«Pretpadomju elementu» bērni
Gunita Nagle

Par zaudēto izsūtījumā sēroja pieaugušie. Bērni sala, zaga ēdamo un blēņojās

Pēdējo desmit gadu laikā mēs tā arī neesam sagaidījuši pamatīga pētījuma par staļinistiskā režīma represijām — Latvijas vēsturniekiem daudzi Krievijas arhīvi ir nepieejami un Sibīrijas tālumi neaizsniedzami. Tā vietā ir desmitiem un desmitiem Sibīrijā izdzīvojušo atmiņu grāmatas. Izsūtīto stāstītais vai pierakstītais izdots gan biezos kopkrājumos, gan par pašu represēto naudu uz lēta avīžu papīra drukātās brošūrās, gan atsevišķās atmiņu grāmatās. Šā gada rudenī Latvijas grāmatizdevēji laiduši klajā vēl trīs — Ilmāra Šalta Nolaupītā bērnība, Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos un Ilmāra Knaģa Bij tādi laiki. Visi trīs autori ir «pretpadomju elementu» bērni, kuri Sibīrijā piedzīvoja savu bērnību un līdz ar to atceras ne tikai badu, sala kniebienus un utis, bet arī plunčāšanos Sibīrijas plašajās upēs, mežus, kur ogas varēja ēst pilnām mutēm, un nedarbus ar neizbēgamo brāzienu.

Grāmatas aiz pienākuma izjūtas

«Neviens cits to manā vietā nevarēs izdarīt,» — tā savas grāmatas ievadā paskaidro I.Šalts, norādīdams, ka grāmatu velta savas Sibīrijā mirušās vecmāmiņas, mātes un tēva piemiņai. Pienākuma izjūta, atbildība pret Sibīrijā palikušajiem un vēlme emocionāli atbrīvoties ir galvenais iemesls, kādēļ represētie raksta savas atmiņas, stāsta Okupācijas muzeja literārā konsultante Anda Līce. Arī I.Knaģis savas atmiņas velta mirušo tuvinieku piemiņai un S.Kalnietes grāmatas pirmajā lappusē lasāms — manai mātes mātei Emilijai Dreifeldei, mātes tēvam Jānim Dreifeldam un tēva tēvam Aleksandram Kalnietim, kas neatgriezās. Un tēva mātei Mildai Kalnietei, kas izdzīvoja un atgriezās.

Vēsturniekiem atmiņu grāmatas ir nenovērtējamas. Ne tikai tāpēc, ka pieredzētais un pārdzīvotais vēsturisko faktu un dokumentu gūzmā ir kā asinsrite ķermenī, bet arī tādēļ, ka tajās var atrast represiju organizēšanā iesaistīto, pratinātāju vārdus. Turklāt gandrīz visi atmiņu rakstītāji ir sīki izpētījuši Latvijas Valsts arhīvā atrodamos ģimenes izsūtīšanas dokumentus. Tas ir darbs, kādu reti kurš pētnieks spētu izdarīt.

Dokumenti, pavēles, lēmumi, vēstures fakti, ekspedīciju savāktie materiāli un Latvijas valsts arhīvā precizēti skaitļi — to visu S.Kalniete stāstā par savu dzimtu pagātni ievieto ar tādu emociju piedevu, ka fakti vairs neliekas putekļaini garlaicīgi, bet skaitļi — neko neizsakoši. Aina, kurā S.Kalniete apraksta sava vectēva pratināšanu, tapusi pēc Latvijas Valsts arhīvā iepazītā vectēva pratināšanas protokola. «Viņa ir viena no nedaudzajām, kas tik veiksmīgi un plaši ir saistījusi vēstures pētniecību ar atmiņām,» uzskata A.Līce, norādot — lai to izdarītu, cilvēkam ir jābūt spēka gados. Ne visi ar represiju gados sadrupināto veselību spētu dienām ilgi pētīt arhīvu materiālus.

I.Šalts par paša vāktajiem materiāliem un datiem stāsta, pēkšņi pārtraucot atmiņu stāstījumu, un katru iestarpināto nodaļu tā arī nosaucot — Atkāpe. Tajās atrodami gan paša autora izpētītie arhīva materiāli, gan uzziņas par Sibīrijas vietējo tautiņu kalmikiem, gan par Otrā pasaules kara beigās padomju armijas arestētajiem japāņiem. Gluži tāpat kā S. Kalniete arī I. Šalts arhīva materiālos atrod gluži vai aizvainojošo čekas funkcionāru nevērību pret izsūtāmajiem — Baltkrievijas Valsts drošības komisariāta seržanta Pļitkina sastādītajā lēmumā par mātes Olgas Šalts izsūtīšanu no Latvijas minēts, ka izsūtāma arī viņas divgadīgā meita Inta, taču desmitgadīgais Ilmārs, viņa jaunākais brālis un vecāmāte dokumentos nav minēta. Tas gan netraucēja izsūtīt visu ģimeni. Rakstīt apsūdzības rakstu represētājiem autors neuzdrošinās. I. Šalta atmiņās fakti runā par sevi, atmiņas — par sevi. Papildinot maza puišeļa stāstījumu par izsūtījumu, bezpersoniskie dokumenti ar savu bezemocionālo attieksmi kļūst gluži vai kliedzoši. Paskaidrojumi kļūst lieki.

Uzdrošināšanās atzīties priekā

I.Šalts grāmatas ievadā tā kā atvainodamies atzīst, ka Sibīrija viņam bieži rādījusies sapņos un vilinājusi atgriezties tās plašumos. Lai gan atmiņas nosauktas Nolaupītā bērnība, I. Šalta aprakstītais tomēr ir un paliek pusaugu puišeļa bērnība ar visām nebēdnībām — puikas ar milzīgu prieku nodevās peldēm un slepus zaga zivis un auzas no kolhoza lauka. Līdzīgas ir arī S. Kalnietes atmiņas, kurās nav ne miņas no tā bada un izdzīvošanas dzelžainā, izmisīgā spīva, kas palicis viņas vecāku atmiņā. Kalniešu Sibīrijā uzcelto māju viņa atceras baltu, siltu, saulainu. Pat I. Knaģa, viena no Latvijas represēto organizācijas un fonda Sibīrijas bērni dibinātāja, atmiņās, kas rakstītas no tagadējā sirmā vīra pozīcijām ar pārdomām vairāku lappušu garumā, ir gana daudz pusaudža delverības. «(..) mēs bijām Daugavas puikas, kas «džumpot» bija iemācījušies gandrīz vai reizē ar staigāšanu un runāšanu. Gulēdami uz karstās bojas, pilnā rīklē dziedājām: «Mēs esam latvju pļunduri, mums nekož krievu dunduri, kram-bam-bam-bambuli, lai velns tos rauj!».»

«Kad es reiz biju pie trimdas latviešiem un stāstīju par savu bērnību Sibīrijā, kāds no tautiešiem cēlās kājās un sāka mani kaunināt. Kā neesot neērti stāstīt par smiekliem un jokošanos izsūtījumā, kur piedzīvots tik daudz bēdu. Bet bērnība katram ir tikai viena, un es nevaru iedomāties, ka bērns Sibīrijā to tik darītu kā sērotu. Tā ir brīnišķīga dabas gudrība — bērnam ir jāaug un nevis jādzen sevi zemē,» stāsta A.Līce. Var par izsūtījumu un represijām runāt tā, ka pusaugu zēniem un meitenēm par to ne dzirdēt negribēsies — didaktiski, moralizējoši, kauninot. Un var rakstīt arī tā, kā šajās pēdējās Sibīrijas bērnu atmiņās — neaizmirstot arī bērnišķīgo prieku un jokus par Staļina tētiņu.

Robainās atmiņas

«Liekas, visiem mums prātā bija viens jautājums: vai kādreiz atgriezīsimies? Vai atgriezīsimies, lai atkal sētu un pļautu, koptu lopus, darba tikumā audzinātu bērnus?» par izvešanas ģimeni raksta I. Šalts. Vai tiešām to varēja domāt toreiz desmitgadīgs bērns? Un I. Knaģis Krustpils staciju, kur pēdējo reizi redzēja savu tēvu, atminas kā ainu no Holivudas filmas. «Viņi soļoja pret sauli stingrā karavīra solī, trīs vecie latviešu strēlnieki — Emīls Knaģis, Jāzeps Broks un Ansis Potceps. Viņi soļoja stalti, paceltu galvu, taisnu virsnieka muguru. Viņiem nopakaļus tuntuļoja divi sīki, šķībacaini zaldātiņi ar padusē iežmiegtām durkļotām plintēm.» Cik gan stalti varēja soļot vīri, kuri kopā ar sievām un bērniem nakts vidū bija izrauti no gultām un sadzīti lopu vagonos pilnīgā neziņā, kas ar viņiem notiks tālāk?

«Atmiņas ir robainas, jo retais pārdzīvoto pierakstīja tūlīt pēc atgriešanās mājās, daudzi centās to apslāpēt un aizmirst. Kad pēc neatkarības atgūšanas viss bija atkal jāvelk gaismā, bija cilvēki, kas atteicās to darīt. Tas atkarīgs no tā, cik augsts ir katra sāpju slieksnis,» skaidro A. Līce, atgādinot, ka cilvēku atmiņa ir elastīga — tā mēdz pārvietot laikus un notikumus.

***

Atmiņas

Sandra Kalniete. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, Atēna, 2001.
Ilmārs Knaģis. Bij tādi laiki. Jāņa Rozes apgāds, 2001.
Ilmārs Šalts. Nolaupītā bērnība. Likteņstāsti, 2001.

Anda Līce, Okupācijas muzeja literārā konsultante:
Grāmatas par Sibīrijas izsūtījumu būtu iedalāmas dokumentālajās, literārajās atmiņās un pētījumos. Izsūtīto atmiņas to vienkāršajā, paskarbajā valodā ir visizteiksmīgākās. Vismazāk man patīk lasīt literāri rakstītās atmiņas, kur autori vienā stāstā atļaujas sabāzt politiku, vēsturi, cilvēku likteņus un visam pa virsu vēl seksu. Katras izsūtītā atmiņas ir nenovērtējami svarīgas kā vēl viena liecība neatkarīgi no tā, vai tās kādreiz tiks vai netiks nolasītas tiesas zālē.

Ausma Cimdiņa, Latvijas Universitātes asociētā profesore:
Izsūtīto atmiņās ir saturiskā vērtība, un tā ir daudz svarīgāka par izkoptu literāro stilu un valodu. Tieši autentiskais stāstījums, izkropļotas dzīves cilvēku vēstījums ir mākslinieciski iedarbīgākais spēks. Vairākumam autoru viņu atmiņu grāmata par izsūtījumu Sibīrijā ir viņu pirmā un vienīgā grāmata, tādēļ arī cilvēki šim vēstījumam uzticas.

Diena, 2001. gada 11. decembris.