Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Staļina diktāts Potsdamā
Inesis Feldmanis

Potsdamas (Berlīnes) konference bija trešā un pēdējā sabiedroto lielvalstu (ASV, Lielbritānijas un PSRS) galotņu tikšanās Otrā pasaules kara laikā. Tā norisinājās tieši pirms sešdesmit gadiem – laikā no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam, ieejot vēsturē kā pati ilgākā un neveiksmīgākā "lielā trijnieka" konference.

Lielvalstis tajā pārstāvēja jaunais amerikāņu prezidents Harijs Trumens, kas aizstāja 12. aprīlī mirušo Franklinu Delano Rūzveltu, britu premjers Vinstons Čērčils (jūlija beigās viņu nomainīja Klements Etlijs, parlamenta vēlēšanās uzvarējušo leiboristu līderis un jaunais kabineta vadītājs) un padomju diktators Josifs Staļins.

Sākotnēji bija nolemts, ka "lielais trijnieks" tiksies Berlīnē. Tomēr pēc padomju karaspēka iebrukuma Vācijas galvaspilsēta bija tik ļoti nopostīta, ka par konferences norises vietu nācās izraudzīties Vācijas pēdējā kroņprinča Vilhelma ģimenes rezidenci Berlīnes piepilsētā Potsdamā – Cecīlienhofas pili. Jau tikšanās sagatavošanas gaitā bija jārisina vairāki visai specifiski jautājumi. Maršals Georgijs Žukovs, kurš bija padomju pārstāvis Sabiedroto kontroles padomē (tā kopš 5. jūnija bija augstākais varas orgāns Vācijā), vēlāk atmiņās rakstīja, ka konferences vajadzībām visā Berlīnē nekādi nevarēja atrast pietiekami lielu un apaļu galdu. Nācās vien to steidzami izgatavot Maskavas rūpnīcā "Lukss" un nogādāt Potsdamā.

Kodoldiplomātijas sākums?

Šī tikšanās notika jaunos vēsturiskos apstākļos. Otrais pasaules karš gan vēl turpinājās (Japāna nebija kapitulējusi), bet nacistiskā Vācija bija sagrauta un faktiski sadalīta četrās (padomju, britu, amerikāņu un franču) okupācijas zonās. Konference atklāja dziļās pretrunas un nesaskaņas starp sabiedrotajiem, kuri nu bija kļuvuši par sāncenšiem. Rietumu un austrumu attiecības tuvojās bīstama pagrieziena punktam. Pie Eiropas apvāršņa jau vīdēja "dzelzs priekškars". Kontinenta galīga sašķelšana divās naidīgās nometnēs bija vairs tikai laika jautājums.

1945. gada 16. jūlijā – īsi pirms Potsdamas konferences atklāšanas – tuksnesī netālu no Alamogordo pilsētas (Ņūmeksikas štatā) pirmo reizi uzspridzināja atombumbu, kuras milzīgais eksplozijas spēks tālu pārspēja gaidīto. Lai gan jautājums par jauno superieroci oficiāli nebija konferences darbakārtībā, Harijs Trumens 24. jūlijā pēc plenārsēdes informēja par to Josifu Staļinu. Padomju diktators, kurš par atombumbu jau bija uzzinājis no saviem spiegiem, H. Trumena sacīto uztvēra kā iebaidīšanas mēģinājumu. Viņš centās izlikties vienaldzīgs un neizrādīja nekādu īpašo ziņkārību. Kā H. Trumens vēlāk rakstīja savos memuāros, Staļins tikai izteicis cerību, ka amerikāņi "pratīs to izmantot pret japāņiem".

Vinstons Čērčils par jauno bumbu gan bija stāvā sajūsmā. Viņš lieliski saprata, ka superieroča izgudrošana un tā monopols nozīmē revolūciju starptautiskajās attiecībās un nodrošina ASV plašas diplomātiskās un politiskās iespējas. Josifa Staļina izrādīto vienaldzību viņš maldīgi uztvēra kā apliecinājumu, ka padomju diktators ir vāji informēts par atombumbas izstrādes gaitu un tās iznīcinošo spēku.

Dialogs kurlo starpā

Ierodoties Potsdamā, katram sabiedrotās lielvalsts vadītājam bija savi, atšķirīgi mērķi. Josifs Staļins bija iecerējis panākt, lai Vācija maksātu iespējami lielākas reparācijas. Viņš gribēja, lai Rietumi atzītu padomju ieceltās valdības Bulgārijā un Rumānijā (briti un amerikāņi jau jūlija sākumā bija akceptējuši Maskavas sastādīto tā saucamo Ļubļinas valdību Polijā). Padomju diktators konferencē iestājās par krievu tranzīta uzlabošanu pa Melnās jūras šaurumiem, pieprasīja tiesības izveidot padomju militāro bāzi Bosforā un nodot padomju aizbildniecībā vairākas Itālijas teritorijas Āfrikā. Viņš ierosināja arī nodibināt četru lielvalstu kontroli pār rūpniecisko Rūras apgabalu Vācijas rietumos.

Harijs Trumens vēlējās vispirms panākt situācijas normalizēšanos Eiropā, lai ASV karaspēks varētu iespējami drīz atgriezties, – amerikāņu sabiedrība bija nogurusi no kara un par visu vairāk gribēja, lai "zēnus laiž mājās". Šajā nolūkā viņš vēlējās izstrādāt kopīgus principus attieksmē pret Vāciju, kā arī panākt, lai atbrīvotajās Eiropas valstīs izveidotu tautas atbalstītas valdības. Ar tām (ja valsts bija bijusi nacistiskās Vācijas sabiedrotā) varētu izstrādāt un parakstīt miera līgumus.

Vinstona Čērčila mērķi bija visumā līdzīgi. Baidoties no padomju ietekmes pieauguma, viņš bija ieinteresēts iespējami ilgākā ASV militārajā klātbūtnē Eiropā. Premjeru ļoti satrauca arī pašu britu ekonomiskās problēmas – viņš centās panākt tādu Vācijas jautājuma risinājumu, kas nodrošinātu iespēju britu okupācijas zonas (tā bija industrializēta un biezi apdzīvota) iedzīvotāju apgādē izmantot arī padomju okupētās Austrumvācijas agrāro apgabalu resursus.

Baidoties, ka pietrūks laika, pasaules varenie izlēma Potsdamā apspriest un saskaņot vienīgi vispārējus principus. Miera līgumi ar sakautajām ass lielvalstīm un to sabiedrotajiem detaļās pēc tam bija jāizstrādā ārlietu ministriem. Šie ierobežojumi tomēr neveicināja tikšanās norisi, saskaņu un savstarpējo izpratni. Konference drīz vien pārvērtās par dialogu kurlo starpā. J. Staļins neatkāpās no prasības par savas ietekmes sfēras nostiprināšanu, ignorējot visas britu un amerikāņu prasības par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām Austrumeiropā. Harijs Trumens (zināmā mērā arī V. Čērčils) noraidīja daudzas padomju diktatora prasības – piemēram, priekšlikumu, ka Vācijai būtu jāmaksā divdesmit miljardi dolāru reparācijās (puse no šīs summas bija paredzēta Padomju Savienībai), un neļāva šim nolūkam izmantot īpašumus savās okupācijas zonās. Beigās Staļinam nācās piekrist amerikāņu un britu pieejai reparāciju jautājumam – reparāciju kopējo summu nenosaka un katra lielvalsts ņem reparācijas no savas okupācijas zonas.

Niecīgi rezultāti, apšaubāmi risinājumi

Potsdamas konferencei bija plaša darbakārtība, bet sasniegtie rezultāti – visai niecīgi. "Lielajam trijniekam" izdevās samērā ātri un bez īpašām grūtībām noformulēt kopīgos politiskos principus attieksmē pret Vāciju. Toties ekonomisko principu saskaņošana jau prasīja ilgāku laiku un nogurdinošas diskusijas. Sabiedroto kontroles padomei Vācijas pārvaldē vajadzēja ievērot četrus pamatprincipus – tā saucamos "četrus D" – denacifikāciju (nacistu partijas un iestāžu likvidēšana, nacistu ideju propagandas aizliegums, redzamāko nacistu arestēšana vai darbības ierobežošana utt.), demilitarizāciju, ekonomikas dekartelizāciju (ekonomisko monopolu likvidēšana) un demokratizāciju.

Pēc Vācijas denacifikācijas un demilitarizācijas bija paredzēts četras okupācijas zonas atkal apvienot. Tomēr sadalījums zonās un politisko principu atšķirīgās interpretācijas ļāva īstenot atšķirīgu politiku, kuras rezultāts bija divu vācu valstu izveidošana 1949. gadā.

Tikšanās laikā plaši diskutēja par Polijas jauno rietumu robežu. Saskaņā ar Jaltas konferences (1945. gada 4. – 11. februāris) norunu šai robežai bija jāiet pa Oderas un Neises upēm. Interesanti, ka toreiz neviens nebija pamanījis, ka patiesībā ir divas upes, kuru nosaukums ir Neise. V. Čērčils bija sapratis, ka robeža būs austrumu Neise. Turpretī padomju diktators Polijas austrumu un rietumu robežas bija vienpusēji noteicis jau jūnijā. Potsdamā viņš paziņoja, ka teritoriju starp austrumu un rietumu Neisi ir piešķīris Polijai. Tādējādi Polijas robeža bija pārcelta vēl tālāk uz rietumiem, bet poļi (gribēja viņi to vai negribēja) ieguva jaunas vēsturiskās vācu teritorijas, ieskaitot seno vācu pilsētu Breslavu (Vroclava). Rietumu lielvalstu līderi samierinājās ar notikušo faktu un J. Staļina nekaunību. Viņi izteica tikai atrunu, ka robežu jautājums galīgi jāatrisina miera konferencei.

Izsakot līdzīgu atrunu, amerikāņu prezidents un britu premjers vieglprātīgi akceptēja Padomju Savienības priekšlikumu atdot tai Kēnigsbergu un tās rajonu, kas veidoja trešo daļu no Austrumprūsijas teritorijas. Polijas un Padomju Savienības teritorijas paplašināšana uz Vācijas rēķina bija tiešs un nepārprotams Atlantijas hartā (amerikāņi un briti to parakstīja 1941. gada augustā, bet PSRS pievienojās nākamajā gadā) paustā tautu pašnoteikšanās principa pārkāpums. Josifa Staļina skatījums bija vienkāršs un arhaisks – uzvarētājam pieder kara laupījums. Arī Polijas gadījumā viņa aprēķins nebija sarežģīts – jo vairāk poļi iegūs vācu teritorijas, jo nepārvaramāks kļūs naids starp Poliju un Vāciju, kas stiprinās padomju hegemoniju Austrumeiropā.

Reti neapdomīgs, grūti aptverams un daudziem traģisks izrādījās Potsdamas konferences lēmums par Polijā, Čehoslovākijā un Ungārijā vēl palikušo vāciešu pārvietošanu uz Vāciju. Vēstures literatūrā to nereti dēvē par "sātanisku risinājumu" – lai gan bija noteikts, ka deportācijām jānotiek humāni, tās bija ļoti brutālas – daudzi no pārvietotajiem gāja bojā vai viņus aplaupīja. Pārvietošanām bija totālas etniskās tīrīšanas raksturs, un tās izraisīja tālāku humānu katastrofu. Otrā pasaules kara beigu posmā, bēgot no sarkanās armijas un pēc tā saucamajām "mežonīgajām izdzīšanām" (to kulminācija bija 1945. gada jūnijā un jūlijā), savas mājas bija spiesti pamest vēl vairāk nekā seši miljoni vāciešu. Otrā pasaules kara dēļ savu dzimteni austrumos nācās atstāt kopumā apmēram četrpadsmit miljoniem vāciešu. Viņi zaudēja arī savu vēsturi.

Padomju ieguvumi – vislielākie

Rietumu lielvalstu nevienprātības un piekāpības dēļ Josifam Staļinam Potsdamas konferencē izdevās tālejoši īstenot savas teritoriālās un politiskās pretenzijas. Lai gan no uzvarētājlielvalstīm Padomju Savienība antihitleriskajā koalīcijā bija iesaistījusies visvēlāk, tās ieguvumi bija vislielākie. PSRS paturēja visas teritorijas (arī Baltijas valstis), kuras tā bija ieguvusi, noziedzīgi sadarbojoties ar Ādolfu Hitleru, kā arī nodrošināja kontroli pār pusi no kādreizējās Vācijas teritorijas un visu Austrumeiropu. Īstenojot okupācijas politiku, tai bija pat iespējams ietekmēt procesus visā Vācijā.

Vai no tā vismaz daļēji bija iespējams izvairīties? J. Staļinu, kuru pazīstamais diplomāts un starptautisko attiecību pētnieks Henrijs Kisindžers raksturo kā vienu "no negodīgākajiem līderiem, kāds jebkad bijis kādas lielvalsts priekšgalā", varēja piespiest piekāpties vienīgi konfrontācijas draudi – PSRS objektīvi bija daudz vājāka nekā Rietumu lielvalstis. Tomēr toreiz ASV valstsvīri nebija gatavi Austrumeiropas politiskā plurālisma vai robežu dēļ izteikt īstus draudus. Šīs piekāpības dēļ visai demokrātiskajai pasaulei četrdesmit piecus gadus vajadzēja samierināties ar "auksto karu" un pretoties tālākai komunisma izplatībai. 

Mājas Viesis 15. jūlijs, 2005

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home