Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Čekas pīšļi joprojām smird
Iveta Mediņa

Īstenībā jau nekādu maisu nav. Ir LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvi jeb tautā sauktā stukaču kartotēka, kas slēpj informāciju (vai dezinformāciju) vismaz par 4000 cilvēkiem. Tajā ir dažādu laikposmu aģentūras saraksti, bet nav aģentu personīgo un darba lietu.
Šodien neviens nevar oficiāli pierādīt, kurš stučījis tāpēc, ka bijis gatavais knābis, kurš ziņojis idejisko instinktu vadīts, kurš ierakstīts kartotēkā falši! Šodien šīs ziņas nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt, jo dokumentācija tika izvesta uz Maskavu jau 1989. gadā. Tāpēc tiesas nekad nav varējušas tā īsti pierādīt, nedz arī noliegt cilvēku apzinātu sadarbību ar VDK. Tomēr Saeimas juridiskā komisija pieņēmusi lēmumu par aģentūras publicēšanu presē. Vai lēmums ir saprātīgs? Diskutē vēsturniece Ilga Kreituse, 8. Saeimas deputāti Paulis Kļaviņš (Jaunais laiks) un Mareks Segliņš (Tautas partija).

– Kāpēc tieši tagad politiķi nolēma publiskot VDK aģentu kartotēku?

M. Segliņš: – Nav nekāda tieši tagad. Atgādināšu, likumprojekts tika pieņemts 2004. gada pavasarī. Tomēr Vaira Vīķe-Freiberga atgrieza to otrreizējai pārlūkošanai Saeimā. Prezidentes argumenti bija šādi: pirmkārt, Latvijas rīcībā nav visu VDK bijušo aģentu kartīšu. Otrkārt, pēc tā, kas tajās rakstīts, nevar noteikt, ar kuru nodaļu, ar kuru pārvaldi un kādos jautājumos aģents ir sadarbojies. Juridiskajai komisijai pēc iepazīšanās ar šiem argumentiem tika lūgts viedoklis. Taču mēs iepauzējām – apmēram gadu. Taču pa šo laiku man nemitīgi nāca klāt un nelikās mierā lielais aktīvists no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) – Leopolds Ozoliņš.

– Jūs vienkārši nespējāt atteikt aktīvajam Leopoldam...

M. S.: – Nē, es Leopoldam ieteicu, lai viņš savu vēlmi noformē rakstiski. Tad es saņēmu ZZS frakcijas priekšsēdētāja parakstītu iesniegumu, kurā viņš samērā kategoriskā tonī lūdz jautājumu aktualizēt Juridiskajā komisijā. Tā kā tie ir koalīcijas partneri, Mareks Segliņš kā komisijas priekšsēdētājs rindas kārtībā, neliekot šo jautājumu kādam citam pa priekšu, iekļāva darba kārtībā.

I. Kreituse: – Vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība. Vai atceraties mūsu iepriekšējās diskusijas par šo tematu?

– Piedodiet, bet jūs patiešām kā tāda bada dzeguze vienmēr to piekūkojat...

I. K.: – Diemžēl tā noticis. Es saprotu, ka Segliņa kungam jārunā kā Juridiskās komisijas vadītājam, bet man kā cilvēkam no malas rodas cits iespaids. Iespējams, ka čekas maisu kārtējā kulstīšana ir saistīta ar kādu citu faktoru – ar partiju iekšējo cīņu. Proti, ir nostabilizējusies politiskā elite, kura sen pārbaudījusi, ka tā maisos nav (kāpēc nav, cits jautājums). Pa šo laiku visās partijās ir parādījušies jauni biedri. Viņi kļūst populāri un sāk apdraudēt vecos. Taču – iespējams, ka daža laba potenciālā kandidāta karjera var sašķobīties, publicējot aģentu sarakstus.

– Tas ir signāls mazajiem jefiņiem, lai nelien politikā?

I. K.: – Kāpēc mazajiem? Lielajiem jefiņiem! Sīkie jau tāpat sēž klusu un tur muti ciet.

M. S.: – Esmu dzirdējis versijas, kas no šiem čekas maisiem varētu iznirt.

– Kurš politiskais spēks no tā kaut ko iegūtu?

I. K.: – Domāju, ka tā partija, kuras līderiem ir apšaubāma finansiālā reputācija – es domāju Jauno laiku. Arī – ZZS.

P. Kļaviņš: – JL sarakstu publiskošana nav nedz izdevīga, nedz vajadzīga.

M. S.: – Es domāju, ka JL balsos pret.

P. K.: – Noteikti. Tas ir neprāts.

– Tā sauktais čekistu likums tiek kritizēts par dubultmorāli, jo pati totalitārā sistēma nav vērtēta pēc būtības. Spilgtākais piemērs ir tas, ka VDK idejiskais kurators savulaik ieņēmis visaugstāko amatu valstī. Nez kāpēc svarīgāk šķiet tramdīt sīkās zivteles, kuras vairumā jau peld ar vēderu uz augšu...

M. S.: – Kāda tur dubultmorāle?

I. K.: – Lūk, kāda: ja šodien Georgs Andrejevs varētu startēt Saeimas vēlēšanās, viņš saņemtu daudz vairāk krustiņu nekā Repše vai jūs, Segliņa kungs. Taču viņam ar likumu ir aizliegts balotēties, jo Andrejevs ir atzinis, ka skaitījies čekas aģents. Bet LKP CK biroja locekļiem, kuri kontrolēja VDK darbību, kuri uzklausīja ziņojumus un sprieda par tiem, ar likumu ir atļauts to darīt. Ja jau jūs publicējat čekistu sarakstus, lūdzu, pretī lieciet augstākā ranga partijas funkcionāru vārdus. Kāds, iespējams, teiks: pati tu biji partijā! Partijā bija daudzi. Runa ir par funkcionāriem, par tiem, kas cīnījās, lai iekļūtu birojā. Es ierosinātu šādu papildinājumu iestrādāt likumprojektā.

– Atvainojiet, kāda velna pēc?! Pēc 16 gadiem?

I. K.: – Lai tauta vērtē savus varoņus no visām pusēm!

P. K.: – O, jā! Šis priekšlikums ir apsveicams. Tūlīt pat to ierosināšu savā frakcijā. Nu ir pareizi! Mums vajadzētu publicēt tos, kas pēc VDK iekšējā likuma nebija vervējami kā aģenti tāpēc, ka bija kompartijas nomenklatūrā un bija uzticamības personas.

– Kā jūs tagad uzzināsit, kas atbilst šim statusam?

I. K.: – Kompartijai bija viena ļoti laba īpašība – dokumentāli ir saglabājies viss. Līdz pēdējai zīmītei, pat līdz čekam par grāmatas pirkšanu. Nav nekādu problēmu uzzināt, kas pie kā ieradies, ko ziņojis. Domāju, viens otrs būtu tīri nelaimīgs, atklājot, ko VDK darbinieki par viņu teikuši birojā. Tas viss atrodams arhīvā.

– Vai tomēr nav dīvaini, ka kartotēkas publiskošana ietrāpījusies tieši vēlēšanu gadā?

M. S.: – OK, ir variants – publicējam pēc vēlēšanām. Ja kāds domā, ka gribam sariebt JL – nu nesanāk tā! Visi, kuri ir Saeimā, jau sen ir saņēmuši izziņas, ka maisos neatrodas.

I. K.: – Jūs apstiprināt to, ko teicu diskusijas sākumā. Paši esat drošībā, bet tie, kas grib nākt politikā, šīs izziņas nav saņēmuši. Viņi jums min uz papēžiem.

M. S.: – Ja kāds grib startēt vēlēšanās, sabiedrībai ir tiesības uzzināt, kā tad īsti bijis.

– Kāpēc jāpublicē viss aģentu saraksts, ja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) katrs deputāta kandidāts var noskaidrot, ir vai nav kartotēkā?

M. S.: – Tad jau problēmu nebūs! Nu, piemēram, cienījamā Sandra Kalniete, kas kandidēs kā JL pārstāve, saņems izziņu, ka NAV aģentu sarakstā, un... mierīgu sirdi varēs balotēties.

– Kalniete? Protams, nav!

P. K.: – Ja mēs publicējam šo sarakstu, tad atklājam mazāk nekā puspatiesību, bet puspatiesība ir ļaunāka nekā meli. Ar to varam ievainot vai pat iznīcināt cilvēku.

M. S.: – Jāsaprot, vai mēs gribam paskatīties pagātnei acīs? Es uzskatu, pat arī tad, ja nevaram uzzināt visu patiesību, daļu tomēr varam.

P. K.: – Mēs nevaram zināt daļu patiesības, jo var izrādīties, ka tieši šī daļa pauž nepatiesas liecības. Visu patiesību nevaram iegūt no fragmenta, kuram trūkst otras puses.

M. S.: – Tomēr tā ir daļa cilvēku, kas ļāvās savervēšanai. 1988. gadā, kad mācījos pirmajā kursā juristos, arī mūs vervēja. Iespējams, ka kāds no kursa pat piekrita. Taču daudzi riskēja, ka var izlidot no juristiem, bet vienalga nevervējās.

P. K.: – Vai jūs varat liecināt, ka vervētāji rakstīja svētu patiesību?

I. K.: – Šajā kartotēkā ir vesela rinda cilvēku, kuriem nav nekāda sakara ar stučīšanu. Klasisks piemērs – akadēmiķis Stradiņš, profesors Zaķis un visi pārējie Zinātņu akadēmijas vadošie darbinieki. Ja kartotēkā būtu tikai tie, kas stučījuši, es teiktu: publicējiet tos ķēmus! Diemžēl es atšķirībā no jums, Segliņa kungs, zināju, kas rakstīja ziņojumus par mani. Tas bija mans kursa biedrs. Es zinu vēl citus cilvēkus no fakultātes, kas sadarbojās ar VDK, bet viņu vārdu šajā kartotēkā nav! Toties ir zinātnieki, kas brauca uz ārzemēm. Viņi nonāca uzskaitē, neskatoties uz to, ka bija morāli noturīgi. Atgriežoties no ārzemēm, visiem obligāti bija jāraksta atskaite par savu zinātnisko darbu. Viens eksemplārs palika institūtā, otrs tika nosūtīts uz VDK. Kāds sakars šādiem cilvēkiem ar tiem, kuri rakstīja ziņojumu par mani? Taču viņi būs vienā sarakstā, ko jūs publicēsit! Kāpēc akadēmiķa Stradiņa vārds tiks publicēts, bet tā vēsturnieka vārds, kurš 80. gadu sākumā Anglijā pētīja pūstošo kapitālismu, nebūs kartotēkā?

– Vai, piemēram, tā pazīstamā vēsturnieka vārds, kurš savulaik čekai nodeva franču grupu...

I. K.: – Tieši tā! Jūs varat saraksta sākumā rakstīt vienalga cik garas preambulas – krāso brūti, kā gribi, ja bij` kliba, tad paliks kliba. Tāpat visi redzēs tikai klibo kāju, nevis nokrāsotās lūpas.

– Kas ir šie čekas maisi – šķitums vai īstenība?

I. K.: – Pārņemot šo VDK kartotēku, tā nejauši tika izbērta stūra mājā uz trepēm, bet pēc tam vārda tiešā nozīmē – saslaucīta maisā. Tādējādi nebija vairs Johansona iedibinātās kārtības, kādā viņš bija to atstājis. Kāpēc mēs nesakām skaidri un gaiši, ka tā bija Edmunda Johansona kartotēka, ko viņš paturēja šeit, lai piespiestu strādāt cilvēkus tad, ja pats, no Maskavas atgriezdamies, ieietu Viļņa Edvīna Breša valdībā? Tajā Bresis kā ļoti demokrātisku cilvēku bija uzaicinājis arī bijušo LPSR VDK priekšsēdētāju. Taču notika neparedzētais: Īvāns nepiekrita kļūt par Augstākās padomes priekšsēdētāju, viņa vietā nāca Gorbunovs, un līdz ar to valdības vadītāja postenis bija jāatdod Godmanim. Viņam Johansons nebija pieņemams. Drīz vien kartītes parādījās atklātībā.

– Kreituses kundze, jūs kādā intervijā teicāt: "Šodien maz kas palicis pāri no īstajiem čekas maisiem. Tajos ir tie, kas traucē šobrīd pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztīrījušies ārā." Ko nozīmē "paši iztīrījušies ārā"?

I. K.: – Kas man dod tiesības par to runāt? Manam vīram, Aivaram Kreitusam, 1992. gadā piedāvāja viņa zinātnieka kartīti par pusotru tūkstoti atpirkt. Mēs tam nepiekritām. Aivars pateica: man nav par ko kaunēties. (Viņš bija gadu strādājis Amerikā, Shuttle programmā.) Aivars izgāja cauri pazemojošajam tiesas procesam kā viens no tiem čekas piecīšiem, kuram apturēja darbību Saeimā. Kreituss pat uzrakstīja pieprasījumu Maskavai un saņēma atbildi, ka nav pieskaitāms VDK ziņotājiem. Jautājums: cik daudziem pietiek šāda morālā un fiziskā spēka, lai to visu izturētu?

– Kas jūsu vīram piedāvāja atpirkt viņa kartīti?

I. K.: – Tas bija AP deputāts, Tautas frontes aktīvists, tagad caurkritis biznesmenis.

– Jau 1994. gadā žurnālisti uzmanību vērsa uz nelikumīgu informācijas noplūdi no AP Totalitāro režīmu izmeklēšanas komisijas. Piesaukts tika gan Dainis Vanags, gan arī jūs, Kļaviņa kungs. Vai varat Dieva priekšā zvērēt, ka nekad neesat nokopējis aģentu kartotēku?

P. K.: – Es varu zvērēt Dieva priekšā. Man nav šīs kartotēkas kopijas.

– Kā tad tur īsti bija ar to kartotēkas revidēšanu?

P. K.: – Atgādināšu, ka tobrīd AP vēl nebija izstrādājusi nekādus norādījumus, ko ar šiem dokumentiem darīt. Taču bija likums, ka bijušie aģenti nedrīkst kandidēt 5. Saeimas vēlēšanās. Mēs ar Vanagu konstatējām, ka dažu cilvēku vārdi parādās šajā kartotēkā. Uzrakstījām ziņojumu AP. Kam gan citam lai mēs vēl būtu ziņojuši, ja ne parlamenta Mandātu komisijai? Ja nebūtu tā rīkojušies, varētu teikt: viņi slēpj informāciju un droši vien sāks tirgoties.

– Kā jūs komentētu Ilgas Kreituses sacīto?

P. K.: – Ja salīdzina kartotēkas ar VDK žurnāliem, kuros bija jāreģistrē aģenti, izrādījās, žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu. Tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca TSDC rīcībā.

– Kurš vēl tām varēja piekļūt?

I. K.: – VDK dokumentu pārņemšanu vadīja Vilis Seleckis un Andrejs Krastiņš. Cik zinu, viena no seifa atslēgām bija Krastiņa rīcībā.

P. K.: – Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs.

M. S.: – Man ir cita informācija. Proti, tad, kad 1991. gadā viss juka un bruka, arī VDK nebija īstas skaidrības, jo no Maskavas precīzi rīkojumi nenāca.

– Vai pieļaujat, ka deputāti nobalsos pret kartotēkas publiskošanu?

M. S.: – Ja jau kaut kādu apsvērumu dēļ JL to negrib publiskot un arī PCTVL nebalsos, tad nekā...

P. K.: – Nevaru partijas vārdā pateikt, ko darīsim. Mans priekšlikums – nebalsot. Es labāk desmit blēžus uzskatu par godīgiem cilvēkiem nekā vienu godīgu cilvēku par blēdi.

M. S.: – Tas kaut kā nesaskan ar JL morāli, jo jūsu partija par blēžiem ir saukusi pat tos, kuri nekā nav nozaguši...

I. K.: – Lai kāds būtu lēmums, tas jau ir kļuvis par politiskās spekulācijas objektu. Esmu pārliecināta, īstie zuši ar visām kartītēm zobos jau sen ir aizpeldējuši.

Neatkarîgâ Rîta Avîze  17. marts, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home