svēta savas tautas mocekļu piemiņa un kuros dzīva sirdsapziņa, noliec galvas, pieminot komunistiskā režīma upurus.

Apcietināšanas Latvijā sākās jau 1940.gada 5.augustā. Pirmajā padomju okupācijas gadā tiesāja (ziņas joprojām ir nepilnīgas) 7020 cilvēku, toskait 17 bērnus un 172 pensionārus.

1940. un 1941. gadā no Latvijas ar varu tika izvests 15 081 cilvēks, no tiem 1214 bija bērni līdz septiņu gadu vecumam. Desmitiem bērnu un sirmgalvju (dažu jau pusparalizētu izcēla no slimības gultas un ienesa lopu vagonā) nomira pa ceļam, jo nevarēja izturēt necilvēcīgos apstākļus preču vagonos. No tiem, kurus izsūtīja 1941.gadā, ļoti maz bija to, kuri izturēja badu, smago verga darbu un atgriezās Latvijā. Vjatkas "darba" nometnē vien, piemēram, aizgāja bojā vairāk nekā 2000 Latvijas vīriešu ­ virsnieku, skolotāju, advokātu, lauksaimnieku, mākslinieku utt.

Jā, jā, es jau dzirdu kādu pārmetam: cik reižu var runāt vienu un pašu?

Cik reižu?

Tik reižu un tik ilgi, kungi, līdz netiks sarīkota otra Nirnbergas tiesa. Jo nevar būt tā, ka padomju totalitārā režīma laikā bojā gājuši miljoni, bet neviens nav vainīgs. Kā tika apliecināts konferencē "Par divu diktatūru upuriem", kas 4. un 5. jūnijā notika Rīgā, Krievijā joprojām tiek iztēlots, ka "vainīgo nav, vainīgi bija tā laika likumi". Protams, var jau teikt: nošautie ir, bet šāvēju nav. Tāpēc jau nošautajiem un viņu piederīgajiem nav vieglāk, ka lode nāca nevis no fašista, bet no staļinista šautenes vai automāta stobra. Tāpēc Latvijai nav vieglāk, ka pusi Otrā pasaules kara laikā bojā gājušo varam pieskaitīt Vācijas, bet otru pusi ­ PSRS "panākumiem karā". Bet skumjākais un arī traģiskākais ir tas, ka vēl tagad ne tikai mūsu pašu zemītē mītošo revanšu kārajiem padomju varas aizstāvjiem, bet arī Rietumu sabiedrības padomus dodošajiem komisāriem bieži ir atšķirīga attieksme pret abu totalitāro režimu ­ staļiniskā un fašistiskā ­ briesmu darbiem. Kaut arī būtībā abi šie režīmi it kā sacentās, kurš nobendēs vairāk cilvēku. Tikai metodes dažkārt bija atšķirīgas.

PSRS, kā jau nabadzīgākā valstī, iztika ar "dabiskām metodēm" ­ badu un verga darbu. Taču tas tiek "piemirsts". Ne tikai pašā Krievijā, bet arī pie mums vēl ir daudz cilvēku, kuri sevi lepni sauc par komunistiem. Tas liecina tikai vienu ­ ne pasaules, ne arī Latvijas sabiedrība vēl nav pietiekami informēta. Ir jārunā atkal un atkal. Jāstāsta ne tikai par tiem Latvijas cilvēkiem, kuri bija ieslodzīti Vācijas koncentrācijas nometnēs, bet arī par tiem, ko nobendēja padomju vara. Lai nebūtu tā, ka tad, kad tiesā kādu fašistiskās Vācijas neģēli, par to zina un runā visa pasaules sabiedrība, bet, kad par tādiem pašiem noziegumiem ­ par mierīgu iedzīvotāju nogalināšanu Otrā pasaules kara laikā ­ grib tiesāt kādu no staļinistiem (piemēram, kā tas bija ar Vasiliju Kononovu), atrodas jo nikni slepkavas aizstāvji gan mūsu zemē, gan aiz tās robežām.

Ir cilvēki, kuri saka: jā, Nirnbergā bija vieglāk, tiesa sākās tūlīt pēc kara. Bet komunistiskais režīms sabruka it kā pats no sevis, un it kā nav pieturas punkta, no kura šo procesu sākt. Taču tāds punkts ir. Ir jāapzina visi padomju totalitārisma upuri. Ne tikai tie, kam atņemtas dzīvības. Arī tie, kam padomju gados dzīve tika pārvērsta par murgu, kas tika maldināti, pakļauti totalitārās reliģijas hipnozei. Pamošanās no tās daudziem ir ne mazāk sāpīga.

Konferencē vācu profesors Pēters Māzers izteicis interesantu viedokli: nacistiskais un komunistiskais terors nebija tikai divu tautu lieta, jo abas šis diktatūras atradās dziļā internacionālā mijiedarbībā. Vienīgā atšķirība ­ Vācijā par centrālo asi kļuva rasu ideoloģija, Padomju savienībai ­ centralizētās varas ideja. Bet tāpēc jau nav vieglāk tiem cilvēkiem, kas tika nobendēti, tām tautām, kuras šīs diktatūras iznīcināja.

Kurzemes Vārds, 1999.g. jūnijā