Starptautisko noziegumu iztiesāšanas tiesiskie aspekti

Starptautisko noziegumu iztiesāšanas tiesiskie aspekti
Mārtiņš Paparinskis

Pēdējos gados Latvijas tiesas ir taisījušas vairākus spriedumus par padomju režīma pārstāvju izdarītajiem noziegumiem četrdesmitajos gados. Par genocīdu ir notiesāti Noviks, Farbtuhs un Savenko, notiek vairāku lietu iztiesāšana, attaisnojošs spriedums taisīts Kononova lietā. Spriedumu komentēšanā ir iesaistījušies Krievijas oficiālie pārstāvji un plašsaziņas līdzekļi, norādot uz tiesas procesu politisko pamatu un neatbilstību starptautiskajām tiesībām un velkot paralēles ar mūsdienām. Ņemot vērā starptautisko krimināltiesību neviennozīmīgo izpratni gan Latvijas likumos, gan norādītajās tiesu lietās, gan arī Krievijas komentāros, būtu vērtīgi, abstrahējoties no politiskā fona, dot šo notikumu tiesisko novērtējumu. Rakstā norādīti tikai visbūtiskākie aspekti.

Katrai valstij atbilstoši starptautiskajām tiesībām ir tiesības vai, kā uzskata daži autori, pat pienākums veikt kriminālvajāšanu pret starptautiskos noziegumus izdarījušām personām, kas atrodas šīs valsts teritorijā. Par nepieciešamību to darīt vietā ir citēt Deividu Matasu: «Jautājums, ko man bieži uzdod par nacistu kara noziegumiem, ir: vai jūs ticat piedošanai un žēlastībai? (..) Lai gan piedošana un žēlastība nav nesavienojamas (ar noziegumiem), žēlastība balstās uz nožēlu, uz lūgumu pēc piedošanas. Žēlastība nekad nav piemērota, ja apsūdzētais saka «es to nedarīju»; «tas nenotika»; «es to vairāk nedarītu»; «dokumenti ir viltoti»; «liecinieki melo»; «jūs kļūdaties». Šādos apstākļos piedot būtu ņirgāšanās par piedošanu kā tādu.» Katru vārdu no šī citāta var piemērot Latvijai, tomēr, neņemot vērā emocionālo attieksmi pret tiesājamajiem, pašiem tiesu procesiem vismazākajā niansē ir jāatbilst starptautisko tiesību prasībām (par piemēru var kalpot izcilā un ārkārtīgi objektīvā Izraēlas tiesu analīze Eihmana lietā). Starptautiskajai sabiedrībai ir jābūt pārliecinātai, ka indivīds tiek notiesāts nevis mainījušās politiskās situācijas dēļ, bet tāpēc, ka patiesi izdarījis starptautiskus noziegumus.

Eiropas cilvēktiesību konvencijā iekļautais tiesiskuma princips pieprasa, lai indivīds tiktu tiesāts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tikai tad, ja izdarīšanas brīdī šis nodarījums jau bija noziedzīgs. Šis princips balstās uz vienkāršu tēzi — indivīds ir jāsoda tikai tad, ja, izdarot sliktu darbu, viņš/viņa zināja vai varēja zināt, ka tas ir slikts. Tiesiskuma princips ir īpaši jāpiemēro attiecībā uz starptautiskajiem noziegumiem, kuru aizliegums pastāv tieši starptautiskajās tiesībās. Starptautiskā nozieguma esamība, lai cik neparasti tas šķiet no nacionālo krimināltiesību viedokļa, nav ierobežota ar rakstītiem līgumiem — genocīds un kara noziegumi ir aizliegti jebkurā valstī, pat ja tā nav pievienojusies Genocīda konvencijai vai Ženēvas konvencijām, un noziegumi pret cilvēci ir aizliegti bez jebkādas konvencijas. Tādēļ jo grūtāks ir tiesu uzdevums noteikt starptautiskā nozieguma definīciju nozieguma izdarīšanas brīdī (jo atbilstoši tiesiskuma principam tieši šis ir atskaites punkts visai tiesiskajai analīzei). Starptautiskais noziegums ir jādefinē, balstoties uz tajā laikā pastāvošajām konvencijām, autoritatīviem starptautisko un nacionālo tiesu spriedumiem un likumiem.

Četrdesmito gadu notikumu kontekstā jārunā par trim starptautiskajiem noziegumiem — genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem. Plašsaziņas līdzekļos šie termini tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr tie ir trīs nodarījumi ar dažādiem sastāviem, un, lai gan noteiktos apstākļos tie var pārklāties, nav pieļaujama identificēšana un viena nozieguma elementu aizstāšana ar cita nozieguma elementiem. Uzskatāms piemērs ir Savenko un Farbtuha lietās izteiktā tikpat viegli pārbaudāmā, cik grūti saprotamā tēze par to, ka Nirnbergas statūtu 6.c)pantā ir definēts genocīds, lai gan šajā pantā ir definēti noziegumi pret cilvēci. Balstoties uz kļūdaino premisu, genocīdam nepamatoti piemēro noziegumu pret cilvēci elementus. Starptautisko noziegumu nošķirtība ir nepārprotama, nesenākais piemērs ir 1998.gada Starptautiskās krimināltiesas statūti.

Raksta ierobežotais apjoms neļauj izanalizēt Krievijas izvirzītos argumentus par to neiespējamību tiesāt deportāciju organizējušās personas. Pietiekami ir norādīt, ka šos savulaik arī nacistu izmantotos argumentus Nirnbergas tribunāls noraidīja jau pirms 60 gadiem. Tomēr, lai cik nepatīkami būtu to rakstīt, Krievijas kritika nav bez viena veselā saprāta grauda. Latvijas tiesas ir kvalificējušas 1941. un 1949.gada deportācijas kā genocīdu. Genocīds 1948.gada konvencijā ir ticis definēts kā četru grupu — nacionālās, rases, etniskās, reliģiskās — iznīcināšana. Kriminālkodeksā un Krimināllikumā aizsargāto grupu skaits ir papildināts ar sociālo grupu, un visos spriedumos ir uzskatīts, ka uzbrukums ticis izdarīts sociālajai grupai. Latvijas tiesas ir vadījušās no neacīmredzamās tēzes, ka 1949.gadā genocīda aizliegums aizsargāja arī sociālās grupas. Tiesiskuma princips prasa novērtēt tiesību stāvokli nodarījuma izdarīšanas brīdi (lai gan ir ārkārtīgi neacīmredzami, ka arī šobrīd genocīds tiktu izprasts plašāk, jo Starptautiskās krimināltiesas statūtos ir atstātas tās pašas četras grupas). Argumenti par to, ka mūsdienās genocīdu izprot plašāk, ir jānoraida, jo tie neattiecas uz lietas būtību. Atbilstoši tiesiskuma principam ir jāizvērtē tiesību stāvoklis nozieguma izdarīšanas brīdī, 1949.gada deportāciju laikā, tādēļ tiesai vismazāk būtu jāuztraucas par mūsdienu genocīda izpratni.

Tajā pašā laikā likumdevējs nepamatoti atstājis novārtā tādu starptautisko tiesību institūtu kā noziegumus pret cilvēci. Nirnbergas spriedums apliecināja, ka starptautiskās tiesības jau vismaz kopš 1939.gada 1.septembra kvalificēja nacistu izdarītos noziegumus kā noziegumus pret cilvēci. Tātad šāds aizliegums vispārējās starptautiskajās tiesībās pastāvēja arī jau 1941.gada deportāciju laikā un pavisam skaidri 1949.gada deportāciju laikā pēc Nirnbergas sprieduma. Tomēr Latvijas likumdevējs nezināmu iemeslu dēļ Kriminālkodeksā ir definējis noziegumus pret cilvēci tā, ka tos nemaz nevar iztiesāt, bet Krimināllikumā vispār ir no tiem atteicies.

Latvijas tiesu praksi var ļoti vienkārši harmonizēt ar starptautiskajām tiesībām: pirmkārt, iekļaut Krimināllikumā normu par noziegumu pret cilvēci aizliegumu (saturiski kopētu no Starptautiskās krimināltiesas statūtiem), otrkārt, pārkvalificēt apsūdzības genocīdā apsūdzībās noziegumos pret cilvēci. Pārkvalifikācija var radīt procesuālas problēmas, bet paradoksālā kārtā no tās ieguvēji būtu visi — apsūdzētie, kurus apsūdz mazāk smagā nodarījumā, prokuratūra, kurai nav jāpierāda tiesiski neiespējamais, tiesas, kas taisa tiesiskus spriedumus. Jebkuras problēmas ir labākas par alternatīvu — starptautiskās sabiedrības un kaimiņvalsts reakciju, kad čekists uzvar Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Autors ir gatavs iesaistīties konstruktīvā diskusijā par izteikto kritiku ar starptautisko tiesību un krimināltiesību speciālistiem, katru izteikto tēzi autors var pamatot ar atsaucēm uz starptautisko tiesu praksi, starptautiskiem līgumiem un starptautisko tiesību zinātnieku darbiem.

Diena, 2003. gada 25. oktobris.