«Pretpadomju elementu» bērni
Gunita Nagle
Par zaudēto izsūtījumā sēroja pieaugušie. Bērni
sala, zaga ēdamo un blēņojās
Pēdējo desmit gadu laikā mēs tā arī neesam sagaidījuši pamatīga pētījuma
par staļinistiskā režīma represijām Latvijas vēsturniekiem daudzi
Krievijas arhīvi ir nepieejami un Sibīrijas tālumi neaizsniedzami. Tā
vietā ir desmitiem un desmitiem Sibīrijā izdzīvojušo atmiņu grāmatas.
Izsūtīto stāstītais vai pierakstītais izdots gan biezos kopkrājumos,
gan par pašu represēto naudu uz lēta avīžu papīra drukātās brošūrās,
gan atsevišķās atmiņu grāmatās. Šā gada rudenī Latvijas grāmatizdevēji
laiduši klajā vēl trīs Ilmāra Šalta Nolaupītā bērnība, Sandras
Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos un Ilmāra Knaģa Bij tādi
laiki. Visi trīs autori ir «pretpadomju elementu» bērni, kuri Sibīrijā
piedzīvoja savu bērnību un līdz ar to atceras ne tikai badu, sala
kniebienus un utis, bet arī plunčāšanos Sibīrijas plašajās upēs, mežus,
kur ogas varēja ēst pilnām mutēm, un nedarbus ar neizbēgamo brāzienu.
Grāmatas aiz pienākuma izjūtas
«Neviens cits to manā vietā nevarēs izdarīt,» tā savas grāmatas
ievadā paskaidro I.Šalts, norādīdams, ka grāmatu velta savas Sibīrijā
mirušās vecmāmiņas, mātes un tēva piemiņai. Pienākuma izjūta,
atbildība pret Sibīrijā palikušajiem un vēlme emocionāli atbrīvoties
ir galvenais iemesls, kādēļ represētie raksta savas atmiņas, stāsta
Okupācijas muzeja literārā konsultante Anda Līce. Arī I.Knaģis savas
atmiņas velta mirušo tuvinieku piemiņai un S.Kalnietes grāmatas pirmajā
lappusē lasāms manai mātes mātei Emilijai Dreifeldei, mātes tēvam
Jānim Dreifeldam un tēva tēvam Aleksandram Kalnietim, kas neatgriezās.
Un tēva mātei Mildai Kalnietei, kas izdzīvoja un atgriezās.
Vēsturniekiem atmiņu grāmatas ir nenovērtējamas. Ne tikai tāpēc, ka
pieredzētais un pārdzīvotais vēsturisko faktu un dokumentu gūzmā ir kā
asinsrite ķermenī, bet arī tādēļ, ka tajās var atrast represiju
organizēšanā iesaistīto, pratinātāju vārdus. Turklāt gandrīz visi
atmiņu rakstītāji ir sīki izpētījuši Latvijas Valsts arhīvā
atrodamos ģimenes izsūtīšanas dokumentus. Tas ir darbs, kādu reti kurš
pētnieks spētu izdarīt.
Dokumenti, pavēles, lēmumi, vēstures fakti, ekspedīciju savāktie materiāli
un Latvijas valsts arhīvā precizēti skaitļi to visu S.Kalniete stāstā
par savu dzimtu pagātni ievieto ar tādu emociju piedevu, ka fakti vairs
neliekas putekļaini garlaicīgi, bet skaitļi neko neizsakoši. Aina,
kurā S.Kalniete apraksta sava vectēva pratināšanu, tapusi pēc Latvijas
Valsts arhīvā iepazītā vectēva pratināšanas protokola. «Viņa ir
viena no nedaudzajām, kas tik veiksmīgi un plaši ir saistījusi vēstures
pētniecību ar atmiņām,» uzskata A.Līce, norādot lai to izdarītu,
cilvēkam ir jābūt spēka gados. Ne visi ar represiju gados sadrupināto
veselību spētu dienām ilgi pētīt arhīvu materiālus.
I.Šalts par paša vāktajiem materiāliem un datiem stāsta, pēkšņi pārtraucot
atmiņu stāstījumu, un katru iestarpināto nodaļu tā arī nosaucot
Atkāpe. Tajās atrodami gan paša autora izpētītie arhīva materiāli,
gan uzziņas par Sibīrijas vietējo tautiņu kalmikiem, gan par Otrā
pasaules kara beigās padomju armijas arestētajiem japāņiem. Gluži tāpat
kā S. Kalniete arī I. Šalts arhīva materiālos atrod gluži vai
aizvainojošo čekas funkcionāru
nevērību pret izsūtāmajiem Baltkrievijas Valsts drošības komisariāta
seržanta Pļitkina sastādītajā lēmumā par mātes Olgas Šalts izsūtīšanu
no Latvijas minēts, ka izsūtāma arī viņas divgadīgā meita Inta, taču
desmitgadīgais Ilmārs, viņa jaunākais brālis un vecāmāte dokumentos
nav minēta. Tas gan netraucēja izsūtīt visu ģimeni. Rakstīt apsūdzības
rakstu represētājiem autors neuzdrošinās. I. Šalta atmiņās fakti runā
par sevi, atmiņas par sevi. Papildinot maza puišeļa stāstījumu par
izsūtījumu, bezpersoniskie dokumenti ar savu bezemocionālo attieksmi kļūst
gluži vai kliedzoši. Paskaidrojumi kļūst lieki.
Uzdrošināšanās atzīties priekā
I.Šalts grāmatas ievadā tā kā atvainodamies atzīst, ka Sibīrija viņam
bieži rādījusies sapņos un vilinājusi atgriezties tās plašumos. Lai
gan atmiņas nosauktas Nolaupītā bērnība, I. Šalta aprakstītais tomēr
ir un paliek pusaugu puišeļa bērnība ar visām nebēdnībām puikas
ar milzīgu prieku nodevās peldēm un slepus zaga zivis un auzas no kolhoza
lauka. Līdzīgas ir arī S. Kalnietes atmiņas, kurās nav ne miņas no tā
bada un izdzīvošanas dzelžainā, izmisīgā spīva, kas palicis viņas
vecāku atmiņā. Kalniešu Sibīrijā uzcelto māju viņa atceras baltu,
siltu, saulainu. Pat I. Knaģa, viena no Latvijas represēto organizācijas
un fonda Sibīrijas bērni dibinātāja, atmiņās, kas rakstītas no tagadējā
sirmā vīra pozīcijām ar pārdomām vairāku lappušu garumā, ir gana
daudz pusaudža delverības. «(..) mēs bijām Daugavas puikas, kas «džumpot»
bija iemācījušies gandrīz vai reizē ar staigāšanu un runāšanu. Gulēdami
uz karstās bojas, pilnā rīklē dziedājām: «Mēs esam latvju pļunduri,
mums nekož krievu dunduri, kram-bam-bam-bambuli, lai velns tos rauj!».»
«Kad es reiz biju pie trimdas latviešiem un stāstīju par savu bērnību
Sibīrijā, kāds no tautiešiem cēlās kājās un sāka mani kaunināt. Kā
neesot neērti stāstīt par smiekliem un jokošanos izsūtījumā, kur
piedzīvots tik daudz bēdu. Bet bērnība katram ir tikai viena, un es
nevaru iedomāties, ka bērns Sibīrijā to tik darītu kā sērotu. Tā ir
brīnišķīga dabas gudrība bērnam ir jāaug un nevis jādzen sevi
zemē,» stāsta A.Līce. Var par izsūtījumu un represijām runāt tā, ka
pusaugu zēniem un meitenēm par to ne dzirdēt negribēsies didaktiski,
moralizējoši, kauninot. Un var rakstīt arī tā, kā šajās pēdējās
Sibīrijas bērnu atmiņās neaizmirstot arī bērnišķīgo prieku un
jokus par Staļina tētiņu.
Robainās atmiņas
«Liekas, visiem mums prātā bija viens jautājums: vai kādreiz atgriezīsimies?
Vai atgriezīsimies, lai atkal sētu un pļautu, koptu lopus, darba tikumā
audzinātu bērnus?» par izvešanas ģimeni raksta I. Šalts. Vai tiešām
to varēja domāt toreiz desmitgadīgs bērns? Un I. Knaģis Krustpils
staciju, kur pēdējo reizi redzēja savu tēvu, atminas kā ainu no
Holivudas filmas. «Viņi soļoja pret sauli stingrā karavīra solī, trīs
vecie latviešu strēlnieki Emīls Knaģis, Jāzeps Broks un Ansis
Potceps. Viņi soļoja stalti, paceltu galvu, taisnu virsnieka muguru. Viņiem
nopakaļus tuntuļoja divi sīki, šķībacaini zaldātiņi ar padusē iežmiegtām
durkļotām plintēm.» Cik gan stalti varēja soļot vīri, kuri kopā ar
sievām un bērniem nakts vidū bija izrauti no gultām un sadzīti lopu
vagonos pilnīgā neziņā, kas ar viņiem notiks tālāk?
«Atmiņas ir robainas, jo retais pārdzīvoto pierakstīja tūlīt pēc
atgriešanās mājās, daudzi centās to apslāpēt un aizmirst. Kad pēc
neatkarības atgūšanas viss bija atkal jāvelk gaismā, bija cilvēki, kas
atteicās to darīt. Tas atkarīgs no tā, cik augsts ir katra sāpju
slieksnis,» skaidro A. Līce, atgādinot, ka cilvēku atmiņa ir elastīga
tā mēdz pārvietot laikus un notikumus.
***
Atmiņas
Sandra Kalniete. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, Atēna, 2001.
Ilmārs Knaģis. Bij tādi laiki. Jāņa Rozes apgāds, 2001.
Ilmārs Šalts. Nolaupītā bērnība. Likteņstāsti, 2001.
Anda Līce, Okupācijas muzeja literārā konsultante:
Grāmatas par Sibīrijas izsūtījumu būtu iedalāmas dokumentālajās,
literārajās atmiņās un pētījumos. Izsūtīto atmiņas to vienkāršajā,
paskarbajā valodā ir visizteiksmīgākās. Vismazāk man patīk lasīt
literāri rakstītās atmiņas, kur autori vienā stāstā atļaujas sabāzt
politiku, vēsturi, cilvēku likteņus un visam pa virsu vēl seksu. Katras
izsūtītā atmiņas ir nenovērtējami svarīgas kā vēl viena liecība
neatkarīgi no tā, vai tās kādreiz tiks vai netiks nolasītas tiesas zālē.
Ausma Cimdiņa, Latvijas Universitātes asociētā profesore:
Izsūtīto atmiņās ir saturiskā vērtība, un tā ir daudz svarīgāka
par izkoptu literāro stilu un valodu. Tieši autentiskais stāstījums,
izkropļotas dzīves cilvēku vēstījums ir mākslinieciski iedarbīgākais
spēks. Vairākumam autoru viņu atmiņu grāmata par izsūtījumu Sibīrijā
ir viņu pirmā un vienīgā grāmata, tādēļ arī cilvēki šim vēstījumam
uzticas.
Diena, 2001. gada 11.
decembris.