Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

DĀRGAS PIEMIŅAS UN DZIĻAS SMELDZES DIENA

EVIJA OZOLA, ILZE GALKINA, ANNA GAVARE

1949. gada 25. marta rīts bijis apmācies. Tūkstošiem cilvēku tāda atmiņā palikusi pēdējā diena Latvijā - pirms došanās nebūtībā, pirms aiziešanas uz neatgriešanos. Kopš lielākās deportācijas, kas svešumā aizsauca vairāk nekā 40.000 cilvēku, aizritējis jau 50 gadu, tomēr sirds par notikušo sāp vēl šodien. Vakar, pieminot šo skumjo gadadienu, visā Latvijā notika piemiņas pasākumi, atceres vakari, dievkalpojumi, bet Rīgā, Brīvības pieminekļa pakājē, nogūla krāšņais Tautas vainags.

Sliedes vēl klaudz...

Šķirotavas stacija Rīgā bija vieta, kur, lopu vagonos sadzīti, Latvijas iedzīvotāji sāka savu moku un neziņas pilno ceļu uz tālo Sibīriju. Vakar atceres brīdī pie akmens Latvijas iedzīvotāju piemiņai, kurus no šīs vietas čekas vagonos aizveda PSRS tālumos uz neatgriešanos bija pulcējušies aptuveni 50 cilvēku. Politiski represēto apvienības Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas nodaļas vadītājs Zigurds Fogelis atzina, ka «šī ir skumja diena un arī pati daba, liedama lietus lāses, skumst kopā ar mums». Viņš uzsvēra - 1949. gada deportācija turpināja jau 1941. gadā iesākto tautas iznīcināšanu. Sirmais virs pauda sašutumu par to, ka līdz šim notiesāts ir tikai viens vainīgais - Alfons Noviks, lai gan pavisam izsūtījumā aizvesti 60 000 Latvijas iedzīvotāju. Arī Z. Fogeli skārusi komunistiskā terora roka, un izdzīvot svešumā viņam palīdzējusi griba un ticība dzimtenei. Viņš atminējās kādu deportēto, kurš līdzi sev paņēmis trīs saujas Latvijas zemes - tas bijis lielākais svētums. Z. Fogelis uzsvēra, ka nedrīkst aizmirst arī latviešu karavīrus, kas ar sarkanbaltsarkano karogu rokās cīnījās ar ideju par brīvu Latviju. «Es gribētu pieminēt latviešu leģionārus no 15. un 19. divīzijas, kuri tika deportēti uz Tālajiem Austrumiem. No viņiem atgriezās tikai ceturtā daļa, un es biju viens no tiem,» Neatkarīgajai sacīja sirmais vīrs.Helēna Celmāja uz atceres pasākumu bija atnākusi kopā ar mazmeitiņu. Viņa asarām acīs Neatkarīgajai stāstīja, ka Sibīrijā zaudējusi visus tuviniekus. Latgales priekšpilsētas pašvaldības vadītājs Guntis Grinbergs solīja, ka turpmāk aktīvāk palīdzēs politiski represētajiem sociālajos jautājumos. Viņš atzina -vēstures pārdzīvojumi jānodod tālāk nākamajām paaudzēm.

Tautas vīts vainags piemiņai

Atceres pasākumu kulminācija vakar nenoliedzami bija pie Brīvības pieminekļa, kura pakājē nogūla krāšņais Tautas vainags. Ziedot līdzekļus tā vīšanai jau no gada sākuma aicināja laikraksts Lauku Avīze. Šajā akcijā piedalījušies vairāk nekā 2000 cilvēku, kas saziedojuši aptuveni 7000 latu. Vainags, kas vīts no egļu, priežu, paegļu zariņiem, skujām, tāsīm un citiem zaļumiem, sver apmēram 400 kilogramu, savukārt tā ziedu lente ir aptuveni desmit metru gara. Vainagu svinīgā gājienā no Filharmonijas skvēra līdz Brīvības piemineklim nogādāja Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti. Tūlīt aiz tautas dāvinājuma gājienā devās mūsu valsts augstākās amatpersonas - Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Ministru prezidenta biedrs Anatolijs Gorbunovs, ārlietu ministrs Valdis Birkavs, aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, Rīgas domes vadība, ārvalstu diplomāti (Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Udaļcovs aģentūrai BNS teicis, ka Komunistiskā terora upuru piemiņas dienai būtu jāvieno Latvijas un Krievijas tautas, jo arī krievu tauta cietusi no Staļina režīma). Aiz viņiem sekoja simtiem rīdzinieku un pilsētas viesu, kurus pie Brīvības pieminekļa sagaidīja vairāki tūkstoši atceres pasākuma dalībnieku, kurus no gājiena norobežoja policistu virkne.

Pie Brīvības pieminekļa notika svinīga godasardzes maiņa. Uzrunā klātesošajiem G. Ulmanis atzina, ka «vainags, kuru šodien -tautas sāpju dienā - noliekam pie Brīvības pieminekļa, ir mūsu vienotības simbols». «Mēs katrs šodien ziedojam daļu no sevis savas tautas piemiņai un arī nākotnei,» sacīja prezidents. Viņš uzsvēra, ka noziegumu pret cilvēci izdarīja gan padomju totalitārisms, gan nacisms un abi režīmi ir dalījuši un šķīruši latviešu tautu, pretnostatot cilvēkus.

Aiz tautas vītā vainaga pēc svinīgā pasākuma sagūla ziedi, veidojot vairāk nekā 25 metrus garu rindu. Starp ziediem aizvesto piemiņai tika iedegtas svecītes.

Nedaudz vēlāk pie Brīvības pieminekļa uz svinīgu pasākumu bija pulcējušies arī Politiski represēto biedrības pārstāvji.

Atmiņu smagums Valkas muzejā

Valkas novadpētniecības muzejā pirmo reizi skatāma plaša izstāde, kas iekārtota 1949. gada 25. martā izvestajiem. Ekspozīcija ir ļoti emocionāla, iespējams, tāpēc, ka tās iekārtotājas - muzeja direktore Meldra Cimdiņa un mākslas skolas direktore Marta Stabulniece - arī pašas saistītas ar mūsu tautas likteņgaitām Sibīrijā.

Izstāde ir drūma un apsūdzoša. Piemēram, izsūtījumā valkātās un piecdesmit gadu kā relikvijas glabātās drānas, latviskumu izstarojošie dvieļi un sedziņas. Īpašu iespaidu atstāj dūrainis, salāpīts no vienas vietas, taču ar auru -šķiet, tas vēl glabā valkātājas rokas siltumu, ko saudzējis aukstajā ziemeļu ziemā.

Sirdij ietrīsēties liek stends ar 2. klases zēna liecībām. Visos mācību priekšmetos tikai piecnieki, par ko saņemts arī Ļeņina un Staļina ģīmetnēm greznots uzslavas raksts. Diemžēl kā pretstats ir šodiena, kad pat vidusskolu beigušie krievu bērni neprot pateikt latviski dažus vārdus...

«Izsūtītie, tāpat viņu piederīgie, vēl diezgan piesardzīgi stāsta par to laiku, negrib rādīt fotogrāfijas, vēstules. Izstādē skan aktieru lasījumā izsūtītā ēvelieša Pētera Dreimaņa atmiņas. Viņš tagad miris, bet atmiņas, tāpat Sibīrijā līdzi ņemto vijoli, uz izstādi atnesa viņa sieva Anna,» pastāstīja M, Cimdiņa.

1949. gada 25. martā no Valkas apriņķa izsūtītas 663 ģimenes, pavisam 2131 cilvēks. No viņiem par kulakiem padomju vara atzinusi 1762 cilvēkus, bet par nacionālistiem - 369. Galvenās nometināšanas vietas bijušas Asinas, Molčanovas un Zirjanskojes rajons Tomskas apgabalā.

Atceres brīži visā Latvijā

Vakar piemiņas brīži, dievkalpojumi, atceres vakari un koncerti notika visos Latvijas novados.

Rēzeknes kultūrvēstures muzeja apmeklētāju vidū šajās dienās bija sevišķi daudz skolēnu. Muzeja darbiniece Silvija Ribakova ir izstrādājusi projektu Latvijas bērni deportācijā, kura īstenošanā piedalās viss kolektīvs. Muzeja direktore Helēna Bemāne pastāstīja, ka tas ir pirmais projekts, kura mērķis pietuvināt vēstures notikumus bērnu sapratnei. Apmeklētāji sadalās sešās grupās, un katru no tām konsultanti iepazīstina ar konkrētā notikumu posma (pieturas) saturu, ņemot palīgā karti un dažādus eksponātus. Pirmajā pieturā skolēni pārrunā, kā jutās bērni deportācijas brīdī, otrajā - kādi apstākļi bija vagonā. Tālāk seko nometinājuma vieta, Krievijas skola, atgriešanās dzimtenē. Lasot mācību grāmatu vai klausoties skolotājas stāstījumu vien, bērniem grūti iedomāties reālo ainu, muzejs šajā ziņā ir apņēmies palīdzēt.

Komunistiskā terora upurus pieminēja arī Liepājā - ar piemiņas dievkalpojumu, koncertu un izstādi Pirms 50 gadiem - 1949. gada 25. marta deportācija. Atceres bridis bija arī Cēsis - vietās, kur pirms 50 gadiem tika pulcināti tie ļaudis, kurus vēlāk izsūtīja uz Sibīriju.

Savukārt Ventspils represēto apvienības biedri un leģionāri, kā arī Ventspils Krasta apsardzes bataljona kareivji Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā pulcējās Tilta dārzā pie piemiņas akmens Tiem, kuri atņemti Dzimtenei.

Alūksnes novadpētniecības muzejā tika atklāta tematiska ekspozīcija, bija svētbrīdis pie Mātes tēla Alūksnes centrā un atceres bridis Alūksnes kapsētā. Gulbenē notika piemiņas pasākums dzelzceļa stacijā pie piemiņas plāksnes, kas veltīta komunistiskā terora upuru piemiņai, vēlāk - koncerts pilsētas kultūras namā.

Atceres bridis komunistiskā terora upuriem notika arī Krāslavas rajona Indrā pie piemiņas akmens. Ziedi tika nolikti arī uz sliedēm, jo Indras dzelzceļa stacija bija pēdējā represēto vilciena apstāšanās vieta Latvijā.

Trešdien un ceturtdien arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā notika pasākumi, kuros pieminētas pirms 50 gadiem notikušās Igaunijas iedzīvotāju masu deportācijas uz Sibīriju, ziņo BNS. Igaunijas represēto apvienība Memento Tallinā organizēja zinātniski vēsturiskas konferences par traģiskajām lappusēm valsts vēsturē. Igaunijas Vēstures pieminekļu aizsardzības apvienība un Baznīcu padome ceturtdien Pilistveres draudzē rīkoja atceres dievkalpojumu. Tur atklāta arī izstāde, kurā stāstīts par pusgadsimtu senajiem notikumiem Igaunijā. No 1949. gada 25. līdz 27. martam no Igaunijas uz Sibīriju preču vagonos tika izsūtīts aptuveni 21 tūkstotis cilvēku.

NRA     Pārpublicējot un citējot atsauce uz NEATKARĪGO obligāta

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home