Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ar perestrelku nebeidzās

Pirms 20 gadiem Padomju Savienībā pie varas nāca cilvēks, kas sāka perestroiku un pārveidoja pasauli, pats to negribēdams

Marts 1985.gadā pavasara mēneša nosaukumam atbilda krietni vairāk nekā viņa šāgada vārdabrālis. Pirms divdesmit gadiem Rīgā sniega tikpat kā nebija, autoavāriju bija daudz mazāk, pavasarīgas rosmes vairāk. Puķaudzētāji Šķēle un Krištopans droši vien kārtējo reizi bija veiksmīgi materializējuši rubļos padomju vīriešu viendienas vājību pret sievietēm, sagādādami puķes šīs vājības izpausmei 8.martā. Gastronomā uz Merķeļa un Krišjāņa Barona ielas stūra cilvēki ap puspieciem pēcpusdienā sāka stāties rindā pie tukšām vitrīnām, gaidot, vai ap pieciem neizmetīs cīsiņus vai doktordesu — šīs cerības biežāk piepildījās, nekā nepiepildījās, lai gan visiem desu nekad nepietika. Divas mājas tālāk tā sauktajā Benjamiņa namā noritēja 35. M.Ķempes jauno autoru seminārs, kurā ar dzejolīšiem piedalījās arī Normunds Skauģis un Guntars Račs, bet prozā debitēja Andra Neiburga, lasītāju sirdis iekarodama ar stāstu Spīdēja saule par savu skaisto bērnību Āgenskalna trīsstāvenes dzīvoklītī ar tualeti trepjutelpā. Šo rindu autoram izdevniecības Liesma dzejas nodaļas vadītājs Pēteris Jurciņš meta atpakaļ iesniegto pantiņu krājumu, prasību izņemt no tā visas rindas ar politisku zemtekstu papildinot ar bargiem dūres sitieniem pa galdu: "Te nebūs tā, kā čigāns saka: tas karogs ilgi neplīvos!"

Tikmēr Maskavā 1985.gada 11.martā pie varas nāca cilvēks, kurš valdīja tikpat ilgi, cik savulaik Latvijā Ulmanis, un savas valdīšanas laikā panāca ne vien to, ka sarkanais karogs vairs neplīvo, bet arī to, ka Skauģis nu var cept maizi, Račs tirgot popmūziku un Neiburga menedžēt savas dzimtas nekustamos īpašumus brīžos, kad nerakstās. Gribēdams vai ne, bet Mihails Gorbačovs asiņaino XX gadsimtu pabeidza desmit gadus pirms kalendārā termiņa, turklāt faktiski izvairoties no tā, ko paredzēja anekdote, kurā tika uzdots jautājums, ar ko beigsies perestroika. Anekdotē dotā atbilde bija: "Ar perestrelku."

KODOLZIEMAS VIETĀ

Pārmaiņu cerības Padomju Savienībā sākās ar televīzijas seriālu Ģenerālsekretāru bēres. Laikā no 1982. līdz 1985.gadam sēru mūzika televīzijā trīsreiz vēstīja par kārtējā Kompartijas ģenerālsekretāra aiziešanu, liekot nojaust, ka poststaļiniskās gerontokrātu paaudzes valdīšana vairs nevar turpināties bezgalīgi un jaunām vēsmām noteikti jānāk (ceturto un pēdējo reizi šāda sērīga mūzika televīzijā skanēja jau pašas PSRS pašnāvības reizē 1991.gada augusta puča laikā kopā ar Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas sazvērnieku mironīgajām sejām; daļa Politbiroja locekļu paziņoja par PSRS prezidenta Gorbačova funkciju pārņemšanu. Pučs ilga tikai trīs dienas un atstāja vēsturei mīklu, vai pučisti tiešām rīkojās bez Gorbačova ziņas).

Ar Gorbačovu, pēc Hruščova pirmo padomju līderi, kas pārvietojās bez citu palīdzības, pienāca gals arī abonementam uz bērēm Sarkanajā laukumā. Taču, cik viegli varēja paredzēt to, ka padomju sistēma nebūs mūžīga, tikpat grūti bija prognozēt to, kādā virzienā pārmaiņas var attīstīties un kam būs lemts tās piedzīvot. Jāatceras, ka pasaule turpat 25 gadus dzīvoja kodolkara draudu ēnā un iekšēji trunošais režīms uz āru neizrādīja nekādas vājuma pazīmes. Afganistānā 1979.gadā tika ievests karaspēks (uz jautājumu, kāpēc PSRS to darīja, anekdote sniedza atbildi: "Kubieši bija aizņemti citur!"), uz rietumiem notēmētas jaunas raķetes. Kremļa militāro stratēģu vidū bija tādi, kas uzskatīja tāpat kā Ķīnas komunistu līderis Mao: kodolkarā tomēr ir iespējams uzvarēt, tātad nodrošināt to nepieciešamību, kas marksisma klasiķiem bija aksiomātiski skaidra — sociālisma uzvaru visā pasaulē. "Ja padomju sistēmas krahs notiks bez trešā pasaules kara, tas būs brīnums," uzskatīja padomju fiziķis Ļevs Landaus.

Brīnums notika. Padomju līderu jaunā paaudze, kam vēl gribējās dzīvot, labāk par citiem saprata: ja totalitāro režīmu neatmīnēs, tam brūkot, var atbrīvoties milzu enerģija. Turklāt to atmīnēt nevar ne no apakšas, ne no ārpuses, jo šādus mēģinājumus represīvais režīms viegli neitralizē. "Perestroikas arhitekts", Gorbačova līdzgaitnieks Politbirojā Aleksandrs Jakovļevs raksta: "Man kļuva arvien skaidrāks, ka sistēmas pamatus nespēs iedragāt ne atsevišķi cilvēki, ne disidentu grupas. Vienīgais iespējamais ceļš bija totalitārisma evolucionāra laušana ar totalitārās partijas palīdzību, izmantojot tās centrālisma un disciplīnas principus, bet balstoties tās reformistu spārnā."

Pārbūve tika pasludināta no augšas, un tauta to labprāt pieņēma. Jau Stolipina pēc Piektā gada revolūcijas attiecībā uz Krievijas reformām lietotais vārds perestroika, Gorbačova atdzīvināts, iegāja pasaules valodās līdz ar diviem citiem krievu vārdiem uskoreņije — paātrinājums un glasnosķ — atklātība (tie ātri pārmāca pirmo no Gorbačova laika jēdzieniem "cilvēka faktors"). Par paātrinājumu anekdote vēstīja, ka līdz šim viss Padomju Savienībā ticis darīts ķjap ļap, bet nu būšot jādara ķjap ļap ķjap ļap. Savukārt atklātību forsēt Gorbačovu faktiski piespieda neiespējamība noslēpt 1986.gada aprīļa beigās notikušās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas sekas.

"Man patīk Frīdriha Engelsa teiktais: nepieciešamība lauž ceļu ar nejaušības palīdzību. Ja situācija ir nobriedusi, vajadzīgie cilvēki parādās," — tā toreizējais LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs atbild uz jautājumu, vai Gorbačova vietā varēja būt cits reformators. Jautājums ir, vai totalitārās sistēmas produkts Gorbačovs pats īsti saprata, ko grib sasniegt. Ideoloģizētā runāšana neļāva izteikties un domāt skaidri, tāpēc arī mērķi bija neskaidri un izplūduši. Tomēr vietu pasaules vēsturē Gorbačovs nopelnījis ne jau ar to, ka sešarpus gadus valdīja gandrīz pār puspasauli, bet ar to, kā viņš savu milzīgo varu izlietoja, beigās pats godīgi atzīdams, ka gribējis sistēmu tikai uzlabot, nevis sagraut.

Perestroikas gados izdevās izbeigt gadsimta lielāko konfliktu — auksto karu, demokratizēt Padomju Savienību, izbeigt cilvēku vajāšanu politisku uzskatu dēļ un valsts antisemītismu, mainīt reliģijas politiku, atjaunot represiju upuru reabilitāciju, svītrot no PSRS konstitūcijas 6.pantu par komunistiskās partijas vadošo un virzošo lomu... Kā arī atbrīvot Austrumeiropu, atjaunot Baltijas valstu neatkarību.

Pēdējo Gorbačovs negribēja pilnīgi noteikti, tāpat kā padomju impērijas sabrukumu, kurš kļuva neizbēgams kaut vai tāpēc, ka totalitāru sistēmu nevar reformēt, kā Gorbačovs bija iedomājies. Taču Gorbačovs bija apbrīnojami humāns, ja ņem vērā, ka viņš bija augsta līmeņa komunists, tātad jebkuras brīvdomības nežēlīgas apspiešanas tradīciju mantinieks. Netrūka padomju ģenerāļu, maršalu Ahromejevu ieskaitot, kas Lietuvu pēc tās neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1990.gadā būtu labprāt izšķaidījuši ar tankiem. Taču Gorbačovam svarīgāk bija saglabāt "sociālismu ar cilvēcīgu seju" un attiecības ar rietumiem, kur viņu dievināja vairāk nekā brūkošajā impērijā.

ENERĢĒTISKAIS VAMPĪRS

Padomju impērijas sabrukums diez vai būtu noritējis tik relatīvi mierīgi, ja nebūtu Gorbačova taktiskās viltības, kādu laiku vadot perestroikas procesu un slāpējot augošo pretestību. A.Gorbunovs atceras kādu ļoti elektrizētu Centrālkomitejas plēnumu. Runātāji no apgabaliem, it sevišķi armijas ģenerāļi saukuši, ka pārbūve nav visatļautība, tai jāliek punkts. "Man bija tāda sajūta, ka visam ir beigas, viss apstāsies — tāda bija atmosfēra zālē." Gorbačovs piekritis: jā, demokrātija nav visatļautība, mums vajag visam stingri sekot. Bet reizē, biedri, partijas kurss ir uz atklātību un demokratizāciju, un partija šo kursu nemaina. Pēc plēnuma apmierināti bijuši gan vieni, gan otri, un process virzījās tālāk.

A.Jakovļevs Gorbačova runas manieri raksturo kā "netveramu" un viņu pašu kā enerģētisko vampīru — viņa vārdu plūdi gan starptautiskās sarunās, gan nejauši tiekoties ar cilvēkiem uz ielas varēja būt nebeidzami, bet sarunas beigās nācās atskārst, ka nekas atmiņā paliekošs nav pateikts: "Viņa būtība bija spēle. Tikt līdz viņa dvēselei nav iespējams. Dažreiz man likās, ka arī viņš pats baidās ielūkoties sevī, nevēloties uzzināt ko tādu, ko pats nezina vai nevēlas zināt."

Valdīšanas pāris gadu laikā Gorbačova runas kļuva tikai izplūdušākas, lai gan tauta, sajutusi brīvības garšu, gaidīja vairāk konkrētības, tāpēc Gorbačovā ieklausījās arvien mazāk. Turklāt slikti strādājošo padomju ekonomikas sistēmu nomainījušais kapitālisma un padomju ekonomikas hibrīds nestrādāja nemaz un ekonomiskie apstākļi kļuva jo dienas, jo spiedīgāki, tātad rietumu nauda — vēl nepieciešamāka.

APSTEIDZA LAIKU

Daudziem latviešiem pirmā sajūta, ka nevar palikt pa vecam, radās jau 1985.gada vasarā Dziesmu svētkos, kad, kora un skatītāju izsaukts, togad virsdiriģentos neiekļautais Haralds Mednis noslēguma koncerta beigās nodiriģēja Gaismas pili. Tomēr pirmajā Gorbačova valdīšanas gadā notika tikai kadru pārmaiņas un mēģinājumi ieviest "pussauso" likumu. A.Gorbunovs atceras kādu savienoto republiku AP Prezidiju priekšsēdētāju, kas automātiski bija arī Gorbačova vietnieki, tikšanos ar ģenerālsekretāru. Īpašais šajā sēdē bijis tas, ka Gorbačovs mēģinājis uzklausīt, kādi būtu viedokļi. "Daži vecāki vīri bija izbrīnījušies: kā, vai tad mūsu viedoklis ir svarīgs? Ir taču centrālkomitejas viedoklis!"

Īsto lūzumu iezīmēja akadēmiķa Saharova atbrīvošana no septiņu gadu ilgā izsūtījuma Gorkijā 1986.gada 19.decembrī un perestroikas kursa pasludināšana PSKP CK Plēnumā pēc mēneša. Baltija pārbūves pirmo vijoli sāka spēlēt vēlāk nekā Maskava, kur biezie žurnāli Novij mir, Družba narodov un vispirms jau Ogoņok burtiski sacentās agrāk neiedomājamas atklātības pakāpes materiālu publicēšanā. Sākumā Gorbačovs atbalstīja reformu spēkus Baltijā, cerēdams, ka tie palīdzēs viņam veikt reformas. Taču domu par PSRS sabrukumu nepieļāva.

A.Gorbunovs, kurš par šo jautājumu daudz diskutējis ar Gorbačovu, stāsta: viņš uzskatījis, ka jāsasniedz kāds no esošajiem modeļiem — vai nu ES, vai Vācijas, vai ASV, kas satur vienotu valsti un reizē dod zināmu patstāvību. Tas, kas notika PSRS Tautas deputātu kongresā, PSKP centrālkomitejā un citās institūcijās, neliecināja ne par PSRS sabrukumu un vēl jo vairāk ne par Baltijas neatkarības atgūšanu tik īsā laikā. "Es patiešām toreiz domāju, ka būs vajadzīgi pieci vai desmit gadi, soli pa solim vai pat pussoli pa pussolītim ejot uz priekšu, lai sasniegtu neatkarību."

Kas Gorbačovam izrādījās kļūda, tas impērijas tautām — iespēja. Pretalkohola kampaņas laikā sākuši domāt skaidru galvu un sajutuši, ka par katru ekonomiskas vai politiskas brīvdomības izpausmi vairs nedraud represijas, padomju cilvēki mainījās sev un pārējai pasaulei par lielu brīnumu un notikumi attīstījās tik strauji, ka par katru perestroikas dienu varētu rakstīt grāmatu. Ja vien cilvēki vēl varētu atļauties tērēt lasīšanai tik daudz laika kā pirms perestroikas.

Diena, 2005. gada 12. marts.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home