Kur slēpās Ribentrops ar Molotovu?

Kur slēpās Ribentrops ar Molotovu?
Jānis Peters, dzejnieks

Klāt 23.augusts. Vēl viena gadskārta ved mūs tālāk no 1939.gada Hitlera—Staļina jeb, baltiešu tradīcijā runājot, Ribentropa—Molotova pakta un tam pievienoto slepeno protokolu parakstīšanas brīža. Vēsturnieki ir izanalizējuši šo totalitāro valstu dokumentu un novērtējuši to. Un nu jau arī veseli 16 gadi ir pagājuši kopš 1989.gada Ziemassvētkiem, kad brīvi ievēlētais PSRS parlaments jeb Tautas deputātu 2.kongress otrreizējā balsošanā ar 1435 balsīm par, 251 pret un 226 atturoties nosodīja Hitlera—Staļina slepenos dokumentus un pasludināja tos par beztiesiskiem kopš to parakstīšanas brīža. Tobrīd tas bija viens no strauji skrejošās vēstures brīnumiem un padomju teritorijās dzīvojošo tautu politiskā brieduma apliecinājumiem, kas pārsteidza pasauli, Rietumu līderus un komunisma ekspertus. Taču nekas jau nenotiek pats no sevis. Politiskā mašīna nav automātiskā veļas mazgāšanas ierīce. Pat tāds autopilots kā brīvības alkas prasa atsevišķu cilvēku virsvadību, tā saukto personības lomas pieslēgšanos vēsturei. Nerunāsim tagad par Gorbačovu, Jeļcinu un viņa domubiedriem, kuriem pieder autortiesības uz padomju komunisma likvidēšanas ideju Padomju Savienībā.

Man gribas 23.augustā pastāstīt par cilvēku, kurš bija Raimonda Paula mūzikas fans un kurš vasarās mēdza atpūsties maestro un Lanas vasarnīcā Mellužos. Tas ir toreizējā PSRS ārlietu ministra Andreja Gromiko pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs jeb Anatolijs Gavrilovičs, kā viņu sauca Maskavas inteliģence. Erudītais un visu padomju ārpolitikas dzelzsbetona smagnējību apzinošais diplomāts bija arī dzejnieks un meklēja Andreja Vozņesenska, Bulata Okudžavas un citu tuvumu. Maestro Raimonds Pauls, ar kura draudzību Anatolijs Kovaļovs īpaši lepojās, ir komponējis viņa dzeju. Savukārt Kovaļovs ir atdzejojis dažus manus dzejoļus, un tie ir nodrukāti žurnālā Družba narodov. Tie bija bezgala interesanti tējas vakari Jūrmalas vasarnīcā, kad cilvēks, kurš kā jauns puika bija pārnācis no reihstāga drupām un no kara tulka uzdienējis līdz impērijas ārlietu šefa pirmā vietnieka amatam, mums stāstīja par pasaules aizkadriem, Kremļa un Baltā nama dīvainībām, prasdams ķecerības formulēt lojālos vārdos. Viņš nakšņoja Paula vasarnīcā, un tas dzina izmisumā vietējo ierēdniecību ne tikai no augstā viesa drošības aspekta, bet arī zīlējot, ko viņš mums ar Paulu uztic. Bet viņš patiesi mums uzticējās. Raimondu viņš uzskatīja par ģēniju, Latviju — par augstas kultūras zemi un pareģoja drīzas pārmaiņas Padomju Savienībā.

Kad 1986.gada vasarā es ierados Maskavā uz PSRS Rakstnieku savienības kongresu, Kovaļovs mūs ar sievu un dēlu uzaicināja viesos savā dzīvoklī Malaja Bronnaja ielā.

Demonstrēja savu dažādu visaugstāko starptautisko forumu vadītāja āmuriņu kolekciju, lepojās, ka pa viņa dzīvokļa logu var redzēt baznīciņu, kurā laulājās Puškins ar Natāliju Gončarovu, un deklamēja Puškina dzeju. Šķita, šis cilvēks mēģina aizmirsties un aiziet no tās pasaules daļas, kas ikdienā iegrožoja viņa emocionālo, valstisko ierēdniecību noraidošo dvēseli. Toreiz mēs vēl nevarējām iedomāties, ka tieši Anatolijam Kovaļovam reformators un komunistu partijas ģenerālsekretārs Gorbačovs, revidējot un cenšoties likvidēt šķiriskuma jeb marksismaļeņinisma bremzējošo ideoloģiju toreizējā impērijā, uzdos izstrādāt Vispārcilvēcisko vērtību koncepcijas pamatprincipus.

Pēc dažiem gadiem Kovaļova pareģotās pārmaiņas arī mūs ar Paulu padarīja par valsts cilvēkiem. Mēs kļuvām par PSRS Tautas deputātiem, un mūsu uzdevums bija kopā ar Latvijas deputātu lielāko daļu Maskavā realizēt Tautas frontes un gadu vēlāk — arī Latvijas PSR Augstākās Padomes 4.maija Neatkarības deklarācijas principus.

Pienāca 1989. gada ziema.

Pēc PSRS Tautas deputāta igauņu akadēmiķa Endela Lipmā uzstājīga priekšlikuma ar lielām grūtībām kongresa darba kārtībā tika iekļauts jautājums par Ribentropa-Molotova pakta tiesisko vērtējumu, un, otrreiz uzstājoties, Lipmā ierosināja par atbildīgās komisijas priekšsēdētāju apstiprināt PSKP CK Politbiroja locekli, kas toreiz no partijas ideologa bija kļuvis par starptautisko lietu kuratoru, akadēmiķi Aleksandru Jakovļevu. Tagad mēs zinām, ka Jakovļevs šo darbu uzticēt sev bija lūdzis jau iepriekš Gorbačovam pašam privātā sarunā un Gorbačovs tam piekritis nelabprāt, jo jau 1988.gadā pēc brauciena uz Rīgu, Viļņu, Tallinu Jakovļevs bija savu šefu maldinājis, teikdams, ka Baltijā neizvirza prasības izstāties no Padomju Savienības.

Gan Gorbačovs, gan Ševardnadze toreiz apgalvoja, ka slepeno protokolu oriģināli neesot atrodami. Diemžēl tā bija viltus informācija, jo, kaut arī šie cilvēki bija nolēmuši likvidēt padomju komunismu, lielvalsts likvidēšana viņu plānos gan neietilpa, bet slepeno protokolu atmaskošana varētu strauji pavērt Baltijai durvis atpakaļ uz valstiskumu un impērijas dezintegrāciju. Jakovļeva komisijai sākās smags darbs, tika savākti simtiem dokumentu, tika iesaistītas padomju vēstniecības ārvalstīs.

Gorbačovam nepatika Jakovļeva rosība, taču to apturēt vairs nebija iespējams — komisijā darbojās tādas zelta galvas kā Čingizs Aitmatovs, Jons Druce, Jurijs Afanasjevs, Georgijs Arbatovs, Vitālijs Korotičs, Endels Lipmā, patriarhs Aleksijs II, bet no Latvijas Mavriks Vulfsons, Nikolajs Neilands, Ivars Ķezbers.

Jakovļevs pirmo savu referāta variantu bija parādījis Gorbačovam, kuram tas nav paticis. Sapratis, ka uz spēles ir likta viņa zinātniskā un personības autoritāte starptautiskā mērogā, viņš nolēmis sava referāta pēdējo un galējo variantu nevienam nerādīt — nedz Gorbačovam, nedz Politbiroja locekļiem, pat komisijas locekļiem ne... Un tad, dienu pirms Jakovļeva uzstāšanās, kas bija paredzēta 1989.gada 23.decembrī, pie viņa pienācis PSRS ārlietu ministra (nu jau Ševardnadzes) pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs, kuru formāli varēja uzskatīt par Brežņeva un Gromiko cilvēku. Notika brīnums. Jakovļevs savos memuāros raksta, ka šis "izcila prāta un augstas tikumības cilvēks" viņam pavēstījis — papīros tas atradis aktu, ar kuru tiek apliecināts, ka slepeno protokolu oriģinālais teksts ar visiem Ribentropa un Molotova parakstiem tiek nodots no vienas PSRS Ārlietu ministrijas nodaļas citai.

Savā otrreizējā uzstāšanās reizē Jakovļevs kā sensāciju paziņoja, ka slepeno protokolu oriģināli ir atradušies Ārlietu ministrijā. Ar to bija gana, lai atmaskotu ne vien pakta autorus, bet arī to slēpējus vēl 50 gadus pēc parakstīšanas. Diemžēl,tie bija cilvēki, ar kuriem saistās atbrīvošanās procesa sākums. Anatolijs Kovaļovs toreiz, acīmredzot, bija pieņēmis lēmumu padomju augstākajā vadībā uzticēties profesionālam vēsturniekam un nostāties pret savu jauno šefu Eduardu Ševardnadzi un pašu Mihailu Gorbačovu, kurš tieši Anatoliju Kovaļovu tika pilnvarojis braukt uz Oslo un saņemt PSRS prezidentam piešķirto Nobela Miera balvu par perestroikas sākšanu un Austrumeiropas, īpaši Berlīnes sienas "atdošanu" bez noteikumiem. Kad Jeļcins no Gorbačova 1991.gada decembrī pārņēma gan čemodāniņu ar kodolpogu, gan prezidenta arhīvu, viņš tajā bez pūlēm atrada "neesošos" Ribentropa—Molotova slepenos protokolus un tūlīt zvanījis Jakovļevam, kurš, izdzirdis šo ziņu, nevarējis visā savā akadēmiķa smalkumā apslāpēt trīszilbju vārdus iz tautas leksikas dziļākajiem slāņiem.

Bet Anatolijs Kovaļovs savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Piemaskavā aizmirsts un spiedīgos materiālos apstākļos. Kad viņš 2002.gadā nomira, no Latvijas pienāca Raimonda Paula un Lanas līdzjūtības telegramma Kovaļovu ģimenei, maestro sirsnīgajam un uzticīgajam draugam aizejot.

Izrādās, arī politiskā mašīna bez aktīviem, lemtspējīgiem un atbildīgiem cilvēkiem ir tikai auksta un mehāniska uzparikte. Varēja taču tiepties vēl šodien - sak, nav to oriģinālu un nav par ko ar Baltijas valstīm runāt.

Diena, 2005. gada 23. augusts