Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Par Latvijas okupāciju Krievijas un Vācijas arhīvos
Elmārs Pelkaus, Dr. hist.

Ko gan jaunu varu pateikt par tām dienām, kad Joahims fon Ribentrops pēc šampanieša glāzes Maskavā teica: "Es šeit jūtos kā starp vecajiem nacionālsociālistu partijas biedriem." Par šīm dienām rakstīts daudz.

Šī gada martā man iznāca strādāt Krievijas Federācijas (KF) valsts arhīvā, KF ekonomikas un KF sociālpolitiskā vēstures arhīvā, bet aprīlī - Vācijas Federālajā arhīvā Berlīnē. Tādēļ dalīšos pārdomās par tiem dokumentiem, ko tur redzēju, tie atspoguļo abu lielvaru politiku attiecībā uz mūsu valsti un tautu. Maskavas arhīvos nonācu ar Kultūrkapitāla fonda finansējumu dokumentu atrašanai un iepirkšanai Maskavā. Runa bija par vairākiem desmitiem tūkstošiem lappušu. Tā kā Maskavas arhīvu darbiniekiem varējām piedāvāt samaksu skaidrā naudā, viņi kļuva ļoti izpalīdzīgi un apsolīja iedot visu, ko vien var rādīt.

Runājot par dokumentiem, kas saistīti ar Molotova – Ribentropa paktu, varu teikt, ka daudzi no tiem mani pārsteidza. Redzēju PSRS pārstāvniecības Rīgā ziņojumu, kas nosūtīts uz Maskavu. Runa ir par 1939. gada beigām, 1940. gada sākumu. Tur visā nopietnībā rakstīts, ka Latvijā drīzumā būs revolūcija. Nesaprotu, kā Ārlietu tautas komisariāts varēja vadīties pēc šādiem dokumentiem, kuru sastādītāji zināja, ka tie nav patiesi. Tomēr skaidri redzams, kādi pasākumi tika veikti pirms padomju okupācijas. Gar Latvijas robežu tika izvietots papildu padomju karaspēks. Zināms arī, kas tās bija par karaspēka vienībām. Pastāvēja detalizēts plāns, ko darīt, ja Baltijas valstis izlemj pretoties. Plāns bija analogs tam, kas tika īstenots Somijā. Pēc kara sākuma ar Somiju netālu no tās robežas ar Padomju Savienību mazā pilsētiņā tika izveidota Somijas tautas valdība, kas pasludināja, ka izveidota Somijas demokrātiskā republika, un tikta lūgta draudzīgās Padomju Savienības palīdzība. Pretošanās gadījumā Latvijā būtu noticis tas pats. Visticamāk, Veļikije Lukos tiktu izveidota valdība, kura drīz pēc tam pārceltos uz Ludzu vai Rēzekni un izsludinātu, ka Latvijā ir notikusi sociālistiskā revolūcija, ko buržuāzija mēģina apspiest. Tādēļ šī jaunā, iespējams, Latvijas demokrātiskās republikas jeb Latvijas tautas republikas valdība lūgtu palīgā Padomju Savienību. Reāli Latvijas armija milzīgajam padomju armijas pārspēkam nevarētu pretoties vairāk kā divas dienas. Tad, protams, "tautas valdība" apmestos Rīgā, un tās vārdā sāktos izrēķināšanās ar pretspēku, pie kuras Padomju Savienība nebūtu vainojama. Kā zinām, viss notika citādāk – Kārļa Ulmaņa valdība pieņēma smago lēmumu par pakļaušanos padomju diktātam. Kas izveidoja tautas valdību šajā situācijā? To nedarīja mazā marginālā organizācija - Latvijas komunistiskā partija, kurai Maskava īsti pat neuzticējās. Tika paredzēts valdībā iekļaut cilvēkus, kuri būtu Latvijas un PSRS draudzības biedrības dalībnieki, tie paši, kuri dzēra šampanieti PSRS pilnvaroto pārstāvniecībā. Arī Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis. Kirhenšteinam valdībā bija paredzēta arī rezerves kandidatūra. Tas bija Eduards Smiļģis. Vai Latvija varēja pretoties? Protams, ne! Vai varēja pretoties visas Baltijas valstis kopā? Par to varēja domāt. Šo valstu starpā sadarbība pirms otrā pasaules kara bija nepietiekama, bet Latviju tajā vainot varēja vismazāk. Latvija izrādījās visatvērtākā Baltijas valstu sadarbībai, taču bija dzirdami iebildumi: "Latvija atrodas Baltijas valstu centrā un tādēļ pārējiem grib uzkundzēties." Tagad raksta, ka Latvijas valdība bijusi nekompetenta, deklarējot neitralitāti, vajadzējis orientēties uz Rietumvalstīm. Jautājums tikai – uz kurām? Ne jau uz Vāciju! Anglija un Francija, kā mēs zinām, nekādu palīdzību nevarēja dot. Anglija bija Vācijas uzbrūkošā karaspēka apdraudēta, bet Latvijas okupācija notika tieši tais dienās, kad vācu karaspēks iegāja Parīzē. Tai laikā nevienam nebija daļas gar mazajām valstīm Eiropas austrumos. Vēl dzirdēts - ja šeit būtu demokrātiska valsts, nevis K. Ulmaņa vadītā, tad varētu būt runa par pretošanos. Bet kura no bijušajām partijām toreiz aicināja uz sacelšanos? Ne bijušie sociāldemokrāti, ne Zemnieku savienība, ne citas partijas neteica, ka vajadzētu to darīt. Varu secināt, ka tajos apstākļos K. Ulmanis pieņēma pārcilvēcisku, bet, atļaušos teikt, vēsturiski pareizu lēmumu. K. Ulmanis domāja, ka sovjetizācija nemaz tik ātri uz priekšu neies un varēs sagaidīt brīdi, kad notiks sadursme starp Vāciju un PSRS. Viņš paredzēja, ka nākotnē tam ir jānotiek. Diemžēl padomju kārtības ieviešana Latvijā notika pārāk ātri. Baigais gads beidzās ar 14. jūnija deportācijām. Pastāv diezgan nepārprotamas ziņas, ka tika plānota vēl viena deportācija, kuras sākumu izjauca karš. Pret ko tā būtu vērsta, tiešu dokumentu nav, bet netieši pierādījumi vēsta, ka pret vietējām padomju iestādēm. Uzkrītoši parādās ziņas, ka tās bijušas pilnas ar bijušajiem aizsargiem, budžiem un citiem neuzticamiem elementiem. Līdz ar to vietējām iestādēm varētu uzvelt atbildību par deportācijām. Iznāktu, ka ne jau padomju valdība Maskavā to izlēmusi, bet gan tautas ienaidnieki, kas kūdīja tautu pret padomju varu šeit. Par Latviju 1940. un 1941. gadā un laika posmu pēc otrā pasaules kara arhīvos dokumentu ir pārsteidzoši maz. Sevišķi pēckara gados tie vairāk informē par apbalvojumiem, bet galveno lēmumu nav. Ieraudzīju dokumentu, kas mani satrieca. 1945. gada 28. decembrī tapušais vēsta – izveidot politbiroja komisiju sešu cilvēku sastāvā, kas izlems ārējās politikas jautājumus. 1946. gada 3. oktobrī ir vēl viens lēmums – piešķirt šai komisijai tiesības lemt arī iekšpolitikas jautājumus. Te nepiemin ne politbiroju, nemaz nerunājot par ministru padomi un pārējām varas struktūrām, kam būtu jālemj centrālie jautājumi. Šo valsts terora politiku īstenoja cilvēki, kas uz to vispār nebija pilnvaroti. Viņu dokumentācija ir vai nu iznīcināta pēc Staļina nāves, vai, visticamāk, tās nekad nav bijis. Jo šie, atļaušos teikt, bandīti bija ļoti piesardzīgi. Viņi nefiksēja savus lēmumus. Meklējam dokumentus par 1941. un 1949. gada deportācijām. Zinām 1949. gadā V. Lāča parakstīto Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas lēmumu, un PSRS Iekšlietu ministrijas parakstīto lēmumu. Agrāk domāju, ka vajadzēja būt arī kādam politbiroja lēmumam. Tagad uzskatu, ka tāds varētu arī nebūt, jo šos jautājumus izlēma manis pieminētā grupa, neatstājot nekādas pēdas. Maskavā palūdzu dokumentus par Abrenes nelikumīgo pievienošanu Krievijai. Dokumenti bija oriģināli. Cerēju, ka tajos parādīsies kādi pievienošanas sagatavošanas materiāli, bet tādu tur nebija. Atradu tikai mums visiem zināmo tekstu par Abrenes pievienošanu. Pats interesantākais ir fakts, ka šis dokuments nav parakstīts. Tikai vienā eksemplārā ar zīmuli ir maza piezīmīte –jautājums risināms telefoniski.

Sākoties otrajam pasaules karam, daudzi latvieši vāciešus sagaidīja kā atbrīvotājus. Vācijas Federālo arhīvu apmeklēju arī tādēļ, ka esmu uzrakstījis nelielu grāmatiņu par partizānu cīņām Latvijā. Tai jāiznāk šī gada novembra sākumā. Tādēļ Berlīnē gribēju vēl pameklēt materiālus grāmatas papildināšanai. Daudz jauna tur neatradu, bet interesanti bija pavērot, ko vācieši plānojuši mūsu zemei pēc otrā pasaules kara. Man iedeva dokumentu, kurš tapis 1938. gadā un ko sastādījusi Vācijas valsts galvenā drošības pārvalde. Dokumentā sacīts, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis ir diezgan bezperspektīvi veidojumi. Latvijai esot vairākas problēmas. Zema dzimstība, tāpēc tauta pakāpeniski izmirst, bet vieta tukša nepaliks un tur ienāks citi, kas Vācijai var radīt draudus. Latvijā, pastāvot migrācijai, it sevišķi Latgalē, dzimstības rādītājs ir liels, līdz ar to katoliski un slāviski orientētie plūst uz Latvijas rietumiem. Līdz ar to šī valsts kļūst slāviska un Vācijai svešāka. To veicinot arī Polijas laukstrādnieku tīša izvietošana. Problēma vācu skatījumā ir latviešu apsēstība ar izglītības tieksmi. 1941. gadā mūsu likteņus lēma daļēji pašu tautietis, baltvācietis Alfrēds Rozenbergs. Ar šo tautieti bija tāpat kā ar Viktoru Alksni, nekādu labvēlību latvieši gan sagaidīt nevarēja. Visos dokumentos atspoguļojas klaja nelabvēlība pret latviešiem. Trīsdesmito gadu beigās A. Rozenbergs rakstīja: "Var jau saprast, ka latviešu tauta 1918. gadā tiecās pēc neatkarības, jo Latvija bija eiropeiski orientēta un centās izrauties no Krievijas. Tagad laiki ir mainījušies un neatkarīga valsts dārgi maksā – jāuztur armija un valdība. Kam latviešiem tas vajadzīgs? Lai viņi kopj savu zemi un kultūru, bet valstiskās lietas pārņemsim mēs – Vācija." A. Rozenbergs arī rakstīja, ka Rīga ir nemiera cēlāja. Šo pilsētu esot būvējuši vācieši, bet latvieši to pievākuši. Tādēļ Rīgu vajadzētu izdalīt no Latvijas un pakļaut Vācijai. Drīz pēc vācu okupācijas, 1941. gada nogalē, A. Rozenbergs parakstījis rīkojumu, ka nepieciešams atmaskot bijušo neatkarīgo Baltijas valstu darbību, parādot, ka tās ir sadarbojušās ar žīdiem un nav gribējušas nodibināt draudzīgas attiecības ar Vāciju. Tajā, kas noticis ar Baltijas valstīm, vainojamas to valdības, uzsverot tieši K. Ulmaņa valdību. Berlīnes arhīvos redzami plāni par Latvijas kolonizāciju. Bija paredzēts piecpadsmit, divdesmit gadu laikā te izvietot 100 tūkstošus cilvēku no Vācijas, uzsverot, ka tas ir labi, ka padomju vara veikusi 1941. gada deportācijas, jo tagad vācu ieceļotājus varētu izvietot tukšajās mājās. Pēc dokumentos redzētā gribu sacīt, ka nacionālsociālistu kundzība gluži nebija tāda kā komunistu valdīšana. Viņi neīstenoja deportācijas vai kolektivizāciju, saglabāja privātīpašumu. Tomēr uz nacionālsociālistu sirdsapziņas ir holokausts un genocīds. Kad šos dokumentus esmu izlasījis, negribas vairs vieglprātīgi spriedelēt, piemēram, par to, ko mums dod Eiropas Savienība. Jāpadomā, ka gadu tūkstošus, kopš latviešu tauta dzīvo savā zemē, tikai 35 gadus mēs esam bijuši neatkarīgi. Uzskatu, ka Latvijai Eiropas Savienības sastāvā paveras drošības iespējas, lai beidzot izveidotos stipras dzimtas un bērni varētu pārmantot to, ko vecāki un vecvecāki savā mūžā ir sagādājuši.

Par šo tematu E. Pelkaus 21. augustā runāja Molotova-Ribentropa pakta 65. gadadienai veltītajā konferencē Cēsu kultūras centrā.

Druva 25. augusts, 2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home