Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kāpēc Pelše palika bez soda 
Jānis Riekstiņš

Šovasar aprit 45 gadi kopš Eduarda Berklava vadītās nacionālkomunistu kustības sagrāves un Arvīda Pelšes promaskavisko spēku uzvaras.
Latvijai tas nozīmēja atgriešanos uz nejēdzīgās industrializācijas, pārspīlētās migrācijas un pārkrievošanas ceļa. Padomju valstī bija ierasts, ka pēc šādiem apvērsumiem ripo daudz galvu. Tā arī notika, taču partijas ideoloģiskajam sekretāram Pelšem ne mats no galvas nenokrita. Gluži pretēji. Kāpēc? — savā rakstā jautā Latvijas Vēstures arhīva speciālists Jānis Riekstiņš.


Tā saucamais Hruščova atkušņa laiks Latvijā pienāca agrāk nekā citviet Padomju Savienībā. Daļēji tas izskaidrojams ar Latvijas nacionālkomunistu izvērstajām aktivitātēm laikā, kas sekoja pēc Staļina nāves 1953. gada martā. Izmantojot PSRS iesākto staļinisma demontāžas noskaņu, viņi centās ierobežot migrantu ieplūdināšanu Latvijā, panākt latviešu valodas statusa nostiprināšanu, industrializācijas apjomu ierobežošanu. Varas virsotne — Latvijas PSR komunistiskās partijas centrālkomitejas birojs — nacionālkomunistu aktivitātes neitralizēt nebija spējīgs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arhīva dokumenti liecina — arī LKP CK birojs tolaik kopumā nebija nekāda droša Maskavas impēriskās politikas stute.

Situācija mainījās 1959. gada vasarā, kad norādījums — sagraut nacionālistus — pienāca no centra un 7. - 8. jūlijā tika sasaukts LKP CK slēgtais plēnums. Divas dienas dažāda ranga impēriski noskaņoti funkcionāri Maskavas emisāru uzraudzībā atmaskoja LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Eduardu Berklavu, Ekonomikas institūta direktoru Paulu Dzērvi, arodbiedrību vadītāju Indriķi Pinksi, kā arī viņa domubiedrus, kuri bija iedrošinājušies nostāties pret Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju. Vienlaikus "biedri" taisnojās par pašu pieļautajām "kļūdām" un gribas trūkumu tās savlaicīgi novērst. Īstā izrēķināšanās ar "nacionālistiem" notika tikai pēc jūlija plēnuma. Kā jau tas tolaik bija pieņemts, komunistu partijas nodaļās uzņēmumos un iestādēs tika izvērsta plaša "atkritēju" nosodīšanas kampaņa. Traģikomisku šo rosīšanos darīja apstāklis, ka presē nebija publicēti ne minētās kompartijas sanāksmes materiāli, ne kārtīgs informatīvais ziņojums par tā gaitu. Nosodīšanas sapulcēs ar izskaidrojošiem ziņojumiem parasti uzstājās kāds LKP CK funkcionārs, taču klausītājiem tas stāvokli skaidrāku un saprotamāku nepadarīja. "Ierindas biedri" bija neapmierināti ar paustajām puspatiesībām, gribēja zināt pašu referentu pozīciju un viņu līdzdalību "nacionālistu" aktivitātēs, saņemt stingras garantijas, ka "nacionālisti" tiks nolikti pie vietas, ka turpmāk Latvijas PSR vairs nekas tamlīdzīgs neatkārtosies, ka viss te būs tikpat droši un nesatricināmi kā citviet Padomju Savienībā. Tādās nosodīšanas sapulcēs ļoti asus impēristu pārmetumus izpelnījās LKP CK 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, arī Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš — gandrīz visi tā brīža Latvijas PSR augstākie amatvīri. Par "nacionālistu" atbalstīšanu lamāja pat bijušo Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Augustu Kirhenšteinu. Toties iebraucējus cittautiešus impēriski domājošie komunisti savās "nacionālistu" kritikās atbalstīja, ar to cerot saglabāt amatus un stāvokli. Piemēram, LKP CK sekretārs N. Bisenieks šajā "raganu medību" kampaņā norādīja: "Berklava, Dzērves, Krūmiņa, Pinkša, Mūkina u. c. nopietnās kļūdas ļeņiniskās nacionālās politikas īstenošanā kļuva iespējamas tikai tāpēc, ka viņus visus atbalstīja b. Kalnbērziņš, Lācis un Ozoliņš. Viņiem patika viss, ko Berklavs un Krūmiņš darīja. Biedrs Kalnbērziņš ne reizi vien tika sacījis, ka viņam un biedram Lācim drīz būšot jāiet no darba prom un ka viņus esot jānomaina Krūmiņam un Berklavam, ka viņiem pakāpeniski esot jāpārņem vara. Ko viņi arī darīja. Es uzskatu, ka b. Kalnbērziņam, Lācim un Ozoliņam, kaut ar novēlošanos, ir jāizskaidro partijas organizācijai sava nepareizā rīcība ļeņiniskās nacionālas politikas īstenošanā."

Neērtie jautājumi

Arhīvā nekādi Kalnbērziņa, Lāča vai Ozoliņa skaidrojumi par savu "nepareizo rīcību" nav uzieti, toties ir dokumenti, no kuriem skaidri redzams, ka karsti gājis pašam visas šīs "raganu medību" kampaņas galvenajam iedvesmotājam un organizatoram, tolaik LKP CK ideoloģijas sekretāram Arvīdam Pelšem. Reiz pēc kārtējā "izskaidrojošā ziņojuma" nolasīšanas LKP CK sekretāram A. Miglinikam no auditorijas uzdots šāds jautājums: "Jūs pareizi atzīmējāt pilnīgi neapmierinošo ideoloģisko darbu republikā. Tad kamdēļ bez soda palicis CK sekretārs b. Pelše?" Jautājums, saprotams, palika bez atbildes. Tāpat kā šis: "Kamdēļ netiek saukti pie atbildības tie, kuri veicināja lozunga "Latviju — latviešiem!" īstenošanu dzīvē, tas ir, viss LKP CK sekretariāts? Vai Berklavs un Pinksis nav tikai pārmijnieki?" Daudzi nepatīkami jautājumi uzdoti arī pašam Pelšem. Lūk, daži no tiem: "Klausoties jūsu ziņojumu, rodas iespaids, ka jūs esat atbraucis no Maskavas un nezinājis, kādas nekārtības šeit notiek. Vai tad jūs kā LKP CK sekretārs un pats b. Kalnbērziņš, nezinājāt par visu to un nekādus mērus nepieņēmāt?"

"Biedri Pelše, vai pēc divu trīs gadu ilgās nepareizās antipartijiskās līnijas, jūs kā LKP CK un biroja loceklis un citi, par kuriem jūs runājāt, saprotat savu lielo kļūdu, kuru esat pieļāvuši? Vai jūs spēsiet šīs kļūdas izlabot? Mēs, komunisti, par to šaubāmies tādēļ, ka jūs visu redzējāt un zinājāt, bet mērus nepieņēmāt?"

"Kamdēļ jūs visu noveļat uz Berklavu? Kur bijāt jūs — b. Kalnbērziņš, Lācis un citi? Kamdēļ nenolikāt Berklavu pie vietas, bet gaidījāt, kamēr pie jums no Maskavas atbrauks b. Muhitdinovs?"

Notikumu tālākā gaita parāda, ka Pelše ar grēku nožēlošanu nav nodarbojies, tā vietā dīvainā kārtā pavirzījies krietni uz augšu pa karjeras kāpnēm. Latvijas Komunistiskās partijas XVII kongresu 1960. gada 16. — 17. februārī viņš atklāja jau kā LKP CK 1. sekretārs, kamēr Pelšes priekšgājējs Kalnbērziņš prezidijā sēdēja "tikai" kā LPSR AP prezidija priekšsēdētājs. Ozoliņš tagad bija vien Kalnbērziņa vietnieks, bet Vilis Lācis tikai Tautas rakstnieks. Augstie amati bija zaudēti uz visiem laikiem.

Pārskata ziņojumā kongresam Pelše norādīja, ka "padomju tauta panākusi sociālisma pilnīgu un galīgu uzvaru savā zemē", ka "mūsu lielā sociālistiskā dzimtene iegājusi savas attīstības jaunā posmā — komunistiskās sabiedrības izvērstā celtniecībā", ka "vēsturiski īsā laikā jāpanāk un jāpārspēj visvairāk attīstītā kapitālistiskā valsts — ASV — produkcijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju". Viņš arī plaši pakavējās pie "pieļautajām kļūdām", kuras esot traucējušas Latvijas PSR sasniegt vēl lielākus panākumus. Pēc Pelšes domām, šo kļūdu būtība esot tā, ka daži republikas vadošie darbinieki un vispirms jau bijušais republikas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Berklavs kadru izraudzīšanās un izvietošanas jautājumos piekopuši atklāti nacionālistisku līniju, pieļaujot rupjus sagrozījumus nacionālās politikas īstenošanā. Tas varējis notikt tādēļ, ka LKP CK birojs daudzos svarīgos jautājumos neesot parādījis nepieciešamo principialitāti, neesot devis noteiktu pretsparu konkrētām buržuāziskā nacionālisma izpausmēm. Pat no 1958. gada sākuma PSKP CK iesnieguma, kurā LKP CK uzmanība tikusi vērsta uz nopietniem buržuāziskā nacionālisma izpausmes faktiem Latvijā un bijušas izteiktas kritiskas piezīmes par Berklava, Ozoliņa un Pizāna darbību, LKP CK birojs neesot izdarījis nepieciešamos secinājumus. Vēl vairāk, biroja locekļi Berklavs, Ozoliņš un Pizāns jautājumu pavērsuši tā, ka Maskavas iesniegums republikas interesēm nodarot ļaunumu, apvainojuši tā autorus Latvijas PSR apstākļu un īpatnību nezināšanā. LKP CK birojs, baidīdamies kādu apvainot un sabojāt attiecības, PSKP CK dokumentu no republikas partijas aktīva noslēpis. Pelše īpaši asi uzbruka LPSR ZA Ekonomikas institūta direktoram Dzērvem gan par pētījumu "Latvijas PSR tautas saimniecības attīstības perspektīvas", gan par LKP CK iesniegto dokumentu "Jautājumā par darbaspēka resursiem Latvijas PSR lauksaimniecībā".

Uz citu rēķina

Padzinis no amatiem visus nacionālkomunistus, Brežņeva stagnācijas laikā Pelše izpelnījās vislielāko režīma atzinību, 1966. gadā kļūstot par PSKP CK Politbiroja locekli un PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju. Bet par viņa apkaroto "nacionālistu" likteņiem tūlīt pēc padzīšanas no iepriekšējiem amatiem liecina šis saraksts, kas rāda situāciju 1962. gadā.

1. V. K. Krūmiņš — LKP CK sekretārs, no amata atbrīvots 1960. gada februārī. Pēc tam izglītības ministrs. No šā amata atbrīvots 1961. gada decembrī. Nestrādā.

2. N. J. Bisenieks — no LKP CK sekretāra amata atbrīvots 1960. gada februārī. LPSR MP Galvenās celtniecības pārvaldes kolhozos priekšnieks.

3. P. A. Pizāns — no laikraksta "Cīņa" redaktora amata atbrīvots 1960. gada janvārī. Strādājis LPSR MP Reliģisko un kulta lietu pārvaldē. No 1961. gada maija Centrālā grāmatu veikala direktors.

4. H. J. Valters — no LKP CK Propagandas un aģitācijas daļas vadītāja vietnieka amata atbrīvots 1960. gada janvārī. Galvenā kino iznomāšanas kantora priekšnieka vietnieks.

5. I. O. Pinksis — no Republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētāja amata atbrīvots 1959. gada augustā. Ceļu celtniecības daļas priekšnieks Madonas rajonā.

6. V. K. Kalpiņš — No LPSR kultūras ministra amata atbrīvots 1962. gada janvārī. Patlaban slimības atvaļinājumā uz 2—3 mēnešiem bez apmaksas.

7. V. P. Kreituss — no Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētāja vietnieka amata atbrīvots 1959. gada septembrī. Rūpnīcas "Sarkanā zvaigzne" galvenā konstruktoru daļas biroja priekšnieks.

8. I. A. Veselovs — no LKP CK propagandas un aģitācijas daļas vadītāja amata atbrīvots 1961. gada novembrī. Telegrāfa aģentūras LTA direktors.

9. A. I. Straujums — no LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra amata atbrīvots 1960. gada janvārī. Rīgas pilsētas finanšu daļas finanšu sektora vadītājs.

10. K. M. Ozoliņš — no LPSR AP prezidija priekšsēdētāja vietnieka amata atbrīvots 1961. gada decembrī. Pensionārs.

11. E. S. Mūkins — no LPSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja amata atbrīvots 1959. gada augustā. Līdz 1960. gada septembrim Liepājas Pedagoģiskā institūta direktors, pēc tam Liepājas kokapstrādes kombināta direktors.

12. N. J. Vallis — no LPSR lauksaimniecības ministra vietnieka amata atbrīvots 1959. gada oktobrī. Pēc tam Bauskas rajona darbaļaužu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs, vēlāk Rīgas pirmā ceļu ekspluatācijas rajona priekšnieks.

13. A. A. Ņikonovs — no LPSR lauksaimniecības ministra amata atbrīvots 1961. gada martā. Pensijā.

14. O. P. Darbiņš — no avīzes "Rīgas Balss" redaktora amata atbrīvots 1959. gada oktobrī. Televīzijas studijas izlaidumu vadītājs.

15. R. D. Blūms — no žurnāla "Zvaigzne" redaktora amata atbrīvots 1959. gada septembrī. Žurnāla "Dadzis" literārais līdzstrādnieks.

Šo sarakstu varētu turpināt, jāpiebilst vienīgi, ka Berklavs minētajā laikā atradās izsūtījumā, bet Pauls Dzērve mira 1961. gadā.

Tostarp tik augstu stāvokli PSRS komunistiskās partijas hierarhijā kā Pelše no Latvijas komunistiem trīsdesmitajos gados bija sasniedzis tikai Jānis Rudzutaks. Viņu 1937. gadā pēc Staļina pavēles izslēdza no partijas, arestēja, spīdzināja un notiesāja uz nāvi kā "trockistu", "Vācijas spiegu" un "latviešu kontrrevolucionārās nacionālistiskās spiegu un teroristu organizācijas" vadītāju. Taču jautājums, kāpēc nacionālkomunistu sagrāvei nesekoja par ideoloģiskajiem jautājumiem atbildīgā Pelšes sodīšana, varētu kļūt skaidrs tikai pēc daudz plašāka dokumentu klāsta izpētes. Gan Rīgā, gan Maskavā.

Latvijas Avīze 2004. gada 12. jūlijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home