Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā "pāraudzināja" Latvijas radošo inteliģenci
Ilgvars Butulis

Pēc atkārtotās padomju okupācijas ierauta staļiniskās impērijas sastāvā, Latvija piedzīvoja svešās, ar varu uzspiestās komunistiskās ideoloģijas iespiešanos visās dzīves jomās. Laiks no 1945. līdz 1949. gadam iezīmējās ar Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (VK(b)P CK) inspirētām ideoloģiskajām kampaņām, kuru nolūks bija panākt pilnīgu ideoloģiskās un kultūras dzīves pakļaušanu padomju garam.

PSRS oficiālajiem standartiem un dogmām Latvijā centās izpatikt un piemēroties arī vietējā partijas vadība un kultūras funkcionāri. Plašas un interesantas liecības par ideoloģiskajām aktivitātēm kultūras jomā gūsim, pārlapojot tā laika preses izdevumus – radošās inteliģences savienību izdoto nedēļas laikrakstu "Literatūra un Māksla", Latvijas Padomju rakstnieku savienības mēnešrakstu "Karogs" un LK(b)P CK teorētisko žurnālu "Padomju Latvijas Boļševiks". Šo izdevumu redaktori bija redzami kultūras funkcionāri, kuri pretendēja uz vietēja mēroga mākslas teorētiķu un boļševistiskās taisnības tulku lomu. "Literatūru un Mākslu" 40. gadu otrajā pusē rediģēja Valdis Lukss, Jānis Grants, Voldemārs Kalpiņš. "Karogu" – Andrejs Upīts un Ignats Muižnieks, "Padomju Latvijas Boļševiku" – Arvīds Pelše un Jānis Bumbiers.

Tīrās mākslas vietā – partijiskums

Nepieciešamību "pāraudzināt" Latvijas radošo inteliģenci LKP CK vadošais ideologs, CK sekretārs Arvīds Pelše centās pamatot jau 1946. gadā. Viņš uzsvēra: "Tā kā mūsu republika ir jauna padomju republika un mūsu kadriem nav tā politiskā rūdījuma un mums vēl ir daudz kapitālistisko elementu, tad ir vairāk uzdevumu un kļūdu ideoloģiskajā darbā." Marksistisko Latvijas literatūras teorētiķu un kritiķu "vadzvaigzne" bija VK(b)P CK 1946. gada 14. augusta lēmums par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad".

Rakstniecība vairs nebija privāta lieta – "literāts mūsu sabiedrībā nevar rakstīt, kas viņam ienāk prātā", tīrās mākslas un individuālās brīvības vietā bija nācis partijiskums. Kā norādīja Vilis Lācis, lite-ratūras kritikai vajadzēja palīdzēt padomju garā pāraudzināt prāvu latviešu rakstnieku grupu, kas sevi formāli esot atzinuši par padomju rakstniekiem, bet īstenībā tiem vēl neesot droša padomju nostāja. Latviešu literātiem aizrādīja, ka viņi rakstot pārāk "inteliģenti, bez spēcīgiem vārdiem un atvēzieniem, kā to darīja Majakovskis vai Gorkijs".

Komunisma "teorētiķu" skatījumā bez vainas nebija arī literatūras kritiķi un pētnieki. Viņiem pārmeta marksisma – ļeņinisma teorijas nezināšanu, ideālistiskus formulējumus un buržuāzisku nekonsekvenci. Folkloras pētnieki – Pēteris Birkerts, Jānis Alberts Jansons, Anna Bērzkalne bija traktējusi folkloru kā kopīgu tautas daiļradi, aizdomīgi daudz runājot par "tautas garu" un "nesaskatot folkloras šķiriskumu". Oficiozos plaši pārstāstīja arī Arvīda Griguļa referātu, kurā autors "atmaskoja" Annas Brigaderes "daiļrades reakcionāro būtību".

Kritiķis Jānis Niedre bija uzdrošinājies apgalvot, ka latviešu rakstnieki arī emigrācijā spējot radīt nozīmīgus progresīvus darbus. Vēlāk žurnālā "Karogs" šis viedoklis bija raksturots kā rupja politiska kļūda. Kā sašutis aizrādīja modrais "analizētājs" Indriķis Lēmanis, "atkritēji un nodevēji taču dzīvo ārpus sociālistiskās dzimtenes un tādēļ nespēj radīt neko nozīmīgu. Jezuītiski dogmatiskais "literatūrkritiķis" Ignats Muižnieks netaupīja pat latviešu padomju literatūras korifejus. Viņš pārmeta Andrejam Upītim, ka rakstnieks kādā teorētiskā rakstā par sociālistisko reālismu vispirms aplūkojis Rietumu un tikai pēc tam krievu klasiskās un padomju literatūras autoru darbus.

"Kaitīgās nezāles mūsu literatūras druvā"

Latvijas pirmo pēckara gadu proza tomēr nebija tā literatūras joma, kurā boļševistiskā kritika un idejiskā audzināšana varēja sevišķi izvērsties. Šīs prozas oficiālie korifeji – Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Anna Sakse – bija Staļina prēmiju laureāti, sociālistiskā reālisma hrestomātiski paraugi. Kritikas bultas un pāraudzināšanas kampaņas dārdi tāpēc vērsās pret "otrā ešelona" prozaiķiem.

Roberts Sēlis ar savu romānu "Silaines muiža" noderēja kā paraugs kritikai par "aiziešanu pagātnē". Žurnāls "Padomju Latvijas Boļševiks" 1946. gadā apvainoja rakstniekus Annu Brodeli, Elīnu Zālīti, Valdi Grēviņu probudziskā virziena atbalstīšanā.

Visasākās neapmierinātības bultas tomēr vērsās pret rakstnieku Valdi Grēviņu par viņa stāstu krājumu "Ostlandes stāsti". Partijiskos kritiķus tracināja stāstu krājuma nosaukums – šis fašistiskais vārds, politiskais aklums modinot sašutumu un dziļi apvainojot ikvienu padomju cilvēku.

Plašs darba lauks, kur varēja izvērsties pirmo pēckara gadu dogmatiskā literatūras kritika, bija latviešu dzeja. Par parocīgiem kritikas uzbrukumu objektiem kļuva Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe, Cecīlija Dinere, Pēteris Sils. Oficiālās ideoloģijas naids vērsās arī pret pirmskara posma populārajiem latviešu dzejniekiem, kuri savu neordināro talantu un meistarību mēģināja saskaņot ar sociālistisko reālismu: Aleksandru Čaku, Jāni Grotu, Jāni Plaudi, Valdi Grēviņu, Elīnu Zālīti. Mirdzai Ķempei, Pēterim Silam, Cecīlijai Dinerei, Edgaram Damburam un Valijai Brutānei kritika pārmeta individuālismu, apolitismu, atraušanos no dzīves, pesimismu. "Analītiķi" ironizēja par dzejnieku pieminētajiem "liliju vizuļiem", "aizsalušiem logiem", norādot, ka "tādas dzejas nekad nekļūs tuvas padomju cilvēkam".

Kā atzina avīze "Literatūra un Māksla", mīlestība un daba nav aizliegtas tēmas, bet tās nedrīkst atainot atrauti no sabiedrības, darba un nākotnes ainām. Andrejs Balodis žurnālā "Karogs" saņēma asu pārmetumu par kādā dzejolī pausto domu, ka par mīlestību pasaulē nav nekā skaistāka. Kritiķis jautāja: "Kur tad paliek diženie sociālisma mērķi, taisnības un brīvības idejas?" Daļa jaunāko latviešu liriķu saņēma kritikas aizrādījumus, ka viņi par mīlestību rakstot līdzīgi kā krievu dzejniece Anna Ahmatova. Viņai mīlestība nozīmējot mokas, sāpes, ciešanas. Oficiālās ideoloģijas "korifeji" novērtēja to kā klaju bezidejiskumu, kas "kā kaitīgas nezāles jāizravē no mūsu lirikas druvas".

VK(b)P CK lēmumi aicināja uz kaujinieciskumu un nenogurstošu aktivitāti. Tādēļ zem kritikas sitieniem nonāca arī dzejnieki Andrejs Kurcijs un Edgars Damburs, kuri savos darbos bija apdziedājuši klusumu. Spožais intelektuālis Andrejs Kurcijs saņēma kritiķa Ignata Muižnieka "tēvišķo" aizrādījumu, ka "šodien Padomju Latvijā nav tāds klusums, bet ir varens darba troksnis".

Partijas prasībām pēc skaidras un vienkāršas izteiksmes neatbilda arī latviešu dzejas lielmeistara Aleksandra Čaka dzeja. Virkne kritiķu, īpaši I. Muižnieks, izvirzīja dzejniekam nejēdzīgus apvainojumus par dekadentismu un formālismu. Čaks savā dzejā pielietojot dīvainas metaforas, juceklīgu kompozīciju, neskaidru misticismu, Rīgu viņš saucot aplamos vārdos un dažas metaforas esot pat rupjas politiskas kļūdas. Kritiķis Vizbulis Bērce cīņu pret Aleksandru Čaku nosauca par šķiru cīņu, rezumējot – "čakisms" ir kaitīgs un izskaužams.

Prasības pēc viennozīmības un šķiriskās skaidrības dzejā bieži vien ieguva vulgāri primitīvu, pat grotesku raksturu. Arī šeit sevišķi izcēlās Ignats Muižnieks. Kādā kritikā viņš nopietni klāstīja, ka Cecīlija Dinere savā dzejolī runājot par pasauli, aizmirsdama, ka pasaule nav nedalāms jēdziens: ir progresīvā, demokrātiskā pasaule ar PSRS un reakcionārā ar ASV priekšgalā. Savukārt dzejnieks V. Grēviņš, dzejā pieminot Ķīnu, nebija raksturojis šīs valsts strādniekus un zemniekus, bet, minot Urālus, aizmirsis, ka tā bija padomju ieroču kalve un padomju ļaužu varonīgā darba arēna.

Tāpat kā A. Čaka daiļradi, arī V. Grēviņa skaisto smeldzīgo dzeju marksistiskie kritiķi uzskatīja gandrīz vai par piedauzības akmeni latviešu literatūrā. Tajā saredzēja nešķirisku buržuāziskās Latvijas slavinājumu, politiskas divdomības, brīvās mīlestības, seksualitātes, buržuāziskā dzīvesveida – fokstrotu un saksofonu – cildinājumu.

Mājas Viesis  
25. jūlijs, 2005

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home