Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Polija starp diviem agresoriem
Dr. Ēriks Jēkabsons

1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās II pasaules karš. Tās bija tiešas sekas pirms nedēļas — 23. augustā — noslēgtā padomju un vācu neuzbrukšanas līguma slepenajam protokolam (Molotova–Ribentropa paktam), saskaņā ar kuru starp Vāciju un PSRS bija sadalīta arī Polija. Sākotnēji Hitlers plānoja sākt uzbrukumu Polijai 26. augustā, taču šo nodomu iztraucēja 25. augustā noslēgtais Lielbritānijas un Polijas militārās savienības līgums un Itālijas līdera Musolīni paustā negatavība stāties karā Vācijas pusē. Turpmākajās dienās Vācija centās panākt Polijas starptautisku izolāciju, mēģinot parādīt Poliju kā agresoru. Šajā nolūkā sarīkoja dažādus robežincidentus, no kuriem skaļākais bija 31. augustā poļu formās pārģērbto kriminālieslodzīto uzbrukums vācu Gleivices radiostacijai.

Kaujas Polijā

1939. gada 1. septembra rītausmā sākās vācu spēku uzbrukums Polijai. Tajā piedalījās 51 divīzija — apmēram 1,5 miljoni karavīru, vairāk nekā 2500 tanku un 1390 lidmašīnas. Polijas armijā pēc 23. augustā sāktās mobilizācijas bija apmēram 1 miljons cilvēku, 610 novecojuši tanki un 394 lidmašīnas. Vācijas operatīvajā plānā poļu sagrāvei bija paredzēts izmantot pārsvaru tankos un aviācijā. Lai gan situācija bija militāri bezcerīga, Polijas bruņotie spēki tomēr izrādīja vērā ņemamu pretestību, atsevišķos gadījumos parādot izcilu varonību. Piemēram, 9. — 10. septembrī nelielai poļu vienībai izdevās uz veselu dienu aizturēt vācu H. Guderjana 19. tanku korpusu pie Viznas. Šīs vienības komandieris kapteinis Vladislavs Raginis izdarīja pašnāvību, uzspridzinoties ar rokasgranātu. Uzmanības vērts ir fakts, ka šis par vienu no izcilākajiem Polijas 1939. gada varoņiem atzītais virsnieks dzimis 1908. gadā Daugavpilī un 20. gados šeit beidzis poļu pamatskolu, kā arī mācījies Daugavpils poļu ģimnāzijā. Vācu pavēlniecības pārsteigumu izraisīja arī Vesterplates (Polijas preču tranzītnoliktava Gdaņskā) aizstāvju — vienas pastiprinātas poļu rotas pretestība vācu kājniekiem, kā arī karakuģa "Schleswig-Holstein" un triecienlidmašīnu ugunij septiņu dienu garumā.

3. septembrī Lielbritānija un Francija, izpildot savu sabiedrotā pienākumu, pieteica Vācijai karu, taču nopietna karadarbība Rietumos nesekoja. Tādējādi nepiepildījās Polijas valdības un virspavēlniecības cerības, ka Vācijas spēki būs spiesti iesaistīties karadarbībā Rietumos. Varšavā sākās panika. Jau 6. — 7. septembra naktī evakuējās valdība, armijas virspavēlniecība, kā arī ārvalstu diplomātiskie pārstāvji. 17. septembrī Polijas valdība un virspavēlniecība pārgāja Rumānijas robežu, kur tika internēta. 8. septembra vakarā poļu galvaspilsētai pirmo triecienu deva vācu 4. tanku divīzija. Tomēr Varšavas aizstāvēšana bija labi organizēta un turpinājās līdz pat 28. septembrim, kad sabombardētā pilsēta kapitulēja (aviācijas ugunī nodega arī Latvijas sūtniecības nams). Pēdējo lielo poļu kauju ar vācu 14. motorizēto korpusu 2. — 5. oktobrī pie Klockas izcīnīja ģenerāļa F. Klīberga grupa. Kopumā laikā no 1939. gada septembra līdz oktobrim 1500 kaujās un sadursmēs krita 66 tūkstoši, tika ievainoti ap 200 tūkstošiem, bet gūstā nokļuva 400 tūkstoši poļu karavīru. Vācu karaspēka zaudējumi (skaitot kopā kritušos un ievainotos) nepārsniedza 50 tūkstošus vīru.

Otrs agresors

Neraugoties uz Hitlera diplomātu pamudinājumiem, padomju puse tiešā agresijā pret Poliju iesaistījās tikai 17. septembrī, liekulīgi pamatojot to ar Polijas valsts iznīcināšanu un nepieciešamību "aizstāvēt" Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotājus. Poļu valdība negaidīja šo iebrukumu, un visi galvenie spēki bija iesaistīti cīņā ar vāciešiem. Austrumu robežu šajā laikā apsargāja 24 robežsargu bataljoni un 10 kavalērijas eskadroni, kas nevarēja būt šķērslis iebrūkošajiem 600 — 650 tūkstošiem sarkanās armijas karavīru, kurus atbalstīja 5000 tanku un 1000 lidmašīnu.

Par politisku kļūdu šodien tiek atzīta Polijas armijas virspavēlnieka E. Ridza-Smiglija pavēle, saskaņā ar kuru padomju vienībām bija jāpretojas vienīgi gadījumā, ja tās uzbrūk vai mēģina poļus atbruņot. Skaidrs, ka tā tas bija visur, taču šī pavēle starptautiskajai sabiedrībai nepamatoti lika saprast, ka poļi pret padomju iebrucējiem izturas citādi, nekā pret vāciešiem. Tomēr gandrīz visur robežsargi 17. septembrī izrādīja bruņotu pretestību. Poļu-padomju kaujas ilga līdz pat oktobra sākumam. Visgarāko cīņu ceļu nogāja ģenerāļa V. Orļika-Rīkemana vadītā robežsargu brigādes grupa, kura cīņu pabeidza, tikai izbeidzoties munīcijai, oktobra sākumā. Vairāki Polijas armijas formējumi cīnījās gan ar vāciešiem, gan sarkano armiju. Pie Samboras padomju spēki sakāva un sagūstīja ģenerāļa V. Andersa kavalērijas grupu, kura bija izlauzusies no vācu ielenkuma un centās nokļūt līdz Ungārijas robežai.

20.— 21. septembrī padomju spēkiem ievērojamu pretestību izrādīja Grodņas iedzīvotāji, pat iznīcinot ar degmaisījuma pudelēm pilsētas ielās vairākus tankus. 18. — 19. septembra naktī Viļņas ielās pretestību ienākošajiem padomju spēkiem izrādīja poļu harceri, liceju audzēkņi un dažas karaspēka vienības. Tieši pēc padomju iebrukuma sākās masveidīga poļu karavīru pāriešana pāri kaimiņvalstu robežām, meklējot tajās patvērumu. Visvairāk poļu karavīru tika internēti Rumānijā, Ungārijā un Lietuvā. Latvijā patvērumu rada vairāk nekā 1500 Polijas armijas karavīru, robežsargu un policistu.

Situācija uz Latvijas robežas

Sākoties karam, Latvijas Iekšlietu ministrija 7. septembrī deva pavēli pastiprināt robežsargu brigādi Ilūkstes apriņķī ar vietējiem aizsargiem (Latviju ar Poliju saistīja 104 kilometrus gara robeža). Pēc sarkanās armijas iebrukuma Polijā jau 17. septembrī robežu pārgāja pirmie militārie un civilie bēgļi. Tajā pašā dienā tika pārtraukta dzelzceļa satiksme starp robežstacijām "Zemgale" Latvijā un "Turmanti" Polijā. 18. septembrī robežas apsardzību Zemgales stacijas rajonā pārņēma karaspēka vienības no Daugavpils garnizona, kas arī pieņēma lielāko daļu internējamo Polijas armijas karavīru. 20. septembrī masveida bēgļu plūsma izbeidzās. Robeža ar Poliju tika pilnībā slēgta. 21. septembrī agri no rīta Drūjā (pie robežas Polijas pusē) ienāca padomju karaspēks, ko jūsmīgi sveica vietējie krievi un ebreji. Militārais izlūkdienests ziņoja, ka Dubenavas rajonā dzirdēts motoru troksnis, sieviešu un vīriešu kliedzieni, kas apklusuši pēc 15 minūtēm. Turmantu robežstacijā padomju vienības ienāca tikai 22. septembra vakarā un uzreiz izkāra virs stacijas ēkas sarkano karogu. Saskaņā ar oficiālo ziņojumu no 23. septembra Latvijas armijas un robežsargu vienības visā robežas garumā saskārās ar sarkano armiju.

Pēc padomju datiem, ko poļu vēsturnieki gan apstrīd kā samazinātus, sarkanā armija kaujās ar poļiem bija zaudējusi 737 karavīrus, bet cīņās ievainoti — 852. Poļu puses zaudējumi nav zināmi, taču padomju gūstā nokļuva 130 tūkstoši karavīru un virsnieku, no kuriem 14 700 virsnieku un policistu 1940. gada pavasarī tiks noslepkavoti Katiņas mežos pie Smoļenskas, Harkovas un Tveras.

1939. gada 27. septembrī PSRS un Vācija noslēdza līgumu, kas ievērojami mainīja iepriekš noteikto robežlīniju. Vācija atdeva PSRS Lietuvu, bet pretī ieguva ievērojamu Polijas daļu.

Abu agresoru draudzība un sadarbība izpaudās kopīgi rīkotajās parādēs Brestā un citur. Abu okupantu ieņemtajās teritorijās uzreiz sākās asiņains terors gan pret poļu militārpersonām, gan civilajiem iedzīvotājiem. Polijas valsts pagaidām bija iznīcināta, taču Rietumos darbību turpināja poļu trimdas valdība.

Lauku Avīze, 2003. gada 29. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home