Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pieminam Sibīrijas sāpju ceļus gājušos
INGA PAPARDE

   Pirms 50 gadiem no Latvijas uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabalu ceļu sāka 31 ešelons ar vairāk nekā 42 tūkstošiem cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija sievietes un bērni. Komunistiskais terors skāris gandrīz katru otro Latvijas ģimeni. Sibīrijas sāpju ceļus gājušo Latvijas iedzīvotāju piemiņai Latvijas Okupācijas muzejā vakar atklāja izstādi 1949. gads. Aizvestie.

   1949. gada 25. martā no Latvijas tika izsūtīti 42 133 cilvēki, un tā bija vislielākā iedzīvotāju deportācija, tomēr salīdzinājumā ar 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanu par to bijis mazāk informācijas. «Izstāde veidota no represijas pārdzīvojušo cilvēku atvestajiem un iesūtītajiem materiāliem, ko mēs glabājam muzeja arhīvā,» Neatkarīgajai pastāstīja Latvijas Okupācijas muzeja izpilddirektors Matīss Kots. «Mēs esam ieguvuši šo cilvēku uzticību, un viņi arvien vairāk piegādā mums materiālus par tā laika notikumiem, taču, tā kā pastāvīgajā stendā visu nevar izstādīt, šī izstāde dod lielisku iespēju iepazīstināt ar vērtīgajiem materiāliem.»
   Priekšmeti un dokumenti liecina par izsūtīšanu un par dzīvi nometinājuma vietās - par smago ikdienu, ilgām pēc dzimtenes, par gribu izturēt un cerību atgriezties. Izstādē skatāmas konkrētiem cilvēkiem piederošas lietas - izsūtījumā iegādātas brilles, Omskas apgabala Molotova rajona Novouraļskas vidusskolas 8.b klases skolnieces Ainas Baldiņas 1954./55. gada dienasgrāmata, vizlas gabals no raktuvēm Lugovkā Irkutskas apgabalā. Apkopotie dokumenti liecina, ka martā pirms 50 gadiem tika izsūtīti 10 990 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzimuši 23 bērni, līdz 1949. gada beigām vēl 144. Visi bērni no izsūtījuma diemžēl neatgriezās - nomira no slimībām, bada un nelaimes gadījumos. Daudzus skolas vecuma bērnus aizveda tieši no skolas soliem. Skolu direktori kā iemeslu gada atskaitēs minējuši skolēnu skaita samazināšanu, tikai daži drosmīgākie rakstījuši - deportācija.
   Ēriks Miķelsons, kura ģimeni - tēvu, māti un vecāko brāli - izsūtīja uz Jelovku Tomskas apgabalā, arī vakar uz muzeju bija atnācis ar fotogrāfiju un dokumentu paciņu. «Kad izsūtīja mūsu ģimeni, man bija 18 gadu,» sarunā ar Neatkarīgo pastāstīja Ē. Miķelsons. «Līdzi paņemt tikpat kā neko nebija iespējams, taču kā tagad atceros, ka es paņēmu puskilogramu žāvēta speķa, puskukulīti maizes, ziepju gabaliņu un dvieli, citiem nebija pilnīgi nekā.» Ļoti daudzi cilvēki neizturēja, mira no slimībām un bada. Arī Ē. Miķelsona atmiņās kā spilgtākais pārdzīvojums saglabājies bads: «Brīžiem šķita, ka no badošanās esmu tik viegls kļuvis, ka, ejot pa ceļu, vējš pūta no kājām. Cik reižu nāvei acīs skatījāmies... Tēvs izsūtījumā mira, mēs pārējie atgriezāmies 1956. gada rudenī.» Ē. Miķelsons uzskata, ka Latvijā vajadzētu izveidot dokumentālu filmu par deportācijām un iemūžināt Sibīrijas ceļus staigājušo ļaužu atmiņas, lai nākotnei paliktu ne tikai fotogrāfijas, bet arī stāstījumi no dzīves.
   M. Kots Neatkarīgajai sacīja, ka Latvijas Okupācijas muzejs sācis apstrādāt arhīva materiālus, lai veidotu datorizētu datu bāzi par represijām Latvijā. «Jo plašāku informāciju mēs apkoposim, jo reālāk būs iespējams restaurēt izsūtīto cilvēku dzīves, likteņus,» sacīja M. Kots. Pašlaik šis darbs ir sākumstadijā.
   Šajā gadā aprit vairākas Latvijai nozīmīgas gadadienas - 50 gadu kopš lielākās iedzīvotāju deportācijas, 60 gadu kopš Ribentropa un Molotova pakta parakstīšanas dienas, desmit gadu šovasar būs akcijai Baltijas ceļš. Latvijas Okupācijas muzejs ieplānojis organizēt īpašas izstādes, atsaucot atmiņā arī citus valstij svarīgus notikumus.

© Neatkarīgā Rīta Avīze

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home