Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Arvīds Auns — Urālietis
Pret savu tautu

Izteiciens — "Revolūcija apēd pati savus bērnus" — jau aizgājis vēsturē. Taču mūsu gadsimta pirmajā pusē cilvēce no jauna pieredzēja, ka brālības un taisnīguma idejas, jebkuras morāles un humānisma normas noslāpa dziļā asiņu jūra.

Pēc Oktobra apvērsuma no līksmojošo uzvarētāju lodēm (vai tāpat vien ar sētas mietiem apsisti!) bojā gāja milzums cilvēku, kas tika uzskatīti par ekspluatatoriem, inteliģentiem vai citiem proletāriskas šķiras ienaidniekiem. 1918. gada vasarā sākās šo "nelietīgo kapitālistisko elementu" ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs, norīkošana darbam sociālistiskā taisnīguma vārdā. Pilsoņu kara apstākļos veidotais politiski ekonomiskais apzīmējums — "kara komunisms" — sevi ietvēra nežēlīgu teroru. Tad arī tika iedarbināts pirmais vērienīgākais represiju vilnis pret iedzīvotāju grupu ar kopīgām pazīmēm — Donas kazakiem, lai gan lielākā daļa no viņiem nekādas ļaundarības pastrādājuši nebija. Jā, Donas kazaku triecienvienību rēķinā bija ne mazums noziegumu pret citādi domājošiem cara monarhijas norieta gados (lai atceramies vien "melno sotņu" Baltijā pēc 1905. gada revolūcijas!), tomēr tādu šausmīgu likteni visi kazaki nebija pelnījuši.

1919. gada 24. janvārī Jakovs Sverdlovs parakstīja KK(b)P Orgbiroja direktīvu:

"Uzsākt un veikt masveida teroru pret bagātiem kazakiem, iznīcināt tos līdz pat pēdējam, cilvēkam, veikt masveida teroru pret visiem kazakiem, kas tieši vai netieši piedalījušies cīņās pret Padomju varu... konfiscēt viņu labību, piespiest nodot visu graudu atlikumu... ŠI norāde attiecināma uz visiem pārējiem lauksaimniecības produktiem. Visiem komisāriem, kas norīkoti uz kazaku apdzīvotam vietām, jābūt maksimāli stingriem un šos norādījumus jāpilda nelokāmi."

1919. gada 12. marta Donas apgabalā sākas kazaku sacelšanās. Tā strauji aptvēra visas staņicas, kļuva izmisīga un nežēlīga.

16. martā KK(b)P CK Plēnums nolēma Orgbiroja lēmumu mīkstināt, bet kompartijas Donas birojs Maskavas ieteikumu ignorēja un 18. aprīlī pieņēma savu lēmumu:

"Visneatliekamākais uzdevums ir kazaku ka īpašas ekonomiskas grupas, viņu saimnieciskās iekārtas, ierēdņu un oficieru, vispār augstāko slāņu ātrāka fiziska iznīcināšana, kā arī ierindas kazaku izklīdināšana un padarīšana par nekaitīgiem."

Donas un Kubaņas apgabalos kazakus arestēja, apšāva simtiem, pat ar ložmetējiem, sakapāja ar zobeniem, nežēlojot ne jaunus, ne vecus, ne sievietes, ne bērnus. Par zobena vai nagaikas glabāšanu — nošaušana uz vietas. Ja atrada fotogrāfiju, kurā kazaks uzbildēts karavīra formā — arī nošaušana uz vietas.

Kazakus iznīcināja nevien fiziski, bet arī garīgi: kategoriski aizliedza valkāt tradicionālo apģērbu — kuplās aitādas cepures (papahas) un bikses ar sarkaniem lampasiem. Kazaku ciematus — staņicas — pārdēvēja, palikušās ģimenes izdzina no mājām, bet tajās iemitināja atbraucējus vai arī tieši šim nolūkam atvestas ģimenes no citurienes. Izpostīja baznīcas, tam nolauza krustus, sasita zvanus. Vēsturnieki lēš, ka šīs masveidīgās iznīcināšanas rezultātā bojā gājuši 1.250.000 cilvēku. (Skat. žurnālu "OGOŅOK", 1988, Nr. 17).

Šī kazaku traģēdija vienlaikus bija praktisko zināšanu apgūšanas skola represēšanas mākslā "jaunās sabiedrības cēlājiem". Ja nu tā prozaiskāk — tad tik vien vēl kā iešana pirmajā klasītē.

Vēsturnieks I.Kurganovs rakstā "Politisko represiju upuri" (sk. laikrakstu "Lauku Dzīve", 1994, 13. augusta) minējis šādus represiju posmus Padomju Savienībā un aptuveno upuru skaitu: Pirmais vilnis — "sarkana terora" laiks (1917. — 1923. gads). Šajā laikā nobendēti:

— 160.000 inteliģences pārstāvji;
— 170.000 ierēdņi, virsnieki, fabrikanti un tirgotāji;
— 40.000 garīdzniecības pārstāvji;
— 1.300.000 zemnieki un strādnieki.

Otrais vilnis (1923. — 1930. gads).

Notika nežēlīga cīņa par totalitārās varas nostiprināšanos, pret opozicionāriem, trockistiem un citu "kontru", sākās zemniecības sagatavošana vienlaidus kolektivizācijai.

Jau "kara komunisma" īstenotāji balstījās uz turīgāko zemnieku aplaupīšanu un lielo lauku saimniecību likvidēšanu. Jauna ekonomiskā politika divdesmitajos gados šo ieceri uz laiku apturēja. Gudrākie ekonomisti norādīja, ka turīgās saimniecības, kļūdamas par paraugu citām ienesīgas saimniekošanas ziņā, ar laiku varēs ieaugt lauku sociālistiskā pārveidē. Šo domu uzsvēra arī Kominteme savā 1925. gada rezolūcijā. Kompartijas XV kongress vēl 1927. gadā pieņēma lēmumu par ražošanas kooperēšanu laukos bez administrēšanas un represijām, izmantojot tikai ekonomiskas sankcijas.

Vienlaikus valstī norisa nežēlīga cīņa par varu, kas jo sevišķi saasinājās pēc Ļeņina nāves 1924. gada. Uzvarēja staļinisms, nostumdams pie malas un sabradādams visus citādi domājošos. Kādreizējais Ļeņina līdzgaitnieks Ļ.Trockis raksturoja staļinismu kā partijas milzīgās birokrātijas reakciju, kas vērsta pret revolūcijas ideāliem. Viņš rakstīja: "Staļinisms atjaunojis visaizskarošākos privilēģiju veidus, nožņaudzis masu pašapziņu ar policejisku varmācību, valsts pārvaldi pārveidojis par Kremļa monopolu, atjaunojis valdības fetišismu tādā pakāpē, par kādu nav pat sapņojusi absolūta monarhija”.

Piederība 1926. gadā izaugušajai opozīcijai — t.s. "trockistu un zinovjeviešu antipartijiskam blokam" tika kvalificēta kā valsts nodevība, saprātīgi ekonomiskie priekšlikumi ignorēti, vadošie speciālisti viens pēc otra likvidēti. Ļ.Trocki izsūtīja 1929. gadā no PSRS uz Meksiku, kur viņu ne bez Staļina ziņas 1940. gadā nogalināja algots slepkava. Apzīmējums "trockists" bija līdzvērtīgs noziedzniekam, ko nesaudzīgi vajadzēja iznīdēt no zemes virsas.

1929. gads. Boļševiku partija nospraudusi kursu uz valsts industrializāciju. Avīzēs virmo raksti par piecgades plānu īstenošanu, par to, cik vērienīgs būs strādniecības solis vecās, nosūnojušas Krievijas pārveides gaitā. Vajadzēs maizi, daudz maizes, bet kur to ņemt? Pieredze rāda, ka zemnieks — viensētnieks labprātīgi neatdos ražu, ko, sūrus sviedrus slaucīdams, pats izaudzējis un arvien pieaugošos nodokļus arī drīz nespēs samaksāt. Sākās izvērstas represijas. 1929. gada jūlijā M.Šolohovs rakstīja: "Spiež budzi, bet nu jau saspiests arī vidējais zemnieks. Nabagākie ir badā, pārdod pēdējās mantas. Cilvēki kļūst par zvēriem. Vajag visus pamatīgi izvētīt, pat Kaliņinu ieskaitot, kas rīkojas kā farizeji: tie klaigā par savienību ar vidējo zemniecību, bet paši šo zemniecību jau nožņauguši."

Partijas komiteju sekretāri no malu malām ziņoja Politbirojam par kolektivizācijas "varoņgaitu". Novada partijas komitejas sekretārs A.Andrejevs vēstulē pašam Staļinam 1929. gada 22. decembrī rakstīja: "Atbudžotas pilnīgi vai daļēji 30 līdz 35 tūkstoši saimniecību, nodoti tiesai 20 tūkstoši, nošauti 600 cilvēku". No Sibīrijas kāda cita vēstule lasāms: "Kulaku mantas konfiskācija iet ar pilnu tvaiku. Mēs to darām ar tādu vērienu, ka dvēsele no prieka trīc. Ar kulaku darām to, ko mums vēlē patreizēja politika: atņemam lopus, gaļu, inventāru, arī sēklu, pārtiku un visu iedzīvi. Atstājam viņus tādus, kā mātes dzemdējušas." (No N.Ivņicka raksta "Atbudžošana" žurnālā “Sojuz”).

No ieraksta dienasgrāmatā: “Blakus telpā atradās arestētie “kulaki". Paskatos —• parastie krievu zemnieki un zemnieces, pašausta auduma garmēteļos, puskažokos, uzsvārčos. Daudzi vīzēs. Turpat ložņā arestēto bērni. Visapkārt cilvēku ciešanu jūra, nopūtas, vaidi un raudas. Žēlabas skan pilnā balsī, it kā mironi apraudātu. Šausmīgi!"

Kurskas apgabalā, lai izpildītu no augšas uzlikto plānu, 8949 atbudžoto saimniecību skaitā tikušas iekļautas 2842 vidējo zemnieku un 439 sarkanarmiešu — pilsoņkara dalībnieku saimniecības, represēti 1172 strādnieki, arī skolotāji, bijušie sarkanie partizāni un desmitiem nabadzīgo iedzīvotāju.

1930. gada 25. februārī Ukrainas OGPU darbinieks V.Balickis rakstīja G.Ordžonikidzem, ka Odesas, Nikolajevas un Hersonas apgabalos atbudžo vldējniekus, izsūta slimus un nespējīgus sirmgalvjus, grūtas sievietes, pat invalidus uz kruķiem. Visu to redzot, viens no apsargiem — komjaunietis nav izturējis un sajucis prātā. Uz šīs vēstules boļševiks Sergo (Ordžonikidze) pašrocīgi piezīmējis — "Interesanta vēstule" un nodevis to tālāk Staļinam. Ir arī Staļina rezolūcija — "Arhīvam. J.S." Un viss...

Vissavienības Apvienotā Galvena Politiska Pārvalde 1930. gada 2. februārī izdeva pavēli Nr. 44/21, kura teikts:

"Lai veiktu budžu likvidēšanu ka šķiru un apspiestu to pretošanos padomju varas pasākumiem vienlaidus kolektivizācijas rajonos, tiem jādod iznīcinošs trieciens. Budžu pretošanos jāsalauž galīgi. OGPU pasākumus veikt divos galvenos virzienos:

  1. nekavējoši likvidēt kontrrevolucionāro budžu aktīvu — sacelšanas organizācijas, grupējumus un it īpaši rūdītus vienpatņus (pirmā kategorija). Pirmās kategorijas personu lietu izskatīšanai pie OGPU nodaļām izveidot "troikas", kurās jāietilpst VK(b)P novada komitejas un Prokuratūras pārstāvim.
  2. masveida izsūtīšana (kontrrevolucionāro kadru veidošanas avoti — bijušie muižnieki un pusmuižnieki, budžu autoritātes, pretpadomju aktīvs, garīdznieki un sektanti) uz PSRS Ziemeļu rajoniem (otra kategorija)."

Galvenās Politpārvaldes benžu un to pakalpiņu rīcībā tiek nodoti divi jēdzieni — pirmā kategorija, t.i. — cilvēki tūlītējai nošaušanai un otra kategorija — pazudināšanai cietumos, nometnēs un izsūtījumā. Šajā pat pavēlē norādīts, ka no Ukrainas jāizsūta 35 tūkstoši ģimeņu, no Ziemeļkaukazā un Dagestānas — 20 tūkstoši, no Vidusvolgas apgabala — 10 tūkstoši, no Centrālā Melnzemes apgabala — 15 tūkstoši, no Lejas Volgas — 12 tūkstoši, Kazahijas — arī 15 tūkstoši ģimeņu. 25 tūkstošus ģimeņu paredzēja izsūtīšanai no Sibīrijas, bet tā kā tālāk jau vairs nebija kur sūtīt, tad šī izsūtīšana nereti izpaudās ka izdzīšana no iekoptajām mājām un pārvietošana. Tos, kas dzīvoja kādas upes augštecē aizdzina uz tās pašas upes lejteci, bet pārtikušos zemniekus no lejteces dzina augšup pret straumi. (No PSRS Valsts Tautsaimniecības Centrālā arhīva materiāliem. 9414. fonds).

OGPU priekšsēdētāja vietnieks N.Jagoda ziņoja Staļinam, ka 1930. un 1931. gadā pavisam izsūtītas 240.757 ģimenes, kopskaitā 1.158.986 cilvēki, tai skaita 454.916 bērni. Izsūtīto pārvadāšanai bijuši vajadzīgi 715 ešeloni (37.897 vagoni). Pirms tam nometināšanā jau atradušies apmēram 325 tūkstoši ģimeņu, t.i. kopa 1.421.380 cilvēki, no tiem aptuveni 90 % bija izvietoti Ziemeļu rajonos. Zemnīcās un barakās katram izsūtītajam ierādīti divi kvadrātmetri dzīvojamās platības, Vissavienības CIK priekšsēdētājs M.Kaļiņins atzīmēja: "Cietsirdīgi tas tikai šķiet. Šāds solis mums jāsper, lai kolhozi augtu un stiprinātos pilnasinīgi un veseli!"

Ar M.Kaļiņina un A.Rikova parakstiem bija 1930. gada 4. februārī pieņemtais CIK un TSP kopīgais lēmums "Par praktiskiem pasākumiem kulaku saimniecību likvidēšanai vienlaidus kolektīvo saimniecību izveidošanas rajonos". Lēmumā bez represējamiem — t.i. nošaujamajiem budžiem un uz Galējiem Ziemeļiem vai neapdzīvotiem valsts rajoniem pārvietojamiem tautas ienaidniekiem, paredzēta vēl arī trešā kategorija, kas atstājama administratīvā iedalījuma teritorijā izveidotajās specnometnēs vai vismaz padzenama no mājām, konfiscējot visu mantu.

Represiju otra viļņa nogale radās jēdzieni "lišeņec" un "specpereseļeņec", kuru skaidrojums nav atrodams nevienā Padomju enciklopēdijā vai politiskajā vārdnīcā. Vietējam izpildvarām tika dotas tiesības pēc saviem ieskatiem jebkuru personu iekļaut to personu sarakstā, kam atņemtas tiesības piedalīties sapulcēs, apspriedēs un jebkādu sabiedrisku jautājumu risināšanā. Šo "lišencu" saimniecības apgrūtināja ar lieliem naudas nodokļiem, kā arī ar paaugstinātiem produktu piegādes uzdevumiem. Viņu bērnus pat neuzņēma skolās. Savukārt "specpereseļenci" nedrīkstēja atstāt tiem ierādīto teritoriju, viņus norīkoja vissmagākajos darbos, normēja pārtiku pēc padarītā darba, neņemot vēra ne gadu nastu, ne veselības stāvokli.

Šie savas valsts pilsoņi faktiski pārstāja eksistēt kā cilvēki un kļuva par vergiem. Toties valsts iestādēs viņi kļuva par īpašu tautsaimniecisku vērtību — lētu darbaspēku bez tiesībām atteikties no norīkojuma, bez tiesībām iebilst pret vismazāko apmaksu un bada robežai tuvām skopajam pārtikas normām.

Šādu "specpereseļencu" nometņu zvaigznājs bija aptvēris valsts Galējos Ziemeļus, Kazahiju, Tālos Austrumus, kur izsūtītie būvēja slaveno "komjauniešu" triecienceltni — Komsomoļsku pie Amūras. Uz dienvidiem no Urāliem viņi bija nometināti Kopeiskā, Satkā, Bakalā, Zlatoustā, Kislimā, Karabašā un pie Magņitogorskas. 1935. gada socialisma pamatus šajā apgabala vien būvēja 52.256 parvietotās personas.

Vai tauta toreiz bija mēma un padevīgi klusēja? Nebūt nē! Vardarbīgā kolektivizācija, administrēšana, represijas un terors dažviet pārsniedza galējo robežu — sakās nemieri. Tā, 1930. gada ziemā vien Padomju Savienība notikuši 2200 dažāda rakstura pretdarbības akti. Nemiernieku apspiešanai un vēl plašākam represijām nosūtīti ne tikai OGPU papildspēki, bet arī Sarkanas Armijas regulārās daļas. Arhīvā saglabājusies 1930. gada 25. marta Staļinam nosūtīta telegramma: "Mikojan — Šaharā ievests aplenkuma stāvoklis. Visu Karačaju aptvērusi sacelšanās. Nemiernieki izveidojuši savas komitejas. Karadarbība turpinās. Nepieciešama Revolucionāras komitejas radīšana. Sacelšanas dalībnieki nikni pretojas, izvirza politiskas prasības. Apgabala komiteja nedarbojas. Sankcionējiet tribunāla un politiskās troikas izveidošanu. Gaidām steidzamus rīkojumus." 31. marta telegrammā no Almaatas tiek prasīta atļauja pret nemierniekiem virzīt Sarkanas Armijas daļas. Un atkal lija asinis un bija neskaitāmi jauni upuri. Tikko izlietu asiņu krasa taču bija valsts karogā.

Trīsdesmito gadu sākuma lauksaimniecība visās toreizējās padomju republikās bija izputināta, atsviesta vairākus gadu desmitus atpakaļ. Nākamo represiju posmu ievadīja draudīgs un visaptverošs bads. 1932. un 1933. gadā vairākos Krievijas un Ukrainas novados iestājas nepieredzēts sausums, bet citur pārlieku lija. No cerētās ražas dažviet varēja ievākt labi ja ceturto vai piekto daļu. Jau no tā novārdzinātajiem zemniekiem prasīja neiespējamo — apgādāt ar pārtiku arvien pieaugošas pilsētas un milzīgo neražojošo sfēru. Vēsturnieks E.Guseinovs raksta "Bads Kubaņā vai kāda nozieguma hronika" (laikraksts "Sojuz", 1990, 23. jūnijā), balstoties uz arhīvu materiāliem, izsekojis to dienu notikumiem un secinājis, ka drausmigā bada galvenais cēlonis bija masveida kolektivizācija un mežonīgas represijas. Turīgo saimniecību likvidēšana, īpašumu apvienošana piespiedu kārtā bija krasi samazinājusi darba ražīgumu, taču visgraujošāko iespaidu atstāja plēsonīgi paveiktā labības sagādes kampaņa. Pārtikas labības sagādes centrs no Maskavas bija noteicis Kubaņai kontrolskaitli — jānodod valstij septiņi centneri graudu no katra sējuma hektāra, lai gan neražas dēļ izauga labi ja puse no prasītā. Kad kļuva skaidrs, ka no augšas plānoto izpildīt nav iespējams, visa Kubaņa un pat visa Ukraina (!) tika ieskaitīta valsts ienaidniekos. Uz šo novadu Politbirojs nosūtīja L.Kaganoviču, A.Mikojanu, no armijas Politpārvaldes — J.Gamarņiku, no OGPU _ G. Jagodu, no partijas Kontroles komitejas — M.Škiŗjatovu, no komjaunatnes CK — A.Kosarevu.

Pāri visai Kubaņai nodārdēja vārds — sabotāža! Ar L.Kaganoviča pavēli divdesmit rajonos pilnīgi pārtrauca tirdzniecību veikalos, izveda visas vēl nepārdotās rūpniecības preces — drēbes, apavus, sali, sērkociņus, petroleju. Staņicu iedzīvotājus baidīja ar tūlītēju izsūtīšanu. Tie nebija tikai tukši draudi. Pirmais sitiens tika vērsts pret pašiem komunistiem, kas nav spējuši īstenot valdības nostādnes labības sagādē un dažviet pat aizstāvēja zemniekus, saprotot nepamatoti augsto prasību absurdumu. 1932. gada 12. decembri kompartijas Politbirojs un Tautas Komisāru Padome pieņēma lēmumu, kura teikts: "Visniknākie partijas, strādnieku šķiras un kolhozu zemniecības ienaidnieki ir labības sagādes sabotētāji ar partijas biedru kartēm kabatā, kas ir divkoši, kas izgāž partijas un valdības uzdevumu kulaku un pretpadomju elementu labā." Un klāt vēl piebilde: "...pielietot visstingrākās represijas — cietumsods no 5 līdz 10 gadiem, ieslodzījums koncentrācijas nometnē, bet īpašos gadījumos — nošaušana."

No 716 staņicu partijas komiteju un šūniņu sekretāriem no partijas izslēdza un represēja 358. Dažviet izslēdza pat līdz 90 % ierindas biedru.

Tajā pat lēmumā vērtēta situācija arī Ziemeļkaukazā. Lēmumā teikts: "Lai sagrautu pretestību, visīsākajā laikā no Poltavas staņicas ka viskontrrevolucionārākās Ziemeļkaukāzā izsūtīt uz valsts Ziemeļu rajoniem visus iedzīvotājus, izņemot Padomju varai uzticīgos." Tādu, laikam, atradās pavisam maz un 16. decembri Poltavas staņicas iedzīvotājus saka izsūtīt. 31. decembri sāka pārvietot arī Medvedovskas, 1933. gada janvārī — Urjupinskas iedzīvotājus. Apgabala laikrakstā "Molot" katrā numurā šai laikā tika publicēti nāves spriedumi "niknākajiem sabotētājiem" ar piebildi, ka spriedums jau izpildīts. Izdeldēja ne tikai cilvēkus, bet pārdēvēja pat Staņicu nosaukumus.

Kā noslēdzās šī ar asinīm slacītā labības sagādes kampaņa? Vai partijai izdevās realizēt nospraustos mērķus? Protams, nē, jo nebija no ka. Lēš, ka plānoto 190 miljonu pudu vieta 1933. gada 15. janvārī bija savākti 116 miljoni pudu. Ja zemniekiem būtu vēl palicis pāri tas mazumiņš, ko atstāja apcirkņos par nākamo sēju domājot! Bet janvāra nogalē Ukrainā, Pievolgā un citos kādreiz bagātajos rajonos iebruka valdības pilnvarotie un šoreiz paņēma visu, līdz pēdējai riekšavai. Un tad sākās bada nāves pļauja...

Avīzes un radio pārpārēm slavēja Padomjzemes panākumus jaunās dzīves celtniecība: sākusi darboties automobīļu rūpnīca Gorkijā, Magņitogorskā izkausēts pirmais čuguns, Kuzņeckas metalurģiskajā kombinātā iedegta pirmā domenkrāsns, Vorkutā atklāta pirmā akmeņogļu ieguves šahta, iedarbināti Dņepras HES hidroģeneratori, Maskavā būvē metro un restaurē Kremli. Un vēl, un vēl... Tikpat kā jau sasniegts un pavisam drīz būs pārsniegts Amerikas līmenis...

Sociālistiskā reālisma dzejdari skandēja:

Rītausma sveic zemi mīļo —
Darba duna spraigāk dimd.
Zvaigznes Kremļa smailēs zvīļo,
Straujāk iepukstas sirds man!
Ak, Maskava! Ak, Maskava,
Tu mūsu sirdīm mīļākā...

Un tad pēkšņi šajā sociālisma celtniecības uzvaras gājienā kaut kas nešķīsti samezglojās. Ļeņingradā Smoļņijā 1934. gada 1. decembrī tika nošauts pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs Sergejs Kirovs. Strādnieku mīlulis. Reāls sāncensis Staļinam par galveno posteni partijas vadībā. Sākās masveida aresti, izmeklēšana, nežēlīga spīdzināšana un "pierādījumu" fabricēšana.

Tajā pat dienā, 1934. gada 1. decembrī VCIK priekšsēdētājs M.Kaļiņins parakstīja likumu par izmaiņām Savienoto Republiku kriminālprocesuālajā kodeksā. Tur ierakstīja, ka:

—teroristisko organizāciju lietas izskatīt ne ilgāk par desmit dienam;
—tiesa apsūdzības izskatīt bez prokurora un advokāta piedalīšanās;
— kasācijas sūdzības par spriedumu, ka arī apžēlošanas lūgumus nepieņemt;
— augstāko soda mēru — nošaušanu — izpildīt nekavējoši tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas.

Šo dokumentu ar piezīmi — "Publicēt" — akceptējuši J.Staļins un V.Molotovs. Viens no sastādītājiem bija CIK sekretārs A.Jenukidze, kuru pašu vēlāk saskaņā ar šo likumu nošāva.

Uz safabricētu liecību, uz apmelojumu un aizdomu pamata sākās arvien jaunu un jaunu "tautas ienaidnieku" aresti, kas kā sniega lavīna aizrāva sev līdzi nākamos upurus. Visā valstī notika plaši mītiņi un darbaļaužu sapulces, kuru rezolūcijās pieprasīja nāvi fašistu spiegiem un diversantiem, nesaudzīgu nelietīgo trockistu izravēšanu un iznīdēšanu ar visām saknēm. Mītiņu nobeigumā ilgi skandēja slavu partijai un biedram Staļinam. Baidījās pārtraukt sajūsmas pilnos aplausus, jo ... turpat līdzās taču varēja stāvēt tas, kurš jau tai pašā vakarā ņems rakstāmo un sacerēs kārtējo "kompromatu".

Šajā vispārējā baiļu un aizdomīguma atmosfērā pāri visai valstij nogruva debesis...

Sākās 1937. un 1938. gada nāves orģijas. Arestēja daudzus vadošos partijas un valsts darbiniekus, kultūras un zinātnes spīdekļus, ekonomikas plānotājus un realizētājus, rūpnīcu direktorus, tika izvirzītas tūkstošiem apsūdzību, izsistas atzīšanās un jaunas liecības, bez vainas vainīgie aizgāja mokpilnā nāvē.

Neilgi pirms kara tika likvidēta praktiski visa Sarkanās Armijas vadība. No virsnieku sastāva represēti vismaz trīsdesmit tūkstoši, to skaitā: no 5 Padomju Savienības Maršaliem — 3, no 2 pirmā ranga armijas komisāriem — abi divi, no 4 pirmā ranga komandieriem — 2, no 12 otra ranga komandieriem — visi 12, no 15 otrā ranga komisāriem — visi 15, no 67 korpusu komandieriem — 60, no 29 korpusu komisāriem — 25, no 199 divīziju komandieriem — 136, no 36 brigāžu komisāriem — 34, no 397 brigāžu komandieriem — 221. Pārējie bija mazāka ranga bataljonu, rotu, lidmašīnu eskadriļu, mazāku kuģu komandieri, kara tehnikas izmēģinātāji, kara rūpnīcu inženieri utt. ("Coi03", 1990, Nr. 18).

Cilvēku apšaušana, līķu aizvākšana un aprakšana, ieslodzīto pārvietošana tūkstošiem kilometru attāluma, nometņu ierīkošana un apsargāšana prasīja lielus līdzekļus, ko valsts budžetā ieskaitīja no to pašu nodokļu maksātāju naudas. PSRS iekšlietu Tautas komisārs Ježovs 1937. gada decembra vēstulē V.Molotovam lūdza "... atvēlēt 22 miljonus rubļu PSRS NKVD vajadzībām, lai segtu izdevumus, kas nebija ieplānoti, bet radušies sakarā ar bijušo kulaku, kriminālelementu un pretpadomju elementu represēšanu, ka arī 8 miljonus rubļu 1937. gada virsplāna izdevumu segšanai." 1938. gada 25. februārī PSRS Tautas Finansu Komisārs A. Zverevs ziņoja, ka 1938. gada tāme Valsts Drošības Komitejai, lai varētu veikt bijušo kulaku, kriminālelementu un pretpadomju elementu represēšanu, apstiprināta 70 miljonu rubļu kopsumma.

Toreizējais Maskavas pilsētas un apgabala partijas komitejas sekretārs Ņ.Hruščovs 1937. gada 10. jūlija ziņoja Staļinam, ka Maskavā un Maskavas apgabalā uzskaitīti visi sodu izcietušie un kriminālie elementi, kas kopskaitā sastāda 41.305 cilvēkus. Vienlaikus viņš lūdza apstiprināt ārpustiesas lēmējkomisiju — "troiku", kuras sastāvā bija iekļauts NKVD pārvaldes priekšnieks Rodens, Prokurora vietnieks Maslovs un pats Ņikita Sergejevičs, kuru vajadzības gadījumā bija tiesības aizstāt viņa vietniekam Volkovam.

Šī "troika" bija sākusi aktīvi darboties. NKVD arhīvos atrastie dokumenti (Uz nāvi notiesāto nošaušanas reģistri — slepenās šņorgrāmatas — "Rasstreļnije spiski") liecina, ka padomju varai "naidīgo elementu" nošaušana notikusi masveidā. Lūk, viens no daudzajiem arhīvos atrastajiem aktiem, ko sastādījuši un parakstījuši Maskavas apgabala NKVD priekšnieka vietnieks S.Ļebedevs un kriminalmilicijas kapteinis M.Semjonovs par to, ka viņi 1. septembrī izpildījuši Maskavas apgabala "troikas" lēmumu un nošāvuši kopskaitā 111 (simt vienpadsmit) cilvēkus. Akta pielikumā: 111 fotokartiņas un 111 izraksti no NKVD Maskavas apgabala "troikas" 1937. gada 1. septembra lēmuma. Sarakstā bija četri brāļi Gusevi no Ņižņaja Kitajevkas sādžas, divi brāļi Šeļehovi no Aļeškovas sādžas, tēvs un divi dēli Čemovi no mordviešu sādžas Sakajevo, divi brāļi Jeremejevi no Tulas apgabala Krutoje sādžas — un tādi vien, zemnieki, kas kādreiz skaitījušies kulaki vai budži un nu kļuvuši par īsteniem "tautas ienaidniekiem", "starptautiskā fašisma spiegiem" un "diversantiem".

Ar 1935. gadu bija samazināts vecuma cenzs saukšanai pie kriminālatbildības — varēja sodīt bērnus no 12 gadu vecuma, bet nāvessodu nošaujot varēja piemērot no 18 gadu vecuma (no O.Lača raksta, "Novije Izvestija", 1997, 24. oktobrī).

Kāds pašam Staļinam tuvu stāvošs darbinieks dienasgramatā pierakstījis svētku reizē — 1937. gada 7. novembrī pusdienās pie K.Vorošilova teikto Josifa Visarionoviča uzrunu:

"Vēlos teikt dažus vārdus, lai gan tie īsti neiederas svētku reizē. Krievu cari izdarīja daudz ko sliktu. Viņi apspieda un aplaupīja tautu. Viņi karoja un muižnieku labad iekaroja jaunas teritorijas. Bet viņi izdarīja vienu labu lietu — viņi izveidoja lielu valsti, — līdz Kamčatkai. Šo valsti mēs ieguvām mantojuma. Un mēs, boļševiki, šo valsti pirmkārt nostiprinām kā vienotu un nedalāmu... Tāpēc tas, kas centīsies graut sociālistisko valsti, kas centīsies atdalīt no tās daļu. vai tautību, tas ir ienaidnieks, nolādēts valsts ienaidnieks,

PSRS tautu ienaidnieks. Mēs iznīcināsim katru tādu ienaidnieku, kaut arī tas būtu bijis boļševiks ar lielu stāžu, viņa dzimtu, viņa ģimeni... Par visu ienaidnieku iznīcināšanu līdz galam, viņu un viņu dzimtu iznīcināšanu!"

Lieki piebilst, ka šo tostu visi pie galda sapulcējušies divdesmit pieci svētku viesi sveica ar skaļiem aplausiem un suminājumiem.

Pat Valsts Drošības dienesta darbinieku vidū sāka rasties apjausma, ka kaut kas nav īsti kartībā un lietas aizgājušas par tālu, bet arī viņus pašus šīs dzirnas samala. Ukraina, Harkovas apgabala NKVD priekšnieks S.Mazo, saprazdams, par kāda baismīga nozieguma līdzdalībnieku viņš kļuvis, 1937. gadā nošāvās savā darba kabinetā, atstājot pirmsnāves vēstuli, kura rakstīts: "Biedri, apstājieties!" Taču pilnu gaitu uzņēmušo nāves mašīnu apturēt vairs nebija iespējams.

Kāds bija precīzs upuru kopskaits, to laikam neuzzināt nekad. Vēl arvien nav pieejami visi arhīvi, daļa no tiem tikusi iznicināta. (Tā tas noticis, piemēram, Kolimas lēģeros).

Sakarā ar personības kulta atmaskošanu un nosodīšanu sagatavotajā ziņojumā Ņ.Hruščovam toreizējais Valsts Drošības komitejas Priekšsēdētājs A.Šeļepins sniedzis izziņu, no kuras izriet, ka laika no 1935. gada janvāra līdz 1941. gada jūnijam represijām tikuši pakļauti 19 miljoni 840 tūkstoši cilvēku, no tiem vismaz 7 miljoni nošauti vai nomocīti spīdzinot. Šie paši skaitļi kā ticamākie minēti arī Staļina līdzgaitnieka A.Mikojana dēla vēsturnieka S.Mikojana raksta žurnālā "Ogoņok" (1989, Nr. 15). Laikraksta "Argumenti i fakti" bija ievietots partijas veterānes S.Kirova noslepkavošanas izmeklēšanas komisijas locekles O.Šatunovskas materiāls, kas liecina to pašu.

Taču pirms tam? Un pēc tam? Kas saskaitījis nosalušos un bada nomirušos nometnēs un pārsūtīšanas etapos?

Kurš var saskaitīt un aprēķināt pazemoto un sakropļoto likteņus, noslepkavoto piederīgo izmisumu, atņemto un pazudušo bērnu asaras?

Tā ir smeldzoša brūce, kas nekad nesadzīs.

Raksts (saīsināts) no dokumentu krājuma "Latviešu Saraksti"

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home