Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pastarās dienas priekšnojautās
Uldis Lasmanis

Šā gada 25. martā apritēs 55. gadskārta kopš visbaigākās nakts un dienas Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Pa 1941. gada 14. jūnijā iebrauktajiem ceļiem uz Sibīrijas tālēm no visiem Latvijas novadiem un pilsētām aizveda gandrīz 50 tūkstošus vīru, sievu, bērnu, sirmgalvju…

Deportāciju priekšspēle

Vidzemē un Zemgalē 1944. gada rudenī tūlīt pēc padomju armijas ienākšanas (Kurzemē — pēc kapitulācijas 1945. gada pavasarī) sākās latviešu (arī cittautiešu) vīru aresti. Patriotiskā vēlme cīnīties par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, ko stiprināja Rietumu melīgā radiopropaganda, izsauca, sevišķi mežainajos Latvijas apriņķos, īstu cīņu lavīnu, ko profesors H. Strods pareizi nosaucis par karu pēc kara.

1945. gada jūlijā Latvijas K(b)P Ilūkstes apriņķa komitejas sekretārs Matuzs izmisis ziņoja Centrālkomitejai: "... visām bandām apriņķī ir spilgti izteikts buržuāziski nacionāls raksturs… bandas atbalsta zināma iedzīvotāju daļa. Tie galvenokārt ir 1940./41. gadā un 1944./45. gadā represēto un notiesāto, kā arī bandītu ģimeņu locekļi un radinieki. Rezultāti būtu daudz ievērojamāki, ja no katra pagasta represētu kaut vai pa vienai ģimenei, kas aktīvi palīdz savam radiniekam bandītam!"

Līdztekus partizānu karam notika zemnieku dzīšana kolhozos. Latviešu zemnieki, kuri gadsimtiem ilgi bija dzīvojuši viensētās, saklausījušies, arī saskatījušies padomijas kolhoznieku nožēlojamo, dzimtbūtniecisko stāvokli, ar maziem izņēmumiem sabotēja šo Maskavas direktīvu. Latvijas PSR Ministru Padome pēc attiecīgas norādes no Maskavas 1947. gada 27. augustā pieņēma lēmumu par kulaku saimniecību noteikšanu un to aplikšanu ar paaugstinātiem nodokļiem. Galvenie priekšnoteikumi iecelšanai kulaku kārtā saistījās ar algota darba spēka, arī karagūstekņu izmantošanu, ienākumiem no dzirnavām, kuļmašīnām, arī politiskiem motīviem — sadarbību ar vāciešiem, piedalīšanos aizsargos utt.

Pagasti "rādīja zobus"

1947. gada septembrī pagastu jeb ciemu izpildu komitejas sāka triecientempā sastādīt ar paaugstinātu nodokli apliekamo saimniecību sarakstus. Piemēram, Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagastā kulaku kārtā paredzēja iecelt 26 saimniecības. Pēc tam sarakstu nosūtīja uz Jēkabpils apriņķa Izpildu komiteju apstiprināšanai. 1948. gada beigās kulakos ieskaitīja jau 45 saimniecības. Tomēr ne visi pagasti bija tik atsaucīgi. Piemēram, Rites novads sākotnēji iesniedza tikai trīs kulaku pretendentus. 1948. gada septembrī Jēkabpils finanšu nodaļa piesūtīja Ābeļu pagasta izpildkomitejai sarakstu ar 70 saimniecībām, kas būtu apliekamas ar paaugstinātu nodokli. Ābeļi atsacīja — tie visi esot jaunsaimnieki, kas algotu darbaspēku neizmanto, tātad pret viņiem nevar piemērot kulaka statusu — izņemot trīs mājas… Šajos piemēros redzam, ka pagastu institūcijas pretojās, rādīja zobus partijas un apriņķa norādēm!

Zīmīgs ir no izsūtīšanas paglābtā Ilgvara Rezovska stāsts:

"1944. gada rudenī mēs, Lauškalnu māju iedzīvotāji, tāpat kā desmitiem citu sēlpiliešu, aizbēgām uz Kurzemi. (..) 1945. gadā pēc "katla" kapitulācijas tēvs ar māti atgriezās, es paliku mācīties Kandavas lauksaimniecības tehnikumā.

Visus mūs pārsteidza ziņa, ka 1947. gada rudenī esam ieskaitīti kulakos, pie tam tieši mana mamma, kura nebija ne aizsardze, ne vācu laika aktīviste, arī zemes platība — tikai 28 hektāri… Par to, ka mums draud izsūtīšana, uzzināju 1949. gada marta sākumā — piezvanīja ciema sekretāre.

(..) Lai gan zvanītāja tieši neteica, tas bija mājiens: glābies! Griezos pie tehnikuma direktora Kurzemnieka. "Jā," viņš teica, "arī pie mums Kandavā visas kravas mašīnas mobilizētas. Tu brauc prom, te tev izrakstīšanas apliecība un mēģini paglābties kur svešā pusē…"

Es jau biju ar šofera tiesībām un 1949. gada pavasarī sāku vadīt mašīnu Smiltenes mežniecībā. Tur arī uzzināju, ka deportēti mamma un tēvs. Drīz mani iesauca padomju armijā (..). Ar vecākiem nesarakstījos, es par viņu likteni tāpat kā viņi par manējo uzzināju caur paziņām. Armijā nevienam neteicu, kā dēls esmu, lai gan tur neviens arī neprasīja. Pēc demobilizācijas gan pilnā seržanta formā (..) ierados Omskas apgabala Sargatskas rajona Tambovskas sovhozā. Tur bija vai visi sēlpilieši, arī mani vecāki (..). Atgriezies Rīgā, uzrakstīju kā demobilizēts "voins" lūgumu pašam Vilim Lācim, lai taču atbrīvo vecīšus. Viņi tiešām pārbrauca uz Latviju 1955. gada 1. aprīlī — gadu agrāk nekā citi. Mājās Lauškalnos netika, jo tās visā platībā bija aizņēmusi Staburaga ciema padome..."

1949. gadā izsūtītie, ar čekas roku krimināllietās jau sadalīti divās lielās kategorijās — aktīvo bandītu, tiesāto bandītu, bandītu atbalstītāju un tiesāto buržuāzisko nacionālistu ģimenes un kulaku — lielo zemnieku ģimenes. Pirmās kategorijas izsūtīšanas lietās lielākoties nav atrodami nekādi ciema vai apriņķa padomju lēmumi par ieskaitīšanu kulakos. Redzams vienīgi čekas virsnieka slēdziens par izsūtāmā piederību tai vai citai bandītu kategorijai vai arī tribunāla sprieduma noraksts.

Toties kulaku ģimenēm pamats izsūtīšanai uz attāliem PSRS novadiem bija gan pagasta izpildkomitejas protokols par iesaistīšanu kulakos, gan apriņķa apstiprinājums. Vēl pievienota arī, lai gan ne visos gadījumos, Latvijas PSR arhīva izziņa par saimniecības stāvokli 1939. gadā.

Daļa vēsturnieku uzskata, ka tieši tā bijusi pamats izsūtāmo atlasei. Tomēr Rezovsku ģimenes piemērs rāda, ka ne visu lēma čekisti. Vēl vairāk — 1947. gada 30. decembrī Jēkabpils apriņķa izpildu komiteja izslēdza Rezovskus no kulaku sarakstiem kā neatbilstošus Ministru Padomes noteikumiem. Tomēr pagasts iesniedza otrreiz… 1949. gada februārī Sēlpils pagastā par kulakiem apzīmēja 39 ģimenes (no tām izsūtīja 17). Starp neizsūtītajiem bija arī kulaki ar daudz smagākiem "noziegumiem" vai "sociāli šķirisko stāvokli" . Par šo "īsto" kulaku nedeportēšanu 1950. gada vidū pat izcēlās skandāls, kas sasniedza CK 1. sekretāru J. Kalnbērziņu…

Pētījumi liecina, ka pagastu un apriņķu vara varēja ietekmēt izsūtīšanai paredzēto sarakstu sastādīšanu. Tomēr daudzi šīs problēmas aspekti joprojām ir neskaidri. Te, saņemot valsts atbalstu, daudz varētu palīdzēt novadu — tādi entuziasti, kādi, piemēram, ir Aina Mikulāne Dignājā un Gaida Svilpe Zasā, kas savākušas unikālu informāciju par savu novadu upuriem un cilvēku likteņiem pusgadsimtu ilgušās okupācijas laikā.

"Nevar būt!"

Skaidrs, ka ļaudis šīs akcijas uztvēra kā gatavošanos nākamajām represijām. Milzīgie nodokļi, kuri vairākumam sākās ar pieciem tūkstošiem rubļu, 1948. gadā divkāršojās. Izmisuma un bezcerības noskaņu vairoja lielās piena, gaļas un graudu nodevu normas. Šo noskaņu spilgti raksturo Sunākstes zemnieka, nu jau viņsaulē aizgājušā Voldemāra Kļaviņa atmiņas:

"Iznīcības un beztiesības slogs vēlās uz nelaimīgajām mājām. Sākumā tik daudz nedomāja par nodokļu, nodevu un klaušu smagumu kā par šķietami tuvo izsūtīšanu. (..) Nevar būt! Kad pienāca 1948. gada vasara, ļaudis saspringa, taujāja, vai nav padoti vagoni Daudzevas, Krustpils stacijā kā 1941. gadā…"

1948. gada otrajā pusē sākās paraugprāvas, tiesu procesi pret tiem, kuri nespēja nomaksāt nodokļus, nodot pienu, gaļu…

1948./49. gada ziemā Jēkabpils apriņķī notiesāja 31 zemnieku uz vienu līdz diviem gadiem cietumā par "ļaunprātīgu nodokļu nepildi". Šie padomju tiesvedībā neparasti mazie sodi it kā nomierināja satrauktos prātus, viesa pat cerības, ka ar pāris gadiem viss arī beigsies. Sievas, bērnus sadzīs kolhozos, Sibīrijas nebūs… Kā viņi maldījās!

Šie notikumi neizdzēšami iespiedušies Ainas Stukules, dzimusi Zimele, atmiņās:

"Manu ģimeni no Valkas apriņķa Ērģemes pagasta Čoru mājām arī ieskaitīja kulakos. Tēvs ar mokām nomaksāja pirmos 7000 rubļus, palika parādā pusi no nākamajiem 9000 un nebija spējīgs pat domās pieļaut nākamo 14 000 apmaksu…

Jau 1948. gada rudenī viņu izsauca uz Valkas rajona prokuratūru, faktiski veselu dienu noturēja arestā. Solīja gadus… (..) Zinot tēva postu, saņēmu dūšu un devos pie prokurora. Nezinu, vai manas asaras vai solījums nodokļus samaksāt, tomēr panācu, ka tēvs vakarā ieradās manā istabiņā.

Ar to neapmierinājos, devos pie Valkas apriņķa IK priekšsēdētāja biedra Ruska. (..)

Līdz šai dienai atceros viņa padomu: lai vecāki paņem no mājām nepieciešamo, izsauc no pagasta komisiju paliekošā aprakstīšanai un dodas prom ar vienu govi un drēbēm. Kad pienāca 1949. gada 24. marta nakts, es, māsa un vecāki gulējām vai snaudām pie sapakotiem čemodāniem. Mēs palikām…"

1949. gada 25. marta šausmu nakti atceras arī rīdziniece, Ilgvara Rezovska dzīvesbiedre Aina:

"24. marta vakarā te, ap Cēsu ielu, visas malas un pagalmi bija piedzīti pilni ar kravas automašīnām. Mēs visi zinājām — būs izsūtīšana. Mēs un kaimiņi jau bijām gatavi ar produktu un drēbju saiņiem, gatavi ceļam. Tikai nezinājām, cik daudz ļaus ņemt līdzi. To šausmu nakti ar it kā smagu, nospiedošu gaisa vāku zem apmākušajām nakts debesīm nekad neaizmirsīšu. Šo zvanu, sitienu gaidīšanu pie durvīm… Palikām."

Notikumu traģismu asi izjutusi arī autora sieva Brigita, kura toreiz bija sešus gadus veca:

"Lai gan mans tēvs bija tikai vienkāršs virvju pinējs Valdemārpilī, bet māte — mājsaimniece, lai gan Augusts Fišers skaitījās pat kreiss un baidījās no aresta vācu gados, arī mēs gatavojāmies Sibīrijai. Neviens taču īsti neko nezināja, baumas plosījās, vienas briesmīgākas par citām. Atceros, kā mājas dārzā tēvs ar māti apraka, no šodienas viedokļa, nabadzīgos trauku krājumus — pāris stikla vāzes, duci šķīvju un apakštasīšu, pāris terīnes, saeļļotas, vaskadrānā ietītas alpaka karotes, nažus, dakšiņas. Mums ar mazo brāli šo vietu speciāli parādīja — atcerieties, ja mēs, vecie, neizturam un neatgriežamies…

Strādnieka Fišera ģimene, protams, palika. Atmiņā iespiedies tas, kā mājas saimniece, jau automašīnā sēžot, skaļi kliedza: "To bērnu, to bērnu atrodiet!" Mazais kaut kur bija noslēpies, nobijies no šautenēm, svešās valodas un kareivju mundieriem. Kā vēlāk atrakstīja izsūtītā: "Kaut nebūtu saukusi — dēliņš Jeņisejā noslīcis…"

"Pilnīgi slepeni"…

Jau izsūtīšanas dienas vakarā Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas informācijas sektora vadītājs Ņinovs parakstīja CK sekretāriem Kalnbērziņam, Titovam, Ļitvinovam, Pelšem adresētu informāciju "Par Rīgas pilsētas iedzīvotāju politisko noskaņojumu sakarā ar naktī no 24. uz 25. martu veiktajiem pasākumiem". Dokumenta otrajā pusē redzama piezīme: "Četri eksemplāri iznīcināti."

Šī slepenā informācija vēstīja, ka Rīgas uzņēmumos, iestādēs stāvoklis ir bijis mierīgs, darbs noritējis parastajā kārtībā. Arī iedzīvotāju noskaņojums ir novērtēts kā "normāls". Dažu rūpnīcu strādnieki par pasākumiem uzzinājuši tikai nākamās dienas vidū. Par pārbiedēto ļaužu noskaņojumu liecina frāze: "Atklātas masu uzstāšanās nav vērojamas. Ir atsevišķu personu izteikumi."

Visur esošās un visu dzirdošās čekas acis un ausis bija savākušas visdažādāko informāciju. Piemēram, fabrikā "Boļševička" bijušas dzirdamas šādas sarunas: "Reiz izved neuzticamos, gaidāms karš, kā tas bija 1941. gadā. Drīz visus latviešus izsūtīs, paliks tikai krievi."

Rūpnīcā "Vairogs": "Kā lai krievus mīl, ja viņi izšķir ģimenes. Sākas tautas izsūtīšana."

1949. gada šausmu nakti ļaudis apsprieduši arī universālveikalā. Kāds pircējs, apskatot servīzi, izteicies: "Tagad mums nav pirkšanas brīvības, paies neliels laiks, un būsim brīvi." Kāda pircēja lūgumu sekcijas vadītāja vietniecei izteikusi latviešu valodā. Pēdējā to lūgusi pārtulkot krievu valodā. Tad pircēja asi izmetusi: "Te jums nav vieta, ja nezināt latviešu valodu." Kad veikala darbiniece viņai atbildējusi, ka Latvija ir padomju republika un katrs pilsonis var strādāt jebkurā republikā, pircēja paziņojusi: "Nav zināms, cik ilgi tā būs padomju." Čekas ziņotāji bija redzējuši, ka veikala darbinieki notikumu apspriež, daži — ļoti satraukti, pat līdz asarām.

Čekai informatoru netrūcis arī Rīgas Centrāltirgū, kur noklausītas šādas sarunas: "Pilsētā notikusi liela nelaime. Vajag iepirkt šo to no produktiem."

Ziņojumā uzsvērts, ka Latvijas Universitātē un Lauksaimniecības akadēmijā nekādu sarunu nav bijis, visi uzvedušies ļoti ieturēti, lai arī daudzi studenti ieradušies saraudātām acīm. Lauksaimniecības akadēmijas Mehāniskajā fakultātē uz nodarbībām ieradušies tikai 50% studentu. Ļoti satraukta, nospiesta atmosfēra bijusi vērojama pilsētas 1. slimnīcas darbinieku kolektīvā, jo no tā arestēti divi cilvēki. Tur ļaudis — gan krievi, gan latvieši — pulcējoties grupās pa trīs četriem cilvēkiem un čukstus sarunājoties. Par ko — to čekai gan nav izdevies uzzināt.

Strādnieki un strādnieces nelielās grupās pulcējoties arī fabrikās "Māra", "Boļševička", "Vairogs" un citās. Viņi sarunājoties pusbalsī, un, līdzko pie viņiem pienāk fabrikas arodkomitejas priekšsēdētājs vai partijas komitejas sekretārs, ātri izklīstot.

Par 25. marta nakts notikumiem īpaši uztraukti esot ebreji. Dzirdams viedoklis: "Ja ved latviešus, nākotnē izsūtīs arī ebrejus."

Ziņojumā uzsvērts — sevišķi nepatīkami bijis tas, ka par nakts operāciju dažas personas uzzinājušas jau iepriekš — 24. martā. Universālveikalā no pieciem līdz septiņiem vakarā strādnieki satraukti apsprieduši ziņu par visu latviešu un ebreju izsūtīšanu. Daži darbinieki pat vērsušies pie veikala vadības.

Tirgu pārvaldes priekšnieks Kumkarovs paziņojis, ka dažas iedzīvotāju grupas, sevišķi dzelzceļnieki, zinājuši par operāciju jau 24. marta dienā. Centrāltirgus gaļas izcirtējs Dauge teicis tirgus kadru inspektoram Āboliņam: "Šodien naktī izsūtīs visus latviešus. To man pateica IeM majors. Atceries manus vārdus, šai gadā noteikti būs karš."

Savā "pilnīgi slepenajā" ziņojumā čeka konstatēja, ka "slepenības pārkāpšanas dēļ dažas arestēt paredzētās personas izbēgušas".

Deportācijas atstājušas iespaidu arī uz pilsētas saimniecisko dzīvi. 25. martā Rīgas tirgos bijis vērojams palielināts miltu, speķa, sviesta pieprasījums, tādēļ miltiem paaugstinājušās cenas par 2 — 3 rubļiem kilogramā, speķim, sviestam par 2 — 5 rubļiem kilogramā.

"Atzīmēt par aktīvu piedalīšanos…"

Šī samērā mierīgā pārbaidītās sabiedrības reakcija un Rietumu neiejaukšanās, par sankcijām nerunājot, ļāva Latvijas Kompartijas 1. sekretāram biedram Kalnbērziņam jau 1949. gada 29. martā parakstīt pilnīgi slepenu 14. protokolu, kur 26. paragrāfā teikts:

"1) Atzīt, ka Latvijas PSR Valsts drošības ministrija ar PSRS Valsts drošības ministrijas palīdzību lieliski sagatavojuši un realizējuši kulaku un viņu ģimeņu, arī bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu. PSRS Ministru Padomes lēmumi par šo jautājumu izpildīti.

2) Atzīmēt par aktīvu piedalīšanos izsūtīšanas operācijās republikas partijas organizācijas, komjaunatnes un padomju aktīvu."

Šajā lēmumā nav ne vārda par to, ka Latvijas laukos masveidā sākusies iesniegumu lavīna uzņemšanai kolhozos. Pārbiedētie cilvēki centās glābties no paredzamajiem Sibīrijas sniegiem tepat — dzimtenē. Turklāt palikušos — neizsūtītos kulakus — kolhozā neuzņēma. Tā laika prese un arhīvu dokumenti pilni ar saukļiem: "nelaist", "atlaist", "attīrīties no svešiem elementiem"! Ko izjuta šie visu atgrūztie ļaudis, ko gaidīja, uz ko varēja cerēt?

Interesants ir arī jautājums par to, kā 25. marta deportācijas ietekmēja darba roku bilanci. Aculieciniece Aina Stukule stāsta, ka laukos speciālistu trūcis tāpat bez visām deportācijām. "Ja jau mani — mājsaimnieci ar augstāko izglītību — nozīmēja uz visīstāko agronoma amatu — par sēklu inspekcijas priekšnieku… Abi Valkas rajona agronomi — Streņģis un Žuks — bija aizbēguši 1944. gadā. Viņu un citas speciālistu vietas aizpildīja Lauksaimniecības akadēmijas studenti, kā nu prata un varēja. Labāko zemes pazinēju un kopēju, spējīgāko lauksaimnieku izsūtīšana vēl vairāk iedragāja laukkopības un lopkopības profesionalitātes pakāpi, nerunājot par haosu, kas sākās ar masveidīgo saplūšanu kolhozos."

LPSR lauksaimniecības ministrs J. Vanags runā Latvijas kompartijas 1950. gada 10. — 11. februāra plēnumā atzina:

"… Mūsu grūtības lauksaimniecībā ir tādas, ka mums trūkst speciālistu. Kādēļ tas tā? Tas tādēļ, ka mūsu speciālistu vidū, kurus mēs saņēmām no buržuāziskā laika, no 890 agronomiem palika tikai 20%. Mēs politisku apsvērumu dēļ bijām spiesti atbrīvot 80% speciālistu ar augstāko izglītību…"

Biedrs Vanags gan nemin, ka šos zaudējumus radīja 1941. gada deportācija, bēgļi uz rietumiem, kritušie abās armijās un partizānu cīņās abās frontes pusēs, tribunālu un sevišķo apspriežu spriedumi pēckara gados, kulaku izgrūšana no ražošanas un — 1949. gada 25. marta deportācijas — lielākā traģēdijā Latvijas 20. gs. vēsturē.

Latvijas Avīze 2004. gada 20. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home