Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
PĒC KARA
Egīls Zirnis

Karastāvoklis Latvijā netika atcelts vēl ilgi pēc 1945.gada 8.maija. Turpinājās arī karš

Cik pulkstenis? Nezinu. Vācieši atņēma gaili, krievi atņēma pulksteni… Šis teiciens, kas Kurzemē kļuva populārs Vācijas kapitulācijas dienās, labi raksturoja dzimtenē palikušo Latvijas iedzīvotāju situāciju. Sarīdīti cits pret citu jau kopš 1940.gada vasaras, Staļina un Hitlera totalitāro režīmu fiziski un garīgi izvaroti, — līdz kara beigām līdztekus nogurumam bija palikusi tikai viena atziņa, kas 9.maija rītā varēja vienot visus: "Esam palikuši dzīvi." Pārējais bija liela neziņa par to, kas būs turpmāk, atskaitot padomju varas Baigā gada pieredzi, kas neko labu nesolīja. Tātad arī par savu kailo dzīvību neviens nevarēja būt drošs, jo Staļina terors atšķirībā no hitleriešu terora bija neprognozējamāks.

Taču, kamēr dzīvība cilvēkā turas, viņā turas arī cerība. Tāpēc, lai gan blīvas sarkanarmiešu ķēdes drīz pēc 8.maija bija pārķemmējušas Kurzemes laukus, atjaunojot padomju varu visā Latvijas neapmežotajā daļā, 1945.gada vasarā un arī rudenī turpinājās, šodienas acīm raugoties, pagalam naiva sapņošana par valsts drīzas atjaunošanas iespējām, un netrūka arī cilvēku, kas, nokļuvuši Rietumu okupācijas zonās, izvēlējās atgriešanos mājās. Pirmā miera vasara vēl bija cerību un lielas tautas staigāšanas laiks.

VIETĒJIEM NEUZTICĒJĀS

Staigāšana gan nespēja aizpildīt kara cirstos robus. Saskaņā ar profesora Heinriha Stroda aprēķiniem, karadarbībai beidzoties, Latvijā bija palikuši 1,4 miljoni iedzīvotāju. Ja atskaita tos, kas vēlāk atgriezās no izsūtījuma, tad kara, represiju un emigrācijas dēļ latviešu skaits samērā ar 1940.gadu bija samazinājies par 267 tūkstošiem un visu iedzīvotāju skaits, ieskaitot ebrejus, — par vismaz 325 tūkstošiem (Pārsla Eglīte. Latvijas okupācijas gadagrāmata, 2001). Taču masveida migrācija no PSRS 1945.gadā vēl nenotika kaut vai tāpēc, ka no "vecās" Padomju Savienības, kur ekonomiskā situācija bija daudz sliktāka nekā Baltijā, te tik vienkārši iebraukt vēl nevarēja, lai gan šie ierobežojumi nebija tik izteikti kā 1940./1941.gadā.

Tautas staigāšana biežu kadru maiņu veidā līdz pat 1946.gadam notika arī padomju administratīvajā aparātā. 1945.gadā daudzas administratīvās vakances bija neaizpildītas pat Rīgā, kur nu vēl apriņķos, stāsta vēsturniece Daina Bleiere. Lai arī cilvēku trūka, vietējiem kadriem padomju vara neuzticējās, tāpēc sākumā administratīvās funkcijas veica operatīvās grupas, kuras darbībai Latvijas pārvaldes iestādēs, lielākajos rūpniecības uzņēmumos un kultūras iestādēs sāka veidot jau 1944.gadā Maskavā.

Taču šīs grupas vairumā gadījumu tika veidotas no cilvēkiem, kam ne tikai administratīvais darbs, bet arī situācija Latvijā bija tumša bilde — Krievijas latviešiem un pat nelatviešiem. "Man ir radies iespaids, ka pat 1940./1941.gada padomju vietējiem aktīvistiem īpaši neuzticējās," saka D.Bleiere.

"Daudz tādu faktu, kad meitenes un sievietes ar asarām acīs pavada vācu karagūstekņus. Mūsu pilnvarotie pagastos veic izskaidrošanas darbu vietējo iedzīvotāju vidū, bet šis darbs pavisam nepietiekams," — tā ziņojumā Latvijas PSR TKP priekšsēdētājam V.Lācim par laupīšanu Aizputes apriņķī 1945.gada 22.maijā sūdzas Aizputes apriņķa komitejas sekretārs Orlovs un izpildkomitejas priekšsēdētājs Āboliņš. Vardarbība galvenokārt no padomju militārpersonu puses bija parasta lieta padomju republikā, kurā līdz 1946.gada jūlijam oficiāli bija karastāvoklis. Tie pirmā pēckara gada aculiecinieki, kas izdzīvojuši līdz šodienai, vairāk atceras labo, taču padomju dienesta ziņojumi rāda nežēlīgu ainu: civiliedzīvotāji gan pilsētās, gan laukos no "atbrīvotājiem" viegli varēja dabūt lodi. "Iznīcinātāju bataljona kareivis Kernavu nolaupīja pilsonim Masalim (Mērdzenes pag.) velteņus un galošas, un, kad pilsonis Masalis to ar visiem zābakiem pārsteidza, viņš raidīja virsū šāvienus, ar ko Masali nogalināja… Iznīcinātāju bataljona kareivis Lazarevs nolaupīja pilsonim Kravčenko velosipēdu, par ko pēdējais uzzināja un pieprasīja divriteni atdot. Lazarevs ieveda Kravčenko mežā un ar šāvienu pakausī viņu noslepkavoja…" tās ir tikai dažas epizodes no plaša 1945.gada 9.jūnija ziņojuma par noziedzībām pret iedzīvotājiem Ludzas apriņķī.

MĀJĀS CAUR KRIEVIJU

Tūlīt pēc kara bezmaksas darbaspēks dažādās PSRS vietās tika papildināts ar filtrācijas palīdzību. Tā skāra arī Latviju. "Sākums bija baigs," atceras Laima Z., tolaik jauna mūzikas skolotāja, kas 9.maiju sagaidīja Vandzenes pagastā. "Pa lauku viena pēc otras nāca armijas ķēdes, cik vien tālu varēja redzēt. Visus jaunos vīriešus paņēma līdzi uz filtrāciju." Oficiāli gan filtrācijas ideja bija noskaidrot, vai cilvēks vainojams nodarījumos pret padomju varu. Taču arī tos leģionārus, kas leģionā nebija iestājušies brīvprātīgi un nebija darbojušies policijas bataljonos, mājās atlaida tikai 1946.gada beigās. D.Bleieres tēvabrālis leģiona 15.divīzijā kara beigās bija nokļuvis Holandē. Tur gūstekņu nometnē latviešus apmeklēja emisāri no Padomju Latvijas ar draudzīgu aicinājumu: karš beidzies, darbarokas vajadzīgas, dzimtene jūs gaida. Leģionārs spriedis tā: viņam, vienkāršam cilvēkam, nav no kā baidīties, turklāt mājās gaida sieva un trīs bērni, jaunākais vēl nav redzēts. Pieteicies braukšanai mājās. Angļi iedevuši uniformas, mugursomas ar pārtiku un iesēdinājuši Berlīnes vilcienā. Berlīnē padomju zonā pārnācēji izsēdināti un… kājām dzīti līdz Grodņai, kur sasēdināti vilcienos un aizvesti uz filtrācijas nometni Uhtā, proti, uz darbu šahtās līdz 1946.gada beigām.

Arī izsūtīšanu prakse bija atjaunota jau pēc sarkanarmijas ienākšanas. 1945.gada 5. un 6.februārī bija notikusi vācu tautības pilsoņu un tā saucamo bezpavalstnieku izsūtīšana, stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Tā bija ārkārtīgi slikti noorganizēta — uz Komi izsūtīja arī latviešus, ungārus, poļus, kopā kādus 700 cilvēkus.

MEŽABRĀĻI

Lai gan kara beigās leģionāri dziedāja "Lai Staļins vai Čerčils mūs pakar, vienalga, kā kauliņi krīt", pēc kapitulācijas tomēr bija milzīgas cerības, ka sabiedrotie neatstās Baltiju padomju ietekmes sfērā. Jo mazāk informācijas, jo labāk vairojas baumas. Arī padomju dokumentos ir fiksēts ļaužu noskaņojums, runas, ka "Ventspils ostā iebraukuši angļu kuģi", "sabiedrotie šeit rīkos referendumu", "laiki mainīsies". Tas deva cerības, ka ar padošanos var nesteigties.

Aptuveni četri tūkstoši leģionāru, kas negribēja iet filtrācijas nometnēs, zinot apstākļus tajās un iespējamās represijas, sagāja mežā, Vidzemē un Latgalē stihiska pretošanās padomju varai sākās jau 1944.gadā. Tur daudzi sagāja mežā, nošāvuši tos, kuri nāca viņus arestēt, vai arī iešanu mežā redzēja kā vienīgo iespēju izvairīties no iesaukšanas sarkanarmijā. Bija gan vēl viena alternatīva izvairīties no frontes — iet strebukos jeb iznīcinātāju bataljonos. Tātad cīnīties pret nacionālajiem partizāniem. Nav brīnums, ka padomju dokumenti iznīcinātāju kadru sastāvu raksturo kā neuzticamu un pašus bataljonus kā kaujas nespējīgus.

Lielākā daļa tomēr izvēlējās nepretošanos. Leģionārs Raimonds Jonāts padomju varai padevās Kurzemē. Kapitulācijas brīdī bijis kopā ar tolaik pazīstamo slidotāju Alfonu Bērziņu, tas teicis: zēni, ejam mežā! "Nospriedu, ka mežā gan neiešu. Man liekas, pareizi darīju." Pēc padošanās Jonāts aizvests uz nometni pie Jelgavas cukurfabrikas, tad kādi 300 leģionāri — latvieši, lietuvieši, krievi — sasēdināti vagonos. Leģionāri vesti, kamēr izsēdināti purvā un apbruņoti ar cirvjiem un zāģiem, lai ceļ sev mājas. Izrādījās, ka mērķis bija Baltijas—Baltās jūras kanāla atjaunošana. Baroti vidēji — nomirt nevarēja, priecāties arī ne. Arī tur viņus sasniegušas baumas par angļu un amerikāņu drīzu nākšanu palīgā Baltijai.

Pēc gada darba 1922.—1927.gadā dzimušie pārcelti brīvlaisto statusā, aizvesti uz Narvu un iesaukti Padomju armijā, kur atkal četrarpus gadus nodarbināti urāna bagātināšanas rūpnīcas celšanā.

***

Nacionālo partizānu kustība, kurā bija vairāk nekā 10 tūkstoši mežabrāļu, aktīvi turpinājās līdz 1949.gada 25.marta izvešanai, lai gan daži nacionālajiem partizāniem pievienojās tikai pēc tās. 50.gadu pirmajā pusē šī kustība apsīka. Šajā laikā bija krituši divi līdz četri tūkstoši mežabrāļu. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs Staņislava Zavadska cilvēki. Viņi legalizējās 1956.gada oktobrī. Šis karš beidzās vienpadsmit gadus pēc kara.

***

Bijušais leģionārs Arvīds Blūzmanis tagad un kopā ar mežabrāļiem

Mežabrāļos sabiju divas vasaras un vienu ziemu — līdz 1946.gada novembrim. Mans tēvs bija no krieviem cietis Pirmajā pasaules karā, viņš teica: tikai nedoties viņiem rokā!

Dzimtā Ilūkste bija krievu rokās, sāku dzīvot Kabilē pie labvēļiem. Kaut kā iestīvējos augumā mazā saimnieka drēbēs un palīdzēju lauku darbos, kamēr paklīda ziņa, ka nākšot krievu ķēde. Sagājos ar bijušo aizsargu Valdi Liepu. Divatā bija labāk. Mežā uztaisījām bunkuru un nodzīvojām tajā līdz rudenim. Pa to laiku saimnieka meitām bija izdevies uzņemt sakarus ar partizāniem. Tā tikām Kabiles grupējumā pie Ēvalda Pakuļa.

Piedzīvoju vairākas kaujas. 1945.gada Ziemassvētkos atbrīvojām Kabili. Bija sagūstīts viens no mūsu vīriem — neuzmanības dēļ ievainots kājā un saņemts ciet. Mūsējie otrā dienā ielenca Kabili, bet viņš jau sagūstīšanas vakarā bija aizvests uz Kuldīgu, tātad visa tā cīņa bija par velti. Kabili ieņēmām un iztīrījām tīru, miliciju ieskaitot. Bija Ziemassvētki, katram mājās bija kaut kas sagādāts, visi nāca un deva mums cienastus. Kabilē noturējāmies līdz pat vakaram.

Runājām, ka čeka jau mūs mierā neliks. Tieši 1.janvārī ziņoja, ka Kabilē iebraukuši 300 krievi ar diviem mīnmetējiem. Ilgi nebija jāgaida. Tā bija kauja vārda pilnā nozīmē. Bet krievi traki dabūja ciest. Pārsteidzām laukā. Virsnieki zaldātiem bija teikuši, ka viņiem tikai jāpārbauda mūsu nometne, mēs paši esot aizmukuši. Tad nu viņi gāja kā brieži.

Komandieris teica: jāpielaiž, cik tuvu var, lai var apmētāt ar granātām. Tā arī izdarījām. Viņiem nebija kur likties. Bijām 28 vīri. Krieviem bija pāri par 50 kritušo un ap simts ievainoto.

***

Andrejs Vite tagad un jaunībā

1945.gads bija lielās gaidīšanas gads — kas notiks tālāk? Pats galvenais, ko sprieda: cik ilgi krievs te paliks? Latviešiem ir tā laime, ka viņi ir sisti ar vietējiem stratēģiem, tādiem gaišiem cilvēkiem. Tie teica: rietumnieki nemūžam nebūs ar mieru, ka krievs te paliek tādā stratēģiskā vietā. Tos, kuri jautāja, kāpēc lai amerikāņi nāktu krievu triekt ārā, ja mums nav ne naftas, ne banānu, sauca par plānprātiņiem vai nodevējiem. Tautas vairākums ticēja, ka krievs te nebūs uz ilgu laiku. Par to nevajag ironizēt, jo nebija jau nekā cita, kam ticēt.

1945.gada rudenī, kad atjaunoja Ķeguma HES, ar tehnikuma puišiem Rīgā pieslēdzu elektrību dzīvokļos — daudziem tā, lai pa nakti skaitītājs negriežas. Pirmajā gadā elektrību spēra neganti. Ko lai dara, ja nebija nekā cita, ar ko apsildīt dzīvokļus?

***

Olga Utkina tagad un kā Jaunā Ceļa žurnāliste 40.gadu beigās

Kara beigas sagaidīju Kurzemes katlā Aizputē. Pirmās padomju karavīru daļas bija visbriesmīgākās. Mamma mani ieslēdza atsevišķā kambarī, jo bija bažas, ka meitenes var izvarot. Tie izskatījās nevis pēc atbrīvotājiem, bet pēc atriebējiem, atnākuši mums, fašistiem, parādīt. Mūsu mājai blakus bija tanku remontu rūpnīca. Vācieši aizejot bija atstājuši kārtīgi saliktus instrumentus, benzīna tvertnes, tās pirmās krievu daļas sadurstīja: nevajag mums fašistu mantas! Benzīns pludoja.

Ja bija nauda, no virsniekiem varēja nopirkt amerikāņu gaļas konservus. Patērētāju biedrībā bija savestas vecas amerikāņu drēbes, tās varēja izvēlēties. Tievākām trāpījās pa kādai kleitai, dūšīgākām sievām nekas nederēja. Tomēr pievāca visas un sāka šūt vienu kleitu no vairākām, ieviešot Aizputē krustu šķērsu modi. Maize bija uz kartītēm, to meitenes mātēm par lieliem kreņķiem uzreiz tirgū mainīja pret zīda zeķēm.

1946.gadā sāku strādāt avīzē Jaunais Ceļš. Uzrakstīju, ka jāpaplašina maizes veikals, jo tur vienmēr bija liela rinda. Tad arī uzzināju, kas ir cenzūra: par rindām rakstīt nedrīkst!

Kad Aizputē atgriezās tie, kas kara laikā bija izbēguši uz Krieviju, sākās atriebība, denunciācijas. Reiz ar meitenēm uzspēlēt volejbolu atnāca armijnieki. Viens no viņiem, gruzīns, pasauca mani sāņus un parādīja fotogrāfiju, kurā es biju redzama kā mazpulcēns (tas padomju varai skaitījās liels grēks). Pateica, kura no viņa paziņām to iedevusi, un tad saplēsa foto sīkās driskās. Savējie, latvieši, reizēm bija ļaunāki par svešajiem.

***

Uldis Briedis tagad un ar vecākiem 1949.gadā

Man bija pieci gadi. Kara beigu dienu sagaidīju Ventspils apriņķa Ances mežos. Ar brāli sēdējām grāvmalā, pa lielceļu visu dienu garām plūda krievu karavīri izbalējušās gimnasķorkās ar zirgiem un lielgabaliem. Viņu bija tik daudz, ka sajūta bija nomācoša. Citreiz garām mājai brauca smagais auto, pilns matrožu. Tie izlēca ārā, ieskrēja sakņu dārzā, izrāva lopu bietes, dārzā nolauza ķiršus veseliem zariem un aizbrauca.

Visi cerēja uz angļiem, gaidīja tos. Dzīve gan neapstājās. Atmosfēra mājās bija itin raiba — dažādi cilvēki nākuši un gājuši. Kā jau lielas neziņas brīžos, ballītes patafona mūzikas pavadībā notika vai katru dienu, savā redeļu gultiņā parasti aizmigu leģionāru dziesmu pavadībā.

Vārdu "Sibīrija" no pieaugušo sarunām pirmoreiz dzirdēju mājā ar gaišām sienām un baltām durvīm. Nezināju, ko šis vārds nozīmē, tāpēc man Sibīrija saistījās ar kaut ko gaišu un baltu.

Diena, 2005. gada 28. maijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home