Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
PRETDARBĪBA HOLOKAUSTAM LATVIJĀ
Marģers Vestermanis

Vēstījums par holokaustu Latvijā būs nepilnīgs, ja neatgādināsim par tiem mūsu zemes cilvēkiem, kuru sirdsapziņa nespēja samierināties ar ebreju traģēdijas vienkārša vērotāja lomu.

Ebreju iznīcināšanu nacisti īstenoja ar tīšu atklātību, apzināti nostādot sabiedrību izvēles priekšā. Varēja ļauties antisemītisma hipnotiskajam pievilkšanas spēkam, piekrist nacistu "etniskās tīrīšanas" pasākumiem un pašiem tajos piedalīties, varēja izlikties neredzam līdzpilsoņu briesmīgo nelaimi, tāds izvēles variants bija šķietama "neitralitāte". Taču bija arī iespēja holokaustu nosodīt, paust līdzjūtību vajātajiem ebrejiem un tos atbalstīt. Šī noskaņojuma intensitāte sabiedrībā veidoja to cilvēku loku, kuri izšķīrās ne tikai par atbalstu, bet arī par briesmu pilno ebreju glābšanu.

Tie, kuri izvēlējās aktīvu pretdarbību holokaustam, itin visur bija mazākumā. Arī Latvijā. Viņu mazskaitlīguma dēļ pret holokaustu vērstā darbība nekļuva par kustību, bet izpaudās tikai kā atsevišķu savrupnieku protests pret nacistu necilvēcisko izrīkošanos ar ebrejiem. Latvijas specifiskajā sabiedriski politiskā situācijā, ko bija radījusi divu svešu varu okupācija, nebija arī priekšnoteikumu, lai pretdarbība holokaustam varētu integrēties kādā no pretestības kustībām - padomju vai nacionāli patriotiskajā. Tāpēc nav bijis skaidrības par ebreju atbalstītāju un glābēju rīcības motivāciju. Vieni to meklēja politiskā orientācijā, citi to saskatīja reliģiskā pārliecībā. Tie, protams, bija svarīgi faktori, kas ietekmēja nostājas izvēli. Tomēr izšķirošie visos gadījumos allaž bija ētiskie motīvi - cilvēciska solidaritāte, dziļa līdzcietība, Kanta vārdiem izsakoties, "morālais likums" cilvēkā.

Pēc Otrā pasaules kara par sabiedrības reakciju uz holokaustu vispār un ebreju glābšanas aktivitātēm it īpaši gandrīz nekas netika rakstīts. Vienīgi ebreji saskaņā ar nacionālajā ētikā sakņotu tradīciju, kas prasa allaž atcerēties labo, ko tev citi darījuši (hakarot hatov), neaizmirsa tos, kuri bija centušies glābt, kad pasaule no ebrejiem bija novērsusies. Kolīdz Jeruzalemē 1945. gadā tika dibināts holokausta memoriālais komplekss, muzejs un institūts "Jad Vašem" (Yad Vashem), tas nekavējoties sāka vākt ziņas par ebreju glābējiem. 1953. gadā Izraēlas knesets ar likumu nodibināja īpašu institūciju, kas pētīja glābšanas akcijas un glābējiem piešķīra goda diplomu, titulu "Taisnīgais starp tautām" (Righteous among the Nations) un tiesības iestādīt piemiņas koku Glābēju alejā Jeruzalemē. 1989. gadā jau bija piešķirti 8000, bet 21. gadsimta sākumā - ap 10 000 šādu diplomu. Apbalvoto vidū ir arī 65 Latvijas iedzīvotāji. Nelielais skaits izskaidrojams ar to, ka padomju režīma apstākļos izglābtajiem ebrejiem, pret kuriem padomju drošības orgāni izturējās ar klaju aizdomīgumu un kurus nereti represēja, bija bīstami uzturēt sakarus ar Izraēlu, lai sniegtu ziņas par saviem glābējiem. Arī glābējiem pašiem Izraēlas piešķirtais goda nosaukums varēja sagādāt vienīgi nepatikšanas. Tāpēc glābēju apzināšana sākās ļoti vēlu.

Pēc Rīgas ebreju kopienas muzeja "Ebreji Latvijā" pēdējos desmit gados savāktajām ziņām pagaidām fiksēti 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros bija iesaistīts vairāk nekā 400 glābēju. Arī šī uzskaite uzskatāma par nepilnīgu, jo lielākā daļa glābēju un izglābto mirusi, neatstājot par sevi nekādu ziņu. Bieži zināms glābējs, bet izglābto personālijas pagaisušas, savukārt apmēram 100 gadījumos fiksēts tikai izglābtā vārds.

Izvērtējot visus šodien pieejamos avotus, var secināt, ka Latvijā izglābts apmēram 400-450 ebreju. Slēpto skaits bijis krietni lielāks, taču vairāki desmiti tikuši atklāti un nošauti. Arī viņu slēpēji tika apcietināti. Pagaidām noskaidroti tikai 32 represēto "žīdu glābēju" vārdi. Par astoņiem droši zināms, ka viņi ieslodzījumā gājuši bojā. Tie ir rīdzinieki Anna Alma Pole, Peldu ielas 15. nama sētniece, kura bija slēpusi septiņus ebrejus, cits rīdzinieks, arī sētnieks, Andrejs Graubiņš, kurš Avotu ielā 75 slēpis sešus ebrejus, LU students Ditrihs Feinmans, kurš bija "noziedzies" pret nacistu varu, jo bija slēpis savu sievu ebrejieti. Īpaši traģiska izvērtās četru no Aizputes kūdras purva atbēgušo ebreju "iekrišana" Aizputē, Pils ielā 4, pie Pūķu un Šusteru ģimenēm, kuras pēc ebreju slēptuves atklāšanas nekavējoties tika apcietinātas. Gāja bojā tēvs Jānis Šusters un viņa dēls Gerhards, šoferis, brāļi Kārlis un Žanis Pūķi, Aizputē visiem zināmi krietni darba cilvēki: Kārlis bija drēbnieks, bet Žanis - rakstvedis. Apcietināja arī Žaņa Pūķa sievu Annu, Kārļa Pūķa sievu Elzu un viņu abu māti Ievu Dzeni. Annu vēlāk atbrīvoja no cietuma grūtniecības dēļ, Ieva Dzene nomira koncentrācijas nometnē. No visas ģimenes ar smagi iedragātu veselību no apcietinājuma Vācijā pārradās vienīgi Elza...

Citu 16 apcietināto glābēju likteni nav izdevies noskaidrot. Policijas dokumentos vai pārbaudītās liecībās fiksētas viņu personālijas, apcietināšanas fakts, pat sociālais statuss - viņi visi bija tautas pamatšķiru pārstāvji: Ventspils apriņķa Elšķenes pagasta mežšargs Laugals, kurš septiņus mēnešus bija slēpis kādu ebreju, Bulduru dzelzceļa stacijas strādnieki Boļeslavs Zimkevičs un Pēteris Lepiksons, kurus 1941. gada 29. decembrī apcietināja par ebreja Leona Skutas slēpšanu, kurš bija izbēdzis no Rīgas Centrālcietuma, Kuldīgas apriņķa Sabiles pagasta zemnieki Žanis Alksnis, Malvīne Rozentāle, zemnieks Grigorijs Zaičikovs no Grīvas apkaimes, Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta zemnieks Seļimons Zaicevs u.c. Taču par visu 16 apcietināto moku ceļu ieslodzījumu vietās nekas nav zināms, izņemot to, ka no nometnēm viņi nav atgriezušies.

Apzināti astoņi glābēji, kuri apcietinājumā izdzīvoja, un tie ir Edīte Dancberga, Zenta Jostsone, Milda Kaminska, Pauls Krūmiņš, Olga Krūzmane, Ella Luca, Zinaida Posņikova un Elza Pūķe. Izdzīvojušo vidū paretam bija arī inteliģences pārstāvji. Zenta Jostsone bija LU studente, Zinaida Posņikova - pianiste, bet Pauls Krūmiņš - docents, īpaši Daugavpilī plaši pazīstams mūzikas pedagogs. No šo astoņu izdzīvojušo vidus šodien dzīva rīdziniece Olga Krūzmane. 1999. gadā Izraēla viņai piešķīra goda titulu "Taisnīgā starp tautām", bet 2000. gadā viņu kopā ar vairākiem citiem ebreju glābējiem apbalvoja ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.

Leģendāru slavu ir iemantojis Rīgas ostas strādnieks Jānis Lipke, saukts par Žani. Kopā ar savu ģimeni un draugiem viņam izdevās izglābt 55 ebrejus, apmēram 20 slēpjot vairākās vietās Rīgā, bet pārējos - laukos Dobeles pagastā vairākās zemnieku mājās iekārtotos bunkuros. Žani dažkārt dēvē par "Latvijas Vallenbergu". Pielīdzinājums visā pasaulē pazīstamajam Budapeštas ebreju glābšanas akciju organizatoram, kura vārdā nosauktas starptautiskas organizācijas un fondi, ir pagodinošs, taču neprecīzs: Raulu Vallenbergu sargāja oficiāls Zviedrijas diplomāta statuss, viņš reizē bija ASV prezidenta Bēgļu palīdzības komitejas pārstāvis, viņa rīcībā bija ļoti ievērojami naudas līdzekļi un sakari starptautiskajās finansu aprindās. Lipke turpretī bija pilnīgi neaizsargāts, viņam nebija ne statusa, ne līdzekļu, tikai liela vēlēšanās glābt un neapšaubāmi spožs organizatora talants. Viņš prata pulcināt ap sevi cilvēkus, bez kuru palīdzības nebūtu varējis veikt tik plaša mēroga glābšanas akcijas. Rīgā viņa tuvākie palīgi bija šoferi Jānis Briedis un Kārlis Jankovskis, strādnieki Edgars Zande, Andrejs Graubiņš, ādas galantērijas meistars Bernets Rozenbergs, Marija Lindberga. Laukos Dobeles pagastā vairāku slepenu patvērumu iekārtošanai bija vajadzīgs vēl lielāks skaits palīgu. Lipkem izdevās iesaistīt Dobeles pagasta vecāko Vili Bīnenfeldu, Dobeles slimnīcas galveno ārstu Edgaru Francmani, zemniekus no vairākām lauku mājām - Frici Rozentālu un viņa dēlus Bruno un Edgaru, Vilhelmīni Putriņu, Mariju Kelleri un viņas dēlus, Žani Milleru ar māsām Elzu un Lidiju, Friča Rozentāla brāli Žani, Kārli Didrihsonu, Jāni Unduli u.c.

Žanis Lipke nebija vienīgais, kurš izglāba lielāku skaitu ebreju. Rīgā Sonja Švarca izglāba deviņus cilvēkus, Elvīra Rone - astoņus, viņu vidū vijolnieku Marku Krēmeru, kura dēls Gidons, kas viņam piedzima pēc kara, šodien ir zināms visā mūzikas mīļotāju pasaulē. Savulaik Latvijā pazīstamais sportists un lielveikala īpašnieks Artūrs Motmillers izglāba septiņus ebrejus.

Lielāku ebreju grupu vienkopus - 11 cilvēkus - Liepājā slēpa jūrnieks Roberts Seduls. Kad padomju aviācijas uzlidojumā Liepājai 1945. gada 10. martā Roberts Seduls gāja bojā, viņa ģimene ar kaimiņu palīdzību, kuriem, kā izrādījās, jau pasen bija kļuvusi zināma viņa slepenā darbība, turpināja apgādāt pagrabā slēptos ebrejus līdz dienai, kad viņi varēja pamest patvērumu. Tā pienāca tikai 1945. gada 9. maijā.

Arī Daugavpilī tika izglābti vairāki desmiti ebreju. Lielākā grupa - 11 cilvēku - atrada patvērumu Daugavpils pievārtē Rugeļos pie mežsarga Arsenija Korņilova.

Latvijas lauku miestos un mazpilsētās ebreji pamatos tika noslepkavoti 1941. gada jūlija beigās un augustā, vācu vislielāko militāro panākumu laikā, kad viņu uzvara daudziem šķita neizbēgama. Ja kāds tajā vasarā bija ar mieru glābt, tad tas bija jādara nekavējoties, kaut arī bija grūti paredzēt, cik ilgi nāksies glābjamo slēpt. Tas izskaidro salīdzinoši retās glābšanas akcijas Latvijas laukos. Lielpilsētās, kā Rīgā, Daugavpilī un Liepājā, daļa ebreju arī pēc masveida apšaušanām tomēr vēl bija saglabāta geto nometnēs, kas pastāvēja līdz 1943. gada rudenim, bet pēc tam vairāki tūkstoši līdz 1944. gada vasarai atradās Rīgas koncentrācijas nometnē. Tādējādi glābšanai bija atvēlēts garāks laika sprīdis, kurā nacistiem par ļaunu mainījās militāri politiskā situācija. Cik nozīmīgs šis faktors bijis, uzskatāmi pierāda no Dundagas koncentrācijas nometnes izbēgušo ebreju liktenis, kuri centās izdzīvot 1944./45. gadā Kurzemes katla īpaši smagajos apstākļos. Noskaņojums laukos pēdējā kara ziemā bija pavisam cits nekā 1941. gada vasarā: ebrejus labprāt atbalstīja, dažkārt arī slēpa. Tāpēc daži desmiti varēja izdzīvot.

Lai izšķirtos par līdzīgu atbalstu 1941. gada vasarā, bija vajadzīgi cilvēki ar īpašu vīrišķību. Viens no šādiem cilvēkiem bija Vladimirs Vuškāns no Preiļiem, kurš tieši drausmīgajās ebreju apslaktēšanas dienās pieņēma pie sevis un paslēpa astoņus no nāves bēgušos. Izdzīvoja seši.

Šodien vēsturiskā retrospektīvā mūs nodarbina arī cita problēma, proti, vai bez glābšanas akcijām, kuru apjomu var fiksēt izglābto skaits, Latvijā bija notikušas citas pretdarbības izpausmes holokaustam. Okupācijas varas izraisīta terora apstākļos, iebiedēšanas un ārkārtīgi intensīvas antisemītiskas rīdīšanas gaisotnē pretdarbības iespējas bija visai ierobežotas. Tomēr nav šaubu, ka 1941. gada vasarā, kad aizsākās ebreju iznīcināšana, ievērojama sabiedrības daļa to nosodīja un, kā nu prazdama, centās ebrejiem palīdzēt, sniedzot morālu atbalstu un gādājot pārtiku. To apliecina ne tikai policijas ziņojumi, bet arī nacistisko okupāciju atbalstoša tālaika latviešu prese - it īpaši provinces izdevumi. Tā "Ventas Balss" 1941. gada 11. jūlijā ievieto rakstu "Līdzjūtībai pret žīdiem nav vietas" un biedē līdzjutējus ar ieslodzījumu. Pie šīs tēmas avīze vēl lāgiem atgriezās, pēdējo reizi 1941. gada 22. augustā, paužot, ka "ne viens vien ventspilnieks sajūt it kā klusu un daudzos gadījumos pat atklātu līdzjūtību". Arī "Tukuma Ziņām" 1941. gada 29. jūlijā savus lasītājus nācās pamācīt, cik tas esot slikti, ka "atrodas tomēr ļaudis latviešu vidū, kas mēģina žīdus žēlot. Viņi runā, ka žīdi jau tik vainīgi nemaz neesot." "Talsu Vārds", "Tālavietis", "Daugavas Vēstnesis" un citi izdevumi pauda dziļu sašutumu par to, ka ebrejus žēlojot, ar viņiem sasveicinoties un cenšoties palīdzēt. Nepaklausīgos nemitīgi biedēja arī "Tēvija", reizēm ziņojot par protokolu sastādīšanu un pat apcietināšanām.

Atbalstīt un palīdzēt saviem ebreju paziņām bija gatava ne tikai tā sauktā vienkāršā tauta, bet arī nacionālā inteliģence. Starp tiem, kuri centās kaut ko praktisku darīt savu ebreju paziņu labā, jāmin Zenta Mauriņa un rakstnieka Viktora Eglīša dēls mākslinieks Vidvuds Eglītis. Bez jau nosauktajiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kuri ne tikai atbalstīja, bet arī glāba, bija arhitektūras profesora akadēmiķa Artūra Krūmiņa ģimene, latviešu virsnieka Edgara Ozola un skolotājas Emīlijas Ozolas ģimene, aktiera Jāņa Oša ģimene, Rīgas Kristus Karaļa baznīcas prāvests Kazimirs Vilnis. Dokumenti liecina, ka dažādās atbalsta akcijās bija iesaistīti vairāki pareizticīgo baznīcas priesteri, bet no evaņģēliski luterāniskās baznīcas gan vienīgi Rīgas mācītājs Gustavs Šaurums. Katoļi kopumā bija aktīvāki, it īpaši Latgalē. Šodien zināmi daudzi konkrēti gadījumi, kad priesteri centušies glābt, izsniedzot dokumentus par piederību kristiešu draudzei, tāpat kristījuši ebreju bērnus, kurus vecāki pirms aizdzīšanas uz masu kapiem bija paguvuši atstāt pie līdzcietīgām sieviņām. Par nožēlu, ar šīm labi domātajām aktivitātēm tikpat kā nevienu gan neizdevās izglābt...

Šodien ir pienācis laiks holokausta traģēdijā saskatīt ne tikai šāvējus un upurus vien, bet arī glābējus. Jāapzinās, ka desmitiem cilvēku nobendēšanai pietiek ar vienu šāvēju, bet kaut viena vajātā glābšanai vajadzīga daudzu cilvēku solidaritāte, gatavība gadiem atteikties no normālas dzīves un riskēt ar visu, kas cilvēkam ir dārgs. Tā ir pagātnes lappuse, kam mūžos būs goda vieta latviešu un ebreju attiecību vēsturē.

http://ebreji.lv/lv/piemina/glabeji/

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home