Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 


Memoriāls, piemineklis vai tikai piemiņas zīme?

Gunārs Preinbergs

Kopš 1997. gada 8. jūlija sabiedrības vienā (galvenokārt — represēto) daļā īpašu uzmanību izraisīja konkurss "Piemiņas zīme komunistiskā terora upuriem Rīgā".

Arī es nāku no ģimenes, kas pārcietusi visas represiju pārestības, bet mans tēvs tika nobendēts Arhangeļskas apgabala Molotovskas čekas lēģerī. Lai arī par politiski represēto piemiņas saglabāšanu esmu runājis gan kā Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, gan kā Politiski represēto apvienības (PRA) aktīvists, gan esmu rakstījis vairākos izdevumos, 1997. gada 30. jūlijā uzdrošinājos savu viedokli izteikt laikrakstā "Diena". Sākotnēji mans raksts tika pieņemts un apsolīts, ka nedēļas laikā tas tiks publicēts. Taču, atgriezusies no atvaļinājuma, "Dienas" kultūras nodaļas redaktore M. Misiņa paskaidroja, ka pēc šāda raksta vairs vajadzības neesot. Lai gan pēc šīs sarunas ne viens vien raksts "Dienā" par šo tēmu tomēr parādījās. M. Misiņa solīja manu rakstu nosūtīt Politiski represēto apvienības vadībai. Tomēr, pēc man esošās informācijas, PRA manu rakstu nav saņēmusi. Jājautā, kam šāda M. Misiņas rīcība bija izdevīga? Kādi kritēriji ir "Dienai", lai tā publicētu vai nepublicētu iesūtīto materiālu par mūsu tautai sāpīgajiem jautājumiem? Vai šos jautājumus izšķir tikai M. Misiņas kundze? 1997. gada 22. decembrī tajā pašā "Dienā" tika publicēta kārtējā konkursa "Piemineklis komunistiskā terora upuriem" programma un noteikumi. Konkursa nosaukuma būtiskā atšķirība liecina par to, ka jautājums par to, kam jābūt — memoriālam, piemineklim vai piemiņas zīmei — joprojām nav izdiskutēts. Tāpēc jādomā, ka arī jaunais izsludinātais konkurss nebūs pēdējais.

Viss iepriekš minētais, kā arī 1998. gada 5. februāra tikšanās ar Jelgavas represēto kluba "Staburadze" dalībniekiem mani pārliecināja, ka "Dienai" nosūtītais, bet nepublicētais raksts ir jāiesniedz laikrakstā "Nacionālā Neatkarība".

1989. gada 14. oktobrī Ogrē Latvijas Politiski represēto kluba pārstāvji nodibināja savu apvienību. Jau tad bija pirmie priekšlikumi par memoriāla izveidošanu komunisma upuru piemiņai, iekaļot visu — no zīdaiņa līdz sirmgalvim — bojā gājušo vārdus un uzvārdus. Lai atceramies, ka tikai pirms dažiem mēnešiem ASV valsts sekretāre M. Olbraita Prāgas memoriālā holokausta upuriem starp vairāk nekā 70 000 uzvārdu atrada arī savu piederīgo vārdus. Šis nav vienīgais precedents, kad godina katru bojā gājušo ("Diena", 19.VII 1997), nevis tikai iekaļ kopīgo bojā gājušo skaitu.

Līdz 1997. gada 8. jūlijam jau ir bijuši šāda memoriāla divi konkursi. Bija uzmanības vērti darbi, bija godalgoti to autori. Tomēr tādu vai citādu iemeslu dēļ (memoriāla nepietiekamā ideoloģiskā slodze, ģeogrāfiskais izvietojums Rīgā u.c.) nevienu no projektiem nerealizēja. Ideju par pašu memoriālu atlika uz priekšdienām.

 Nu šīs priekšdienas bija atnākušas. 1997. gada 8. jūlijā samērā šaurā lokā, toties lielā saspiestībā, politiski represēto domas gandrīz neuzklausot, notika "Piemiņas zīmes komunistiskā terora upuriem" konkursa komisijas verdikta nolasīšana. Telpu nepiemērotība, darbu nepārdomātais, pat paviršais izvietojums, to fiziskais veidols izraisīja absolūtu neizpratni par notiekošo. Taču visu pēc kārtas.

1. Par ko īsti bija runa? "Piemiņas zīme komunistiskā terora upuriem", kas materializētos kā piemiņas akmeņi? Šādas zīmes ir gandrīz katrā Latvijas pagastā! Rīgā vien tādas ir Torņakalnā un Šķirotavā, ir Daugavpilī un Ogrē, Tīnūžos un daudzviet citur. Arī Jelgavā ir divi piemiņas akmeņi — represēto piemiņas birzītē un Garozas ielā — NKVD bijušās nometnes nr. 266 v ietā, no kurienes uz PSRS ziemeļiem izveda vairākus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Vai Latvijai un Rīgai vajadzīgs vēl viens nesavažots vai savažots akmens, kas vairāk atgādina savažotu brīvību (K. Gulbis, J. Karlsons un K. Alksnis, t 1941, A 1997, C 444 4 u.c.)? Arī dzirnakmeņi kā dekoratīvi elementi skaitāmi ne vienā vien ģimenes dārzā vai lauku sētā. Jāšaubās, vai dzirnakmens, kaut arī lielāka izmēra un oriģinālāk izvietots (S 5643, L 3355, O 3462), būs tā īstā piemiņas zīme.

 Izņemot varbūt M 7475, T 1234, V 2560 un, iespējams, vēl dažus darbus, kas varētu pretendēt uz nosaukumu "piemineklis" vai pat "memoriāls". Lielāko tiesu iesniegto darbu autori aizrāvušies ar represēto paaudzei šai zīmei nepieņemamo modernismu, kas, iespējams, kaut ko simbolizē. Taču simbolu interpretācija var būt visai dažāda un nebūt ne tāda, kā to skaidro šo darbu autori. Atsevišķos gadījumos piedāvātie darbi atgādina dažās izstādēs redzētās instalācijas.

 Bet vai tādai ir jābūt tautai tik nepieciešamajai komunistiskā terora upuru piemiņas zīmei? Vairāk gan šķiet, ka tā tapusi pavirši un steigā. Slikti, ja tas ir autora mākslinieciskās fantāzijas trūkums, ja tā ir profesionāla nespēja izteikt ideju saprotamā un nepārprotamā veidolā.

Tādējādi šeit varētu būt tikai viena atbilde: piemiņas zīmes mums jau ir. Komunistiskā terora upuru piemiņai ir nepieciešams memoriāls vai vismaz piemineklis.

2. Protams, piemiņas zīmes izveidošanai nepieciešami līdzekļi. Be t kā lai atvēl šos līdzekļus represēto piemiņai, ja žūrijas komisijas priekšsēdētājs — kultūras eksministrs R. Pīks ar savu priekšteci O. Spārīti iecerējuši atbalstīt Krievijas cariskās impērijas vēstures — 1812. gada Uzvaras kolonnu, Pētera I un Barklaja de Tolli pieminekļu atjaunošanu Rīgā 1996.—1998. gadā ("Diena", 28.I 1997). Arī šim nolūkam būs vajadzīga naudiņa. Pie tam nebūt ne maza!

Un kur tad vēl latviešu tautai, bet it īpaši politiski represētajiem pazemojošā Pārdaugavas monstra steidzīgā atjaunošana, pat vēl līdz šim nenoskaidrojot, kas īsti ir vainīgs pie tā spridzināšanas. Arī tam Rīgas domnieki jau ieplānojuši naudu. Taču nu Rīgas domei būs jādomā, kur ņemt naudu Andra Ārgaļa ieteiktajai ļeņinekļu pārvietošanai un šeit palikušo komunistu svētvietas izveidošanai gandrīz vai Rīgas pašā centrā!

3. Ir jāšaubās par Esplanādi kā visoptimālāko vietu memoriāla izveidošanai Rīgā. Tā ir vieta, kur iecerētā piemiņas zīme pazustu. To nosaka samērā ciešā pilsētas apbūve, katedrāle, arī J. Raiņa piemineklis, kas šeit tiešām ir īstajā vietā.

Tāpēc atbalstu D. Šķieznas ("Diena", 12.VII 1997) un J. Trušiņa ("Diena", 24.VII 1997) priekšlikumu par memoriāla izveidošanu ap Brīvības pieminekli, tādējādi pēdējo papildinot un bagātinot, bet vienlaikus respektējot Brīvības pieminekļa aizsardzības zonas robežas. Šajā memoriālā vajadzētu iekalt komunistu represēto Latvijas iedzīvotāju skaitu. D. Šķieznas un J. Trušiņa ideju gribētos papildināt ar to, ka komunistu nomocīto un represijās bojā gājušo vārdus un uzvārdus varētu iekalt Brāļu kapu priekšējās daļas (līdz svētugunij) iežogojušās akmens sētas iekšpusē. Tas nekādi neietekmētu pašu Brāļu kapu ansambli. Ja nu vienīgi pasteidzinātu LR Augstākās Padomes lēmuma izpildi par šeit apbedīto komunistu mirstīgo atlieku pārapbedīšanu.

Tādējādi būtu panākts pats galvenais — svešos Brāļu kapos, purvu akačos, mūžīgā sasalumā un citos nezināmos apbedījumos svešumā un šeit pat Latvijā — bojā gājušie būtu pārnākuši mājās savā apklusušo mūžu dārzā un atguvuši savu vārdu. Tas būtu cieņas apliecinājums un mūžīga piemiņas zīme katram no viņiem. Tas arī būtu neizsīkstošs informācijas avots nākamajām paaudzēm.

4. Un tomēr mums ir piemineklis: 1941. un 1949. gadā represēto saraksti 6 sējumos. Par to jāpateicas Latvijas Valsts arhīva direktorei D. Kļaviņai, izdevuma redaktoram T. Riekstiņam un visiem redkolēģijas līdzstrādniekiem. Taču darbs ne tuvu nav pabeigts: trūkst pēckara (1944.—1949. g.) armijas čekas "Smeršs" represēto Latvijas iedzīvotāju sarakstu. Tam trūkst nepieciešamo naudas līdzekļu. Par to nopietni būtu jāpārdomā Latvijas parlamentam, valdībai, partijām un sabiedriskajām organizācijām, firmām un katram Latvijas iedzīvotājam.

Lai arī minētajiem izdevumiem ir milzīga dokumentāra vērtība, taču ziedus pie tiem nav iespējams nolikt. Tāpēc atkārtoti ir jāsecina, ka Latvijas komunistiskā terora upuru piemiņas memoriāls ir vajadzīgs.

Nacionālā Neatkarība. 1998. gada 27. Maijs.  © Apvienības TB/LNNK valde

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home