Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vai Igaunijas prezidents bija nodevējs
Erkki BAHOVSKI, Postimees (Igaunija), speciāli Neatkarīgajai

Jaunā Igaunijas vēstures interpretācija apgāž daudzus mītus

Nesen izdotā grāmata par Igaunijas starpkaru perioda ārpolitikas nostādnēm ir atsegusi daudzus šokējošus faktus un izraisījusi plašas diskusijas Igaunijas sabiedrībā par valsts pirmo prezidentu Konstantīnu Petsu.

Grāmata Klusā pakļaušanās (Haaletu alistumine), kuru sarakstījis Igaunijas vēsturnieks Magnuss Ilmjervs, apgāž atsevišķus laikā nostiprinājušos priekšstatus par Igaunijas vēsturi. Tā parāda, ka ne tikai padomju vara un nacistiskā Vācija ir vainojama Igaunijas neatkarības zaudēšanā, bet arī Igaunijas politiķu korumpētība un gribas trūkums acīmredzot novedis pie šāda rezultāta. Grāmatā publicētā informācija ir balstīta uz vairākus gadus ilgušajiem pētījumiem Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Somijas, Zviedrijas, Vācijas, Lielbritānijas un Krievijas arhīvu krātuvēs. Diskusiju krustugunīs M. Ilmjervs tiek apsūdzēts par pārlieku paļaušanos uz Krievijas izlūkdienestiem, ņemot vērā, ka to sagatavotā informācija par notikumiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados varētu būt stipri pārspīlēta.

Jau pirms pāris gadiem, kad pirmie grāmatas izvilkumi tika publicēti Igaunijas presē, rūgti argumenti uzvirmoja starp vecajiem nacionālistiem un jaunāko paaudzi. Izmantojot Krievijas arhīvos atrodamo informāciju, M. Ilmjervs parāda, kā K. Petss 20. gados tika nolīgts darbam Padomju Savienības vēstniecībā Tallinā kā juridiskais konsultants. Lai arī K. Petss tajā laikā nebija valsts vadītājs, viņam piemitusi milzīga politiskā ietekme, proti, viņš izmantojis tiesības pārstāvēt savas un padomju varas intereses Igaunijas valdībā.

Padomju Savienības pārstāvniecība Igaunijā bijusi informēta arī par K. Petsa plāniem veikt valsts apvērsumu 1934. gadā. Lai arī Maskava bija satraukusies par galvenā komandiera Johana Laidonera kā viena no galvenajiem sabiedrotajiem likteni, tā bija apmierināta ar K. Petsa lēmumu likvidēt Veterānu līgu, kas atbalstīja uz Vāciju orientētu ārpolitiku. Tādā veidā K. Petss nodrošinājis Igaunijas saišu saraušanu ar Vāciju. Aizliedzot politiskās partijas, valsts vadītājs panāca arī opozīcijas izzušanu attiecībā uz valsts orientāciju starptautiskā sfērā. Līdz ar to no 1934. gada visi lēmumi, kas attiecās uz Igaunijas ārpolitiku, tika pieņemti šaurā lokā, galvenokārt starp armijas ģenerāļiem, kuriem turklāt pietrūka kompetences šajā sfērā.

Pretēji iepriekš izplatītajai informācijai grāmatas autors norāda, ka Igaunijas ārlietu ministrs Karls Selters pats iniciējis savu vizīti uz Maskavu 1939. gadā, lai noslēgtu savstarpējās palīdzības paktu par padomju karabāzu izvietošanu Igaunijā.

Līdz šim tika uzskatīts, ka Maskava aicināja K. Selteru noslēgt vienošanos tirdzniecības sfērā, vēlāk piespiežot parakstīt minēto paktu par padomju karabāzēm. Igaunijas valdība bijusi tik nobijusies no padomju varas demonstrācijām uz valsts robežas pēc Otrā pasaules kara sākšanās, ka Tallina pieņēmusi lēmumu par padomju karabāzu izvietošanu Igaunijā. Tas nozīmēja, ka Maskavai radās iespējas daudz vieglāk ietekmēt situāciju arī Latvijā un Lietuvā, ņemot vērā faktu, ka padomju karaspēka izvietošana Igaunijā nodrošināja iespēju īstenot uzbrukumu pret pārējām Baltijas valstīm. Tostarp Igaunijā esošās karabāzes tika izmantotas arī pret Somiju Ziemas kara laikā.

Kāds cits sabiedrībā iesakņojies priekšstats liecināja, ka pēc Maskavas prasību izvirzīšanas par karaspēka ievešanu Igaunijā tās valdība meklējusi palīdzību Somijā, Latvijā un Vācijā. Autors apgalvo, ka nedz 1939., nedz 1940. gadā šāda rīcība no Igaunijas valdības puses neesot sekojusi. Līdz šim sabiedrībā valdīja arī uzskats, ka 1939. gadā notikusī padošanās bija attaisnojama ar minēto valstu atteikšanos sniegt palīdzību. Tādā veidā Igaunijas politiķi spēlējuši nozīmīgu lomu Igaunijas neatkarības zaudēšanā 1939. un 1940. gadā.

Grāmata arī parāda, kā K. Petss apspiedis demokrātisko opozīciju un aizliedzis presi pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Pretēji, kā tas notika Somijā 1939. gada rudenī, Igaunijā nenorisinājās nekādas publiskas diskusijas. Valdība izvairījās no sabiedrības informēšanas par nozīmīgajiem lēmumiem ārpolitikas jomā, ko Igaunija bijusi spiesta pieņemt.

Tomēr M. Ilmjervs nepievēršas tikai Igaunijas vēstures iztirzājumam, viņš apskata arī tā laika situāciju Latvijā un Lietuvā. M. Ilmjervs parāda, kā 20. gados Padomju Savienības vara manipulēja ar Latvijas politiķi Kārli Ulmani. "Jau divdesmitajos gados Ulmanis sarunās ar padomju varas pārstāvjiem parādīja sevi kā lielu Latvijas un padomju ekonomiskās sadarbības atbalstītāju," apgalvo grāmatas autors. Viņš norāda, ka trīsdesmito gadu sākumā Padomju Savienība caur dažādām institūcijām, tādām kā Kooperatīvā savienība Konsums, akciju sabiedrība Standartlini un Lats, subsidēja Lauksaimnieku apvienību. "Tā deva šīm kompānijām priekšrocības attiecībā uz pasūtījumiem, pārdodot padomju naftu un lauksaimniecības produktus, kā arī nodrošinot kompānijām bezprocentu aizdevumus no Transitbankas," apgalvo M. Ilmjervs. Pēc valsts apvērsuma 1934. gadā K. Ulmanis vairs neesot konsultējies ar Padomju Savienības pārstāvniecībām. Pēc tā Maskava izdarījusi secinājumus, ka K. Ulmaņa režīms nekavējoties pavērsīsies Vācijas virzienā. "Šā iemesla dēļ Maskavas rīcība vairs nebija ilgi jāgaida – divas dienas pēc valsts apvērsuma padomju vēstnieks Rīgā tika mudināts izteikt brīdinājumus K. Ulmanim un atgādināt par viņa saistībām ar padomju vēstniekiem un tirdzniecības palātas pārstāvjiem," apgalvo autors grāmatas angliski izdotajā kopsavilkumā.

M. Ilmjerva grāmata tādā veidā ir izraisījusi asas diskusijas Igaunijas sabiedrībā, līdzīgi kā tas notika pirms vairākiem gadiem. Pretrunīgi vērtētais rakstnieks Kaurs Kenders pat aicināja nogalināt diktatorus, kas izraisīja asu pretreakciju no K. Petsu aizstāvošo nacionālistu puses. Nacionālistu fronte vēl joprojām cenšas pierādīt, ka nekas nav bijis darāms liktenīgajā 1939. gadā, lai glābtu Igauniju no okupācijas, aizmirstot pieminēt K. Petsa labās attiecības ar padomju varas pārstāvniecību Igaunijā divdesmito gadu vidū. n

Publicēšanai sagatavojusi Ilze Garoza

***

Versija

Krievijas vēsturnieks: Rietumvalstis atzina nepieciešamību 1940. gadā Baltijā ievest PSRS karaspēku

Maskava, 20. aug., LETA—RIA NOVOSTI. Krievijas Otrā pasaules kara vēsturnieku asociācijas prezidents Oļegs Ržeševskis uzskata, ka rietumvalstis ir atzinušas nepieciešamību 1939. un 1940. gadā ievest Baltijas valstīs PSRS karaspēku.

"Lielbritānijas Ārlietu ministrijas vadītājs Eduards Halifakss, kuru grūti turēt aizdomās par propadomju simpātijām, Sarkanās armijas spēku koncentrāciju Baltijas valstīs novērtēja kā aizsardzības rakstura pasākumu," piektdien Krievijas Aizsardzības ministrijas laikrakstā Krasnaja Zvezda publicētajā rakstā norāda vēsturnieks.

Pievēršoties situācijai, kāda 1939. gadā bija izveidojusies Eiropā, profesors uzsver, ka "starp Vāciju un PSRS esošo mazo valstu cerības noturēties neitralitātes pozīcijās nebija nekas vairāk kā ilūzija, un to arī saprata Baltijas republikas".

Saskaņā ar Ržeševska uzskatiem "PSRS piedāvājumus noslēgt savstarpējās palīdzības līgumus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valdības uztvēra kā nenovēršamus". 1939. gada rudenī noslēgtie līgumi paredzēja Baltijas valstu teritorijā izveidot padomju militārās bāzes. "Šie līgumi neskāra Lietuvas, Latvijas un Igaunijas sabiedrisko un valsts iekārtu. (..)To atzina arī Baltijas valstu valstsvīri. Vienā no runām Lietuvas ārlietu ministrs 1940. gada janvārī paziņoja – Padomju Savienības karaspēks nekādā veidā neiejaucas mūsu iekšējās lietās.", raksta vēsturnieks.

Situāciju krasi esot mainījusi Francijas un frančuangļu koalīcijas sakāve, liela vācu karaspēka grupējuma koncentrācija Polijā un Austrumprūsijā, kā arī provācisko tendenču pastiprināšanās Baltijas valstu valdošajās aprindās. Tāpēc1940. gada jūnijā PSRS esot "piedāvājusi" Baltijas valstīm izveidot tādas valdības, kas varētu nodrošināt ar PSRS noslēgto savstarpējās palīdzības līgumu izpildi, pieturoties pie Baltijas valstīm 1940. gadā iesniegto ultimātu formulējumiem, apgalvo Ržeševskis. "Šīs valdības tika atzītas ārpasaulē," pārliecināts Krievijas vēstures profesors. "Sarkanās armijas papildu karaspēka ieiešanu Baltijas valstu teritorijā daudzi uztvēra ar izpratni. Anglijas vēstnieks Latvijā Ords telegrafēja uz Londonu – ievērojama iedzīvotāju daļa padomju karaspēku sagaidīja ar apsveikumiem un ziediem," raksta Ržeševskis.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2004-08-25

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home