Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pārdzīvoto aizmirst nevar
Sandra Pumpure

Pļaviņietei Ausmai Platkojai gan 14. jūnijs, gan 25. marts ir melnu atmiņu dienas, jo komunistiskā režīma represijas skarbi skārušas viņas dzimtu.

No kuplajām Rempju un Bunduļu ģimenēm uz Sibīriju izsūtīja 17 cilvēkus, arī Ausmas kundzi. Neatgriezās trīs.

1941. gada 14. jūnijā melnā diena pienāca vecvecākiem no mātes puses. Tikai laimīgas nejaušības dēļ toreiz Golgātas ceļš nebija jāsāk arī tēvam un mātei, kura tolaik gaidīja piedzimstam mazo Ausmu. Vecmāmuļa nomira Sibīrijā, bet vectēvam, bijušajam Vietalvas pagasta vecākajam Jānim Bundulim, laimējās atgriezties.

— Piedzimu mēnesi pēc tās dienas notikumiem 1941. gadā. Ja vecākiem toreiz būtu vajadzējis doties izsūtījumā, iespējams, manis vairs nebūtu. Mūsu dzimtā puse ir Odzienas pagastā. Kad vecvecākus izveda, no savām mājām aizgājām, jo nevarējām būt drošībā, — stāsta Ausma Platkoja.

Mājās neatgriežas

Tomēr liktenis šo ģimeni nesaudzēja. Ceļš uz Sibīriju viņiem sākās 1949. gadā. Ausmai tolaik bija nepilni astoņi gadi, abas māsas — četrus un divus gadiņus vecas. Kopā ar viņiem izveda arī vecvecākus no tēva puses un tanti.

— Iepriekšējā dienā bija nokauta cūka. Tēvs devās to pārdot, bet mājās   nepārnāca. Kad māte no rīta gāja slaukt govis, trīs vīri atnāca arī pēc mums. Ceļš uz Sibīriju nav aprakstāms — lopu vagonos, daudz cilvēku saslima un nomira. Mums laimējās, ka ģimenes neizšķīra. Lai cik grūti klājās, mēs tomēr  bijām kopā. Vecvecākiem tādas iespējas nebija. Tolaik no vecākiem šķīra arī mazus bērnus, — atminas pļaviņiete.

Izdzīvo no teļu piena

Viņi nonāca Tomskas apgabalā, Asinas rajonā. Sākumā kopā ar kareivjiem dzīvoja barakās. Vēlāk ieradās “vergu uzpircēji”, kā izsūtītie viņus dēvēja, no apkārtējiem kolhoziem un vajadzēja doties tālāk.

— Sākums bija ļoti grūts, jo nebija ēdamā.  Ja no mājām bija paņemtas līdzi kādas mantas, tās varēja iemainīt pret pārtiku. Mums nebija nekā. Bads pieredzēts. Arī vietējo attieksme sākumā nebija vēlīga. Vēlāk tā mainījās, jo sibīrieši redzēja, ka latvieši ir strādīgi, kopj savas mājas un prot arī kādu puķi pie tām iestādīt. Mūs nosūtīja darbā fermā. No teļiem paredzētā piena varēja nedaudz noslēpt un pārnest mājās. Vectēvs stāstīja, ka plaucējis auzas un ēdis, tādējādi izdzīvojis. Tēvs strādāja pie zirgiem. Kopā bijām vairākas latviešu ģimenes, arī Grāvīši tepat no šīs puses. Ar laiku pieradām tur dzīvot, -- stāsta Ausma Platkoja.

Pirmie skolas gadi viņai pagāja Sibīrijā. Kad pabeidza 7. klasi, arī pusaudzei vajadzēja sākt strādāt fermā. Viņas pārziņā bija aitu ganāmpulks. Visu vajadzēja darīt pašiem — ganīt, tīrīt kūti un sagādāt ūdeni, vienīgi barību atveda.

— Lielākā daļa latviešu strādāja fermās. Kad piespiedu kārtā kļuvu par komjaunieti, tūdaļ biju darba pirmrindniece. Manis dēļ gandrīz negribēja ģimeni laist atpakaļ uz Latviju, jo tur nebija strādnieku, — bilst Ausmas kundze.

Atļauj atgriezties

Tāpat kā citi, arī Ausmas kundzes ģimene vairākas reizes rakstīja  Maskavai, lūdzot atļauju atgriezties dzimtenē. Tas brīdis pienāca 1959. gadā. Viņi apmetās vecvecāku mājās “Purveniekos”, tagadējā Aiviekstes pagasta teritorijā. Vēlāk iekārtojās Gostiņos.

Kad dzīvošana pie radiniekiem kļuva par šauru, tēvs iegādājās zemi un sāka celt māju Pļaviņās, Odzienas ielā. Tur arī tagad ir viņas mājas, kur saimnieko kopā ar vīru Jāni. Bērni jau savā dzīvē: vecākais dēls Normunds strādā nekustamo īpašumu jomā un mācās par juristu, jaunākais Jānis studēja vācu valodu, tagad strādā žurnālā “Sīrups” un televīzijas raidījumā “Troksnis”, meita Evita ieguvusi ekonomistes izglītību, bet šobrīd viņas darbavieta ir skolā Vaivaros.

Izglītība ierobežota

— Kad atbraucām no Sibīrijas, bijām iekrājuši mazliet naudas. Par darbu  daudz nemaksāja, bet pārdevām graudus un māju kopā ar saimniecības ēkām, ko tur uzcēlām. Pamazām iekārtojāmies. Vienīgi izglītības iegūšana bijušajiem izsūtītajiem bija ierobežota. Man ieteica mācīties lauksaimniecību. Tā mani neinteresēja, — stāsta pļaviņiete.

Viņa pabeidza vakarskolu, pēc tam kooperatīvo tehnikumu. Ilgus gadus strādāja patērētāju biedrībā, bet tagad jau divdesmito gadu Ausmas kundzes darbavieta ir Aizkraukles  ceļu rajonā.

Nevēlas zināt vainīgo

Ausmas kundze nevēlas meklēt arhīvos, kurš vainīgs, ka viņas dzimtu izsūtīja. Tas neko nemainītu. Kas pārdzīvots, tas pārdzīvots, tomēr sāpe palikusi. Viņa gan gribētu redzēt, kāda tagad ir kādreizējā izsūtījuma vietā. Kad televīzijā rāda Sibīrijā filmēto, šķiet, ka nekas kopš tiem laikiem nav mainījies. Vienīgi vēl noplukušāks viss kļuvis.

— Ilgus gadus par to visu vajadzēja klusēt. Arī ģimenē par Sibīriju nerunāja. Baidījās, jo ziņu pienesēji bija visur. Tikai reiz vectēvs teica, ka dzīviem cilvēkiem nagus mauca nost, — saka Ausma Platkoja.

Pieminot moku ceļu līdz Sibīrijai, Ausma Platkoja ik gadu 25. martā un 14. jūnijā noliek ziedus un iededz sveci komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietā pie Pļaviņu dzelzceļa stacijas. Viņa atzīst, ka tie, kuri nav to piedzīvojuši, nespēj pilnībā apjaust, ko šie cilvēki izcietuši

Staburags, 11. jūnijs 2004.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home