Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kara, dalīšanas un iznīcināšanas pakts
Inesis Feldmanis, LU profesors

Tieši sešdesmit pieci gadi mūs šķir no 1939. gada 23. augusta, kas ir viens no liktenīgākajiem datumiem Eiropas nesenajā vēsturē. Šajā dienā parakstītais Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums un tā slepenais protokols (Molotova–Ribentropa pakts) ievadīja Otro pasaules karu, sadalīja Austrumeiropu ietekmes zonās un iznīcināja Polijas neatkarību. Tā iespaidā 1940. gada vasarā Baltijas valstis tika okupētas un iekļautas PSRS sastāvā, kam sekoja terors un deportācijas. Kā kara, dalīšanas un iznīcināšanas paktam 23. augusta līgumam nav analoga visā Eiropas 19. un 20. gadsimta vēsturē.

Molotova–Ribentropa pakts ietekmē arī šodienu, jo visas šā pakta sekas vēl nav pārvarētas. Pretēji baltiešu nostājai, kuru atzīst daudzas pasaules valstis, atsevišķu zemju valdības un starptautiskas organizācijas uzskata Latviju, Lietuvu un Igauniju par jaunām, nevis atjaunotām valstīm, kas turpina pirmskara Baltijas valstu tradīciju. Baltijas valstu kontinuitāti apstrīd Krievija, arī dažas citas bijušās sociālistiskās valstis. Tā ne vienmēr ievērota arī Apvienoto Nāciju Organizācijas praksē.

Slepenā protokola iniciatore bija Maskava. 1939. gada 19. augustā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nodeva Vācijas sūtnim Verneram fon der Šulenburgam krievu puses izstrādāto neuzbrukšanas pakta projektu. Šajā dokumentā bija ietverts faktiski viss, ko vien Berlīne varēja toreiz vēlēties. Tas pauda principu par neierobežotu neitralitāti, kas pieļāva vācu uzbrukumu Polijai, kā arī tādu neuzbrukšanas saistību izpratni, kas garantēja savstarpējo tirdzniecību arī kara gadījumā. Pakta projekts izslēdza jebkādu kooperāciju ar citām lielvalstīm pret līguma partneri.

Par šo "labdarību" un vācu pusei tik nepieciešamā varianta "atrašanu" un piedāvājumu PSRS pieprasīja augstu cenu. Neuzbrukšanas līgums varēja stāties spēkā tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus tiek parakstīts speciāls protokols par ārpolitikas jautājumiem. "Protokols," uzsvērts Maskavas neuzbrukšanas līguma projektā, "ir pakta sastāvdaļa."

Slepenā protokola tekstu steigā sastādīja un saskaņoja Vācijas ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa vizītes laikā Maskavā. Tā parakstīšanas laiks – 1939. gada 24. augustā pulksten 2. Protokola pirmais pants noteica, ka Latvija kopā ar Somiju un Igauniju tiek "atdota" Padomju Savienībai: "Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža." Otrais pants fiksēja Polijas sadalīšanu krievu un vācu interešu sfērā, kā arī tās valstiskuma iespējamo izzušanu: "Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā."

Padomju un vācu slepenais papildu protokols nepalika pilnīgi slepens ne uz vienu dienu. Citas valsts pārstāvji par to uzzināja vēl ātrāk, nekā ar tā tekstu iepazinās Ādolfs Hitlers. Jau 24. augusta rītā protokola saturs bija zināms ASV vēstniecībā Maskavā. Informāciju vēstniecības sekretārs Čārlzs Bolens saņēma no vācu vēstniecības Maskavā darbinieka Hansa Hervata fon Bitensfelda. Amerikāņi gan par to ilgāku laiku klusēja.

Arī Latvijas valdības rīcībā bija informācija par 23. augusta slepenā protokola saturu. Tā kopumā izprata stāvokļa nopietnību, lai gan nebija atbrīvojusies no ilūzijām un pietiekami intensīvi nemeklēja valsts neatkarības saglabāšanas iespējas. Ārpolitiskā vadība par Latvijas (arī citu Baltijas valstu) ārpolitikas svarīgāko uzdevumu izvirzīja vācu pretspiediena PSRS spēkā uzturēšanu un stiprināšanu. Tomēr šis uzdevums nebija īsti reāls un īstenojams. Šajā gadījumā runa bija par Molotova–Ribentropa pakta būtības neizpratni un Vācijas politikas idealizāciju, kā arī tās ieinteresētības ignorēšanu ekonomiskajos sakaros ar Padomju Savienību. 1939. gada 26. septembrī Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš nosūtīja šāda satura telegrammu uz Rīgu: "Oficiālajās vācu saimnieciskajās aprindās dzird runājam, ka krievi Baltijas valstis vēl neesot pieprasījuši, bet, ja pieprasītu, jāatdod vien būtu. Tagadējā stāvoklī trīs vilcieni benzīna atsverot vienu Baltijas valsti."

1945. gada vasarā uzvarētājlielvalstis uzsāka intensīvu gatavošanos nacistisko kara noziedznieku prāvai, kuru bija paredzēts noturēt Nirnbergā. Septembrī PSRS izveidoja speciālu valdības komisiju Nirnbergas procesa lietās, kuras priekšgalā atradās ārlietu tautas komisāra vietnieks Andrejs Višinskis. Komisijas uzdevumos ietilpa totāli kontrolēt, diriģēt un koriģēt padomju apsūdzētāju un visas delegācijas darbību. Tai ar jebkuriem līdzekļiem bija arī jāpanāk, lai procesa gaitā būtu novērsta PSRS nevēlamu faktu un jautājumu aizskaršana. Kremlis baidījās, ka Nirnbergas procesā varētu nākt gaismā materiāli un dokumenti, kuri parādītu pasaulei Padomju Savienību kā apsūdzības cienīgu par noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.

Neilgi pēc tam, kad 1945. gada 20. novembrī Nirnbergas tribunāls uzsāka darbu, PSRS, Lielbritānijas, ASV un Francijas pārstāvji noslēdza slepenu vienošanos. Tā paredzēja galveno nacistisko kara noziedznieku tiesas prāvā nepieļaut vairāku jautājumu apspriešanu. Par to, kādus savus starptautiskos noziegumus centās noslēpt Padomju Savienība, liecina A. Višinska vadītās komisijas apspriedes protokols, kas datēts ar 1945. gada 26. novembri. Pielikumā minēti deviņi jautājumi, kuru izskatīšana tiesā būtu novēršama. Tostarp bija arī 1939. gada 23. augustā parakstītais PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums un tam pievienotais slepenais protokols.

Pamatojoties tieši uz jau minēto četru pušu vienošanos, tribunāls nepieņēma izskatīšanai slepenā protokola kopiju, kuru 1946. gada martā bija iesnieguši nacistiskā kara noziedznieka Rūdolfa Hesa aizstāvji. Oficiāli gan noraidījumu pamatoja ar to, ka nav iesniegts protokola oriģināls, bet tā iesniedzēji izvairījušies atklāt, kā iegūta kopija. Kopš šā brīža Padomju Savienība turpināja vairāk nekā četrdesmit gadus noliegt padomju–vācu slepenā protokola eksistenci. Oficiāli to atzina tikai 1989. gadā.

Neraugoties uz atšķirībām niansēs, Rietumu vēstures literatūrā sniegtais Molotova–Ribentropa pakta vērtējums ir visai viennozīmīgs. Parasti uzsver, ka tas bija prettiesisks un cinisks darījums, izlīgums uz trešo valstu rēķina, kas mainīja spēku samēru, sankcionēja agresiju un iededza zaļo gaismu karam Eiropā. Grāmatā "Nacionālsociālisms", kas iznāca 2002. gadā, vācu vēsturnieks Hanss Ulrihs Tāmers tieši norāda, ka padomju–vācu neuzbrukšanas līgums "ieprogrammēja karu". Daudzi citi vēsturnieki, rakstot par 23. augusta līgumu, bieži lieto apzīmējumu "uzbrukuma pakts".

Rietumu vēsturnieku aprindās ir sastopami atšķirīgi viedokļi jautājumā par to, vai bez Molotova–Ribentropa pakta būtu sācies Otrais pasaules karš. Vieni autori uzskata, ka Ādolfs Hitlers būtu uzbrucis Polijai arī bez Josifa Staļina "svētības", citi turpretī noraida šādu varbūtību. Ir zināms, ka Ādolfs Hitlers bija pat sagatavojis atkāpšanās pasākumus, ja neizdotos panākt vienošanos ar Padomju Savienību. Tādā gadījumā viņš, piemēram, 1939. gada septembrī Nirnbergā sasauktu "nacionālsociālistu miera salidojumu", bet jau "augusta beigās sarīkotu lielu 1914. gada Tannenbergas kaujas uzvarētāju godināšanas ceremoniju". 1914. gada augustā ģenerāļa (vēlāk ģenerālfeldmaršala) Paula fon Hindenburga komandētā 8. vācu armija guva grandiozu uzvaru pie Tannenbergas (Austrumprūsija) pār krievu armiju.

Krievu vēstures literatūrā vieni autori nosoda un asi kritizē J. Staļina ārpolitiku 1939. gada vasarā un rudenī, citi savukārt mēģina to attaisnot. Par vairāk vai mazāk dominējošu varētu uzskatīt viedokli, kas izklāstīts 2002. gadā iznākušajā daudzsējumu darbā "Pasaules kari XX gadsimtā". Šīs grāmatas autori, rakstot par Josifa Staļina izšķiršanos parakstīt neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, izmanto mazpārliecinošo padomju vēsturnieku argumentu – trīs lielvalstu (PSRS, Lielbritānijas un Francijas) sarunas par alianses izveidi bija nonākušas strupceļā Polijas nostājas dēļ. Attiecībā uz slepeno protokolu norādīts, ka Somiju, Latviju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju iekļaujot padomju "interešu sfērā", no vienas puses, tika noteikta robeža, līdz kurai var virzīties vācu karaspēks. No otras puses, tas Vācijai nodrošināja PSRS "draudzīgu neitralitāti" vācu–poļu kara gadījumā. Ja jau viss bija tik nevainīgi, kāpēc tad Padomju Savienībai vajadzēja veselus piecdesmit gadus noliegt slepenā protokola eksistenci?

Latvijas Avīze 2004. gada 20. augusts

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home