Piemineklis piedrazotā vidē
Aija Lulle
Ja pēc mēneša pie Torņakalna stacijas tiks novietots piemineklis represētajiem, tā apmeklētājiem tuvākajā apkārtnē pavērsies netīkama aina: Arkādija parks ir nolaists, dīķis piegānīts, padomju laika skatuves paliekas ir sapuvušas, un kino paviljons apķēpāts un aiznaglots.
Kamēr represēto piemiņas zīme, tās autors tēlnieks Pauls Jaunzems, represētie un visa sabiedrība vēl gaida Rīgas domes (RD) galīgo lēmumu, vai pieminekli uzstādīs pie Torņakalna stacijas laukumiņā, Neatkarīgā devās uz nolūkoto pieminekļa atrašanās vietu. Pie laukumiņa ir neliela aleja ar bērziem, kuri tur, gan mazāki augumā, slējušies arī 1941. gadā. Ir redzams, ka ar cirvjiem un grābekļiem to ir iespējams sakopt līdz atklāšanas brīdim, bet citādi ir ar tuvējo apkārtni.
Rīgas dome no 2. aprīļa līdz 14. maijam, Spodrības mēnesī, kopumā sarīkojusi 40 talkas. Torņakalns un Arkādija parks gan nebija sakopjamo teritoriju skaitā. Arī tad, kad Rīgas pilsētas izpilddirektors devās iepazīšanās vizītē, lai aplūkotu Rīgā sakopjamās vietas, viņš iepazinās ar Latgales priekšpilsētu, nevis Torņakalnu, kas iecerēts kā pieminekļa uzstādīšanas vieta.
Komentējot izskanējušo versiju, ka uzstādītās skulptūras aizmugurē būtu jāstāda koki, lai vizuāli paslēptu industriālo ainavu, P. Jaunzems sacīja, ka koku stādīšana neesot aktuāla, svarīgākais pašlaik ir krūmu izciršana, lai tie vizuāli nesadala laukumu.
Jāņa Akuratera muzeja tas atrodas Arkādija parka tuvumā restauratore Zira Taivāne pastāstīja, ka šopavasar parks vairs neesot tik atbaidošs kā pirms pāris gadiem.
«Pieminekli vajag,» līdzīgi kā citi Torņakalna stacijā aptaujātie, sacīja pensionāre Zinaīda. Vajagot ne tikai pašiem represētajiem un veciem cilvēkiem, bet visvairāk vajagot jauniešiem un bērniem, kuriem stāstītais par kara šausmām un ņirgām izvešanas laikā šķiet tikai pasaka.
Pieminekļa aplūkošana Torņakalnā, visticamāk, nenotiks garāmejot, bet būs speciāli plānota, cilvēki tā apkārtnē gribēs uzturēties ilgāku laiku, nevis tikai nolikt ziedus.
Arkādija parkā redzamas estrādes paliekas, saplēsts metāla karkass un žogs, grīda un soliņi ir galīgi satrupējuši, un pirms vairākiem gadiem nodegušās estrādes tualetes atgādina barakas. Diendusā uz viena soliņa snauda kāds iereibis vīrs. «Kādreiz šeit bija balles, koru koncerti, bet tad nāca visādi nelieši, kas kāvās un dūra ar nažiem, un parka jaukums pazuda,» stāstīja āgenskalniete Cilda Krūmiņa, kura uz parku ved spēlēties mazdēlu. Vienu no Rīgas
skaistākajiem parkiem gan izslaukot un iztīrot, tomēr skatuve un pusgruvušais kino paviljons rada pamestības iespaidu. Cildas kundze priecājas, ka piemineklis represētajiem būs Torņakalnā, bet baidās, ka to vandaļi varētu apgānīt. «Piemineklis ir jāuzstāda, un nevajag visu laiku meklēt ieganstus, lai to novilcinātu. Ja ir bail par pieminekļa drošību, noliksim naktī policistu, lai sargā,» domā RD Attīstības komitejas vadītājs Aivars Kreituss, paužot neapmierinātību, ka pieminekļa tēma visu laiku tiekot vētīta un tas traucējot darbam. Represēto piemiņas iedzīvināšana turpināšoties ar parka atjaunošanu, kas varētu balstīties uz arhitekta Uģa Šēnberga izstrādāto projektu. Viens no variantiem esot Okupācijas muzeja pārcelšana uz Arkādija parku, tālākā nākotnē paredzēts izveidot pazemes tuneli, lai cilvēkiem, ejot no pieminekļa uz parku, nav jāšķērso sliedes.
A. Kreituss aplēsis, ka pieminekļa uzstādīšana Torņakalnā būs vismaz par 10 000 latu lētāka. Šo naudu varētu pataupīt apkārtnes labiekārtošanai, kā arī nepieciešamos līdzekļus papildus varētu gūt no pilsētas attīstības fonda, kurā esot vairāk nekā divi miljoni latu.
Okupācijas muzeja ekspozīcija varētu atrasties arī tunelī zem dunošajām dzelzceļa sliedēm, kas cilvēkiem radītu asociācijas ar deportācijām, pieļauj arhitekts U. Šēnbergs. Bet parks būtu vitalitātes un tautas dzīvotspējas apliecinājums, kur var atpūsties arī ģimenes ar bērniem un pavadīt tur visu dienu. Jautāts, vai nav plānots maketus un fotogrāfijas izstādīt, viņš atbild, ka vispirms ir jāvienojas par darbu koordinatoru, cilvēku, kas uzņemsies saimniecisku atbildību Rīgas domes līmenī, citādi sabiedrības viedokļa veidošanai neesot jēgas.NRA, 2001. gada 17. maijs.
Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu