Krievija sola kompensācijas represētajiem poļiem

Krievija sola kompensācijas represētajiem poļiem
Ģirts Kasparāns, Dita Arāja, Pāvels Širovs Maskavā

Krievijas premjers Mihails Kasjanovs piektdien vizītes laikā Varšavā paziņoja, ka Krievija grasās maksāt kompensāciju Polijas pilsoņiem, kas cietuši no Staļina režīma represijām. Naudas kompensāciju varētu saņemt poļi, kas savulaik izsūtīti uz Sibīriju, kā arī viņu pēcnācēji.

Pēc tikšanās ar Polijas valdības vadītāju Lešeku Milleru un sarunām par abu valstu attiecību uzlabošanu M.Kasjanovs paziņoja, ka Krievijas valdība jau drīzumā varētu pieņemt lēmumu par kompensāciju izmaksu Polijas pilsoņiem. Šis lēmums tiks pieņemts uz īpašas darba grupas sniegto priekšlikumu pamata. Pēc tam abas valstis varētu parakstīt attiecīgu līgumu, vēsta ziņu aģentūra Interfax. Krievijas premjers sola, ka Polijas iedzīvotājiem nevajadzēs doties uz Krieviju, lai saņemtu šo kompensāciju, jo tā tiks izmaksāta turpat uz vietas.

Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretārs Māris Riekstiņš par šādu M.Kasjanova paziņojumu nebija informēts un sacīja, ka līdz šim no Krievijas amatpersonām nav dzirdēti līdzīgi izteikumi attiecībā uz Latviju, Lietuvu vai Igauniju. Taču, viņaprāt, M.Kasjanova izteikumus var vērtēt kā «pozitīvu žestu, un mēs varētu cerēt, ka līdzīga rakstura žestu būtu tiesības sagaidīt arī attiecībā uz Latviju». Informācijas trūkuma dēļ viņš gan atturējās no spekulācijām, kādēļ Krievija patlaban izteikusi kompensācijas iespējamību, taču norādīja, ka vēsturiskā taisnīguma meklējumi liecina par valsts vēlmi pavilkt svītru zem pagātnes notikumiem un starpvalstu attiecības veidot daudz pozitīvākā gaisotnē.

ĀM valsts sekretārs arī atgādināja, ka Vācijai bija nepieciešams ļoti ilgs laiks pagātnes mantojuma izvērtēšanai, taču tā izmaksā kompensācijas cilvēkiem, kas cietuši no nacistiskā režīma. «Kaut gan cilvēku ciešanas naudā nav izmērāmas,» teica M.Riekstiņš.

Uz Polijas pilsoņiem tiks attiecināts Krievijā pieņemtais lēmums par kompensācijas izmaksāšanu represiju upuriem. Krievijas parlaments jau 1992.gadā pieņēma likumu par politisko represiju upuru reabilitāciju. 1994.gada jūlijā toreizējais Krievijas premjers Viktors Černomirdins parakstīja lēmumu par naudas kompensāciju izmaksu represiju upuriem.

Lēmumā teikts, ka tiesības uz naudas kompensāciju ir «Krievijas Federācijas pilsoņiem, bijušo PSRS republiku pilsoņiem, citu ārvalstu pilsoņiem un personām bez pavalstniecības, kas pakļauti politiskām represijām — brīvības atņemšanai vai piespiedu ārstēšanai psihiatriskās ārstniecības iestādēs — Krievijas Federācijas teritorijā pēc 1917.gada 7.novembra». Lēmumā uzsvērts, ka kompensāciju var izmaksāt tikai tiem cilvēkiem, kas reabilitēti saskaņā ar likumu par reabilitāciju Krievijas teritorijā un iesnieguši pieprasījumu pēc kompensācijas.

Šī kompensācijas izmaksāšanas kārtība vēlāk tika attiecināta arī uz represēto tautu pārstāvjiem — čečeniem, ingušiem, Krimas tatāriem u.c. Staļina režīma laikā šīs tautas tika masveidā izsūtītas.

Viens no lēmuma punktiem vēsta, ka Krievijā tiek atzīti arī reabilitācijas dokumenti, kas izsniegti bijušo PSRS republiku teritorijā. Lēmums gan nosaka, ka kompensāciju nevar saņemt tie bijušo PSRS republiku iedzīvotāji, kas šādu palīdzību jau saņēmuši no savas valsts.

Kompensācijas apjoms ir 75% no minimālās algas Krievijā par katru ieslodzījumā pavadīto mēnesi, taču šī summa nedrīkst pārsniegt 100 minimālo algu apjomu. Lēmuma pieņemšanas brīdī (1994.gadā) minimālā alga Krievijā bija 86 rubļi, bet Krievijas rubļa kurss pret ASV dolāru tolaik bija aptuveni 3000 pret 1.

Diena, 2003. gada 22. februāris.

Staļina nauda
Askolds Rodins

Krievija sola kompensācijas Polijas politrepresētajiem

Viņnedēļ, uzturoties vizītē Polijā, Krievijas premjerministrs Mihails Kasjanovs paziņoja, ka viņa valsts gatavojas izmaksāt kompensācijas Staļina režīma politiskajās represijās cietušajiem Polijas pilsoņiem. Uz viņiem tikšot attiecināts jau 1994.gadā pieņemtais valdības lēmums, kas paredz, ka Krievijas un citu bijušās PSRS republiku represētajiem pienākas atlīdzība naudā. Piebildīsim, gandrīz vai simboliska, ja salīdzina ar to, ko nacistiskā režīma upuriem maksā Vācija.

Mazliet vēlāk tika noteikts, ka sāpju naudu var prasīt arī pie Staļina masveidā uz dzīvei mazpiemērotajiem Kazahijas novadiem izsūtītajām tautām piederošie — čečeni, inguši, Krimas tatāri, Pievolgas vācieši, Meshetijas turki.

Interesanti, ka 1992.gada sākumā, t.i., tūlīt pēc PSRS sabrukuma, pieņemtais likums par politisko represiju upuru reabilitāciju, ar kuru pamatots minētais Krievijas valdības lēmums, paredz, ka uz kompensācijām var pretendēt «Krievijas Federācijas pilsoņi, to valstu pilsoņi, kas ir bijušas PSRS republikas, citu ārvalstu pilsoņi, personas bez pilsonības». Tas nozīmē, ka represētie poļi teorētiski — ja vien bija savākti visi vajadzīgie dokumenti — varēja prasīt kompensācijas jau kopš 1994.gada vidus un Kasjanova paziņojums patiesībā ir tikai efektīgs žests, kuram jāilustrē Krievijas centieni uzlabot attiecības ar Poliju.

Uzreiz jāpasaka, ka uz Krievijas valdības maksāto kompensāciju nedrīkst pretendēt tie bijušie Staļina režīma upuri, kuri saņem savu tagadējo mītnes zemju valdību materiālu atbalstu tāpēc, ka savulaik tikuši politiski represēti.

Taču, pirms prasīt kompensāciju, cilvēkam jātiek reabilitētam, t.i., jābūt pierādītam, ka aiz polārā loka viņš nonācis nevis tāpēc, ka bijis aktīvs vai pasīvs (30. gados gulagā varēja nonākt arī par «sociālistisko realitāti nomelnojošas» anekdotes stāstīšanu un pat klausīšanos) padomju varas pretinieks, bet gan nokļuvis Staļina gaļasmašīnā dažādu, nereti no paša cilvēka maz atkarīgu apstākļu sakritības dēļ. Zīmīgi, ka Padomju Savienībā pret padomju varu noskaņots cilvēks itin kā nemaz nebija cilvēks: oficiālajā terminoloģijā pastāvēja tikai «padomju cilvēki» un «pretpadomju elementi».

Pēckara Vācijā vidusmēra iedzīvotājam nebūt nenācās viegli atzīt, ka vakardienas ienaidnieki patiesībā ir vāciešu atbrīvotāji, bet vakardienas varoņi — noziedznieki. Taču kurss uz noziedzīgā rasistiskā nacionālsociālistu režīma noliegumu tika ieturēts konsekventi, un varam droši teikt, ka Vācija pie Hitlera celtā specifiskā sociālisma nekad neatgriezīsies.

Krievijai nav bijis — un tuvākajā nākotnē droši vien arī nebūs — pa spēkam atzīt, ka Krievijas Federācija tāpat kā Vācija celta uz noziedzīga režīma drupām. Tagadējā oficiālā Krievija nespēj šķirti skatīt Staļina režīmu un padomju tautu, un vispirms jau krievus, kaut arī šis režīms strādāja pēc vienas shēmas gan Krievijā, gan, teiksim, Latvijā vai Igaunijā. Vispirms izkāva nepārprotamos, marksisma–ļeņinisma definētos šķiriskos pretiniekus, tad pienāca kārta lauku «sīkburžuāziskajiem elementiem» — prom pie lāčiem. Tiesa, biežāk nevis pie baltajiem, bet brūnajiem. Vienlaikus tika kaldināti jaunās sociālistiskās inteliģences kadri.

Pārāk maz laika visu tautu tēvam bija atvēlēts Latvijas pārkārtošanai, tāpēc viņa sociālpolitiskā mantojuma nolieguma nepieciešamība, tiklīdz ar valstiskuma atjaunošanu šāda iespēja radās, netika nopietni apšaubīta.

Taču Krievijā laiks ir paveicis savu — šis noliegums ir daļējs un arī tad nekonsekvents. Sanktpēterburga sadzīvo ar Ļeņingradas apgabalu, Ļeņina ielas, laukumi un pieminekļi (nu ko labu viņš izdarījis krievu tautai un Krievijai?) ir katrā pilsētā. Tik vien pietika dukas, kā aizvākt lielinkvizitora Dzeržinska bronzas dubultnieku no Maskavas centra.

Protams, tagadējā Krievija nav tieši atbildīga par Staļina režīma noziegumiem, taču tā ir atbildīga par šī režīma novērtējumu. Un šo novērtējumu Krievijas premjers, varbūt pašam to negribot, aktualizēja savas vizītes laikā Polijā.

Diena, 2003. gada 25. februāris