Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Mēs parādā neesam
Viesturs Sprūde

Krievijā gadu desmitiem valda plaši izplatītais viedoklis, ka Baltijas valstis ekonomiski ļoti daudz saņēmušas no PSRS un tāpēc dzīvojušas un pat joprojām dzīvojot uz citu rēķina. Tostarp šā pieņēmuma aplamību ar bezkaislīgiem skaitļiem pārliecinoši pierādīja vēl 1990. gadā. Ieskatu, kas saimnieciski Latvija bija Padomju Savienībai, nupat iznākušajā rakstu krājumā "Latvija: ceļā uz demokrātiju 1987 – 2003" sniedz arī Baltijas – Ziemeļu valstu pētījumu centra direktora Jura Prikuļa (attēlā) publikācija. Padomju laika statistika liecina – mēs nevienam neesam parādā, saka Prikuļa kungs. Atmodas laikos viņš bija viens no tiem latviešu zinātniekiem, kas piedalījās gluži pretējas virzības "grāmatvedībā". Proti, cik PSRS palika parādā Latvijai.

Jau kopš Staļina "lielās un varenās" iedzīvotājiem tika apgalvots, ka baltiešiem pēc 1940. gada PSRS sniegusi milzīgu palīdzību, ka Latvijas pirmā brīvvalsts bijusi neattīstīta Eiropas zeme, ka padomju valsts atrāvusi savam budžetam milzīgus līdzekļus jaunu uzņēmumu būvei Baltijā un īpaši Latvijā.

Kā rāda mūsdienu Krievijas politika, šie mīti ir laiduši dziļas saknes krievu tautas lielā daļā. Bet, kā uzsver agrākais LZA Ekonomikas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Juris Prikulis, tas, ka no Latvijas vairāk labumu ir gājis uz PSRS nekā otrādi, patiesībā bija zināms jau pirms Tautas frontes laikiem.

"Šie secinājumi, par kuriem mēs runājam, ir balstīti uz padomju statistiku – gan tā saucamo atklāto, gan tikai "dienesta lietošanai". Tolaik tas vienīgi bija krasā pretrunā ar oficiālo padomju ideoloģiju, ka Baltijas republikas bijušas "visjaunākās", ka tām vajadzējis saimnieciski daudz palīdzēt. Faktiski, ka tas tā nav, varēja redzēt ar "neapbruņotu aci", bet skaitliskā izteiksmē tas kļuva redzams drīz pēc PSRS kompartijas 20. kongresa, piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos gados. Staļina laikos statistikas gandrīz nebija vai arī tā bija tik samudžināta, ka neko nevarēja saprast. Bet sešdesmitajos gados sāka iznākt tīri pieklājīgi statistikas krājumi. Tie, piemēram, liecināja, ka pirmajā pēckara piecgadē kapitālieguldījumi Latvijas rūpniecībā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija 2,4 reizes mazāki nekā Krievijā. Latvijā šo piecgades plānu pamatīgi pārsniedza un tas notika galvenokārt tāpēc, ka kopā ar Igauniju piecdesmito gadu sākumā bijām vienīgās teritorijas PSRS, kur pēc vācu okupācijas bija pārsniegts pirmskara iedzīvotāju skaits. Lietuvā pirmskara iedzīvotāju skaits atjaunojās tikai 1968. gadā," stāsta zinātnieks.

– Mēs gan zinām uz kā rēķina šis darbaspēks atjaunojās…

J. Prikulis: – Piecdesmitajos gados Berklavs un citi cēla trauksmi par pārāk lielo rūpniecības objektu daudzumu, kas balstījās uz darbaspēku no citurienes. Latvijā rūpniecības piecgadu plānus pārpildīja hroniski. Bet kas notika citur? Krievijas Federācija piecgadu plānus nepildīja nekad. Un to parāda padomju statistika. Es salīdzināju, kas bija teikts PSRS likumos par piecgadu plāniem un kādi bija rezultāti. Tas, kas bija noteikts piecgažu sākumā, pirms plānu "koriģēšanas", Krievijas Federācijas rūpniecībā no piecdesmitajiem gadiem līdz pat PSRS sabrukumam nekad nevienu reizi netika izpildīts. Bet Latvijā darbaspēka pārpilnības dēļ bija milzīgi plānu pārpildījumi. Kaut gan oficiālajā līmenī vienmēr mēdza žēloties par darbaroku trūkumu Latvijas PSR. Tā bija tīrā propaganda. Patiesībā cilvēki no PSRS daļām, kur darbaspēka sevišķi trūka, migrēja šurp. Tas bija pilnīgi ačgārni un faktiski veicināja Padomju Savienības sabrukumu. PSRS reģioni attīstījās ļoti neproporcionāli. Pleskavas apgabalā pēc kara katru gadu samazinājās iedzīvotāju skaits un tagad to ir mazāk nekā puse no tā, kas bija pirms kara. Tā ir skaidra liecība, ka iedzīvotāju aizplūšanas dēļ ne tikai nepildījās rūpniecības plāni, bet visa apgabala ekonomika bija novesta kritiskā stāvoklī. Un tādu apgabalu Krievijā ir daudz. Eiropas Savienība atpalicējus cenšas "pavilkt uz augšu", bet PSRS tikai runāja, ka tas notiek. Reģionālās disproporcijas tikmēr pieauga. Un arī tagad šī postošā tendence turpinās – Krievijas nedaudzo attīstītāko apgabalu iedzīvotāju skaits strauji aug, bet daudzo atpaliekošo strauji samazinās.

– Kad statistika pārvērtās par politisku jautājumu?

– Par akūti politisku jautājumu tā pārvērtās 1990. gada martā, kad Lietuva pasludināja savu neatkarību no PSRS un no Maskavas atskanēja saucieni: vispirms atdodiet to, ko esat saņēmuši, un tad varēsiet iet.

Es šajā procesā iekļāvos, būdams Zinātnieku savienības biedrs, kad savienības padomes sēdē tika nolemts atbalstīt Lietuvas neatkarību un noskaidrot, kādas ir PSRS un Latvijas savstarpējās ekonomiskās attiecības no 1940. gada līdz tam brīdim. Pēc Jāņa Baloža iniciatīvas mēs sagatavojām tekstu "Latvijas gadsimtu rēķins Padomju Savienībai", ko kā Zinātnieku savienības uzsaukumu publicēja laikraksts "Latvijas Jaunatne". Tajā uzaicinājām sarīkot attiecīgu konferenci, kas arī sanāca LU Mazajā aulā. Vēl agrāk darbu bija sākusi Latvijas valdības veidotā Ministru Padomes ekonomikas reformu komisija, kas strādāja kopā ar Valsts statistikas komiteju, un nu tām pievienojās Zinātnieku savienība. Galvenais darba veicējs bija pieredzējušais statistiķis, viens no izcilākajiem tā laika PSRS statistiķiem Modris Šmulders. Sanācām Ministru Padomes telpās. Tur bija vesela virkne izcilu speciālistu: Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns, ekonomisti Jānis Kalniņš, Zigfrīds Osis un vēl vesela virkne vēsturnieku, juristu un citu.

– Tātad viņu darba kompetenci apšaubīt nav pamata?

– Šmulders bija ekonomikas zinātņu doktors. Viņš strādāja visus padomju gadus. Ar Šmulderu būtu grūti strīdēties. Kas attiecas uz mani, tad es 10 gadus līdz 1989. gadam biju strādājis Ekonomikas institūtā, kur atmodas laikā nodarbojos ar PSRS reģionālās attīstības disproporcijām. Mans secinājums tolaik bija tāds: tiek deklarēts, ka notiek reģionu attīstības izlīdzināšanās, bet patiesībā atšķirības tikai palielinās. Latvija bija šīs neproporcionālās attīstības upuris. Starp citu, neracionāli attīstītā rūpniecība un mazās investīcijas tajā pēc neatkarības atgūšanas noveda pie daudzu uzņēmumu izputēšanas. Ar atpalikušo tehniku nevarēja konkurēt ne RAF, ne citi. Ekonomikas institūtā mēdza šausmināties: ārprāts, viņi vēl kaut ko ražo!

– Ko jūsu grupa rēķināja – zaudējumus vai to, cik Latvija Padomju Savienībai devusi?

– Mēs rēķinājām dažādi. Piemēram, no vēsturiskā viedokļa – sākot no 1940. gada, kādi zaudējumi bijuši no nacionalizācijas, no Latvijas īpašuma izmantošanas. Tika skatīts arī jautājums par cilvēku zaudējumiem no represijām un deportācijām. Mēs nerēķinājām Abrenes apgabalu. Galvenokārt pētījums aprobežojās ar uzskaiti, cik PSRS budžetā pārskaitījusi Latvija un cik saņēma atpakaļ. Vēl mēs rēķinājām Latvijas zaudējumus, salīdzinot ar Somiju. Kopš divdesmito gadu beigām tās attīstības līmenis ar Latviju bija aptuveni vienāds. Tagad varēja salīdzināt – lūk, Somijas un, lūk, Baltijas valstu rezultāts. Protams, somu rezultāti bija daudzkārt labāki un Somiju izmantojām kā argumentu tam, kur Baltijas valstis būtu bijušas, ja nebūtu padomju okupācijas. Latvija, Igaunija, Somija, Čehija, Austrija pirms kara skaitījās vidēji turīgas Eiropas zemes. Latvija un Igaunija bija tālu priekšā tā laika Grieķijai un Portugālei.

Atmodas laikos mūsu mērķis bija pierādīt, ka nav vispār ko runāt, ka Latvija ir parādā PSRS. Neviens jau tad nedomāja reāli prasīt kaut kādas kompensācijas. Galvenais bija, lai beigtos runas. Bet tās pēdējā laikā atjaunojušās.

– Kāds īsti bija tas zaudējumu skaitlis, ko jūsu grupa nosauca 1990. gadā?

– Ņemot vērā, ka uz 1940. gadu Latvijas un Somijas ekonomiskā attīstība bija praktiski vienāda, zaudējumus noteica pēc nacionālā kopprodukta lēnā pieauguma padomju varas gados salīdzinājumā ar Somiju, kas liecināja par padomju ekonomiskās sistēmas mazāku efektivitāti. Turklāt ir zaudējumi no netaisnīgajām finanšu attiecībām un Latvijas nacionālajām bagātībām, kuras izveda uz PSRS pēc okupācijas. Vēl tika izvirzīts jautājums par 1920. gada Latvijas-Padomju Krievijas miera līguma noteikumu nepildīšanu un par kompensācijām par staļiniskā režīma laikā bojāgājušajiem Latvijas pilsoņiem. Summa bija 63 miljardi rubļu. Rublis pēc oficiālā kursa tobrīd bija krietni vērtīgāks par dolāru. Turklāt šī summa ir minimāla. Daudzas lietas nemaz tajā nav iekļautas. Toreiz runa bija par pašu principu.

– Varētu teikt – ja jau industrializācija te notikusi milzīgos apmēros, tad centra ieguldījumiem tiešām bija jābūt milzīgiem.

– Padomju Savienībā bija zināms, ka Latvijā ir augstāks darba ražīgums, darba kvalitāte un darba apstākļi patīkamāki. Jau pirmajā pēckara piecgadē plānu pārsniedza ne jau tādēļ, ka te būtu ieguldīti kādi lieli līdzekļi, bet tāpēc, ka izmantoja lielai daļai pilsētnieku atņemto "lieko" apdzīvojamo platību. Bija likums, ka tiem, kam apdzīvojamā platība lielāka par 9 kvadrātmetriem uz vienu cilvēku, to var atņemt. Tā rezultātā salīdzinājumā ar 1945. gadu 1950. gadā apdzīvojamā platība pilsētās uz cilvēku bija samazinājusies par pusi. Rīgā uzreiz varēja dzīvot vairāk ļaužu, turklāt rūpniecībā viņus varēja nodarbināt trīs maiņās. Rūpnīcas strādāja visas 24 stundas. Pieaugumu guva galvenokārt uz jau esošo iekārtu ekspluatācijas rēķina. Investīcijas Latvijā tobrīd bija daudz mazākas nekā Krievijas Federācijā, rēķinot uz attiecīgu iedzīvotāju skaitu.

– Krievijas laikrakstos figurē skaitļi, ka padomju laikā Latvijā un Lietuvā ieguldīti ne mazāk kā 90 miljardi dolāru, bet Igaunijā 55 – 60 miljardi. Kur ņemti šie skaitļi?

– Krievijas Valsts domē ir deputātu grupa, kas aicina, lai Krievijas Audita palāta aprēķina, cik Baltijas valstis Maskavai parādā. Īpaši aktīvs šajā deputātu grupā ir Viktors Alksnis. Viņš jau vairākus gadus draud: mēs jums uzstādīsim miljardiem lielu rēķinu. Tos ciparus viņi grib izspiest jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, bet nekā. Ar PSRS statistiku NAV iespējams pierādīt, ka Baltija ir parādā.

Alkšņa nosauktie nav statistikas cipari. Alksnis ir pilnīgs nejēga statistikā. Viņš pauž mazizglītotu cilvēku viedokli. Tajā pašā Krievijas domē ir deputāte Oksana Dmitrijeva, starptautiski atzīta autoritāte šajos jautājumos, kas, balstoties uz PSRS statistiku, ir nesen uzskatāmi parādījusi, ka Latvija bija viena no PSRS donoriem. Donori bija arī vairākas citas republikas un Krievijas apgabali. Lielākā labumu saņēmēja visas Savienības mērogā bijusi Maskavas pilsēta. Neviens cits nesaņēma tik daudz dotāciju.

Vai tad Latvija pati neradīja nekādas investīcijas? Vai te visi sēdēja saliktām rokām? Investīcijas Latvijā bija pašas Latvijas tautas radītas. To mēs pierādījām savā pētījumā. Es nezinu skaitļus par Igauniju un Lietuvu. Lietuva gan uz pārējās Baltijas fona 1940. gadā bija salīdzinoši nabagāka. Igaunijā lielas investīcijas pēckara gados bija degslānekļa rūpniecībā. Bet vai par labu Igaunijai? Drīzāk par labu netālajai Ļeņingradai (Pēterburgai).

– Par padomju režīma nodarījuma kompensēšanas nepieciešamību pēdējā laikā atklāti runā Igaunijas un Lietuvas parlamentos. Lietuvas prezidents Valds Adamkus nekautrējas visai reakcionārajam Krievijas laikrakstam "Ņezavisimaja gazeta" uzsvērt, ka kompensāciju uzskata par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas jautājumu. Tikai pie mums kaut kā pārāk klusu.

– Es neesmu politiķis. Tad, kad mēs 1990. gadā savu pētījumu sagatavojām, tas tika pārtulkots krievu un angļu valodā. Tautas fronte ar dokumentu centās iepazīstināt Krievijas sabiedrību. Pats to savulaik iedevu toreizējam PBLA vadītājam Gunāram Meierovicam un ārlietu ministram Jānim Jurkānam. Rezonanse Krievijā tolaik bija diezgan negatīva, kaut arī neviens nekādus nopietnus argumentētus iebildumus necēla, jo to nebija. Var strīdēties vienīgi par detaļām. Bet neapšaubāmi vajadzīga skaidrība. Sacīsim, Baltijas asambleja varētu nolemt izveidot darba grupu un strādāt, ja vajadzīgs, iesaistot arī citu bijušo padomju republiku speciālistus. Skaitļi pēc tam jāizanalizē, jāpārbauda. Profesore Ineta Ziemele uzsver, ka šo jautājumu nedrīkst pamest. Krievija nav varējusi atteikt maksājumus cara laika obligāciju īpašniekiem Francijā. Kompensāciju jautājums var būt dienaskārtībā 10 vai 100 gadu un jāvirza uz priekšu kā sarunu temats. Bet, kad es paskatos Leopolda Ozoliņa un citu nacionāli noskaņotu Saeimas deputātu iecerēto deklarāciju par PSRS okupācijas noziegumu nosodījumu un nodarīto zaudējumu atprasīšanu, tad, manuprāt, būtu jārīkojas nedaudz citādāk. Ideja ir pareiza, taču starptautiskā mērogā komunistu izveidoto sistēmu PSRS nevar nosodīt kā vienu veselumu. Jāliek akcents uz staļinismu.

Zaudējumus visām Baltijas valstīm vajadzētu rēķināt pēc vienotas metodoloģijas. Līdz šim tās bijušas dažādas. Igauņi un lietuvieši lika īpašu akcentu uz kompensācijām par nogalinātajiem vai citādi represētajiem savu valstu pilsoņiem. Mēs Baltijas un Ziemeļu valstu pētījumu centrā tuvākajā laikā gribam noorganizēt tikšanos ar lietuviešu un igauņu kolēģiem un kopīgi apspriest šos jautājumus. Labprāt tiktos arī ar Krievijas statistiķiem. Dokumenti ir saglabājušies un mēs visu varam apspriest un veikt aprēķinus.

Latvijas Avīze 2004. gada 6. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home