|
Pieminam
Sibīrijas sāpju ceļus gājušos
INGA PAPARDE
Pirms
50 gadiem no Latvijas uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabalu ceļu sāka
31 ešelons ar vairāk nekā 42 tūkstošiem cilvēku, no kuriem lielākā
daļa bija sievietes un bērni. Komunistiskais terors skāris gandrīz
katru otro Latvijas ģimeni. Sibīrijas sāpju ceļus gājušo Latvijas
iedzīvotāju piemiņai Latvijas Okupācijas muzejā vakar atklāja izstādi
1949. gads. Aizvestie.
1949. gada 25. martā
no Latvijas tika izsūtīti 42 133 cilvēki, un tā bija vislielākā
iedzīvotāju deportācija, tomēr salīdzinājumā ar 1941. gada 14. jūnija
izsūtīšanu par to bijis mazāk informācijas. «Izstāde veidota no
represijas pārdzīvojušo cilvēku atvestajiem un iesūtītajiem materiāliem,
ko mēs glabājam muzeja arhīvā,» Neatkarīgajai pastāstīja
Latvijas Okupācijas muzeja izpilddirektors Matīss Kots. «Mēs esam
ieguvuši šo cilvēku uzticību, un viņi arvien vairāk piegādā mums
materiālus par tā laika notikumiem, taču, tā kā pastāvīgajā
stendā visu nevar izstādīt, šī izstāde dod lielisku iespēju iepazīstināt
ar vērtīgajiem materiāliem.»
Priekšmeti un dokumenti liecina par izsūtīšanu un
par dzīvi nometinājuma vietās - par smago ikdienu, ilgām pēc
dzimtenes, par gribu izturēt un cerību atgriezties. Izstādē skatāmas
konkrētiem cilvēkiem piederošas lietas - izsūtījumā iegādātas
brilles, Omskas apgabala Molotova rajona Novouraļskas vidusskolas 8.b
klases skolnieces Ainas Baldiņas 1954./55. gada dienasgrāmata, vizlas
gabals no raktuvēm Lugovkā Irkutskas apgabalā. Apkopotie dokumenti
liecina, ka martā pirms 50 gadiem tika izsūtīti 10 990 bērni vecumā
līdz 16 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzimuši 23 bērni, līdz
1949. gada beigām vēl 144. Visi bērni no izsūtījuma diemžēl
neatgriezās - nomira no slimībām, bada un nelaimes gadījumos.
Daudzus skolas vecuma bērnus aizveda tieši no skolas soliem. Skolu
direktori kā iemeslu gada atskaitēs minējuši skolēnu skaita samazināšanu,
tikai daži drosmīgākie rakstījuši - deportācija.
Ēriks Miķelsons, kura ģimeni - tēvu, māti un vecāko
brāli - izsūtīja uz Jelovku Tomskas apgabalā, arī vakar uz muzeju
bija atnācis ar fotogrāfiju un dokumentu paciņu. «Kad izsūtīja mūsu
ģimeni, man bija 18 gadu,» sarunā ar Neatkarīgo pastāstīja Ē. Miķelsons.
«Līdzi paņemt tikpat kā neko nebija iespējams, taču kā tagad
atceros, ka es paņēmu puskilogramu žāvēta speķa, puskukulīti
maizes, ziepju gabaliņu un dvieli, citiem nebija pilnīgi nekā.» Ļoti
daudzi cilvēki neizturēja, mira no slimībām un bada. Arī Ē. Miķelsona
atmiņās kā spilgtākais pārdzīvojums saglabājies bads: «Brīžiem
šķita, ka no badošanās esmu tik viegls kļuvis, ka, ejot pa ceļu, vējš
pūta no kājām. Cik reižu nāvei acīs skatījāmies... Tēvs izsūtījumā
mira, mēs pārējie atgriezāmies 1956. gada rudenī.» Ē. Miķelsons
uzskata, ka Latvijā vajadzētu izveidot dokumentālu filmu par deportācijām
un iemūžināt Sibīrijas ceļus staigājušo ļaužu atmiņas, lai nākotnei
paliktu ne tikai fotogrāfijas, bet arī stāstījumi no dzīves.
M. Kots Neatkarīgajai sacīja, ka Latvijas Okupācijas
muzejs sācis apstrādāt arhīva materiālus, lai veidotu datorizētu
datu bāzi par represijām Latvijā. «Jo plašāku informāciju mēs
apkoposim, jo reālāk būs iespējams restaurēt izsūtīto cilvēku dzīves,
likteņus,» sacīja M. Kots. Pašlaik šis darbs ir sākumstadijā.
Šajā gadā aprit vairākas Latvijai nozīmīgas
gadadienas - 50 gadu kopš lielākās iedzīvotāju deportācijas, 60
gadu kopš Ribentropa un Molotova pakta parakstīšanas dienas, desmit
gadu šovasar būs akcijai Baltijas ceļš. Latvijas Okupācijas muzejs
ieplānojis organizēt īpašas izstādes, atsaucot atmiņā arī citus
valstij svarīgus notikumus.
© Neatkarīgā
Rīta Avīze
|