Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kuram sāp vairāk?
Dita Arāja

Iecerētais piemineklis radījis domstarpības, vai to veltīt tikai komunisma vai arī nacisma upuriem.

Liktenis viņiem bija viens — nāve vai smagas mocības cietumos un nometnēs, tikai varmākas dažādi — vieniem komunistiskais un otriem nacistiskais terors. Un tādēļ arī katram sava sāpe un katram vēlme pēc sava pieminekļa. Tieši neizsāpētās, neizdiskutētās vēstures dēļ strupceļā nokļuvusi Latvijas Politiski represēto apvienības iecere pie Okupācijas muzeja celt piemiņas vietu, lai tautai un pasaulei atgādinātu par komunistiskā režīma ciešanu gadiem. Jo saausās tie, kas cietuši no nacistiskā režīma. Arī viņu liktenis Latvijā vēl nav iemūžināts kopīgā piemiņas vietā, tādēļ radusies ideja abu režīmu cietušo piemiņu apvienot vienā memoriālā. Taču komunisma upuri to noraida. Patiesība dzimst strīdos — tā cer visas konfliktā iesaistītās puses, un varbūt tieši iecerētā piemiņas vieta būs iemesls, lai Latvijā beidzot tomēr izrunātu XX gadsimta pretrunīgi smagās vēstures stāstu. Un vienotos kopīgā apskaidrībā.

Kuram režīmam?

Praktiski piemiņas vietas jautājumi jau tiek risināti — Saeima šā gada budžetā piešķīrusi dotāciju memoriāla ideju konkursam, bet Rīgas dome pēc Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) lūguma tam vietu ierādījusi pie Okupācijas muzeja. Un līdz ar to ir pamests klupšanas akmens. Muzejs pēta un materiālus apkopo ne tikai par padomju, bet arī vācu okupāciju, tādēļ uzskata, ka memoriālā iemūžināms atgādinājums ne tikai par komunistiskā, bet arī nacistiskā režīma nestajām šausmām.

Tomēr LPRA turas pie savas ieceres — atgādināt tikai par totalitāro komunismu, jo, viņuprāt, nacistu upuriem — padomju karavīriem un holokaustā cietušajiem ebrejiem — jau ir pietiekami daudz pieminekļu. Tikmēr vēsturnieki un nacisma upuri protestē — ir piemiņas vietas nogalinātajiem ebrejiem Rumbulā un Biķerniekos, ir pieminekļi padomju karavīriem, taču ir daudz vairāk fašisma upuru — čigāni, sociāli mazaizsargātās grupas, galu galā pret savu gribu vācu leģionā iesauktie Latvijas jaunekļi un pretošanās kustības dalībnieki. "Leģionāri un pretošanās kustība jau tādi paši represētie kā mēs," saka LPRA priekšsēdētājs Gunārs Resnais, tā norādot, ka arī viņiem būs veltīta iecerētā piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem.

Bez būtības arī forma

Ir saprotama padomju represēto sāpe — sešpadsmit atjaunotās brīvības gados valsts nav radusi iespēju viņu ciešanas iemūžināt memoriālā. Ar rūgtumu komunisma upuri piemin atceres vietu Torņakalnā. Sākotnēji pieminekli represētajiem bija iecerēts novietot Rīgas centrā, Esplanādē, tomēr pēc daļas sabiedrības un arhitektūras lietpratēju protestiem, ka masīvie memoriāla akmeņi pilsētas centrā neiederas, tiem vietu pret represēto gribu rada pie Torņakalna stacijas, kur sākās daudzu Latvijas iedzīvotāju ceļš uz Sibīriju. 14.jūnijā un 25.martā tur notiek atceres pasākumi, taču par valstiska mēroga memoriālu šī vieta nav kļuvusi. Latvijas inteliģences dibinātais Kokneses fonds Krievkalna salā Daugavā kā vēsturisko izlīgumu veido Dvēseļu dārzu visiem XX gadsimta totalitāro režīmu upuriem. Tomēr fondam nekas nav pretī, ja piemiņas vieta būtu arī galvaspilsētas centrā.

Bez idejiskām pretrunām bažas ir par vēl kādu iespējamu strīdus objektu. Ja vienojas par pieminekļa būtību, domstarpības var rasties par tā formu — vai tas būs ļoti konkrēts vai abstrakts veidojums. Līdzīgas debates jau piedzīvotas ar Esplanādei veidoto memoriālu. Jāatbild būs arī uz jautājumu, ko darīt ar Strēlnieku pieminekli, jo tas būs jāieskaņo telpā.

Vēl jau ir arī klusa cerība, ka mākslinieks, kas radīs memoriāla veidolu, to izdarīs tik meistarīgi, ka ar piemiņas vietu identificēsies plašas cilvēku grupas, tādējādi rodot zināmu kompromisu starp abu režīmu upuriem. Tādēļ Kultūras ministrija mudina izsludināt starptautisku ideju konkursu, lai memoriālam varētu izvēlēties pašu labāko piedāvājumu. Savukārt, lai izvairītos no pieminekļa pārliekas politizēšanas, kultūras ministre Helēna Demakova (TP) iesaka memoriālam domātos aptuveni 100 000 latu nenovirzīt no valsts budžeta tieši, bet gan par minēto summu palielināt Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu, tā pieminekļa izveidi finansējot no fonda līdzekļiem.

Viedokļi
Kam piemiņas vietu veltīt — tikai komunistiskā režīma vai tomēr abu okupācijas režīmu upuriem?

Gunārs Resnais, Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs

Nav jau runa tikai par upuriem, bet par pašu režīmu — mums nepieciešams piemineklis komunistiskā režīma pakļautības gadiem. Tas kontrastētu ar Brīvības pieminekli, kas ir Latvijas valstiskuma simbols, kā arī būtu pretējs Uzvaras piemineklim. Politiski represēto likteņi un bojāgājušo skaits ir pamatots pierādījums pasaulei, kāds šis režīms bijis. Četrarpus gadi vācu okupācijā nav tas pats kas piecdesmit gadu padomju okupācijā, un Latvija noteikti nav atbildīga par cilvēkiem, kas vācu laikā tika ievesti Latvijā un te gājuši bojā. Mums taču komunisti atņēma neatkarību un, esot viņu režīmā, mēs to atkal atguvām. Neesmu optimists un labi zinu, ka Latvijai vieglāk būtu, ja uzceltu piemiņas vietu abām varām. Tad mūs dikti labi saprastu Rietumi, kas vispār nezina, kas ir komunistiskais režīms, un samierinātos arī Maskavas puse. Bet Latvijai ir pašai savs liktenis, sava vēsture, kas atšķiras no Eiropas tautu vēstures, un tagad taču Eiropa mūs sākusi saprast — nosodījusi komunismu un piešķīrusi naudu komunisma upuru vēstures apzināšanai. Šādā situācijā mēs turpināsim uz to pastāvēt un atradīsim atbalstītājus, tikai lai līdz vēlēšanām paliek laiks pārdomām, jo pēc vēlēšanām varētu būt mierīgāka gaisotne.

Marģers Vestermanis, Ebreju muzeja vadītājs un nacisma laika represētais

Ja piemineklis būs pie Okupācijas muzeja, cilvēki to uztvers galvenokārt kā piemiņas vietu padomju okupācijas pāri nodarījumiem, jo tautā tas tā iegājies, un arī ekspozīcijā uzsvars likts uz padomju okupāciju. Tas izskaidrojams ar to, ka vācu okupācijas laiks ir īss, bet, no otras puses, Latvijas ebreji tika faktiski iznīcināti.

Komunistiskā terora upuriem vajadzīgs savs piemineklis, jo pašreizējais Torņakalnā aizvirzīts tik tālu, ka tas jau ir praktiski ārpus rīdzinieku un tūristu redzesloka. Tāpat nacistiskā terora upuriem vajadzīgs savs piemineklis, jo upuri jau ir ne tikai ebreji, kas skaitliski neapšaubāmi ir lielākā grupa, bet arī citi Latvijas pilsoņi, kas gāja bojā koncentrācijas nometnēs. Un trešajam piemineklim vajadzētu būt ļoti simboliskam — visiem cilvēkiem, kas būtu spējīgi sērot par visu cilvēku ciešanām. Taču es stipri šaubos, ka tagad ar vienu pieminekli varētu aptvert visus cietušos, jo vēl nav pienācis laiks, kas beidzot vienotu visus. Mūsu paaudze, kas cietusi represijās, to vēl uztver kā pieminekli upuriem, bet varbūt nākamā paaudze jau sapratīs, ka tas ir svešu varu kundzības nosodījums un atgādinājums par varmācību.

Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Latvija piedzīvojusi divus totalitāros režīmus, tādēļ politiskās represijas un to upuri manā uztverē būtu primārais, un tikai tam pakārtots tas, kurš represēja: padomju vai nacistu režīms. Līdz ar to šai jābūt centrālajai vietai visiem upuriem, jo nav jēgas strīdēties, vai sliktāk bija nomirt pie bedres Rumbulā vai izsūtījumā mūžīgajā sasalumā. Ja represētie uzskata, ka komunisma upuriem nav piemiņas vietas, tad mana tēze — nav jau arī piemiņas vietas nacisma upuriem, jo Salaspils ir padomju laikā radīts ansamblis, kas nesimbolizē visu upuru piemiņu, bet holokausta upuru piemiņas vietas ir tikai holokaustā bojā gājušajiem. Es saredzu problēmu, ja veidojam pieminekli tikai komunistiskā režīma upuriem, jo tad mums var pārmest, ka izvairāmies runāt par nacistu noziegumiem. Taču pamatproblēma — vai skatāmies no vēsturiski kopīgās un valstiskās izpratnes, vai no individuāli pārdzīvotā viedokļa. Būtu muļķīgi izveidot piemiņas vietu, uz kuru politiski represētie nenāktu. Varbūt Latvijas sabiedrība nav gatava pašlaik šādai piemiņas vietai. Varbūt ir gatava tikai komunistiskā režīma upuru piemineklim. Varbūt tikai vēlāk būsim gatavi vienojošam ansamblim, bet vai tad tas vairs būs aktuāli?

Māra Zālīte, dzejniece

Jau pati vieta pie Okupācijas muzeja un tā statuss runā par abām okupācijām, gan vācu, gan krievu, tādēļ es domāju, ka piemineklim vajadzētu saskanēt ar muzeja ideju. Protams, 50 gadu okupācija mūsu apziņā ir laidusi daudz tumšākas un šausmīgākas saknes, tādēļ daļā cilvēku aizēno vācu okupācijas laiku. Bet strīdos dzimst patiesība, tāpēc nemaz neuztraucos, ka cilvēki sašķēlušies — vajag plaši izdiskutēt un vienoties, kā domā sabiedrības vairākums. Svarīgi, lai šī piemiņas vieta nešķeltu sabiedrību, nedalītu to vienos un citos upuros vai vienos un citos uzvarētājos, bet tieši otrādi — vienotu un spēcinātu. Šāds piemineklis noteikti ir vajadzīgs, tikai jautājums, ko mēs saprotam ar pieminekli. Ja kā trīs strēlniekus vai Raini, tad es saku — nē. Bet ir vajadzīgs spēcīgs mākslas impulss, kas uzrunā jebkuru garāmgājēju, liek tam apstāties un saprast, kas tas īsti ir. Piemineklis ir vajadzīgs tieši tagad, lai represijās cietusī paaudze izjustu gandarījumu, jo, ja to neizdarām šodien, pēc pāris paaudzēm tas vairs neliksies aktuāli. Ja vispār neko neuzcels, tas vairs nebūs labi.

Valters Nollendorfs, Okupācijas muzeja direktores vietnieks

Muzejs šajās diskusijās ir atvērts — atzīstam, ka padomju represijās cietušajiem noteikti pienākas piemiņa, bet, no otras puses, jāievēro, ka pats muzejs veltīts abām okupācijām un to upuriem. Tādēļ jautājums — kā to saskaņot? Ja veidojam pieminekli tikai komunisma upuriem, kuru ir pietiekami daudz, un viņiem tiešām nav piemērotas vietas, kur savu sāpi izsāpēt, tad tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka komunistiskais režīms nebija izolēta parādība. Visas okupācijas jāskatās kopumā, jo tās sākās ar totalitārā komunisma un totalitārā nacisma sadarbību. Hitlers atļāva Staļinam okupēt Baltijas valstis, un tikai ar Hitlera atļauju varēja notikt Baigais gads. Tādēļ noteikti vajadzētu pieminēt, ka bija arī citas vardarbības, ieskaitot holokaustu, kas, kaut vācu režijā, tomēr notika šeit. Un tāpat ieskaitot Latvijas nacionālistus, ko vācieši arestēja un aizsūtīja uz koncentrācijas nometnēm vai spaidu darbos uz Vāciju. Citur arī memoriāli tapuši ilgu laiku pēc notikumiem, tādēļ ir jautājums, kad atveseļosimies pēc traumām un sapratīsim, ka šīs traumas nav atsevišķas, bet gan visas tautas sāpe, ko varam izsāpēt un rast mierinājumu un ceļu uz zināmu apskaidrību.

Helēna Demakova (TP), kultūras ministre

Patlaban viedokļi sadalījušies aptuveni puse uz pusi. Kā ministre es negribētu nosliekties uz vienu vai otru pusi, jo nevēlos, lai šo jautājumu politizē, tādēļ arī aicināju lēmumu par piemiņas vietu nepieņemt līdz vēlēšanām. Man ļoti negribētos, lai nākotnē šis piemineklis paliktu kā kāda politiķa vai partijas nopelns. Ja es būtu privātpersona, teiktu, ka noteikti centrālā vieta jāatvēl tikai komunistiskā režīma upuru piemineklim. Bet jāņem vērā, ka represētie paši izvēlējušies pieminekli pie Okupācijas muzeja, kam ir savs spiedogs — tas pēta abus okupācijas režīmus, tādēļ tur jābūt abu režīmu upuru piemineklim. Bet mēs diskutēsim tālāk. Iespējams, ir jārunā par vietas maiņu. Šis piemineklis tiek celts mūžībai, tādēļ nevar tā — hops! — viss notikt. Jāņem vērā, kāda tā vieta pie Okupācijas muzeja vispār izskatīsies. Ko, piemēram, darīsim ar Strēlnieku pieminekli, jo pieminekļus jaukt nost vai pārvietot ir nekulturāli. Tomēr es ticu mākslinieka ģēnijam, jo ar monumentālu tēlainību ir iespējams pretrunu atrisinājums vienā mākslas darbā, taču to var izdarīt tikai liels gars.

Diena, 2006. gada 16. jūnijs.

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home