Izrādās, savulaik ne tikai Staļins organizējis piespiedu izsūtīšanas, tostarp par cietušo nereti bijis jāuzskata visu tautu. Tātad, kur un kad vēl pirmskara, pēdējā pasaules kara un pēckara gados notikušas piespiedu deportācijas?

I. “Neuzticamības ģeogrāfija”

Paplašinot savas robežas, Krievijas impērija nekad nav sevišķi tielējusies ar tā dēvētajām “nedraudzīgajām ciltīm”. 19. gadsimta sākumā, krievu – turku kara laikā Melnās jūras piekrastē no Budžakas uz Krimu piespiedu kārtā izsūtīja visus šai reģionā dzīvojošos musulmaņus (tatārus, tjurkus, nogajiešus). Kaukāza karu laikā tā dēvēto “dumpīgo kalniešu nomierināšanas” akciju ietvaros no dzimtajiem novadiem izdzina un piespiedu kārtā izsūtīja uz zemienēm gan Turcijā, gan Sibīrijā kabardiešus, čečenus, abazīniešus.

Krievija ir valsts, kura ilgu gadu gaitā veikusi pat zinātnisku un ideoloģisku deportāciju jautājumu pētniecību – uz kādiem mobilizācijas resursiem var paļauties, kā noteikt un veidot iedzīvotāju noskaņojumu... 19. gadsimta vadošie krievu militārie statistiķi izstrādāja specifisku doktrīnu – tā dēvēto “neuzticamības ģeogrāfija”. Šās doktrīnas ietvaros “uzticamo” tautu saimē automātiski iekļāvās slāvi, savukārt, “neuzticamo” – ebreji, vācieši, poļi, faktiski visas Kaukāza un Vidusāzijas tautas. Jauktajos reģionos kā cerīgi labvēlīgus izšķīra tos, kuros krievu īpatsvars veidoja vismaz 50%. Bija arī ieteikumi jeb rekomendācijas, kā “uzlabot ārkārtas stāvokli” kara gadījumā: ķīlnieku sagrābšana, īpašuma un lopu konfiskācija vai iznīcināšana, kā arī “deportācija atbilstoši pilsoniskajai un etniskajai piederībai”. Tā bija “zinātne”, ko Kara akadēmijas nodarbībās studēja topošie gan cariskās, gan Baltās un Sarkanās armijas topošie komandieri.

II. “Naida deportācija” un “mīlestības deportācija”

Deportāciju plānu mēroga un vēriena ziņā viskolosālākie – nesalīdzināmi lielāki par padomju analogiem – sasniegumi pieder Vācijai, un jāatzīst, ka lielā mērā tos savulaik arī izdevies īstenot. Motīvi bijuši dažādi, un šeit būtu iemesls lietot divus savdabīgos terminus – “naida deportācija” un “mīlestības deportācija”. Naida deportācijas spilgts piemērs ir ebreju genocīds, vai tas, kā miljoniem iekaroto zemju iedzīvotāju piespiedu kārtā aizdzina darbos reiha labā. Sagrautajā Polijā reiha inkorporētās teritorijas veidoja jaunu administratīvo vienību – Vartegavu. Bija ieplānots to pilnībā atbrīvot ne tikai no ebrejiem, bet arī no poļiem, lai atbrīvotajās teritorijās iemitinātu tā dēvētos “folksdoiče” no Baltijas un Ukrainas (daļēji to arī izdevās vismaz iesākt), kā arī tā dēvētos “reihsdoiče” no pārapdzīvotiem Vācijas apgabaliem (tas gan neizdevās). Šo pēdējo piemēru var nodēvēt par “mīlestības deportāciju”.

Izrādās, var rasties arī šāda doma – kas atļauts Vācijai, to drīkst arī tās sabiedrotie. Bulgārija, pēc tās iekļaušanas jaunajā savienībā, ko veidoja Dobrudžija, Austrumu Maķedonija un Rietumu Trāķija (agrāk – Rumānijas un Grieķijas teritorija), uz karstām pēdām un nešaubīgi izsūtīja aptuveni 100 000 rumāņu, 300 000 serbu un 100 000 grieķu. Viņu vietā tūlīt pat ieceļoja 125 000 bulgāru. Tūkstošiem serbu 1940. gadā deportēti no Horvātijas. 1943. – 1944. gados Rumānija, Ungārija un Bulgārija pat parakstīja atsevišķu starpvalstu līgumu par iedzīvotāju apmaiņu, kā rezultātā, pašiem cilvēkiem nejautājot ne atļauju, ne piekrišanu, pārvietoja vismaz 500 000 cilvēku.

Par visnotaļ nežēlīgas deportācijas upuriem savulaik kļuva korejieši, kad Japānas politiķi pakļāva piespiedu deportācijai uz Japānu 444 300 cilvēkus, lai tur viņus izmantotu bīstamos ogļu ieguves darbos.

Bet ASV, bažījoties japāņu uzbrukuma, 2. Pasaules kara gados uz iekšzemi deportēja visus Aleutu un Pribilova salu iedzīvotājus – galvenokārt eskimosus, kopskaitā apmēram 400 000. 1942. gada 19. februārī, pēc amerikāņiem apkaunojošā japāņu uzbrukuma Pērlhārborai, 120 000 Amerikas japāņus uz 4 gadiem izveda uz 10 speciāli apsargātiem tā dēvētiem “evakuācijas un pārvietošanas centriem” valsts rietumdaļā.

III. Potsdamas pārdale

1945. gada Potsdamas konference de-facto nostiprināja jaundibināto Eiropas valstu robežas. Tālāk katra valsts pati lēma, kā “sakārtot” attiecības ar pēkšņi pievienoto teritoriju iedzīvotājiem. Etniskajiem vāciešiem daudzviet vajadzēja izpirkt Hitlera grēkus. Miljoniem “augstākās rases” pārstāvji bija spiesti pamest Čehoslovākijai atdoto Sudetiju, kā arī Polijai atdotās austrumu un rietumu Prūsiju, augšējo un lejas Silēziju. Atbilstoši dažādiem aprēķiniem savas mājas bija spiesti atstāt aptuveni 5 – 5,7 miljoni cilvēku. Par šādu procesu “civilizācijas” pakāpi liecina lielais tikai pārvietošanas laikā bojā gājušo skaits – 400 000 cilvēku to nepārdzīvoja, aizejot bojā.

Uz atbrīvotajām teritorijām pārvietojās jauno valstu titultautas. Poļu valdība veica masveida ukraiņu pārvietošanu, kā piesegu izmantojot “cīņu ar banderoviešiem” – tā dēvētās akcijas “Visla” laikā 1947. gadā deportēja 150 000 cilvēku, un savā būtībā tā bija vistīrākās raudzes jauno pierobežas teritoriju etniskā tīrīšana.

Uz etniskās tīrības ideāliem allaž tiekusies arī Čehoslovākija: no 1945. līdz 1948. gadam tā izsūtīja ne tikai vāciešus, bet arī vismaz 90 000 ungāru. Paralēli tam risinājās intensīva “iedzīvotāju apmaiņa” starp Ungāriju un PSRS. Bet 1951. gada jūnijā Rumānijā izsūtīšanai pakļāva vāciešus un serbus, kuri dzīvoja 25 kilometrus platajā pierobežas zonā ar Dienvidslāviju.

Jāpiebilst, ka vairumā gadījumu šajās deportācijās bija vērojama skaidri izteikta padomju “skolas” tehnoloģija, tiesa, atsevišķās deportācijās katrai ģimenei bija atļauts ņemt līdzi lopus un uzkrāto kustamo īpašumu, un šim nolūkam katrai ģimenei piešķīra atsevišķu vilciena vagonu...

Kabinets 2. oktobris 2004